Kopīgās saknes meklējot
SARMĪTE RUTKA

Nereti dzirdam par lēnīgajiem igauņiem, pedantiskajiem vāciešiem, romantiskajiem francūžiem utt. Kur nu tik plaši! Arī par lepnajiem kurzemniekiem, darbīgajiem zemgaļiem, sirsnīgajiem latgaliešiem. Protams, tie ir tikai stereotipi, tomēr tiem ir kaut kāds pamats, jo, gribi vai nē, tevi veido arī vide, kur tu dzīvo. Tā ir tava identitāte. Un identitātes jautājumi ir ļoti dziļi un sarežģīti. 
    Latvijas 2021. gada ad­ministratīvi teritoriālā reforma noritēja, apvienojot novados pagastus un pilsētas, neņemot vērā valsts kultūrvēsturisko sadalījumu. Jēkabpils novadā tika apvienoti 22 pagasti un divas pilsētas, kas iepriekš atradās piecos atsevišķos novados un pieder divām atšķirīgām vēsturiskajām zemēm – Sēlijai un Latgalei. Tāpat sadalīts ir arī novada administratīvais centrs – Jēkab­pils valstspilsēta, kas gadsimtu gaitā veidojusies kā multinacionāls un multikulturāls centrs. 
    Lai veicinātu latviešu vēsturisko zemju iedzīvotāju kopējo apziņu, identitāti un piederību Latvijai, jau gadu spēkā ir Latviešu vēsturisko zemju likums, kas cita starpā paredz, ka pašvaldību uzdevums ir atbalstīt un sekmēt latviešu vēsturiskajās zemēs pastāvošās kultūrtelpas. Tāpat šogad nacionālajā līmenī tiks izstrādāts vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plāns. To, kas mēs kurš esam, kā izjūtam vai neizjūtam savu sēlisko, latga­lisko vai jebkādu citu būtību vienotajā  Latvijas  kultūrtelpā, vai un kā tiek ievēroti minētie normatīvie akti, «Brīvā Daugava» centīsies izzināt projektā «Kopīgās saknes meklējot», ko finansē Mediju atbalsta fonds.
    Nepilna gada garumā dosimies ekspedīcijās uz visiem Jēkabpils novada pagastiem un pilsētām. Braucienos uzzinātais tiks atainots trijās projekta da­ļās: «Sēlijas stāsti», «Lat­gales stāsti» un «Multi­kul-turālie stāsti». Mīļi aicinām visus novada iedzīvotājus iesaistīties šajā mūsu identitātes iepazīšanā. Pastāstiet mums par cilvēkiem, kas velta savu laiku vietējā dzīvesveida un tradīciju popularizēšanai! Uzrakstiet par it kā ikdienišķām un ierastām lietām – kādu senu jūsu apkārtnē iecienītu ēdiena recepti; par vietējo cilvēku sazināšanās manieri un runasveidu; svētku svinēšanas tradīcijām! Dariet mums zināmus novadnieku dzīvesstāstus; pastāstiet, ko un kā darina apkārtnes rokdarb­nieces! Ļoti gaidām jūsu zvanus un vēstules ar ieteikumiem un ierosinājumiem («Brīvās Daugavas» redakcijai, Pasta iela 37, Jēkabpils, LV-5201; e-pasts: janis@ bdaugava.lv; t. 65237942).
    Bet projektu sāksim ar «Sēlijas stāstiem»
 
Sēļu gars sētā un sirdī
Sēlpils pagasta «Boļānu» saimnieces Maijas Dainas Paegles stāsts
 
«Sēļi ir lieli savrupnieki. Viņi labāk rušināsies savā zemes pleķītī un neatklāsies kuram katram,» uzskata Sēlpils pagasta bioloģiskās saimniecības «Boļāni» saimniece Maija Daina Paegle. Viņa ar lepnumu sauc sevi par sēli un ar darbiem ir apliecinājusi, ka sēļu gars mīt ne tikai viņas sētā, bet arī sirdī.
Maija ir dzimusi un au­gusi Sēlijā, darba gaitas aizvadījusi Vidzemē, taču nu jau ilgus gadus ar sirdi un dvēseli ir savos «Boļānos», kas ar visas ģimenes spēkiem tapusi par miera ostu un satikšanās vietu ikvienam, kam tuva Sēlija. 
 
Aicina meklēt Saules koku un pieskandināt pļavas
     Ik pavasari «Boļānu» pa­kalnus un pļavas pieskandina rotāšanas dziesmas, pulcējot lielus un mazus senču mantojuma izzinātājus no visiem Latvijas novadiem, savukārt ar Jēkabpils mazpulcēnu atbalstu ne tikai tapušas izzinošas dabas takas, bet arī apkopotas sēlpiliešu vāktās tautasdziesmas un iestādīti ozoliņi. Saimniecei ir pašai savs Dainu skapis un neizsmeļamas zināšanas par pašas ar mīlestību vāktajām dziedinošajām zāļu tējām, kuras, uzkožot gardu un sātīgu no rupji maltiem kviešu miltiem ceptu sēļu karašu, var nobaudīt, pārgājienā meklējot Saules koku vai klausoties sirsnīgajā stāstījumā par apkaimes vēsturi un savu dzimtu.
     Maija un  Egils ir izaudzinājuši trīs dēlus: Uģi, Andi un Didzi. Maijai viņu ģimenes ir liels atbalsts un arī dzīvesprieka avots. Savukārt pati šo māju saimniece ir lieliska stāstniece un Sēlpils pagasta vēstures avots. Viņas atmiņas pūrs glabā se­nus stāstus gan par tu-vām, gan tālām sētām un to ļaudīm. Kā izzinājusi «Bo­ļānu» saimniece, te gandrīz katrā mājā mīt pa kādam radam.
 
 
Atzinīgus vārdus Maija Daina velta Jēkabpils mazpulcēniem, kuri «Boļānos» paveikuši svētīgu darbu, izzinot sēļu mantojumu.
 
Izpētīta dzimtas vēsture līdz 19. gadsimta sākumam
     Maija stāsta, ka katras dzimtas stiprās saknes ir savu senču apzināšana cauri paaudzēm. Viņas  senči, tāpat kā viņa pati, ir sēļu pēcteči, kuri šeit ienākuši no Elkšņu muižas: vecvectēvs no mammas puses dienējis tur par muižkunga kučieri. «Pirms brīvlaišanas viņu apmainīja ar Danenfeldes muižas kalpu, jo manu vecvectēvu uz 25 gadiem sauca rekrūšos, un, tā kā muižkungam bijis žēl sava labā kučiera, tad sarunāja ar Danenfeldes muižkungu, ka apmainīs ar puisi no viņa muižas. Vecvectēvs, tolaik jauns puisis, atnāca te ar savu ģimeni, turpināja dienēt par kučieri un apprecējās ar muižas istabmeitu. Kad bija brīvlaišana, viņam iedeva zemes gabalu, ko vajadzēja, protams, izpirkt.  Uz kraujas bijušas dzirnavas, un viņš tās nojaucis, akmeņus novēlis lejā un no tiem akmeņiem uzcēlis kūti, vēlāk – lielu, skaistu māju. Izaudzinājis dēlu un meitu. Kad jau bērni pieauguši, protams, jāizprecina. No Bruknas muižas atnāca ģimene ar meitu Lību, kas Danenfeldes muižā bijusi istabmeita. Un tā viņa kļuva par manu vecomāti,» stāsta Maija. 
   Pēc brīvlaišanas Baloži no Elkšņu muižas uz Sēlpils pusi atnāca kā laukstrādnieki. «Mans vecaistēvs Pēteris Balodis, mana tēva Pētera Artura tēvs, bija vecākais dēls ģimenē un ļoti labs galdnieks, viņa gatavotās mēbeles bija daudzu sēlpiliešu mājās. Vectēvam kā vecākajam dēlam bija tās mājas jāmanto, tur ieguldījis daudz naudiņas, ko nopelnīja, devis saimniecībai, savam tēvam Andrejam, bet tad notika nelaime: manam vecvectēvam nomira sieva.  Un vecvectēvs izdomāja, ka pats grib saimniekot. Un tam vecākajam dēlam, kas visu laiku bija rūpējies par saimniecību – nekā. Tad vectēvs nopirka  pirmos septiņus hektārus zemes no Brūlānu Strēlnieka ar visu malkas šķūnīti mežā. Tur bija vienas egles, visi kalni tika nolīsti, ārkārtīgi čakls bija. Apprecēja  Martu no Šmucāniem, esot teicis, ka jāņem strādīga saimniece, jo daudz darba. Viņa vectēvu ļoti mīlēja un uzpasēja. 
    Baložu ģimenē auga pieci bērni: Maija, Ilmārs, Guntars, Ingrīda un Armands. Otrajam pasaules karam beidzoties, Maija vēl bija pavisam maziņa, taču pēckara dzīve joprojām ir spilgtā atmiņā. Visa ģimene ļoti strādājām, mājā vienmēr bija kādi kolhoza lopi. Mamma pļāva ar zirga pļaujmašīnu vienlīdz prasmīgi kā tētis, mēs visu fermu paši apgādājām ar sienu, paši sakrāvām, kolhozā bija daudz izstrādes dienu. Beigu beigās no tā visa čiks tik bija: graudus iedeva, bet aprēķināja par tiem maksu, un  mēs tāpat vēl kolhozam parādā palikām,» viņa stāsta.
 
 
No 2009. gada «Boļānos» darbojas Sēlpils lauku sētas Dainu skapis – pagodinājums un apliecinājums tiem sēlpiliešiem, kas 19. gs. Sēlpilī pierakstīja un Krišjānim Baronam iesūtīja 3 389 tautasdziesmas.
 
Zolbergu–Paegļu dzimtas mājās ierīko veikalu un kantori
       Simtgadīgās «Boļānu» mājas vēsture sākās pēc Pirmā pasaules kara. Vācieši, uzbūvējuši piecus bunkurus un tranšejas Daborkalnā, apkārtējos iedzīvotājus izraidīja no mājām, tās nodedzinot. «Pieci bunkuri un tranšejas visriņķī, divus gadus apšaudes. Kāds brīnums, ka pēc Pirmā pasaules kara šeit bija tukša vieta. Atgriežoties no bēgļu gaitām 1918. ga­da novembrī, ziemā nācās gādāt visus guļbūves materiālus, lai uzceltu no jauna. Tikmēr ļaudis dzīvoja zemnīcā. Re, māja, par spīti sa-viem gadiem, stāv joprojām: laikam jau zināja, kurā mēnesī un dienā cirst būvkokus! Tikai vēlāk kolhozu laikā apmūrēta ar ķieģeļiem,» saka māju saimniece. Pirmajos kolhozu gados Sēlpils pagastā bija deviņi nelieli kolhozi. Viens no tiem «Vilnis» ar kantori «Boļānos». Vienā galā mājai veikals, otrā galā nelielā istabiņā – kolhoza kantoris. Paši 6–7 cilvēki pa vidu divās mazās istabiņās un caurstaigājamā virtuvē. Egila vectēvu Jēkabu Zolbergu iecēla par kolhoza priekšsēdētāju. Bet brīvās Latvijas laikā viņš, savulaik Bolderājas kuģu skolu beidzis, bija gan kalējs «Boļānu» smēdītē, gan pa­tērētāju biedrības priekšnieks Pļaviņās un mudināja cilvēkus piedalīties blakus esošās pienotavas celtniecībā, ledus pagraba izbūvē. Tā šeit, iesaistoties vietējiem zemniekiem, tapa pirmā pienotava Sēlpilī. 
 
 
Uz galda – Maijas Dainas Paegles ceptās sēļu karašas. Tās top, ievērojot senču tradīcijas.
 
Liktenis lemj atgriezties Sēlijā
      No Rīgas kultūrdarbinieku tehnikuma Maiju norīkoja praksē uz Madonu, kur viņa atrada arī savu pirmo darbavietu. Drīz vien pievienojās arī dzīvesbiedrs Egils. Abi bijušie klasesbiedri Sēlpils skolā. «Gājām vienā klasē, vēlāk kopā devāmies uz ballēm Raiņa klubā. Pēc skolas beigšanas aizgāju uz Jēkabpili, viņš gadu palika pie vecātēva par kalējzelli, tad vectēvs aizsūtīja Egilu uz Apguldes skolu Dobeles pusē, kur mācīja kalējus un traktoristus. Egils ieguva lauksaimnieka izglītību arī Priekuļu tehnikumā, un praksē nokļuva Cesvainē,» teic Maija.
     Madonas kultūras namā ļoti jaukā kolektīvā Maija piecus gadus nostrādāja par instruktori. Pēc tam 17 gadi aizritēja bērnudārzos Ma­donā. «Taču 1988. gadā Egils izdomāja, ka jāiet uz laukiem, jo bija to solījis vectēvam Jēkabam. Tā Egils man vienu dienu saka: tu kā gribi, bet es eju uz laukiem. Tā es, Madonā nodzīvojusi 26 gadus, atnācu līdzi atpakaļ uz mūsu abu dzimto pusi,» stāsta Maija. Vēl kādu gadu viņa braukāja uz Madonu, strādāja tur pusslodzi, taču beigās nolēma palikt Sēlijā. Egils strādāja darbnīcās, Maija gādāja par «Boļāniem». 
 
 
«Boļānu» saimniece gādā par to, lai ikviens, kurš iegriežas viņas sētā, iepazītu un izjustu senču tradīcijas.
 
«Boļānos» ienāk sēļu gars
     Pagastā ķērās īstenot pirmos projektus, un Maija sāka tajos iesaistīties, līdz reiz Mado­nas avīzē izlasīja, ka Rīgā tiek dibināta folkloras skola. «Nodomāju: nē,  jābrauc. Divus gadus reizi ceturksnī nedēļu dzīvoju Rīgā. Skolas vadītājs Andris Kapusts ļoti daudz stāstīja par Latgali, rādīja, kā jādzied turienes tautas dziesmas, un arī pa­šiem lika dziedāt. Reiz ierunājās par Sēlpili: Jurjānu Andrejs ir slavējis Sēlpils rotāšanas dziesmas, sakot, ka tā ir skaistākā dziedāšana, kas latviešiem ir. Man tas bija ārkārtīgs pārsteigums, jo kultūras darbinieku tehnikumā par tautas dziesmām un folkloru tolaik faktiski nerunāja. Jā, kultūras namā es tautas dziesmas izmantoju, vadot programmas un dziedot ansambļos, koros, bet ne vairāk,» viņa pauž. 
    Interese bija pamodināta, un tā nu Maija vakarus pavadīja bibliotēkā, meklējot nošu materiālus. At­braukusi mājās un sākusi domāt, kā varētu folkloru atdzīvināt savā sētā. Zināms, ka sēlpiliešu devums Dainu skapim ir 3 389 tautasdziesmas un Sēlpils rotāšanas dziesmas, taču kā to parādīt ne tikai skaisti, bet arī tā, lai ikvienam paliktu atmiņā?  «Atcerējāmies par vecmammas Minnas seno skapi, kuru atjaunojām. Tad nodomāju, ka būtu labi to novietot ceļa malā, uzlikt jumtiņu, nolikt kastīti ar sēlpiliešu savāktajām tautasdziesmām, lai cilvēks, ejot garām, tās apskata un izlasa. Taču sāku domāt, ka es tā uz savu galvu varbūt nemaz nedrīkstu tādu skapi taisīt, jo Rīgā taču jau ir Dainu skapis! Nolēmu piezvanīt uz Folkloras krātuvi un pajautāt zinātniskajai līdzstrādniecei Mārai Vīk­snai. Jā, jā, to drīkst darīt, bet, mīļā, ceļa malā...! Iz­demolēs taču! Liec pagalmā. Tā arī izdarījām,» pauž Maija.
 
 
Iecienīta tradīcija «Boļānos» ir pavasara dziedāšana pakalnos jeb rotāšana.
Autores un Maijas Dainas Paegles arhīva foto
 
Jaunā paaudze iepazīst sēļu mantojumu 
      Brīnišķīga sadarbība Maijai 2008. gadā izveidojās ar mazpulcēniem Spodras Purviņas vadībā, kuri ļoti daudz palīdzējuši, apokopojot tautas dziesmas, veidojot Zaļās takas, kopā ar Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras darbiniekiem, izzinot Strūves ģeodēziskā loka punktu «Dabors–kalns». Bērni vāca senās sēļu sētas augus, izpētīja, piemēram, stādījumu nozīmi  sēļu sētā un pirms Jāņiem trīs naktis tepat, Jāņkalniņā, teltīs gulēja. Un dienā veica visus pirmsjāņu darbus lau­ku sētā: dārzu ravēšanu, siera siešanu, sētas un istabu pušķošanu, vainagu pī­šanu, treju vārtu pušķošanu un saullēkta gaidīšanu saulgriežu rītā... Akcijas «Ozol­zeme – Latvija» laikā «Boļā­nos» iestādīti 111 ozoliņi. «Kāpēc tieši tik daudz? Tā­pēc, ka Pēteris Blaubergs, viens no pieciem tautasdziesmu vācējiem, apkopojis 111 dainas, kurās minēts tikai ozoliņš. Krišjānis Ba-rons esot bijis sajūsmā,» stāsta Maija, paužot gandarījumu arī par 105 mazpulcēnu apkopotajām tautasdziesmām, kuras sēlpilieši savākuši par kumeliņu.  Kār­lis Blaubergs esot sniedzis K. Baronam vienreizējas ziņas par Sēlpils galda dziesmām. Sēž vīri pie galda, dzied un laiž apkārt alus krūku, tā saucamo zaru kannu. Teiksim, Jānis sāk tikai par ozoliem, un visi pēc kārtas tad dzied par ozoliem un iedzer alus malku. Kā apstājas, tā jāsāk par citu tēmu.
    Stāstot par rotāšanas dziesmu tradīciju, kas šogad norisinājās 14. reizi, «Boļā­nu» saimniece novērojusi: ir daudz cilvēku, īpaši jaunieši,  kas šīs rotāšanas dziesmas neizprot. «Es viņus saprotu, jo pati jaunībā tāda biju! Strādāju taču kultūras na­mā, un, ko tur liegties, smaidījām par folkloristiem. Padomā, kā Dieviņš bija lēmis man iemīlēt folkloru!» Maija secina. 
     Rotāšanas dziesmu skais­tums izpaužas  daudzbalsīgajā dziedājumā. Rotājot meitas sadziedas cita ar citu, parāda savu skaņo balsi: skat, puiši, cik skaisti es dziedu! Nāc mani lūkoties! Senos laikos taču nebija ne telefonu, ne citu saziņas līdzekļu. «Dažu gadu jau te ļoti daudz dziedātāju bijis, pat pāri simtam, īpaši ieinteresējās folkloras ko­pas,» teic saimniece. Kopš tradīcijas pirmsākumiem Daborkalna apkārtni ar savām balsīm pieskandina tradicionālās dziedāšanas grupa «Saucējas» Ivetas Tāles vadībā. Šopavasar viņu daudzbalsība pārskanēja Daugavas lokus un zaļos pakalnus arī no Daborkalna jaunā skatu torņa.
 
***
Mēs tikai varam iztēloties, kā sensenos laikos netālajā Jāņkalniņā un Babrānu pilskalnā vaiga sviedros strādājuši un dzīvi svinējuši sēļi. Mums, viņu pēcnācējiem, ir svarīgi apzināties savas saknes, stiprinot Sēlijas novadu: ar darbiem, uzņēmību un ticību, ka spēks ir vienotībā. Atce­ramies: mazs novads, bet diženi turējās – jau mūsu senči dainās pauda šo gadsimtos pārbaudīto atziņu, ka ne jau lielumā ir spēks. «Katram jāsāk ar sevi un savu ģimeni, ieaudzinot mīlestību pret dzimto vietu, lai tas diženums taptu un pat kadiķīši ziedētu sidrabiņa ziediņiem,» uzskata «Boļānu» saimniece.
 
Sēlpils pagasts
Atrodas Daugavas kreisajā krastā. Robežojas ar Jēkabpils novada Salas un Viesītes pagastiem, un pa Daugavu ar Krustpils pagastu, kā arī ar Aizkraukles novada Sunākstes un Staburaga pagastiem un pa Daugavu – ar Pļaviņām un Klintaines pagastu.
  • 10.–12. gs. Sēlpils bija sēļu apdzīvotās zemes centrs; 16.–18. gs. ietilpa Kurzemes hercogistē. Mūsdienu Sēlpils pagasta teritorijā vēsturiski atradās Dānefeldes, Līkumu, Renneberģu (Remberģu), Vecsēlpils muiža. 1837. gadā atvērta Sēlpils skola. 
  • Apdzīvotās vietas: Arbidāni, Bisenieki, Bitānkalns, Buivāni, Ezerciems, Gretes, Īlenāni, Ķipu kalns, Kleberkalns, Līkumi, Naudīdzāni, Pāvuli, Plāteri, Plītes, Priekšāni, Puļpānl i, Riesti, Sēlija, Sēlpils, Spietiņi, Ūdrāni, Vecsēlpils, Zaķēni.
  • 1939. gadā pagastā bija 2 300 iedzīvotāju, 2008. gadā – 1 134, 2021. gadā – 715 iedzīvotāji. 1945. gadā Jē­kabpils apriņķa Sēlpils pagastā izveidoja Jaunsēlpils, Sēlpils un Staburaga ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. 1990. gadā Sēlpils  ciemu reorganizēja par pagastu. 2009. gadā Sēlpils pagastu apvienoja ar Salas pagastu, izveidojot Salas novadu. 2021. gadā Salas novadu iekļāva Jēkabpils novadā. Pašlaik pagastā darbojas veikals, aptieka, ģimenes ārsta prakse, kultūras nams un  2 bibliotēkas.     
 
Kristīto ieraksti Sēlpils ev. lut. baznīcas metrikas grāmatā.
1800., 1801. gadā. LVVA, f.235,a.5, l37
 
Jurjānu Andreja 
Sēlpilī pierakstītās tautas dziesmas 
Skrien, ragana, šķērsu  gaisu,
Manu sētu neieskriesi,
Mana sēta dzelžiem kalta,
Iskaptiemi spāres celtas,
Iskaptiemi spāres celtas,
Iskaptiem nosagriesti,
Adatámi nosadorti.
32490-4
 
Es iegāju līgodama
Slavenā ciemiņā;
Paceļ man šķīstu pienu,
Kaņepišu plāceniti.
Es ta piena strēbuse’s,
Brizdu brazdu kaņepe’s,
Suņi manim lātin lāja,
Lāča māti dāvadami.
32581-2
 
Svarīga ir iedzīvotāju iniciatīva  un vēlme darboties novada labā
    Sēlpils un Salas pagastu pārvaldes vadītāja Rai­monda Jaudzema saknes meklējamas Zemgalē, taču darba gaitas atvedušas  uz Sēliju. Viņaprāt, galvenais bija, ir un vienmēr būs cilvēks ar savu uzņēmību un mīlestību pret vietu, kurā dzīvo, mācās un strādā. 
 
    – Mēs varam ieviest dažādus likumus un noteikumus, taču tam nav nozīmes, ja pašiem iedzīvotājiem nebūs ne intereses, ne gribas. Ļoti svarīga ir pašvaldības un iedzīvotāju sadarbība, lai, īstenojot kopīgos mērķus, noteiktu prioritātes un plānotu veicamos darbus. Tas attiecas arī uz identitātes apzināšanu, kopšanu un popularizēšanu. Iniciatī­vai jānāk no vietējiem iedzīvotājiem, taču, manuprāt, pēdējā laikā esam kļuvuši diezgan noslēgti, –  uzskata Raimonds Jaudzems, piebilstot, ka novada centram tiešām vajadzēja būt Jēkabpilij, kur izveidojusies stabila un attīstīta infrastruktūra.
    Lai iemīlētu savu novadu, pēc viņa domām, vispirms jāsāk mīlēt, kopt un pilnveidot katram sava sēta –  vieta, kurā cilvēks dzimis, audzis, dzīvo pats vai viņa dzimta. – Katrā ģimenē bēr­niem jāaudzina patriotisms, jo mūsu, latviešu, ir maz, bet tam pašam mazumiņam jābūt vienotam. Tad varam runāt par patriotismu novadu izpratnē, – spriež pagasta pārvaldnieks un atzīst, ka pamatu pamats ir ģimene, kurā sākas viss – gan labais, gan sliktais. Izzināt dzimtās vietas vēsturi var palīdzēt skola, taču tikai rokrokā ar ģimeni, iesaistoties visām paaudzēm, iespējams kļūt par īstenu patriotu. 
   – Ko man nozīmē Sēlija, kā es to izjūtu? Sēlija ir viens no vēsturiskajiem no­vadiem ar savu kultūru, di­alektu, tradīcijām. Bērnībā mēs pat īsti nezinājām, kas ir Sēlija, tolaik par to tika maz runāts. Taču, sešpa­­d­smit gadus dzīvojot Jēkab­pilī – Sēlijas un Latgales krustcelēs, pamazām esmu iepazinis arī Sēlijas iedzīvotājus. Man radies priekšstats, ka sēļi ir klusi, noslēgti, taču, kad «slūžas nāk vaļā», tad tā kārtīgi, –  teic Raimonds Jaudzems.    
 
Vai Jēkabpils novada izglītības iestādēs mācību stundās vajadzētu pievērst uzmanību sēlisko tradīciju un vēstures apgūšanai?
Raivis no Sēlpils pagasta:
– Noteikti vajadzētu, jo mīlestību un lepnumu par savu tautu un identitāti dod tikai savas vēstures zināšanas. Kopā ar tehnoloģijām mums gāžas virsū informācijas gūzma, it kā sveša kultūra. Ja mēs bērniem nemācīsim savas tradīcijas, viņi tiktokos un youtube atradīs un pieņems citas un mums svešas vērtības. Un kādā brīdī mēs sapratīsim, ka jau ir par vēlu.
 
Ilona no Sēlpils pagasta:
– Mēs mājās, ģimenē mēdzam ar bērniem pārrunāt, cik svarīgi ir zināt vēsturi, it sevišķi savas dzimtās vietas vēsturi. Taču arī skolā šim jautājumam vajadzētu pievērst uzmanību, aicinot iepazīt Sēlijas tradīcijas ne tikai no grāmatām, bet arī izglītojošās ekskursijās.
Jānis no Sēlpils pagasta:
– Ir ļoti svarīgi jau skolas solā mācīt sava novada vēsturi. Ne pirmajās klasēs, bet, teiksim, sākot no 7. kla­ses, kad radusies izpratne par vēsturi kā tādu. Arī ģimenē ir nepieciešams šim jautājumam pievērst uzmanību, tādējādi paplašinot bērna redzesloku un ieaudzinot dzimtās vietas mīlestību.

Sēlpils pagastā viesojās Iveta Skolniece

   
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Kopīgās saknes meklējot» publikāciju saturu atbild «Brīvā Daugava»

 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru