Latvietība nav plakana
SARMĪTE RUTKA

Jūlija vidū, dodoties vizītē uz Sēliju, Valsts prezidents Egils Levits aizsāka diskusiju ciklu par paša ierosināto latviešu vēsturisko zemju likumprojektu. Pirms nedēļas Rīgas pilī vienkopus tika aicināti vēsturnieki, pētnieki, valodnieki, latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu nevalstisko organizāciju pārstāvji, šīs jomas eksperti un viedokļu līderi, lai spriestu par Valsts prezidenta iniciēto topošo latviešu zemju likumprojekta nepieciešamību un mērķiem, kā arī latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu ilgtspējas un attīstības plānu.  
    Atklājot darba semināru, Egils Levits uzsvēra: – Li­kumprojekts par latviešu vēsturiskajām zemēm ir viena daļa no manas reakcijas uz administratīvi teritoriālās reformas sākotnējiem trūkumiem, jo reforma nevar būt tikai inženiertehnisks risinājums. Tajā jābūt iekļautiem jautājumiem par kultūru, piederību, valodu, valodas izloksnēm un dialektiem, par to, ko mēs uz­tveram par savu apkārtni. Tādēļ viens no uzlabojumiem šai reformai, padarot to «pilnasinīgāku», pilnvērtīgāku, ir šis likumprojekts par latviešu vēsturiskajām zemēm. Es teiktu, ka šis ir konstitucionāls, tiesiska rakstura likums, lai ne tikai atzītu vēsturisko zemju eksistenci, bet arī lai stiprinātu tās un veicinātu vietējo kopienu attīstību.
     Runājot par latvietību, E. Levits uzsvēra, ka latviskā identitāte nav monolīta, «plakana», kā to mēģināja demonstrēt padomju laikos: – Tomēr latviskums ir daudzveidīgs. Savā galējībā tas ir tieši tik daudzveidīgs, cik vispār mēs esam pēc skaita, bet, protams, pēc zināmiem kritērijiem mēs varam šo daudzveidību sagrupēt lielākās daļās, tā saucamajās kultūrtelpās. Latgale savu identitāti jau vairāk nekā 100 gadus ir īpaši uzsvērusi, bet tā bez šaubām ir arī citiem. Un te nav ru­na tikai par mums zinā-majām piecām vēsturiskajām ze-mēm, bet arī par mazajām kultūrtelpām, piemēram, suitiem, lībiešiem u.c., kas ir ne mazāk vērtīgas kopējai latviskajai identitātei. Un demokrātija ir atbildība par savu apkārtni – gan globālo, gan valstisko, gan arī lokālo – līdz pat pagastam vai ciemam. Tāpēc šis likumprojekts nav vienīgais. Esmu ierosinājis lemt jautājumu par vietējo kopienu demokrātiski vēlētām pašvaldībām.
    Prezidents atzina, ka Latvijā daudzās jomās vēl aizvien tiek īstenota tā saucamā vertikālā politika, kas modernai valstij jau sen nepiedien. Viņš mudināja pēc iespējas vairāk jautājumu, arī šo – par vēsturiskajām zemēm, risināt, izmantojot horizontālo politiku, tas ir, stingri sadarbojoties pašvaldībām un dažādām ministrijām kopīga mērķa sasniegšanai. Savukārt šīs sapulces mērķis bija uzklausīt klātesošo domas un priekšlikumus par prezidenta iniciatīvu. Un tādu bija patiesi daudz – diskusija izvērtās gandrīz trīs stundu garumā. 
   Sākumā Kultūras ministrijas (KM) valsts sekretāre Dace Vilsone iepazīstināja ar to, kas jau tiek darīts šajā jautājumā, kā arī par galveno veicamo pasākumu – latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu ilgtspējīgas at­tīstības plāna izstrādi. Tam jābūt gatavam pusgada laikā pēc minētā likuma pieņemšanas, taču KM pie tā izveides darbu sākusi jau tagad. 
   – Ikvienam sabiedrības loceklim ir svarīga gan lokālās, gan reģionālās, gan valstiskās identitātes un piederības sajūta. KM kopā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru un UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju ir veikusi nopietnus ieguldījumus lokālās identitātes veidošanā, kur viens no būtiskākajiem piederības sajūtas veidošanas instrumentiem ir darbs ar ne­materiālā kultūras man­tojuma vērtību sa­rakstu. Sa­vu­kārt darbs pie re­ģionālās iden­titātes vei­došanas vēl nav veikts. Ga­rants kultūrtelpas sa­glabāšanai ir ko­pienas. KM un Na­cionālā kultūras mantojuma pārvalde finansē gan nemateriālā mantojuma kopšanu, gan arī mazās kultūrtelpas, sekmē to ilgtspēju. Atbalsts galvenokārt vērsts uz nemateriālo kultūras mantojumu. Mēs apzināmies, ka kultūrtelpas ilgstspējas attīstībai primāri ir svarīgi sociāli ekonomiskie apstākļi, un te ir vieta kopdarbam ar pilnīgi visām nozarēm. Mums jārūpējas gan par piemērotām darbavietām, mājokļiem, ceļu infrastruktūru, gan piekļuvi izglītībai un veselības aprūpei. Ņemot vērā, ka administratīvi teritoriālā reforma ir vērsta uz attīstības centru stiprināšanu, ir nepieciešams, lai šis rīcības plāns paredzētu arī investīcijas, kas vērstas uz kultūras kopienas dzīvotspējas no­drošināšanu, – uzsvēra D. Vilsone. – Esam iecerējuši šo plānu veidot horizontāli, kas aptver gan KM, gan arī Izglītības, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Satiksmes un Ekonomikas ministrijas jomas. Lai saskaņotu kopienu vajadzības ar ministriju piedāvājumu, domājam par vēsturisko zemju attīstības padomes izveidošanu, kurā iekļautos visu pušu pārstāvji.
    Plāns būs vidēja termiņa (septiņiem gadiem) attīstības plānošanas dokuments, kas nosaka uzdevumus, paredz juridiskus, administratīvus, organizatoriskus pasākumus, kā arī to finansiālo nodrošinājumu ikgadējā valsts budžetā kultūrvēsturisko zemju identitātes un kultūrvēsturiskās vides sa­glabāšanai un ilgtspējīgai attīstībai. Tas pats būs jāparedz arī  pašvaldībām savās attīstības programmās. Plā­na iespējamie saturiskie virzieni ir: izglītības pieejamības jautājumu risināšana, īpaši atbalstot mācību satura radīšanu novadu mācības priekšmetiem; valodas un tās dialektu lietojums publiskajā telpā; pētniecības veicināšana (jāizsver valsts programmas novadu pētniecībā izveidošanas nepieciešamība); sociāli ekonomisko un kultūras norišu tūrisma jomā akcentēšana mazajās kultūrtelpās; uzņēmējdarbības mikroformu stimulēšana; spēcīgu un aktīvu nevalstisko organizāciju atbalsts.
    Tālākajā diskusijā daži runātāji izteica skeptisku attieksmi, bet lielākais vairums tomēr jauno ieceri vērtēja ļoti atzinīgi, kā arī izskanēja daudzi vērā ņemami priekšlikumi. 
    Stendera biedrības vadītājs Aldis Pīrāgs sacīja, ka no jaunā likuma sagaida kultūrvēsturisko zemju stiprināšanu caur ekonomiskajiem instrumentiem un plānošanas reģionu pārdefinēšanu, lai tie sakristu ar vēsturisko zemju robežām.  
    Vairāki runātāji uzsvēra, ka prezidenta iniciatīva ir ļoti apsveicama, tomēr tā vērtējama ar «labāk vēlu ne­kā nekad», jo identitātes jautājumi un to nodrošinājums bija jāparedz administratīvi teritoriālās reformas likumā.  
    Vairāki kultūras darbinieki norādīja, ka jaunais li­kums nedrīkst pārtapt par, režisora Kairiša vārdiem runājot, nozīmītes vērtības likumu un iestrēgt etnogrāfiskajā līmenī. Turklāt tā produktīvai darbībai diezin vai pietikšot tikai ar konsultatīvās padomes izveidošanu, tā kā vēl joprojām neesot īsti skaidrs, kādas būs tās tiesības, kāds tās lēmumiem būs spēks utt. Kultūrvēsturisko zemju pārstāvji daudz runāja par iespējām izkopt, mācīties un lietot publiskajā telpā dažādos latviešu valodas dialektus (piemēram, latgaliešu valodas stundas skolās Latgalē, bet citviet Latvijā – fakultatīvas nodarbības; malēniešu, ventiņu u.c. izlokšņu lietošana); vietvārdu saglabāšanas pasākumiem un to rakstību uz norāžu zīmēm arī oriģinālajā valodā; kultūrvēsturisko zemju karogu un ģerboņu lietošanu (piemēram, vēl nesen Latvijas pasēs bija atainoti visu četru vēsturisko zemju ģerboņi, bet tagad to tur vairs nav); seno pirmtautu (piemēram, lībiešu) godināšanu dažādos pasākumos; novadu mācības ieviešanu vispārējās izglītības programmās jau sākumskolas vai pat pirmsskolas līmenī u. tml. Tā kā puse no Zemgales atrodas Lietuvā (līdzīga situācija ir ar sēļiem, kā arī Vidzemes lībiešiem saistībā ar Igauniju), tad būtiska nozīme reģionālās identitātes stiprināšanā būtu arī nozīmīgiem pārrobežu izpētes un sadarbības projektiem.
    Karšu izdevniecības «Jā­ņa sēta» galvenais redaktors Jānis Turlajs klātesošajiem prezentēja darba grupas izstrādāto latviešu vēsturisko zemju karti un stāstīja, pēc kādiem principiem tā veidota, kādi vēsturiskie dokumenti un liecības ņemtas vērā, par kuru teritoriju piederību kādai no zemēm bijušas šaubas un kā tās novērstas. Bez piecām Lat­vijas vēsturiskajām ze­mēm – Kurzemes, Vidze­mes, Zem­gales, Latgales un Sēlijas – kartē pašlaik iezīmētas arī četras kultūrtelpas – lībiešu krasts, suitu novads, Pie­balga un Ma­lēnija. J. Turlajs aicināja sabiedrību uz diskusijām par jauno karti un izteica priekšlikumus likumam: – Man kā ģeogrāfam ir šausmīgi vē­rot, piemēram, Koknesē vai Atašienē ceļa malā uzrakstu: «Esi sveicināts Zemgalē!», jo tā izgatavošanu finansējis Zem­gales plānošanas re­ģions. Lai novērstu šādu aplamību, jaunajām pašvaldībām ar likumu jānosaka pienākums rūpēties par šo vēsturisko identitāti. Lai, piemēram, topošajam Jēkabpils novadam, kura daļa būs Sēlijā, bet daļa – Latgalē, noteiktās jomās ir vienlīdz jārūpējas gan par sēliskās, gan latgaliskās identitātes saglabāšanu.
    Viens no kartes izstrādātājiem, Latvijas vēstures institūta pārstāvis Ilmārs Mežs norādīja, ka šim likumam ar visiem tajā paredzētajiem atbalsta mehānismiem vajadzētu mudināt visas «snaudošās» mazās kultūrtelpas mosties un uzsākt aktīvu darbību, lai kartē redzamajām vēsturiskajām zemēm un kultūrtelpām pievienotos daudzi desmiti vai pat simti jaunu.
   Diskusijas noslēgumā Valsts prezidents atzina:  – Latviešu vēsturiskās zemes ir Satversmes jēdziens, kas apzīmē divas dimensijas – kultūras un politisko, un tas līdz ar to prasa arī rūpīgu izpēti. Savukārt kultūras un identitātes jautājumi balstās uz iekšējiem impulsiem, kas nāk no cilvēka būtības un vajadzības pašidentificēties un izpausties attiecīgā rīcībā. Mēs nevaram mākslīgi radīt identitāti, ja tā nemīt cilvēkos. Tā var būt «padzisusi» un vāja, taču valsts un sabiedrība no ārpuses to var tikai veicināt (vai, gluži pretēji – apslāpēt), nevis mākslīgi radīt. Es aicinu jūs sevī sajust šo pagasta, pilsētas, ze­mes, valsts, Eiropas un pasaules identitātes dzirksti un katrā no šiem līmeņiem arī sevi attiecīgā veidā izteikt.

    Valsts prezidents likuma iniciatīvu par latviešu kultūrvēsturiskajām zemēm plāno iesniegt Saeimā septembrī. 

Prezidenta kancelejas arhīva foto


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par materiāla «Latvietība nav plakana» saturu atbild SIA «Brīvā Daugava»
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru