Kultūrvēstures sargātājs un likteņgaitu pētnieks
AIJA VALDMANE

Jānis Amats. Daudz dzirdēts un zināms uzvārds. Un kā gan lai nepazīst cilvēku, kurš aizrautīgi un dziļi atbildīgi ir sargājis un pētījis mūsu novada kultūrvēsturi, cēlis dienas gaismā senus pieminekļus, izpētījis mūsu tautas likteņgaitas, dodoties ekspedīcijās un piedaloties izrakumos. To viņš uzskatījis par savu pienākumu un dzīves uzdevumu – atrast, saglabāt, apkopot un nodot nākamajām paaudzēm savas zināšanas un materiālus par sabiedrībā notiekošo, tautas vēsturi un kultūras mantojumu.
     Viņa dzīvoklī smaržo vēstures elpa, jo it visur atrodas daudzi viņa paša apkopotie vēstures liecību sējumi, izmantotie preses izdevumi, vērtīgas grāmatas, vēsturiskas fotogrāfijas, viņam pasniegtās pateicības un apbalvojumi. Tas ir gadiem ilgs, pedantisks un rūpīgs darbs, strādājot arhīvos un meklējot vajadzīgās ziņas periodikā.
     Jānim Amatam titulu un darbu ir daudz – ceļu būves inženieris, muzeja darbinieks, Jēkabpils pilsētas padomes deputāts, darbojies Latviešu strēlnieku apvienībā. 1991. gada barikāžu dalībnieks, Eiropas Kultūras mantojuma dienu organizētājs Jēkabpils rajonā, Latvijas Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļas vadītājs, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors.
    Bet ko novadpētnieks, pieminekļu aizsardzības entuziasts un vēsturnieks Jānis Amats stāsta par sevi pats?
 
Pirmā dzīvesvieta – Krustpils pilī
     – Esmu dzimis Rīgā 1935. gada 6. septembrī. Tēvs Jānis Amats (1903–1976), kura dzimtā puse ir Cēsu apriņķa Liepas pa­gasts, tajā laikā bija Latgales artilērijas pulka virsseržants. Pulks atradās Krustpilī un izvietojās Krustpils muižā un  pilī.  1931. gadā Jānis Amats salaulājās ar Vilmu Bērziņu (1906–1972) no Krustpils Palejniekiem. 1935. gada septembrī, kad man vajadzēja nākt pasaulē, mana māte Vilma aizbrauca uz Rīgu. Un tā nu manā dzimšanas apliecībā ir ierakstīts, ka esmu dzimis rīdzinieks. Mana pirmā dzīvesvieta bija Krustpils pilī, kur tēvam tika iedots dzīvoklis vidējā korpusa 1. stāvā. Manas pirmās fotogrāfijas ir no šā dzīvokļa, – stāsta Jānis Amats. 
    Karavīru ģimenēm ir nemierīga dzīve. 1936. g. oktobrī tēva pulka 2. bateriju pārcēla uz Gulbeni. Turp bija jādodas arī ģimenei un bija jādzīvo dzīvoklī Bišu ielā 3. un pēc tam Kalpaka ielā 3. 1940. gada februārī virsseržantu Amatu pārcēla uz 4. bateriju, kura atradās Rēzeknē. Tur tika sagaidīts 1940. gada 17. jūnijs, kad Latvijā iebruka Sarkanar­mijas vienības. 
     
Atmiņas par Cesvaini
    – Mūsu tālākais ceļa mērķis bija Cesvaine, kur pulka vienības izvietojās Cesvaines pilī. Visu 1940. gada rudeni nodzīvojām Cesvainē, mežkunga mājā «Mežvīros», kuru sauca par zaļo māju. Tagad tā ir arhitektūras piemineklis, – turpina Jānis. – Sagadījās tā, ka ar Cesvaini man nācās saskarties pēc daudziem gadiem 2018. gadā. Pēc Brāļu kapu komitejas Krust­pils nodaļas ierosmes Krust­pils Kapeles kapsētā tika atjaunota Litenes upura Lat­gales artilērijas pulka pulk­vežleitnanta Voldemāra Pincera (1894–1941) kapa vieta un uzlikts piemineklis. Izrādījās, ka Pinceru ģimene ir dzīvojusi Cesvainē un viņu dēls Ojārs  mācījies turienes ģimnāzijā. Izvei­dojās sadarbība ar Ces­vaines kultūras veicināšanas biedrību, kuru ieinteresēja Pinceru ģimenes liktenis. Biedrība gatavoja izdošanai  «Cesvaines grāmatu IV». Tajā tika publicēts mans raksts par Litenē 1941. gada jūnijā nogalināto pulkvežleitnantu Voldemāru Pinceru un viņa ģimeni un manas atmiņas par Amatu ģimenes dzīvošanu Cesvainē 1940. gada vasarā «Mežvīros». Raksts saucās «Mana bērnības vasara Cesvainē». 
 
Vagoni ar dzeloņdrātīm
    Šajā laikā Latvijas armijā notika lielas pārmaiņas. Latvijas armiju pārformēja par Sarkanarmijas 24. teritoriālo korpusu. Tēva Latgales artilērijas pulku ieskaitīja 635. artilērijas pulkā, un leitnantu Jāni Amatu iecēla par vada komandieri. Lat­gales divīziju iekļāva 183. strēlnieku divīzijas sastāvā. 
    Vispirms tēva 4. bateriju izvietoja Vaives muižā pie Cēsīm, un Amatu ģimene dzīvoja «Bulduru» mājās. Tikai 1941. gada janvārī sāka dzīvot Cēsīs.
     – Tad pienāca 1941. ga­da jūnijs. Mans tēvs leitnants Jānis Amats un  krusttēvs kapteinis Jānis Alfrēds Bērziņš (1902–1999) bija karaspēka vasaras nometnē Litenē. Jūnija vidū paklīda ziņa, ka Cēsu stacijā stāv vagoni ar dzeloņdrātīm restotiem logiem, kuri sagatavoti izvešanai. Virsnieku dzīvesbiedres bija satraukušās par savu vīru likteni. Pa nakti vairs mājās negulējām, bet pārnakšņojām svešos dzīvokļos, kuri izrādījās tukši. Manai mātei Vilmai un brāļa kapteiņa Bērziņa sievai Verai abām bija liela uzņēmība. Šādā neziņu un trauksmainā laikā doties uz Liteni uzzināt par savu vīru likteni! Viņas ieradās Litenē un pārliecinājās, ka abiem virsniekiem sūrais liktenis – izsūtīšana – bija gājusi secen, – atceras J. Amats.
 
Karš uzpūta savu stindzinošo elpu
    Klāt jau bija  1941. gada 21. jūnijs. Karš uzpūta savu stindzinošo elpu.
     Par kara sākumu  183. strēlnieku divīzija, kuras sastāvā bija arī Jāņa Amata pulks, uzzināja gājienā uz Carnikavas karaspēka no­metnēm, lai papildinātu sastāvu ar mobilizētajiem un saņemtu bruņojumu. Carni­kavā divīzija saņēma pavēli iziet Madonas virzienā. Kad pulks pārgājienā atradās Cēsu tuvumā, Jāņa tēvs un radinieks leitnants Ernests Krauklis ar sava vada karavīriem un lielgabaliem iebēga un paslēpās mežā pie Straupes «Jātniekiem», Krauk­ļa brāļa mājām. Bija jāglābj arī ģimene. 
     – Pēc mums ar māti tēvs atsūtīja seržantu Osi ar uz­devumu izvest kājām mūs no Cēsīm. Slēpjoties pa me­žu, nonācām līdz Gaujai, un ar kādu šaubīgu laivu, kurā sūcās ūdens, Osis mūs pārcēla pāri uz Straupes «Jāt­niekiem». Man šķiet, ka bija 5. jūlijs, kad «Jātnieku» pagalmā iebrauca vācu vieglā kara mašīna ar majoru. Majors bija ceļā uz Cēsīm un piekrita aizvest Amatu ģimeni uz Cēsīm. Pa ceļam neredzējām nekādu karadarbību, – stāstīja vēsturnieks.        
 Likteņa smagā roka
    – Kad pietuvojās fronte,  arī mēs gatavojamies doties bēgļu gaitās. Mums bija zirgs Maksis un rati. Kamēr tēvs bija vēl darbā, māte jau visu nepieciešamo bija sakravājusi  ratos. Aizka­vējās tēvs, kuram priekšnieks bija uzdevis sekot, lai tiktu evakuēti policijas pārvaldes dokumenti. Viņš bija cietis – kontuzēts pēdējā uzlidojumā Cēsīm, kas viņu pārsteidza uz ielas, un nu bija jāiet ar kruķiem. Kad varējām izbraukt, jau cauri Cēsīm un pāri Raiskuma tiltam plūda vācu aizmugures vienības, kas atkāpās.  Ceļš bija pārgriezts. Cits nekas neatlika, kā iebraukt mežā un izrakt blindāžu, kur pārlaist nakti. Te mūs atkal apšaudīja triecienlidmašīnas. Lodes nogalināja dažus zirgus, kuri nebija paslēpti. Otrā rītā agri mūsu «nometnē» ienāca divi padomju izlūki un paziņoja, ka varot doties uz mājām. Ja ceļš būtu bijis brīvs, tad es te nesēdētu, bet kaut kur Amerikā, Anglijā vai Kanā­dā, bet tālāk netikām, – atzina novadpētnieks. – Atgriezāmies Cēsīs, bet tur mūsu mājiņa jau bija nodota kādam NKVD virsniekam. Tēvs Cēsīs nedrīkstēja parādīties, jo bija strādājis policijā, un draudēja arests. Cits nekas neatlika, kā ar to pašu zirdziņu pajūgā braukt uz Krustpili. Tur Palejniekos mātei bija dzimtās mājas. Tēvs palika savās dzimtajās mājās Liepas pagasta «Stīpniekos». Varbūt arī tēvu liktu mierā, jo viņš vācu laikā bija tikai saimniecības  daļas vadītājs un nekādās akcijās nebija piedalījies, bet tika meklēts dezertējušais māsas vīrs Kalacis, un likteņa smagā roka trāpīja tēvam. Viņu arestēja 1949. gada 7. septembrī un notiesāja uz 25 gadiem, izsūtot uz Vidusāziju, uz Džezkaz­ganas – Kingiras «Gulaga» nometnēm, kur ieslodzījumā viņš pavadīja septiņus gadus – līdz 1955. gada 22. decembrim. Mājās tēvs atgriezās kā pirmās grupas invalīds. Vēlāk viņš saņēma reabilitācijas apliecību.
 
Ceļu būvē – interese par vēsturi
     Jānis Amats 1954. gada 24. jūnijā beidza Krustpils 1. vidusskolu.  Tā paša gada 24. septembrī tika iesaukts Padomju armijā. Jānis stāsta: – Veselu mēnesi ešelonā kravas vagonos tikām vesti uz Tālajiem Austrumiem. Ceļa mērķis bija Piejūras novada Grodekova, netālu no Vladivostokas un dažus kilometrus no Ķīnas robežas.  Brigādē dienēja vairāki jēkabpilieši. Skolotājs un Jāņa Akuratera muzeja Ābeļu pagastā vadītājs Arnolds Jakubovskis «karoja» izlūku divizionā, vēl Ojārs Andersons, Līdaks, Grāvītis, Skritulis.
     Dienests Jānim beidzās 1957. gadā. Pēc tā  sekoja 25 gadus garais darba periods Jēkabpils 14. ceļu ekspluatācijas rajonā, kas vēlāk pārtapa par 14. ceļu remonta un būvniecības pārvaldi. Viņš bija dažādos amatos – par tehniķi, ceļu meistaru, inženieri. Studēja  neklātienē  Rīgas Politeh­niskajā institūtā. 
    – Tieši darbs ceļiniekos palīdzēja iepazīt visus sēļu zemes – Jēkabpils rajona – nostūrus, kas bija bagāti ar vēsturisko notikumu liecībām un kultūras mantojumu. Tas aicināt aicināja izzināt bagāto novada vēsturi un ļaudis, kas veido novada slavu, – atceras Jānis Amats. – Apzināju sēļu zemes vēsturiskos notikumus. Bērnībā mani interesēja žurnāls «Atpūta» un avīzes, kuras lasīja tēvs. Zēna gados  patika «Palejniekos» uzlīst uz vāgūža bēniņiem, kur vectēvs Pēteris Bērziņš (atvaļināts lokomotīves vadītājs) bija paslēpis «Jaunākās Ziņas» un citus vecos preses izdevumus, un ar lielu zinātkāri tos pārlapoju un lasīju par tāliem notikumiem, nezināmiem un interesantiem faktiem. Ceļu pārvaldē lielākoties bija latviešu kolektīvs, un tai bija iestādes «ar piesārņotiem kadriem» slava. Un tad vēl jubilejas reizēs mēdzām uzdziedāt toreiz aizliegtas dziesmas, tādas kā «Še kur līgo priežu meži» un citas. No kolektīva «neatrāvās» arī vietējās komitejas priekšsēdētājs un partijas sekretārs. Mūsu skaļā dziedāšana droši vien bija dzirdama uz Brīvības ielas, un «labi» ļaudis mūs nosūdzēja, kur vajag. Par to no darba bija jāaiziet pārvaldes priekšniekam Artūram Dreimanim.
    Šajā laikā notika būtiskas pārmaiņas Jāņa Amata dzīvē. 1959. gada 19. septembrī viņš nodibināja ģimeni ar Ainu Jansoni, ar kuru kopdzīvē pavadīti 60 gadi.      Ģimene piedzīvoja arī ģimenes pieaugumu – piedzima dēls Andris un meita Daina. Vecvecākus priecē mazbērnu un mazmazbērnu čalas ģimenes saietos.
    
Vieta pieminekļu aizsardzības sektorā
     Ar Jēkabpils Novadpēt­niecības un mākslas muzeju un direktoru Valentīnu Cirsi J. Amatam izveidojās sadarbība, kad viņš muzejā organizēja kolekcionāru biedrības biedru kolekciju izstādes. Kad kādā sarunā 1983. gadā muzeja direktors uzzināja, ka Jānis ir atvaļinājies no darba ceļu pārvaldē, V. Cirsis piedāvāja darbu muzejā par pieminekļu aizsardzības sektora vadītāju, jo agrākā šī darba darītāja Elga Sēnala bija  iecelta par muzeja mākslas nodaļas vadītāju. 
Atrisinājās arī Amatu ģimenes dzīvokļa problēma, jo viņi dzīvoja vienistabas dzīvoklī. Sieva Aina strādāja Krustpils stacijas dzelzceļa slimnīcā, un pie viņiem ārstējās arī tiltu būves uzņēmuma vadītāji. Uzzinājuši, ka medmāsas Ainas ģimenei nav pienācīga dzīvokļa, no saviem fondiem viņai šo dzīvokli piešķīra.
Sākās nemierīgs, bet interesants, atklājumu pilns darbs muzejā. Bija dubulta pakļautība. Darbu kontrolēja kultūras nodaļa un Kul­tūras ministrijas pieminekļu aizsardzības nodaļa. Prak­tiskos jautājumus par kultūras pieminekļu uzskaiti, apsekošanu un izpēti risināja Kultūras pieminekļu pētniecības padome, kurā bija vairākas nodaļas: arheoloģijas, arhitektūras, mākslas un vēstures. 
    Ekspedīcijās pa rajonu inspektoram J. Amatam bija tā laime sadarboties ar zinošiem savas nozares speciālistiem un brīnišķīgiem cilvēkiem: arheologu profesoru Dr. Juri Tālivaldi Urtānu, mākslas zinātniecēm Daci Čolderi un Rūtu Kaminsku, arhitektu Jāni Zilgalvi, vēsturniekiem Arni Āboltiņu un Jāni Lismani. Inspektoram tās bija mācību stundas novada kultūra mantojuma apzināšanā. 
  
  Ekspedīciju laiks
– Divās vasarās ar arhe­ologu Juri Tālivaldi Urtānu izbraukājām un izstaigājām visu rajonu krustām šķērsām, apsekojot jau zināmās senvietas – pilskalnus, ap­metnes, senkapus –  un pārbaudot zemnieku ziņojumus Pieminekļu valdei, ziņas da­žādos rakstu darbos, atklājām arī agrāk nezināmas senvietas. Lieti noderēja arheoloģes Elvīras Šnores materiāli, jo viņa jau agrāk bija strādājusi Jēkabpils rajonā laikā,  kad viņa vadīja izrakumus Asotes pilskalnā.
 
Nobeigums sekos

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (2)

  1. pazīstu
    pazīstu
    pirms 1 mēneša

    Visu cieņu Jānim Amatam ! Vairāk mums pilsētā būtu tādu cilvēku, savādāk savairojies te visādu "kapeiku atsitēju" ....................................

    Atbildēt
  2. tautietis
    tautietis
    pirms 1 mēneša

    Jānis bija arī 1991.gada augustā PSRS Jēkabpils rajona kara komisariāta pārņemšanas komisijas loceklis, it kā nekas īpašs, bet nepatīkama tā padarīšana bija. Daudzi jau nemaz nezina kas tas par kantorīti bija un kādas tam bija reālās iespējas, tā kā Jānis ir ne tikai novadpētnieks, bet arī patiesi patriotisks cilvēks. Paldies Tev Jāni, ka Tu mums Jēkabpiliešiem esi.

    Atbildēt

Pievienot komentāru