Laikmetīgā vēsture stāsta par sava laika cilvēkiem
ILZE BIČEVSKA

Joprojām jēkabpilieši un ciemiņi var apskatīt vēsturiskās Latvijas Ban­kas Jēkabpilī ēku, kā arī ielūkoties Laikmetīgās vēstures muzejā «24x30» un dzirdēt daudzus interesantus stāstus, no kuriem lielākā daļa tikpat kā nekad plašākai publikai nav izskanējuši. Tas notiek pasākumu cikla «Gadsimti ieausti Jēkabpilī» ietvaros. 
    Noslēdzošajā cikla nedēļā vēl gaidāmas četras sarunas: 25. septembrī «Kā milicija par policiju tapa» (tikšanās ar Valerjanu Strapcānu un tā laika kārtības sargiem), 26. septembrī – tēma «Ieva Vītola un Jēkabpils zaļumbaļļu muzikanti par ballēm Atmodas laikā», 27. septembrī  runās represijās cietušie par Atmodas laika sajūtām un visbeidzot – 29. septembrī būs sadziedāšanās un sarunu pēcpusdiena ar Jēkabpils vecticībniekiem.
Šajā šā cikla sarunā  piedalījās Atmodas laika notikumu liecinieki: rakstniece Lūcija Ķuzāne, agrākais rajona prokurors, tagad advokāts Dainis Lūsis un žurnālists Andris Grīn­bergs. Sa­runu vadīja Jēkab­pils pilsētas bibliotēkas vadītāja Renāte Lenša.
 
Kas īsti ir laikmetīgā vēsture? 
    – Esmu jau saņēmusi pirmo kritiku par šo atmiņu stāstu ciklu, jo katrs cilvēks uz lietām skatās pa savam. Kad sākām veidot Laik­metīgās vēstures muzeju, radās pārdomas par to, kas īsti ir šī «laikmetīgā vēsture»? Manuprāt, tas ir tas, ko esam piedzīvojuši paši. Brīvības ielas puikas bērnības un jaunības dienu atmiņām ir viens, bet represētajiem cilvēkiem, protams, pavisam cits redzējums. Taču visi šie cilvēki, kuri mums stāsta paši vai par kuriem stāsta citi, ir reiz dzīvojuši vai dzīvo patlaban šajā pilsētā, viņu dzīves paralēli te ritējušas vai rit joprojām. Paldies jums, kas šodien atnācāt! Runāsim par pagātnes notikumiem, uz ko patlaban skatāmies jau no attāluma, – sarunu ievadot, sacīja Renāte Lenša. 
    – Ja racionāli pavērtē, tad tas, ko mēs piedzīvojām 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, ir ļoti interesanti, tie ir notikumi, ko ne katram izdevies savā mūžā piedzīvot. Ja mājās pameklētu, tad es atrastu savu komunistiskās partijas biedra karti. Bet reāli es nekad savu dzīvi neesmu saistījis ar politiku. Esmu jurists, biju prokurors, tagad – advokāts. Kad mani virzīja darbā uz prokuratūru, partijā nebiju. Mani uz šo soli virzīja cilvēki, kuru viedoklī es ieklausījos. Pirms tam nācās iziet Jēkabpils rajona prokuratūras partijas biedra kandidāta ciklu. Tā bija. Bet faktiski mūsu nodaļa ar politiku nenodarbojās. Mēs veicām uzraudzību pār tiesību aizsardzības struktūrām.  Līdz ar Mihaila Gorba­čova (Pa­domju Savienības komunistiskās partijas Centrālko­mitejas ģenerālsekretārs, pārmaiņu jeb «pere­stroikas» un atklātuma «glas­nostj» ieviesējs) nākšanu pie varas: aukstā kara atslābums pa­saulē, Gor­bačova vizīte Latvijā gadu pēc perestroikas sākuma, pirmie kooperatīvi. Viss it kā sāka attīstīties, bet bija jautājums – cik ilgi tā paliks? – atceras Dainis Lūsis. 
    Viņš atgādināja, ka, visticamāk, Gorbačovs nebija rēķinājies ar tādu notikumu pavērsienu, kas noveda pie PSRS sabrukšanas. Bet Bal­tijas valstīs šī brīvlaišana sakustināja brīvības alkas. 
 
Progresīvie un neprogresīvie
    – 1989. gadā es aizgāju prom no Jēkabpils prokuratūras. Jau bija jūtams pārmaiņu tuvums. Ogrē notika LNNK kongress, bet mums savukārt vajadzēja piedalīties prokuratūras kolēģijas sēdē. Padomju Latvijas prokuratūru tolaik vadīja Jānis Dzenītis: kā kolēģis – normāls cilvēks, bet, tiklīdz sākās runa par politiskiem jautājumiem, tā viņš burtiski norāvās no enkura: Dzenītis gānījās par to, kā šis kongress vispār drīkst notikt, bet es viņam varēju atbildēt ar pretjautājumu: – Kāda prokuroram ir atbildība? Kādas iespējas pārtraukt šo rīcību?  Tajā laikā jaunais, kā varētu sacīt, rajona komiteju «iesaukums» jau bija citādāki cilvēki, kuri runāja ja ne par Latvijas neatkarību, tad autonomiju PSRS sastāvā. Vēlāk jau tika izvirzīts cits mērķis – neatkarīga valsts. 
Kā tikām vaļā no nosacījuma par komunistiskās partijas vadošo lomu? Tas bija Gorbačova gājiens ar zirdziņu – atļaujas došana tam, nolūkā saglabāt pašam savu varu. Bet līdz ar to kompartija zaudēja savu varu un faktiski pārstāja eksistēt. Latvijā partijā bija progresīvie, nacionāli noskaņotie biedri un vecā ešelona pārstāvji. Pēdējie pēc 4. maija republikas pasludināšanas devās strādāt citās struktūrās (tur bija arī cilvēki no saimnieciskā sektora, kuri atgriezās darbā savā jomā), savukārt pirmie…  Iekšlietu ministrija stabili nostājās neatkarīgās Latvijas pozīcijās, un līdz ar to tās dokumenti gāja caur neatkarīgo prokuratūru. Tā mēs strādājām: ēka, kurā atradās Rīgas rajona prokuratūra, bija vienā pagalmā ar to, kurā strādāja «vecais ešelons», – stāsta Dainis Lūsis. 
 
Nerunāt «na jazike Ļeņina»  un dogmatiskais Vrubļevskis
    Iesaistoties sarunā, žurnālists Andris Grīnbergs, piekrītot Renātes Lenšas šīs reizes tikšanās sākumā sacītajam, piebilda, ka šis projekts tikpat labi varētu saukties «Laikmetīgās vēstures cilvēks», jo šīs sarunas, atmiņas, notikumi valsts dzimšanas dienas gadā faktiski ir atcere par notikušo ar cilvēkiem. 
    – Tie nav eksponāti, bet cilvēki. Interesanti cilvēki, – sacīja Andris Grīnbergs. – Es arī vēlos pastāstīt savas personīgās atmiņas par Daini Lūsi Atmodas gados. Cilvēks, manuprāt, vienā dienā neizlemj, ko un kā darīt. Tas ir process. Reiz es kā žurnālists biju vienā partijas sesijā, kurā piedalījās arī Dainis Lūsis. Viņš tribīnē runāja latviešu valodā, saņemot par to pārmetumus, kāpēc ne­runā «na jazike Ļeņina». Un otra epizode: māja, kurā dzīvoju, tolaik bija tikko uzbūvēta, un apkārt tai smil­šu «tuksnesis». Iestādītie kociņi neizdzīvoja.  Nākama­jā pavasarī sarīkojām stādīšanas talku, ar to pievēršot pat toreizējā Jēkabpils rajona partijas komitejas pirmā sekretāra Vrubļevska uzmanību, kurš uztraucās, kas te notiek. Kad sastādītos kociņus mocīja sausums, tad tieši mans kaimiņš Dainis bija tas, kurš man nāca palīgā tos laistīt. Ar Vrubļevski man bijušas vairākas nepatīkamas epizodes. Bet ko par viņu vari pasacīt tu, Daini?
    – Patlaban prokuratūra ir pilnībā nost no politikas, bet tolaik saites ar komunistisko partiju bija ciešas. Bija tāds partijas sekretārs Šterns. Man vairāk bija sa­skare ar viņu, ar Vrubļevski mazāk. Šterns bija samērā haotisks cilvēks, tajā pašā laikā «savs puisis», kurš gan neaizmirsa atgādināt, ka bez viņa ziņas ne mats no galvas… Savukārt Vrubļev-skis man palicis prātā kā cilvēks, kurš ļoti baidījās, ka tik kāds nesāktu apšaubīt viņa autoritāti.  Piemērs: esmu atvaļinājumā. Te zvans no partijas komitejas ar pārmetumu, kāpēc neesmu atnācis iepazīties ar jauno pirmo sekretāru? Nelīdzēja iebildumi, ka ir taču atvaļinājums, nācās iet un iepazīties. Bet Vrubļev­skim savā ziņā nebija viegli, jo viņš uz Jēkabpili atnāca tad, kad viss sāka mainīties, kad partijas ietekme sāka zust. Līdz ar to viņš uz vietējiem sabiedriskajiem notikumiem lielu iespaidu nepaguva izdarīt, – stāsta Dainis Lūsis. 
    – Otrais Jēkabpils rajona partijas komitejas sekretārs bija Kārlis Krūmiņš, un trešā bija Anita Jermaka. Viņai gan bija grūti sastrādāties ar dogmatisko Vrubļevski, – piezīmēja Andris Grīn­bergs. 
   – Bet tomēr pār viņu Vrubļevskis virsroku neguva, – uzsvēra Dainis Lūsis. 
  – Jā, Anita turējās. Gaisā jau virmoja pārmaiņu vēji. Viņa bija partijas komitejas ideoloģijas sekretāre. Kā darīt tālāk, ko rakstīt? Ko nerakstīt? Bija jādomā, – turpina A. Grīn­bergs. 
   – Kad tika dibināta Tautas fronte (TF), daudzi partijas biedri bija tās sarakstos, – piebilda Renāte Lenša. 
   – Es kā prokurors biju TF dibināšanas pasākumā. To­brīd vēl biju partijā. Manā dzīvē, kā jau sacīju, kompartija lielu ietekmi neatstāja. Kaut kur reiz lasīju, ka tie partijā esošie cilvēki, kuri pieslējās Tautas frontei, bija tie, kam bija saikne ar Latvijas pamatiedzīvotājiem, bet tie, kuriem tādas nebija, palika iepriekšējās pozīcijās. Sašķelšana vājināja Latvijas komunistisko partiju, kura, starp citu, Baltijas republiku vidū savulaik bija visstiprākā, – stāsta Dainis Lūsis. 
   – Es skatos jūsu sejās un domāju, jā – visi jūs esat šo laiku piedzīvojuši. Ir pagājuši 30 gadi, bet man to grūti aptvert. Patlaban pat: sēžu šajā bankas ēkā, telpā, kur agrāk mani neielaistu, un runājam par simtgadi un mūsu cilvēkiem, – sarunā iesaistās rakstniece Lūcija Ķuzāne.
Uz R. Lenšas piebildi, ka arī viņa bija to vidū, kas piedalījās visos Atmodas notikumos, L. Ķuzāne attiec, ka visos nē – «Baltijas ceļā» neesot bijusi, jo viņai tobrīd bijuši citi uzdevumi. 
    Uz R. Lenšas jautājumu, vai bija pareizi, ka Tautas frontes Jēkabpils nodaļas dibināšanas konferencē piedalījās arī partijas cilvēki, Lūcija Ķuzāne atbildēja: – Man tajā konferencē bija jāsaka ievadvārdi. Cilvēku bija pilna zāle, mācītājs Ka­minskis stāvēja kājās, jo bija ienācis viens no pēdējiem. Tur bija arī čekas priekšnieks Rogovs, kura virzienā ar sa­viem jautājumiem «dragāja»  Visvaldis Lācis, bet Rogovs atvairījās. Bija interesanti. Vispār partijas komitejas pārstāvji  par notiekošo bija nobijušies: uz kādu citu Tautas frontes sanāksmi partijnieki bija atnākuši ar visu savu «politbiroju». 
   Savukārt Andris Grīn­bergs atcerējās vēl kādu epizodi ar toreizējo Jēkabpils partijas komitejas pirmo sekretāru: – Bija 18. novembra svinības Jēkabpils luterāņu baznīcā. Cilvēku pilns, iekšā tikt nevar. Redzu – stāv Vrubļevskis melnā mētelī, cepure uz acīm. Tad kāds viņam uzbļāva: «Ei tu! Nesaproti? Cepuri noņem!».
 
Pučs. Bailes un rīcība
    – Un čeka? Vai tās pārstāvji interesējās par Atmodas kustības norisēm? Kā to izjutāt jūs? – jautāja Renāte Lenša. 
    – Domāju, ka jā, bet man ar to praktiski nesanāca saskarties. Bija tāds viens gadījums, kad prokuratūras ēkā kaut kas sagāja greizi ar telefona sakariem. Atnāca meistars no telekomunikāciju centra, kurš, tos labodams, smīkņāja, jo acīmredzot bija kaut ko saskatījis tajā sistēmā. Ar Eihmani, Jēkabpils čekas priekšnieku, mums bija sarunas, piemēram, par noziedznieku veiktajām laupīšanām, nevis par politiku. Protams, mēģinājumi apturēt partijas vai prokuratūras šķelšanos bija. Vecais kodols bija pārliecināts, ka neko jau viņiem neizdarīs. Jā, un Vrubļevska apjukums bija saprotams, jo viņš bija zaudējis savu aizmuguri. 
   Kad Boriss Pugo 1988. gadā aizdevās uz Maskavu kalt savu laimi, viņa vietā LKP CK pirmā sekretāra amatā sāka strādāt Jānis Vagris. Manuprāt, viņa loma, kaut vai tā runa, ko viņš teica Latvijas Tautas frontes manifestācijā Meža­parkā, nav tikusi pienācīgi novērtēta. Mums tolaik nebija ne parlamentāras, ne prezidentālas republikas. Gorbačovs, kā jau sacīju, izdarīja tā, lai kļūtu par PSRS prezidentu, saglabātu varu. Tad Pugo, Janajevs un citi izveidoja Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteju, kam sekoja 1991. gada au­gusta pučs, – stāsta Dainis Lūsis. 
   Atbildot uz jautājumu par to, vai bija bailes puča laikā, Lūcija Ķuzāne stāstīja, ka, izdzirdot pirmās ziņas pa radio par kaut kādu puču, viņa sākumā domājusi, ka tas notiek kaut kur Dienvidamerikā. 
    – Atbraukusi uz laukiem, klausos radio, domāju – atkal tur kārtējais apvērsums. Nē, izrādās, tas notiek Latvijā! Zvanu Oskaram Dzenim, kurš man saka, lai ātri braucu šurp, jo jāglābj Silvija Šimfa, kuru armijas pārstāvji taisoties arestēt. Vajagot aizturēt mašīnu un nelaist prom. Kad aicinājām palīgā apkārt esošos cilvēkus, tie novērsās un nenāca klāt… Bet viss beidzās labi – beigās armijnieki miermīlīgi atstājās, – atceras L. Ķu­zāne. 
   – Pučs nebija koordinējams pasākums. Jā, varbūt padomju armija iesaistījās, bet citi spēki – nē, – piebilst Dainis Lūsis. 
   – Manuprāt, šajā laikā visgrūtāk klājās presei. Daļa cilvēku aizlaidās uz laukiem pie radiem. Mēs puča trīs dienu laikā dirnējām Ren­cēnu ielā. Ejam tipogrāfijā, spriežam, nez kad nāks omonieši un ņems mūs ciet. Sēdējām pie gariem galdiem, nevis kabinetos. Vienkopus, kur mūs var saņemt ciet visus kopā kā trušus. Lauzījām galvu, kur lai ņem papīru, uz kura drukāt avīzi? – atcerējās Andris Grīnbergs. 
    –  Jēkabpilieši gatavojās briesmām. Bija sagatavots medpunkts. Oskars Dzenis, toreizējais Latvijas Tautas frontes Jēkabpils nodaļas koordinators, visus nodaļas dokumentus jau bija sapakojis, noslēpis. Mans kaimiņš Jānis savukārt baidījās par sevi: vai viņu tagad ne­paraus armijā, un slēpās pie manis viesistabā. Gata­vo­jāmies visam. Un tad pret rī­tu apklusa radio, pirms tam izziņojot, ka nāk omonieši, savukārt raidīt sāka nelegāls radio Siguldā, atskaņojot dziesmu «Puiši, puiši, kas tie puiši», – citu atmiņu fragmen­tu stāstīja Lūcija Ķuzāne.
     Sarunas noslēgumā Re­nāte Lenša uzdeva jautājumu par to, vai šodien t.s. kompartijas gaišo spēku devums Atmodas laikā ir pietiekoši novērtēts. Šajā sakarā Lūcija Ķuzāne atcerējās kādas savas kolēģes reiz sacīto, ka būšana partijā vi­ņai esot radījusi sajūtu, kā būt precētai ar nevēlamu vīru. 
    – Es domāju, ka šie gaišie spēki nav novērtēti, kaut vai, piemēram, toreizējais Madonas rajona kompartijas pirmais sekretārs Jānis Vanags, kurš manā žurnālista mūžā bija pirmā šāda ranga amatpersona, kurš savas runas rakstīja pats, nevis to viņa vietā darīja žurnālisti. Viņš jau agrāk bija runājis, ka jābūt pārmaiņām, – sacīja Andris Grīnbergs. 
   – Nē, nav novērtēti! Vi­ņiem ir piekārta birka «ve­cais komunists», kā, piemēram, savulaik Ivaram Ķez­beram, kuram vēlāk nedeva ētera laiku, – sacīja Dainis Lūsis. 
   – Uz tā laika notikumiem jāraugās cilvēcīgi. Ne visiem pietika drosmes. Kādas rajona avīzes redaktors juku brīdī saslima vai izlikās par slimu, turējās pie vecās sistēmas un baidījās no jaunās. Jāskatās cilvēcīgi. Daži tajā laikā darīja tā, kā viņi prata un mācēja. Visi jau nevar būt revolucionāri. Un tādi cilvēki sabiedrībā ir arī patlaban, – sarunu noslēdza A. Grīnberga pārdomas.
 
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma». 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru

UZMANĪBU!
Jūsu IP adrese ir bloķēta, neskaidrību gadijumā sazinieties ar administrāciju!