Krustpils pagasta kultūras namam – 60
ILZE BIČEVSKA

Šosestdien, 24. novembrī, pulksten 18.00 Krustpils pagasta kultūras namā būs īpašs notikums: pagast­mājas (arī kultūras nama) 60 gadu jubileja. Uz to rīkotāji aicina atnākt bijušos un esošos pagastmājas darbiniekus un kultūras nama pašdarbniekus, kā arī ikvienu, kas vēlas pabūt kopā ar savējiem.
Pasākumā par mūziku gādās Kasparsonu ģimene: Santa, Kaspars un Kristiāns. Uz šo tikšanos var pieteikties, zvanot pa tālruni 26607259. Kā mēdz teikt – līdzi jāņem labs garastāvoklis un neliels groziņš.
 
«Kolhozam nu ir savs klubs»
  Atmiņu un dokumentālās liecības par Krustpils pagastmājas un kultūras nama vēsturi vēl neviens nav apkopojis, piemēram, kādā izdevumā. Taču ir gana daudz cilvēku, kuriem labā atmiņā ir gan laiks, kad šī ēka tika uzcelta – 1958. gads, gan vēlākās norises tajā. Pavisam nedaudz no atmiņu ieskicējumiem piedāvājam BD sarunā ar ilggadējām paš­darbniecēm Anitu Caunīti un Ināru Audzīti, kuras turklāt katra savā laikā tika veikušas arī šā kultūras nama vadītāja darbu. 
     – Es jaunā kultūras nama celšanu un pabeigšanu atceros samērā miglaini, jo tolaik vēl tikai mācījos Krustpils pamatskolas t.s. «pagastiņa» ceturtajā klasē. Biju to skolēnu vidū, kuriem kultūras nama atklāšanas pasākumā vajadzēja uzstāties ar dzejas montāžu. Man atmiņā palikuši atsevišķi fragmenti: piemēram, kā skolotāja Milda Jankovska spēlēja akordeonu, bija daudz cilvēku, un man šķiet, ka tas varēja būt septembra vidus. Jā, klubā sākotnēji ne­bija parketa, bet dēļu grīda. Cilvēki teic, ka avīzē togad esot bijis nopublicēts Zigfrīda Lipšas raksts par to, ka kolhozam «Ļeņina ka­rogs» nu ir savs klubs. Gan jau arhīvā kaut ko par šīs ēkas celšanu un atklāšanu utt. varētu atrast. Tolaik Nikolajs Romanovs jau bija šā kolhoza priekšsēdētājs, un viņš esot ļoti atbalstījis vajadzību pēc šādas būves. Kluba ēku cēlusi pašu kolhoza būvbrigāde, – stāsta Anita Caunīte. 
    Viņa teic, ka pašdarbība te bijusi visnotaļ labā līmenī, un tajā darbojies prāvs vietējo cilvēku skaits. Kolhoza klubā savulaik bija koris un tautas deju kolektīvs, arī sieviešu vokālais ansamblis. 
 
Priekšsēdētājs, kurš atbalstīja pašdarbību 
    Atsevišķs stāsts ir par kolhoza pūtēju orķestri, kas pastāvējis, vēl pirms tapa gatava kluba ēka, un bijis gana populārs, turklāt tam bijis jāspēlē arī bērēs. 
Te Ināras Audzītes stāstījums: – Mans brālis Gunārs atcerējās, kā līdz ar citiem viņu, tolaik sestās klases skolēnu (tātad pēc rēķiniem sanāk, ka tas bija 1956. gads), uz spēlēšanu pūtēju orķestrī kopā vācis skolotājs Jānis Grietiņš (dzejnieces Ārijas Elksnes tēvs). Tolaik viņi uz mēģinājumiem sanāca kopā kantora ēkā, kas atradās Kazu­brenčos, bet dažreiz arī mājās pie skolotāja Grietiņa. Brālis stāstīja, ka reiz viņi atnākot uz mēģinājumu, bet tur priekšā pilnīgi jauni instrumenti, pilns komplekts! Par to, lai tie būtu, bija gādājis kolhoza priekšsēdētājs Romanovs. Jānis Grie-tiņš mācījis prasmīgi: jau pēc mēneša orķestranti spēlējuši itin labi. Jādomā – tolaik kolhozā bija labs finansiālais stāvoklis, ja reiz varēja gan apgādāt orķestri, gan sākt būvēt jaunu klubu un ciema padomes māju, kā arī gādāt par pašdarbniekiem. Vēlāk pūtēju orķestri vadīja Ēvalds Korsaks, un te man ir saraksts, kas tajā spēlēja tolaik: Jānis Bērziņš, Arturs Vītols, Jānis Ozols, Alfreds Ozols, Pēteris Balodis, Augusts Naglis, Nikolajs Grīslis, Jānis Macanovs, Ēriks Siliņš, Māris Strods, Edvīns Au­dzītis, Valdis Apīnis, Juris Brauns un Burikins (diemžēl šā muzikanta vārdu neatceros). 
    Anita Caunīte lēš, ka klubs sākts būvēt aptuveni desmit gadus pēc tam, kad bija nodibināts kolhozs. Arī viņa atceras, ka  tā kantoris iesākumā bijis Kazubrenčos, bet Budinkos esot rādījuši kino. 
    – Kad bija uzbūvēts klubs, tad arī varēja veidot kolektīvu un darbu sākt to vadītāji. Septiņdesmitie gadi, astoņdesmitie – paš­darbība bija labā līmenī, jo kolhozā dzīvoja un strādāja daudz cilvēku. Vokālais ansamblis «Krustpilieši», kurā ilgus gadus dziedāju arī es, jau kopš 1981. gada ar labiem panākumiem piedalījās gadskārtējās ansambļu skatēs. Es pati Krustpils pagasta kultūras namā strādāju par vadītāju aptuveni gadu: no 1989. līdz 1990. gadam. Manā laikā tika atjaunota bērnības svētku svinēšana klubā, – atceras A. Caunīte. 
 
Pašdarbnieki gan klubā, gan siena laukā un biešu vagā
   Ināra Audzīte par kluba vadītāju strādāja laikā no 1966. līdz 1973. gadam. 
   – Pēc Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma beigšanas man pēc sadales bija jādodas strādāt uz Krāslavu, bet kolhoza priekšsēdētājs Romanovs aicināja darbā te, turklāt pats nokārtoja visas lietas, lai man nebūtu jābrauc prom uz tālo Latgali. Kad sāku šo darbu, man bija tikai deviņpadsmit gadu. Cik tolaik te bija daudz cilvēku! Mēs bijām draudzīgi. Ja vajadzēja jaunas idejas pasākumiem, saņēmu palīdzību un padomu no apkārtējiem. Tas bija laiks, kad (kopš 1968. gada) ciema padomes priekšniece bija Rita Zemīte. Pašdarbnieki un kantora darbinieki piedalījās arī siena un biešu vākšanas talkās, un šī kopā strādāšana bija jautra lieta.  Uz koncertiem nebija iespējas braukt ar firmas autobusu, kurā ir kondicionieris, kā tas ir patlaban. Sākumā vispār nebija nekāda autobusa, toties kolhozam bija divas kravas automašīnas ar pilnu būdu un pusbūdu kravas kastē, kurās varēja pārvadāt cilvēkus. Tā seš­desmitajos gados paš­darbnieki sēdās tajā kravas kastes būdā uz garajiem soliem un – aidā! Cilvēki gāja un piedalījās pašdarbībā un apmeklēja pasākumus kultūras namā labprāt, jo pēc grūtā ikdienas darba bija noilgojušies pēc svētkiem. Un galdi! Mums apkārtnē bija labas saimnieces, arī priekšsēdētāja Romano­va sieva bija saimniece. Da­žu reizi cienastu svētku galdiem gatavoja viņu mājās. Tolaik bija tā: ja pasākumu rīkoja kolhozs, tad bija gādāti gan klāti galdi, gan koncerts, muzikanti un dejas, un tas viss apmeklētājiem bija par vel­ti, – atceras Ināra Audzīte.
 
Klubs kā vieta, kur svinēt dzīves svarīgos notikumus
   Klubs daudziem pāriem aizvadītajos gadu desmitos bijusi tā vieta, kur svinētas viņu kāzas. Arī Ināras un Edvīna Audzīšu kāzas. Tāpat te daudzi rīkojuši savu apaļo jubileju svinības. Ināra rāda lapiņas ar pašsacerētu dziesmu vārdiem kādā populārā melodijā, ko, galvas kopā liekot, humora stilā sarakstījuši par godu cilvēku apaļajām jubilejām. 
    – Gan Biruta Siliņa (arī viena no Krustpils kultūras na­ma vadītājām šajos ga­dos – aut.), gan Tālivaldis Kasparsons (ilggadējs jauktā vokālā ansambļa «Krust­pilieši» vadītājs, mūzikas skolotājs un komponists – aut.) mūsu klubā svinēja savas piecdesmitās dzimšanas dienas, – teic Ināra Au­dzīte. 
Kad kluba darbinieki un pašdarbnieki rīkojuši kapusvētku pasākumu, tad tas bijis nopietni: tipogrāfijā drukātas lapiņas ar pasākuma norisi, tajā  uzstājās daiļlasītāji, dziedāja ansamblis, spēlēja pūtēji. 
    – Tajā laikā kapusvētki vienos kapos bija vienā, citos – citā  dienā, ne tā, kā tagad, kad viss tā ātri un žigli notiek vienas dienas garumā. Vēl man prātā palicis kāds neparastāks gadījums: uz mūsu kolhozu iepazīties ar tā dzīvi un darbu bija atbraukuši brālīgās Kongo republikas meln­ādainie jaunieši – studenti no Maska­vas. Mums vajadzēja gādāt par viņu ēdināšanu, aprūpēšanu. Eksotis­kajiem ciemiņiem savas mājas durvis atvēra toreizējā zootehniķe Milda Gludīte, tur bija klāti galdi, tālie ciemiņi izbaudīja, kas ir pelde Daugavā.  Klubā, protams, notika arī balles, uz kurām brauca pilsētnieki, un tad reizēm neiztika arī bez kautiņiem: pat ar pagalēm tika kāvušies. Savukārt vēlēšanu die­na (iecirknis, protams, atradās klubā) bija kā svētki vietējiem, jo tajā dienā te bija gan koncerts, gan kino un, kā likums – dejas. Žēl, ka mūsdienās cilvēku mūsu pagastā kļuvis ma­zāk, un te ir arī atsvešinājušies. Uz pasākumiem kultūras namā arī gados jaunie tagad nāk nelabprāt. Mūsu laikā mēs nebijām tik pārsātināti ar visādiem notikumiem un iespējām, pratām rast prieku arī vienkāršās lietās, un galvenais bija prieks no kopā būšanas. Kad piecdesmitajos gados «Ļeņina karoga» priekšsēdētājs Ni­kolajs Romanovs darbā uz mūsu kolhozu atveda savus tautiešus no Baltkrievijas, tad arī latvieši devās pie baltkrieviem uz viņu mājās rīkotajām večerinkām, jo mūs tur aicināja, un mēs gājām. Bija dziesmas, bija bajāna spēlēšana, – atceras Ināra Audzīte. 
   Gan Anita Caunīte, gan Ināra Audzīte pastāstīja, ka agrākie pašdarbnieki iecerējuši dāvanu klubam un pagastmājai tā apaļajā dzimšanas dienā. Kas tas būs, lai pagaidām paliek no­slēpums. Vienīgi varu sacīt, ka tas būs kas nevis naudas ziņā, bet gan citādi ļoti vērtīgs devums. Ielūkoties tajā, kā arī padalīties atmiņās par aizgājušajiem laikiem un pabūt vienā kopīgā pasākumā šosestdien aicināts ikviens. 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru