Kultūrvēstures sargātājs un likteņgaitu pētnieks (nobeigums)
Aija Valdmane

     Atceros, ka  jau agrāk biju strādājis pie šīs zinātnieces. Skolas brīvlaikā 1951. gadā mēs ar brālēnu Juri Bērziņu (vēlāko Latvijas čempionu lodes grūšanā) iestājāmies darbā Šnores  vadītajos arheoloģiskajos izrakumos Asotes pilskalnā. Mēs bijām zemes racēji un tačku stūmēji. Mums bija jārok zeme, bet studenti ar ma­zām lāpstiņām strādāja pie izrakumiem. Guvām priekšstatu par mūsu senču dzīvi šajā pilskalnā no 1. gadu tūkstoša pirms Kristus dzimšanas līdz 13. gadsimta beigām. 
    1989. gada Kultūras fon­da rīkotās «Daugavas die­nas» bija veltītas Jē­kabpilij. No Rīgas ar autobusu iz­brauca arhitekti, arheologi, vēsturnieki. Diena bija ražena ar piemiņas zīmēm iezīmētajām vairākām vēsturiskajām vietām. Tika atklāti piemiņas akmeņi Asotes un Kaupres pilskalniem. Savu-kārt Vīpes pagasta Daug­malēs – bijušās Podvinkas muižas vietā – atklāja pieminekli fiziologam, profesoram, Tartu universitātes rektoram Frīdriham Bideram (1810–1894) vietā, kur viņš dzimis. Autore – tēlniece Vija Dzintare. Jēkabpilī, Rīgas ielā 211, pie ēkas atklāja piemiņas plāksni Latgales artilērijas pulka ārstam, paleopatalogam, rakstniekam Vilim Derumam (Zemgaram) (1899–1988). Jēkaba iela ieguva plāksnīti, ka tā nosaukta Kurzemes hercoga Jēkaba vārdā.
      
Uzdevums – saglabāt kultūras pieminekļus
   Kultūras pieminekļu pētniecības padome organizēja rajonu inspektoru izglītošanu. Katru mēnesi inspektorus aicināja kopā Rīgā un organizēja lekcijas. Īpaši rosinoša darboties novadpētniecībā bija Jāņa iepazīšanās ar Jāni Stradiņu un viņa grāmatām «Lielā zinātnes pasaule un mēs» (1980) un «Etīdes par Latvijas zinātņu pagātni» (1982). Jāņa Stradiņa grāmatas ar viņa novēlējumiem Jānis glabā kā dārgu piemiņu.
     – Kad iepazinos ar šīm grāmatām, nodomāju, ka arī mēs Jēkabpilī kaut ko tādu varētu darīt, lai pētītu Jēkabpils novada bagāto vēsturi! – stāstīja J. Amats. – Mums izveidojās laba sa­darbība ar Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja zinātnieku, medicīnas vēstures leģendu profesoru Arni Vīksnu (1942–2018). Ar piemiņas plāksnēm iezīmējām: tautas ārsta Pētera Kalniņa (1865–1899) dzīvesvietu Rubeņu «Upesdebesniekos», Dunavas «Ausekļos» – ār­stam un rakstniekam Jānim Lejniekam (1876–1938), Variešu «Rožkalnos» – medicīnas zinātņu doktoram un dabaspētniekam Johanam Gerhardam Kēnigam (1728–1785) un citas. 
 
«Kļuvu par galveno inspektoru» 
     – 1992. gadā viss krasi mainījās. Nodibināja Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, un es no mu­zeja darbinieka kļuvu par valsts ierēdni – kultūras pieminekļu aizsardzības Jēkab­pils rajona galveno valsts inspektoru ar pakļautību inspekcijai Rīgā, bet darbību Jēkabpils rajonā, – stāsta J. Amats.  – Mani uzdevumi bija gandrīz tie paši.  Tātad – regulāri apsekot valsts aizsargājamos kultūras pieminekļus, uzraudzīt, lai tie netiktu bojāti un patvaļīgi pārveidoti. Kultūras pieminekļu īpašniekiem bija jāizsūta paziņojumi par viņa īpašumā esošo kultūras pieminekli, bet pēc tam – norādījumi par pieminekļa uzturēšanu. Bija jāskatās, lai īpašnieki darbus kultūras piemineklī saskaņotu ar inspekciju. Jēkabpils vēsturiskajā centrā bija «jākaro», lai nepazustu sīkrūšu logi, netiktu izmainītas vēsturisko ēku fasādes. Te palīdzēja pilsētas arhitekte Buka. Pie­nācās arī pielietot savas tiesības pārtraukt vai apturēt darbus kultūras piemineklī, konstatējot pārkāpumus. Bija īpašnieki, kuriem tas nepatika. Likums par Lat­vijas kultūras pieminekļu aizsardzību bija jāpilda visiem. Par pamatu kļuva Kultūras ministrijas 1998. gada 29. oktobrī pieņemtais «Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksts». Pēc speciālistu atzinuma, Jēkabpils rajonā par valsts aizsargājamajiem kultūras pieminekļiem tika apstiprināti kopumā 159 objekti no speciālistu apzinātajiem 460 objektiem, kuri atbilstu kultūras pieminekļa statusam. 
    Tas arī bija darbalauks inspektoram J. Amatam turpmākajiem gadiem. Un tad pazuda rajoni, un galvenais valsts inspektors Amats kļuva par Zemgales reģionālās nodaļas inspektoru ar darbavietu Rīgā.  Tur bija nodaļas birojs līdz 2010. gadam, kad Jānis Amats tapa par pensionāru. 
    
Tapa grāmata par fronti pie Jēkabpils
    2014. gadā Jānis Amats izmēģina roku grāmatu rakstīšanā, un top grāmata «Jēkabpils frontes lokā». Pirmā pasaules kara vēsturē Jēkabpils vārds ir iegājis ar terminu «Jēkabpils placdarms». Krievu–vācu frontē 1915.–1917. gados Krievijas impērijas armija aizšķērsoja ceļu Vācijas ķeizara armijas vienībām uz Jēkabpili un Daugavu.  
    –  Grāmata tapa 1. pa­saules kara simtgades ie­spaidā. Man ar manu draugu un kolēģu Oļģerta Sta­lidzāna un Gunta Ozo­liņa atbalstu un ieteikumu radās doma lasītājiem pastāstīt, kas tad notika Jēkabpils placdarmā Pirmā pasaules kara gados. Man jau bija sakrājušies materiāli par šo tēmu. Tad manās rokās nonāca 5. armijas kaujas darbības žurnāla lappušu fotokopijas. Žurnālu rokrakstā ik dienas bija  rakstījuši  armijas štāba virsnieki par to, kas kurā frontes iecirknī  noticis.   Bet pirms tam 2014. gada augustā laikraksts «Jaunais Vēstne­sis» 13 turpinājumos publicēja manu rakstu sēriju «Pir­mais pasaules karš un Jē­kabpils placdarms». Ar «Jēkabpils drukātavas» palīdzību grāmata ieraudzīja dienas gaismu 2018. gada aprīlī. Par grāmatas atvēršanu esmu pateicīgs Jēkabpils galvenās bibliotēkas kolektīvam Zinaīdas  Rabšas vadībā un draugiem Jānim Zalā­nam, Oļģertam Stalidzānam un Guntim Ozoliņam par atvēršanas kuplināšanu ar militāro priekšmetu ekspresizstādi no savām kolekcijām, – turpina J. Amats.
    
Pieminekļi ne tikai jāsaudzē, par tiem ir jāstāsta
    – Kultūras pieminekļi ir ne tikai jāsaglabā, jāapzina, jāizzina, bet par tiem arī jārunā, – ir pārliecināts Jānis Amats. – Nupat ir pienācis laiks, kad jaunā paaudze tikpat kā neko vairs neatceras no Atmodas sākuma gadu Jēkabpils novadpētnieku publikācijām par sēļu zemes kultūras mantojumu. Tā ka jāatsāk viss no jauna. Es to visu vācu un par to rakstīju 80.– 90. gados. Bet pagājuši ir 20 gadi! Mēs, tā vecā paaudze, domājam, kas viss jau ir zināms, bet, izrādās, biedrība «Jēkabpils mantojums» Jāņa Zepa vadībā velk ārā visu no jauna. Izrādās, ka viss it kā nesen atklātais jau bijis zināms agrāk.   Apsekojām arī baznīcas, jo tās bija daudzu mākslas priekšmetu glabātājas. Esmu pabijis visās rajona baznīcās. Vērtības  ir altārgleznas, relikviju trauki, kristāmtrauki, apzeltīti oblatu šķīvīši, kā arī baznīcas aprīkojums – ērģeles, kanceles, vitrāžas. 
 
Ievērojams piemineklis – Krustpils pils
    Jānim Amatam Atmodas laikā kā svarīgākais objekts šķita Krustpils pils. Kad Padomju armija no pils aizgāja, tika sākta tās izpēte. Krustpils pils nodošanas–pieņemšanas aktu parakstīja abi ar muzeja direktoru Valentīnu Cirsi. Kādu laiku pils atslēgas glabājušās pie Jāņa Amata, un katru rītu viņš uz turieni gāja ar āmuru un naglām kabatā, jo katru nakti kāds bija pilī ielauzies. Bija ziņkārīgie un arī huligāni.  Tas izbeidzās, kad pili sāka apsaimniekot Vēstures muzejs.
    Jānis atceras: – Kad izveidoja Krustpils novadu, mēs kā Krustpils patrioti kopā ar kolēģiem Oļģertu Stalidzānu, Gunti Ozoliņu un Jāni Zalānu nodibinājām Brāļu kapu komitejas Krust­pils nodaļu, bet mani ievēlēja par vadītāju. Līdz tam bijām darbojušies kā Jē­kabpils rajona nodaļa.
 
 
«Vēsturiskie materiāli – daļa manas  dzīves telpas»
    – Ir pienācis laiks pie daudzu gadu laikā savāktā un sakrātā sakārtošanas. Es sevi paškritiski dēvēju par «ģimenes nelaimi», jo grāmatas, žurnāli, laikraksti, mapes aizņem daļu dzīves telpas. Bet kur gan citur varēja iegūt informāciju, ja ne no dažādiem dokumentiem un preses izdevumiem? Īpaši ražīgs bija Atmodas laiks, kad intensīvi vācu ne tikai citu publicēto, bet rakstīju un publicējos arī pats. Pirmie rakstiņi parādījās vēl «Padomju Daugavā», bet tad nāca «Brīvās Daugavas» laiks. Sāka iznākt «Jēkabpils Vēstnesis», kurā bez rakstiem publicēju savu «Nova­da kalendāru». Līdzdarbojos «Saimes» tapšanā un biju žurnāla «Saime» redkolēģijā. Savā garajā darba mūžā esmu publicējis ap 1000 avīžu rakstiņu un rakstu. Paldies Arvīdam Ozoliņam par to, ka viņš mani iemācīja, kā glabāt avīžu izgriezumus. Avīžraksts bija jāsa­-griež slejās, kuras jāsalīmē uz A4 lapām, kuras nu varēja ērti arhivēt, glabāt mapēs vai kopēt. Tagad man ir jāsakārto materiāli par kritušo karavīru kapu meklējumiem un to piemiņas saglabāšanu. Šobrīd vairāk no­darbojos ar dokumentu lietām. Pēdējo reizi ekspedīcijā biju apmēram pirms diviem gadiem kopā ar Oļģertu Stalidzānu un Gunti Ozo­liņu. Pie Aiviekstes mežā atradām divu leģionāru kapu. Kritušo karavīru mirstīgās atliekas nodevām apbedīšanai Lestenes me­moriālā, – stāsta vēsturnieks. – Manā dzīvē liels piedzīvojums bija 2003.–2004. gados, kad ar Tautas apvienības vācu karavīru kapu aprūpei – (Volksbund Deut­sche Kriegsgraber fuersorge e.V.) darba grupu piedalījos 418 vācu karavīru ekshumācijā Jēkabpilī pie Kapeles kapiem, mirstīgo atlieku savākšanā. Pēc tam, kad biju publicējis informāciju par šo notikumu, man zvanīja ļaudis no dažādām vietām un informēja par vācu karavīru apbedījumiem, kuri viņiem ir zināmi. Šo informāciju fiksēju. 
     Par personīgu darbu pie kritušo karavīru mirstīgo atlieku ekshumācijas biedrība «Ordenis» Jāni Amatu 2017. gada 15. septembrī apbalvoja ar krūšu nozīmi «Cilvēki – Cilvēkiem» Nr. 481. Ir apkopoti saraksti par kritušajiem latviešu karavīriem, kas gājuši bojā  1941.–1945. gadā, kuri nodoti Brāļi kapu komitejai. Kritušo karavīru uzvārdus viņš  meklēja pēc sēru sludinājumiem vācu okupācijas laika avīzē «Tēvija», kad šis laikraksts bija pieejams tikai Na­ci­onālās bibliotēkas lasītavā Rīgā. Kritušo leģionāru saraksti ir izdoti trimdā. Grāmatas «Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā» 10. sējumā publicēja  kritušo karavīru uzvārdus.
     – Esmu pateicīgs saviem kolēģiem  Arvīdam Ozoli­ņam,  Jāzepam Vuškānam,  Valentīnam Cirsim,  Lūcijai Ķuzānei, Annai Skaidrītei Gailītei, Gunāram Spīdai­nim, Zinovijai  Zimovai un citiem par padomiem, sadarbību un atbalstu, – atzīst J. Amats.
    
Bet starplaikā vēl bija Tautas frontes laiks
    Atmodas viesuļi ierāva arī inspektoru Amatu – vispirms Latvijas Tautas frontes nodaļas, tad Jēkabpils nodaļas domes sastāvā. Neaiz­mirstamas Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa dienas tā delegātam Jānim Amatam bija 1988. gada 8. un 9. oktobrī kā vienam no tūkstoša, bet pirms tam bija Tautas sapulce Mežaparka Lielajā estrādē. 
    Jānis Amats savā dzīves laikā ir saņēmis daudzus apbalvojumus un pateicības. Taču pats svarīgākais no visiem ir Jēkabpils Goda pil­soņa  nosaukums, kuru vi­ņam piešķīra  pilsētas do­me 2010. gada 28. oktobrī. Vēl daži no apbalvojumiem: 2019. gada 30. martā saņēmis Brāļu kapu komitejas atzinību par ilggadēju un godprātīgu  darbu  karavīru piemiņas saglabāšanā. Reizē ar to kā balvu ieguvis arī pie sienas karamu marmora plaketi sakarā ar atjaunotās Brāļu kapu komitejas (1989–2019) 30 gadiem. Jānis Amats 1989. gada 15. aprīlī piedalījās Brāļu kapu komitejas Atjaunošanas kongresā. 2010. gadā viņš saņēma pateicību no kultūras ministra par mūža ieguldījumu kultūras mantojuma saglabāšanā un novadpētniecībā Jēkabpils, Krustpils, Aknīs­tes, Salas un Viesītes novadā sakarā ar aiziešanu pelnītā atpūtā. 1996. gadā J. Amatam izteikta pateicība par ieguldījumu Eiropas Kultūras mantojuma dienās. 2012. gadā Latvijas Valsts aizsardzības fonds «Lāč­plēsis» apbalvo ar goda zīmi bronzā par mūža ieguldījumu novadu pētniecības darbā; 2011. gada 18. no­vembrī apbalvojums no Krust­pils novada domes par novada kultūrvēsturisko vērtību apzināšanu, bet 2003. gadā Jēkabpils rajona padome apbalvo par ieguldījumu rajona attīstībā saistībā ar Latvijas proklamēšanas 85. gadadienu. 2008. gada 15. novembrī notika tas, ko var piedzīvot labi ja reizi mūžā – Jānis Amats ar sievu Ainu ieradās  pieņemšanā pie Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera un viņa kundzes  Lilitas Zatleres Jelgavā sakarā ar Latvijas valsts 90. gadadienu.
Par spīti gadu nastai, Jānis Amats joprojām cenšas būt noderīgs sabiedrībai, ģimenei un draugiem. 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (1)

  1. Arnolds
    Arnolds
    pirms 4 gadiem

    Lasu un domāju, ka dīvainā valstī dzīvojam, 40-gadīgas aktrisīte, kuras ne ar ko dižu savā radošajā dzīvē vēl nav izcēlušās, saņem Triju Zvaigžņu ordeņus, bet šādi cilvēki, kuri visu savu mūžu ir darbojušies nerēķinoties ne ar savu brīvo laiku un droši vien ne ar saviem naudas līdzekļiem, lai vāktu un saglabātu mums to mantojumu ko mums ir devusi vēsture (iepriekšējās paaudzes) un pastāstītu mums par to un lai tas saglabātos arī nākamajām paaudzēm, ir aizmirsti, VIŅIEM VALSTS APBALVOJUMI NEPIENĀKAS :(( ! Kaut kā netiek novērtēti šādi cilvēku, viņu patiesais devums sabiedrībai. Pilsētas Dome MOSTIETIES, savi cilvēki ir pienācīgi jānovērtē !!!!!!!!!!!!!!!

    Atbildēt

Pievienot komentāru