«Kreicburgas ziķeru» daiļrades pamats – tautas mūzika
Inese Zone

 
Turpinot  informēt par Jēkabpils un novadu ko­lek­tīviem, kas gatavojas simtgades Dziesmusvēt­kiem, piedāvājam sarunu ar kapelas «Kreicburgas ziķeri» vadītāju Aivaru Pu­gaču un dalībnieku, komponistu Aigaru Godiņu. 
  – Kad sākās «Ziķeru»  laiks?
   Aivars Pugačs: – Kad 1978. gadā sāku strādāt kultūras namā, bija uzstādījums, ka pilsētā vajag kapelu, kas deju kolektīviem spēlētu pavadījumus. Toreiz bija plānots pirmais brauciens uz Jēkabpils sadraudzības pilsētu Rokišķiem. No esošā pūtēju orķestra mēģināju savākt muzikantus un izveidot kapelu. Bet, kad aizbraucām uz Rokišķiem, puiši spēlēt atteicās, jo neko daudz jau nebijām mēģinājuši. Mani glāba Zinaida Goloda, kura uz klavierēm, bet es ar akordeonu nospēlējām pavadījumus divatā. Tā bija mana pirmā pieredze kapelas veidošanā. Tolaik vadīju arī rokgrupu «Color», ar kuru pulcējām pilnu zāli uz deju vakariem. Par kapelas pirmsākumu var uzskatīt 1983. gadā dibināto Krust­pils kultūras nama lauku kapelu, kura veiksmīgi piedalījās pirmajos lauku kapelu salidojumos Ikšķilē un Siguldā. 
    1986. gadā, manis uzrunāti, atsaucās puiši ar augstāko muzikālo izglītību, un tad arī sākām muzicēt un sniegt koncertus. 1988. gada svarīgākais notikums Latvijā bija folkloras festivāls «Baltica», uz kuru devāmies jau ar «Kreicburgas ziķeru» nosaukumu. Jāteic, ka kā kapela mēs esam divi vienā: lauku kapela, kura koncertos spēlē akustiskos mūzikas instrumentus, un grupa, kura dejas un dažādus sa­viesīgos vakarus spēlē ar elektroniskajiem instrumentiem. Jāpiebilst, ka blakus tradicionālajiem tautas mūzikas instrumentiem tika izmantotas arī dažādas stabules, mutes harmonikas, Havajas ģitāra un pat zāģis, no kura, prasmīgi spēlējot ar vijoles lociņu, varēja izvilināt neparasti skaistas skaņas. Lauku kapelu salidojumā Meņģelē saņēmām skatītāju atzinības balvu – cītaru. Paši izgatavojām Velna bungas.
   Aigars Godiņš: – Es personīgi pievienojos 1988. gadā. Mēs sākām aktīvi koncertēt. Tas tomēr vēl bija padomju laiks, un mēs sākām drusciņ ķibināt tos varas pamatus. Protams, ka padomju vara agonijā centās mūs iebiedēt un visādi gāja. To tagad var atcerēties ar ironiju. Mums bija leģionāru dziesmas. Tad bija kāda daļa ar manām dziesmām. Izmantojām labu dzeju. Parasti, kad salikām programmu, mēs tur dzeju arī lasījām, un tā toreiz bija tāda disidentu dzeja. Tie bija igauņu autori Hando Runnels un Jāns Kaplinskis un Guntara Godiņa dzejoļi. Arī tie «Daudz zābaku pa manu zemi staigā» un «Bez savas valodas tu esi sūds». Tad arī bija «Visos laikos šalko jūra» un par staciju, kur laiks braukt projām, bet nevar atrast savu čemodānu, tas bija okupācijas armijai veltīts. Toreiz tā atmosfēra bija ļoti jauka, cilvēki nāca uz koncertiem un gribēja kaut ko tādu dzirdēt. 
 
– Kāpēc tieši kapela, un kā jūsu repertuārs papildinājās ar skandināvu dziesminieku un dzejnieku darbiem?
   Aigars Godiņš: – Mani interesēja skandināvu literatūra un mūzika. Jau tad mēs ar Knutu Skujenieku domājām, ka vajadzētu izveidot kādu skandināvu mūzikas un dzejas programmu. Un tā mēs nonācām pie zviedru barda Karla Mihaela Bel­mana dziesmām un epistolām. K. Skujenieks sāka viņu atdzejot, un tad mums ra­dās doma, ka izdos to grāmatu, bet mēs – disku, un mēs ierakstījām studijā disku un izdevām. Tad mēs kopā ar zviedru vēstniecību, kur bija ļoti aktīvs kultūras atašejs Gunilla Karste, arī Belmana piekritēja, izveidojām Belmana festivālu, kas notika vairākas dienas vairākās pilsētās un arī Jē­kab­pilī. Tur sabrauca mūziķi no So­mijas un Zviedrijas. Rīgā bija noslēgums. Otrs va­riants bija, kad nonācām pie dāņu mūzikas. Mēs jau pirms tam no kāda 1992. ga­da sākām braukt uz Dā­niju. Un tā kat­ru gadu bija tādas tūres 20 gadus pēc kārtas. Sniedzām koncertus, un iznāca tā, ka liktenis mūs saveda ar Be­niju Andersenu, vienu no iz­cilākajiem skandināvu dzejniekiem un izcilu džeza pianistu, ko pārtulkoja Knuts Skujenieks. Grā­mata iznāca latviski, un mēs arī ierakstījām disku – dziesmas ar šo dzeju. Tas bija labs laiks, kad koncertējām gandrīz visā Dānijā.
– Tautas mūzika saista arī jaunos mūziķus. Kā to redzat jūs, kas šajā žanrā darbojas jau ilgu laiku?  
  Aigars Godiņš: – Bija viens posms, kad bija maz jaunu kapelu, bet nu ir diezgan daudz. Folkloras kustība sākās ar «Bizīteriem», «Iļģiem», «Skandiniekiem», tad radās kapelas, bet pēc tam bija atkritums, tas saistīts ar to, ka Latvijas Valsts konservatorijā nebija tautas mūzikas apmācības un dziļākas izpētes. Pēc tam šo nodaļu nodibināja, un tas bija ļoti apsveicami, jo kapelu muzicēšanai  Latvijā ir tik sena vēsture, un tagad atkal tā ir labā līmenī. Profesionāli mūziķi spēlē postfolkloru un arī roku, izmantojot dažādus savienojumus ar citiem žanriem, un tas ir apsveicami. Kapelu bāze ir tautas mūzika un folklora, un katram novadam tomēr ir sava specifika, un tas to visu dara interesantu.
   Aivars Pugačs: – Salī­dzinājumā ar roku un citiem estrādes mūzikas veidiem tautas mūzika paver plašas iespējas sevi parādīt ārpus Latvijas un gūt atzinību. Mūs ļoti labi pazīst Lietuvā un Igaunijā, kur regulāri muzicējam dažādos tautas mūzikas festivālos. Div­desmit gadus pēc kārtas koncertējām Dānijā, uzstājoties ietekmīgajos Ballerup un Tonderas festivālos. Kopš 1991. gada sākās mūsu ār­zemju koncertturnejas. Esam uzstājušies Polijā, Vācijā, Dānijā, Čehijā, Au­strijā, Francijā, Īrijā, Anglijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Spānijā, Grieķijā, Baltkrievijā, Krievijā un pat tālajā Ķīnā Šanhajas pasaules tautas mūzikas festivālā. Neaizmirstams bija koncertbrauciens uz Sibīriju kopā ar Tautas deju ansambli «Daile». Tās bija sirsnīgas tikšanās ar Sibīrijas latviešiem Novokuzņeckā un Krasnojarskā. Spēlējām arī kapsētās, kur uzraksti uz pieminekļiem atklāja latviskus uzvārdus, bet kapu kopiņas aizaugušas ar garu zāli. 
   Ar tautas mūzikas dažādību – mazliet no folkloras, šlāgera, starptautiski pazīstamām melodijām – viegli dibināt kontaktus. Mēs cenšamies spēlēt to, kas mums pašiem patīk. Repertuārā ir daudz deju melodijas, jo bieži nākas sadarboties ar deju kolektīviem gan no mūsu pilsētas – «Krustpi­lieti», «Delveriem», «Kreic­burgu», «Pastalniekiem», gan citiem Latvijas deju kolektīviem – «Vektoru» no Rīgas Tehniskās universitātes un «Saimi» no Latvijas Entnogrāfiskā brīvdabas muzeja. Sastrādājamies arī ar Ogres kultūras centra kolektīvu «Aija». Ārzemju festivālos ir nosacījums, ka deju pavadījumi nedrīkst būt ierakstos, tāpēc bieži tiekam aicināti ārzemju turnejās, jo spēlējam dzīvo mūziku. Tas prasa lielu sagatavošanās darbu, pieskaņojoties kolektīvam, deju tempiem. Ievērojamu darbu prasa arī deju instrumentāciju veidošana kapelai. Regulāri spēlējām populārajā raidījumā «Savai zemītei». Piedalījāmies arī «zemītes» desmitajā un piecpadsmitajā jubilejas reizē. Mums ir bijis gods spēlēt arī ļoti nozīmīgos pasākumos. 2000. gadā nospēlējām Millenium pasaules latviešu balli Mākslas akadēmijā, kur piedalījās arī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Frei­berga. Vairākkārt esam muzicējuši Zviedrijas vēstniecībā Rīgā un Latvijas vēstniecībā Mas­kavā. 
– Kas tad ir mūsu īpatnības, mūsu tautas mūzikas lepnums? Kas mudināja organizēt tautas mūzikas festivālu «Lustes Jēkabpilī»?
     Aigars Godiņš: – Mēs esam sēļi, un arī sēļu dziesmas esam izmantojuši. Ja runā par sēļu tautas mūziku, tad tie ir burdona dziedājumi, kas ir unikāli. Tas varbūt vairāk saistīts ar folkloru, lai gan arī kapelas ir tautas mūzikas kolektīvs, kas to visu var izmantot. Un slavenās saules dziesmas, ko mēs arī esam izmantojuši. 
  Aivars Pugačs: – Gūs­tot pieredzi starptautiskajos tautas mūzikas festivālos, gribējās, lai kaut kas līdzīgs būtu arī Latvijā. Protams, nesalīdzināsim mērogus, jo festivālu organizēšana lielā mērā atkarīga no finanšu iespējām. Izmantojot iegūtos sakarus, radās doma izveidot jaunu tautas mūzikas festivālu «Lustes Jēkab­pilī». Vienu brīdi tam bija valsts mēroga nozīme, jo kapelas, kuras piedalījās Jēkabpilī, saņēma tarifikāciju. Tagad «lustēm» ir jau valsts atbalsts. Arī Nacio­nālais kultūras centrs ar tautas mūzikas nozares vadītāju Ilmāru Pumpuru rīko lauku kapelu salidojumus. Prieks par to, ka festivāls «Lustes Jēkabpilī» jau desmit gadu garumā ieguvis atpazīstamību, pulcējot  tautas mūzikas ansambļus no Latvijas un daudzām citām valstīm.
– Kādas ir simtgades izjūtas? Kā kapelas iesaistās Dziesmusvētkos? Vai gatavosiet kādu speciālu programmu? 
     Aigars Godiņš: – Var­būt uz simtgadi vajag kaut ko tādu, kas pastāvēs arī nākamos 100 gadus? Igauņi piedāvāja variantu, kas, manuprāt, ir ļoti fantastisks. Viņi bērniem, kas tagad mācās mūziku un viņiem vajag instrumentu, viņiem to dāvina, lai nākamos 100 gadus nodrošinātu šo kultūras apriti. Tur nauda ir ieguldīta reāli fantastiski interesantā lietā. Protams, simtgade, tas ir vairāk nekā atskats atpakaļ, un kultūras mantojums ir liels un vērtīgs, un Dziesmusvētki ir kā simtgades apkopojums. 
    Aivars Pugačs: – Dzies­­mu svētkos kapelas izpilda brīvo repertuāru. Bija laiks, kad Dziesmu svētkos tautas mūzika tika spēlēta Meža­parka Lielajā estrādē. Nu jau kādus trīs svētkus kapelas muzicē Vērmanes dārzā. Domāju, ka Vērmanītis ir labi izvēlēta vieta. Tur tautas mūzikas koncerts notiek visas dienas garumā, kapelas mainās. To mums, Lat­vijā, ir diezgan daudz, varētu būt ap trīsdesmit, un rodas arvien jaunas. Mums ir jaunas idejas, ko gribētos realizēt. Pērn tikām uzrunāti iesaistīties vērienīgajā deju lieluzvedumā Valkas estrādē. Deju svētku virsvadītāja Taiga Ludborža pasūtīja mums tādu mistērijas dejas mūziku, kurai speciāli tika veidota horeogrāfija. Kom­ponists Aigars Godiņš rakstīja mūziku, kopā to instrumentējām, bet mūzikas skolotāja Agnese Levinska to skaisti iedziedāja. Vita Talla spēlēja vargānu. 
    Redzot un izjūtot, ar kādu degsmi visi kolektīvi gatavojas simtgades Dzies­mu un deju svētkiem, do­māju, ka tie būs neaizmirstami, sevišķi skaisti, patriotiski un tautu vienojoši. Kultūras darbinieki un svētku organizatori cenšas izdomāt kaut ko inovatīvu un netradicionālu. Arī «Kreic­burgas ziķeri» gatavo jaunu programmu, lai iepriecinātu visus, kuri atnāks uz Vēr­manīti. Lai mums visiem kopā izdodas noorganizēt un izbaudīt unikālo iespēju – svinēt savas Latvijas 100. dzimšanas dienu! 
 
Diskogrāfija: «Repsis lidotājs», «Rupucis tu kļūsi», «Karavīri kāzās», «Ohā hihā ihahā», «Dziesmas, mīla un mazā nāve» (zviedru dziesminieka Karla Mihaela Belmana dziesmas un epistulas Knuta Skujenieka atdzejojumā), «Sventes dziesmas» (ar dāņu dzejnieka Bennija Andersena vārdiem, atdzejotājs Knuts Skujenieks).
 
Uzziņai
  • Vadītājs Aivars Pugačs (akordeons, vokāls), Gunārs Nažinskis (vijole), Harijs Zdanovskis (sitamie instrumenti, trompete, vokāls), Aigars Godiņš (ģitāra, vokāls).
  • 2016. gadā par skaņdarbu «Kreicburgas polka», kas ir iekļauts Dziesmu un deju svētku repertuārā, saņem Autortiesību bezgalības balvu.
 
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā  «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma». 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (6)

  1. vērotājs
    vērotājs
    pirms 1 nedēļas

    1988. gadā Kreicburgas ziķeri spēlēja manās kāzās. Jautri gāja.

    Atbildēt
  2. rasa
    rasa
    pirms 1 nedēļas

    Viņi tiešām ir lieli Ziķeri! Lai "Kreicburgas ziķerus" pavada radoša veiksme, labs skanējums un klausītāju pilnas zāles vēl vismaz nākamos 30 gadus!

    Atbildēt
  3. rasai
    rasai
    pirms 1 nedēļas

    nu nepārspīlē jau. parēķini, cik viņiem visiem būs gadu jau pēc 20 gadiem.

  4. rasa
    rasa
    pirms 1 nedēļas

    Ai, reālist! Zinu bez rēķināšanas.

  5. es
    es
    pirms 5 dienām

    Neinteresants repertuārs ballēs. Nē, nu tim, kam pāri 50 - ir ok.

    Atbildēt
  6. Pāri 50
    Pāri 50
    pirms 5 dienām

    Kas tas par stereotipu, ka tiem kam pāri 50 patīk šlāgeri un ziķeru tipa mūzika, Lapčenoks un Raimonds Pauls. Mēs starp citu izaugām Rolling Stones, Sex Pistolls, Led Zepellin, Kraftwerk, Slade, ērā. Bija protams arī disko, jaunais vācu vilnis utt. Kāpēc mums tagad būtu jālec tikai šlāgera ritmos.

    Atbildēt

Pievienot komentāru