«Lākaču» nosaukums cēlies no puķes
AIJA VALDMANE

Vai daudzi zina, kas ir lakači? Tās ir puķes, kas uzzied pavasarī – pieticīgas ar savu skaistumu, varbūt it kā sākumā neievērojamas, ikdienišķas, kas daudz neatšķiras no citiem pļavu necilajiem, bet tajā pašā laikā neatkārtojamajiem un vienreizīgajiem ziediem. Lakačiem kāts ir neliels, paresns, ziedi sārti un vēlāk zili, kas pēc tam kārtojas rituļos. Interesanti, vai ne? Un, lūk, līdzīgs nosaukums ir Vīpes pagasta folkloras kopai «Lākači», tikai ar garo «ā», lai būtu skanīgāk, un šo nosaukumu izdomājusi kopas pirmā vadītāja Vita Talla. 
   Vīpes kluba vadītāja Kristīne Zvirbule BD pastāstīja, ka Vīpē šādas puķes nebija redzētas. Taču vienu gadu ar skolas bērniem gājuši ekskursijā, un pie vecā kultūras nama tika atrasta vesela audze šo puķu – tas bija gluži kā likteņa pirksts!
– Tad nu pie kluba iestādījām ozolu un pļaviņu ar šīm puķēm, tā ka mums ir savs simbols! – priecājas Kristīne. – Patiesība ir tāda, ka kopas nosaukums ir cēlies no puķes, bet ne no lācēniem, jo daudzi domā, ka nosaukums «Lākači» ir radies no lāčukiem.
  
Folklora –  tā ir pati dzīve
   Kopa darbojas jau sešus gadus. To dibināja iepriekšējā kluba vadītāja Inese Bramane. Kopas pirmā vadītāja Vita Talla uzskata, ka šī folkloras kopa ir unikāls fenomens – tajā darbojas gandrīz visi Vīpes pamatskolas audzēkņi. Viņi gan dzied, gan dejo, gan spēlē mūzikas instrumentus, un viņu vidū ir arī stāstnieki. Jebkurš bērns ir iemācījies spēlēt kaut vienu mūzikas instrumentu.
   – Folklora ir daudzpusīga, dziļa, un tā ir aktuāla arī šodien, gluži tāda, kāda tā bijusi visos laikos; folklora – tā ir pati dzīve,– saka V. Talla. – Turklāt tie, kas ir satikušies un labāk iepazinušies ar «Lākačiem», apbrīno viņu dzīvesprieku, draudzīgumu un pretimnākšanu. Kopas dalībniekos ir tāds dzīvesprieks! To nevar iemācīt vai iegūt dzīves laikā, tas vienkārši ir. Viņi lieliski saprotas un kopā veido priecīgu, atraisītu un ģimenisku vidi.
   Šobrīd folkloras kopu vada Aija Smirnova no Līvāniem, iepriekš vadītāja bija Marta Vaivode. Aija vēl vada folkloras kopu «Sudobri» Vār­kavas pagastā. Tāpēc uz Vīpi viņa var atbraukt tikai vienreiz nedēļā pirmdienā. Par «Lākačiem» viņa saka – tie ir mani slīpēta dimanta gabaliņi. Esot bijis neiespējami at­teikt, redzot tik jaukus, saliedētus bērnus.
    Folkloras kopa katru gadu centīgi piedalās dažādos Valsts izglītības un satura centra organizētajos pasākumos. Piedalās bērnu un jauniešu folkloras festivālā «Pulkā eimu, pulkā  teku», kas katru gadu Lat-vijā notiek citviet. 
    – Maijā bijām Vec­pie­balgā, Dzērbenē, – turpina Kristīne. – Bija jārāda tēma: «Zinu, zinu tēva sētu». Kad piedalījāmies Dziesmu svētkos, mums viss ļoti patika. Nebija nekādu sūdzību ne par barošanu, ne sadzīves apstākļiem, ne par ko citu. Acīmredzot lauku bērni ir izturīgāki. Tātad – esam piedalījušies XI Latvijas skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkos. Uzstājāmies folkloras programmā «Riti raiti» pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Folkloras kopa «Lākači» bija vienīgais Krustpils novada kolektīvs, kurš piedalījās šajos svētkos, turklāt pēc Dziesmu svētkiem pēc triju dienu atpūtas viņiem vajadzēja doties uz citu pasākumu – uz starptautisko folk­loras festivālu «Baltica 2015». Tika izbraukāta liela Latvijas daļa. Šajos koncertos varēja uzstāties ne tikai paši, bet arī vērot citu Latvijas kolektīvu, kā arī ārvalstu viesu uzstāšanos. Tradicionāli «Lākači» piedalās arī muzicēšanas konkursā «Klaberjakte» un folkloras deju konkursā «Ve­dam danci».
 
 Darbs un prieks 
    – Piedalīšanās XI Latvijas skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkos, kā arī folkloras festivālā «Baltica 2015» «Lākačiem» bija ne tikai liels prieks un gandarījums, bet arī smaga un neatlaidīga darba rezultāts, par ko jāsaka paldies Krustpils novada pašvaldībai, toreizējai kopas vadītājai Martai Vaivodei, Vīpes pagasta pārvaldei un  kluba vadītājai Kristīnei Zvirbulei, – saka Jēkabpils Bērnu un jauniešu centra metodiķe Vita Talla. 
– Lielajos Dziesmu svētkos varēsim piedalīties tad, ja sagatavosim un apgūsim 20 rotaļas, ja būs sagatavota kvalitatīva rotaļu programma, – turpina Kristīne Zvirbule.
   Kopas dalībnieki ir dažāda vecuma: vecākajam – Andim, kas ir beidzis Vīpes pamatskolu un tagad jau strādā, ir jau 20 gadu. Viņš ir kopas fans un spēlē akordeonu. Būtībā jau katram kopas dalībniekam jāprot spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Kādam patīk kokle, kādam – blokflauta. Viņu rīcībā ir kokles, mandolīnas, bloklautas, čells, akordeons. 
   – Kā mēs tikām pie mūzikas instrumentiem? Inese Bramane uzrakstīja projektu, un tā mēs pie tiem tikām. Dažus dabūjām paši. Vita sagādāja. Izveidojot biedrību «Dzirnakmens», caur projektu dabūjām arī tautastērpus. Meitenes ir pašas šuvušas sev vainadziņus, – stāsta Kristīne. 
 Viņa parāda četrus brīnišķīgus dažādas krāsas un ar pērlītēm apšūtus vainadziņus.
     – Bērni patiešām ir īsti zelta gabaliņi, – turpina Kristīne. – Draudzīgi, mīļi. Vienmēr tādi bijuši. Pro­tams, arī viņiem ir savi niķi un stiķi, kā jau bērniem, bet tomēr visas viņu jautrības un blēņas pakārtojas galvenajam – folklorai, koncertiem. Mūsu folkloras kopa ir viena no retajām, kas darbojas kultūras nama paspārnē. Mēs par bērniem ceļamies un krītam. Protams, palīdzam viņiem tikt arī uz mājām, jo, kad beidzas mēģinājumi, ir taču jau tumsa, autobusi neiet. Un ne katrs no vecākiem var atbraukt pretī ar transportlīdzekli. Tad mēs ar vadītāju paņemam viņus pa ceļam.
    Turklāt – kas vēl bērniem ir pozitīvs bez šīm folkloras iemaņām? Viņi nāk uz no­darbībām un, piedaloties skatēs un braucot uz pasākumiem, redz pasauli, citus cilvēkus, ko varbūt nevarētu, ja nepiedalītos pašdarbībā. 
 
Pankūkas un cūka driķos
    Kamēr runājamies ar Kristīni, blakus telpā notiek nodarbības. Dzirdamas akor­deona, kokļu skaņas, bērnu soļu dipoņa un smiekli. Nolēmām, ka daudz ne­traucēsim, ja uz pāris minūtēm ieiesim nodarbību telpā un parunāsim ar vadītāju un dažiem dalībniekiem. 
    Un, patiešām, ieejot blakus telpā un redzot bērnus spēlējam un dziedam, pārņem sajūta, ka esi iegājis draudzīgā ģimenē, kur pārņem siltums un labestība, kaut arī viņus nemaz nepazīsti. Mārīte, kas spēlē blokflautu, stāsta, ka kopu apmeklējot četrus gadus un viņai visvairāk patīk deja «Pankūkas». Lai ciemiņi saprastu, kas tad tā ir par deju, tā arī tiek atraktīvi nodejota. Arī Katja te nāk ceturto gadu un spēlē mandolīnu. Viņai patīk viss, kas saistīts ar folkloru. Tāpat Madara spēlē mandolīnu. Nikola gan dejo, gan dzied, gan ir liela stāstniece. Bet šogad uz stāstnieku konkursu brauca Dārta, Alīna, Nikola un Diāna. Un, lūk – kopas vecākais dalībnieks Andis Bramanis ar savu akordeonu. Interesanti ir tas, ka šie bērni un jaunieši sāka no nulles ar savu vēlmi vien, jo notis viņi nepazina. Mūzikas skolā viņi nav gājuši, izņemot Dārtu. Taču visiem dalībniekiem ļoti patīk dziesmas «Cūka driķos» un «Zīlānu dancis», ko nospēlētu, nodziedātu un nodejotu pat nakts vidū. 
    Kamēr runājos ar bērniem, kluba vadītāja ņem rokā ritma kociņus, lai piespēlētu melodijai. Te visi ir nodarbināti un visi ir aizrautīgi folkloras fani – papildinot savas zināšanas gan pie spēles tehnikas, gan gads­kārtu ieražām un visām citām nozīmīgām norisēm, gan gatavojot rotaļu programmu lielajiem Dziesmu svētkiem. 
 
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem  mērķprogrammā «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma». 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru

UZMANĪBU!
Jūsu IP adrese ir bloķēta, neskaidrību gadijumā sazinieties ar administrāciju!