Laba līmeņa jaunatnes volejbola treneris
Juris Šteinbergs

Jēkabpils volejbolā valda brāļi Obrumani – Mārcis trenē meistarkomandu, bet Raivis jau vairāk nekā 10 gadus pacietīgi strādā ar dažāda vecuma bērniem Jēkabpils Sporta skolā. 
 
   – Kā tu kļuvi par volejbola treneri? 
   – 2003. gadā pabeidzu Salas vidusskolu. Man jau ilgi pirms beigšanas bija skaidrs, ka studēšu sporta jomā. Izvēle krita uz Dau­gavpils universitāti. Iestājos Izglītības un vadības fakultātē, kurā toreiz bija divas programmas – treneris un sporta skolotājs. Iesāku mācīties par treneri, bet drīz vien abas programmas ap-vienoja, un visi turpinājām studēt par sporta skolotājiem. 2007. gadā pēc augst­skolas pabeigšanas atgriezos mā­jās un īsti nezināju, ko darīt. Mamma viendien pienāk ar «Brīvo Daugavu» rokās un saka – Jēkabpilī Poļu skola meklē sporta skolotāju. Bijis, nebijis – piezvanīju, aizbraucu, parunājām, un skolas vadība saka, ka jāparaksta līgums. Īsti laika pat apdomāties nebija. Tajā pašā gadā Guntis Grigalis mani pasauca sev palīgos sporta skolā strādāt ar jaunajiem volejbolistiem. Es viņam iekritu acīs, kad vasarā sporta spēlēs labi novadīju un notiesāju sieviešu volejbola komandu mačus. Tā arī sākās mana karjera sporta skolā. Jau pirmajā gadā mums, strādājot duetā, bija ļoti augsti sasniegumi Latvijas jaunatnes volejbola čempionātā. 
    – Volejbols bija pirmā sportiskā aizraušanās? 
     – Skolas gados darījām visu – es sāku ar peldēšanu un spēlēju arī visas sporta spēles, ko vien piedāvāja. Vēlākajos skolas gados skolotājs Vladimirs Konstanti­novs salasīja volejbola grupiņu, kur mēs, jaunieši, aktīvi gājām trenēties un spēlēt. Mana bērnība bija bez tehnoloģiju iespējām, tāpēc katru pēcpusdienu vai vakaru pavadījām sporta zālē, spēlējot dažādas sporta spēles, bet volejbols bija sirdij vistuvākais. Vasarā, kad sporta zāle bija ciet, ar Mārci un domubiedriem paši uztaisījām sev pludmales volejbola laukumu –vedām smiltis, rakām nost velēnu, betonējām stabus. Studiju gados man izveidojās ļoti labs kontakts ar Gundaru Celitānu, pēc ma-na uzskata, jauno laiku Latvijas labāko volejbolistu. Arī tagad esam ļoti labi ģimenes draugi. Viņa kā volejbolista gaitām iepriekš sekoju līdzi, visu laiku sazinājāmies. Reiz Gundars  paaicināja ma­ni uz Turciju, kur viņš toreiz spēlēja Stambulas klubā, paskatīties, kā treniņi un gatavošanās spēlēm notiek tur. Pats volejbolu esmu spēlējis universitātes otrajā komandā, dažādos amatieru turnīros un čempionātos. Ka būšu tieši volejbola treneris, sapratu tikai tad, kad sāku strādāt sporta skolā. 
– Vai atceries savu pi-mo novadīto treniņu? 
– Ļoti labi atceros. Pirmo nedēļu es vēroju, kā to dara Guntis Grigalis. Pēc tam viņš prasīja, vai esmu gatavs patstāvīgi novadīt treniņu. Protams! Gribēju to darīt citādāk, nekā viņš, tādēļ zvanīju Mārcim un jautāju pēc idejām. Brālis toreiz studēja Latvijas Spor-ta pedagoģijas akadēmijā un spēlēja «Schenker» līgā «Elvi/Kuldīga» sastāvā, trenējās pie profesionāla trenera. Cik atceros, nekāda lielā uztraukuma nebija. Starp citu, manā pirmajā treniņgrupā bija tagadējie «lūši» – Edvīns Skrūders, Pāvels Jemeļjanovs, Dāvis Melnis un Zigurds Adamovičs. Gun-tis man savulaik ir daudz palīdzējis, bet tagad idejas vairāk smeļos no Mārča.
 – Tevi kā treneri ir nācies vērot «Jēkabpils junioru/JSS» spēļu laikā nacionālajā līgā. Pārsteidz tavs miers arī kritiskās situācijās. 
– «Juniori» ir gatavs produkts, ar kuru es strādāju. Paldies Mārim Trušelim par šo iespēju! Pamatsastāvs ikdienā trenējas pie Mārča, tādēļ man uz viņiem bļaut nav arī īstas nozīmes. Jau­nat­nes mačos gan bieži sanāk uzsprāgt, jo zemāka līmeņa spēlēs nereti tiek pieļautas kļūdas, pēc kurām emocijas ir sakāpinātas.  Ar tām es dodu signālu au-dzēkņiem, ka neesmu ap­mierināts ar viņu darbībām. Tāds ir tas darba stils. Bet, jo vecāks kļūstu, jo vairāk saprotu, ka bez bļaušanas var sasniegt labāku rezultātu. Trenējot bērnus, galvenais ir viņus ieinteresēt, iemīlēt šo sporta veidu.
– Atgādini lasītājiem, kādi ir tavu trenēto dažāda vecuma komandu pa­nākumi pagājušogad, kad bija pilna sezona. 
– Ar U17 vecuma grupas komandu uzvarējām gan Latvijas kausā, gan jaunatnes čempionātā, ar U14 abos izcīnījām 2. vietu, bet U19 abos turnīros palikām aiz medaļniekiem – 4. vietā. 
– Kā tiec galā ar stresu, kas spēļu laikā uzkrājas? 
– Es cenšos darbu uz mājām neņemt, lai emocijas un stress paliek sporta arēnā. Ja arī sanāk kāds sāpīgs zaudējums, tad mājās, satiekot ģimeni, zaudējuma rūgtums mazinās. 
– Tavs jaunākais brālis Mārcis savā karjerā tā kā ticis augstāk par tevi. Kā tas tā gadījies? 
– Mārcis ir cita kalibra speciālists. Viņš pats ir trenējies un spēlējis pie vairākiem augsta līmeņa treneriem, ar visu sirdi un dvēseli pievērsies volejbolam. Es nekad nekautrējos prasīt viņam kādu padomu, ieteikumu. Sevi uzskatu vien par laba līmeņa jaunatnes treneri. 
– Pēdējās divas sezonas «Junioriem» mazliet pietrūka, lai aizsniegtos līdz medaļām nacionālajā līgā, savukārt šosezon čempi­onāts tika atcelts, kad regulārajā čempionātā bijāt trešie...
– «Juniori» ir veidots kā «lūšu» fārmklubs, un mēs kopīgi ejam tikai uz augstākajiem mērķiem, tāpēc viss ir samenedžēts un pakārtots lielajai komandai. Protams, citreiz pārdomāju: ja man būtu konkrētais spēlētājs, tad rezultāts būtu labāks, bet, tā kā mēs ejam, viena mērķa vadīti, īpaši par to pārdzīvots netiek.
– Kāds tad ir tas augstākais mērķis?
– Augstākā kaluma medaļas Baltijas līgā.
– Tu neesi mācījies tieši par volejbola treneri. Kā tad notiek tava izglītošanās, attīstīšanās kā volejbola trenerim tieši volejbola jomā? 
– Treneriem reizi 5 gados ir jāiziet resertifikācija. Pa šiem gadiem kursos jāsavāc 72  stundas. Daudzas idejas pārrunājam ar kolēģiem. 
– Skaidrs, ka lielākā daļa tavu audzēkņu ne­kļūs par profesionāliem volejbolistiem. Kur tādā gadījumā treneris gūst gandarījumu? 
– Ja mani audzēkņi dzīvē kļūs par krietniem cilvēkiem un mani atcerēsies, tas jau būs sasniegums.
– Retais mūsdienu jaunietis vasaras brīvdienās būvēs volejbola laukumu. 
– Mūsdienās jauniešiem ir visas iespējas: ej un dari (pulciņi, laukumi, sporta infrastruktūra). Viss sākas ar gribēšanu. Diemžēl nākas piekrist teicienam: «kad mēs augām, tad tā nebija». 
– Ko tu domā par mūsdienu jauniešu fizisko formu?  
– Jauniešu fiziskā forma ar katru gadu kļūst arvien sliktāka, protams, neskaitot tos, kas ar sevi strādā vai arī ir īpaši attīstīti. Jau labu laiku sporta stundās nav jākārto valsts noteikti kontrolnormatīvi. Varbūt daudzi no tiem arī bija nederīgi, tomēr kaut kādam atskaites punktam jābūt. Daļa skolēnu sporta stundu neuztver nopietni, normatīvi nav jākārto, atzīmi dabūs tāpat. Tiem, kas cītīgi trenējas sporta skolās un piedalās sacensībās, augstākās atzīmes sportā būtu jāliek automātiski. Varbūt vienīgi šahs un dambrete varētu būt izņēmums. Mūs­dienu jaunieši ir pieraduši, ka viņus vecāki pie skolas pieved, no skolas aizved. Tehnoloģijas ir pārņēmušas visu viņu brīvo laiku. Pēdējā laikā nav nācies redzēt, ka bērni ārā spēlētu paslēpes, «10 kociņus», «kazakus razbojņikus» un citas spēles. Pieaugušie gan arvien vairāk izmanto aktīvas atpūtas piedāvājumus – brauc ar velosipēdiem, nūjo, piedalās tautas sporta pasākumos. 
– Treniņi sporta skolā ir pēcpusdienās un vakaros, sacensības – brīvdienās. Kā ģimene ar to sa­dzīvo?
– Sporta skolā mums ir pilnīgi visas vecuma grupas, sākot no U12 līdz U19. Treniņi sākas mazākajiem pēc skolas, un tad augošā progresijā pārējās grupas. Sākoties sezonai, sacensības ir katru nedēļas nogali. Ja šajā skrējienā gadās kāda nedēļas nogale brīva, tad brīvdienas tiek veltītas ģi­menei. Sezonas laikā meitas audzināšana gulstas uz dzīvesbiedres pleciem, bet viņa ar to lieliski tiek galā. Ja vajag, arī vecvecāki nekad neatsaka. Kopā esam, cik vien ir iespējams, bieži. Dzīvesbiedre ar meitu pēc iespējas apmeklē arī visas spēles.
– Kā pavadi brīvo laiku?
– Mans hobijs arī ir sports. Sekoju līdzi sporta notikumiem pasaulē, skatos Anglijas premjerlīgu futbolā un Eiropas čempionu līgu. Brīvajā laikā, cik vien var, cenšamies mājās nesēdēt – apciemojam radiniekus vai ģimenes draugus. Pašlaik visa atpūta ir pakārtota meitai.
 – Liekas, ka vīrusa dēļ būsim iesēdušies mājās uz ilgu laiku? Kā vadi šīs dīkstāves dienas? 
– Kārtīgi ievēroju pašizolāciju un valsts noteiktās rekomendācijas. Man katra diena ir citādāka, jo meitai ir tas vecums, kad apgūst daudz jaunu lietu un prasa daudz uzmanības, jābūt radošam un pacietīgam. 
– Latvijā par nacionālajiem sporta veidiem tiek uzskatīts hokejs un basketbols, taču, ja paskatās uzmanīgāk, visādos novadu mačos, sporta svētkos vai vienkārši pludmalē vairāk tiek spēlēts volejbols. Tev ir kāds izskaidrojums šādam fenomenam?
– Šeit ir vairāki aspekti. Galvenais, manuprāt, ir pieejamība – volejbola laukumu var uzlikt uz maza zāles pleķīša. Citiem sporta veidiem vajag lielas platības, grozus, vārtus un vēl ko. Volejbols ir arī bezkontakta sporta veids – tas samazina gan traumu, gan konfliktsituāciju risku. 
 

 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru