Latvijas neatkarības deklarācijas 30 gadi
Valija BERKINA

4. maijs ir Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena. 1918. gada 18. novembris, kad tika nodibināta Latvijas valsts,  un 1990. gada 4. maijs ir divi nozīmīgākie datumi Latvijas valsts vēsturē. Šogad aprit 30 gadi, kopš Latvijas tautas ievēlētā Augstākā Padome (AP) 1990. gada 4. maijā ar lielākā vairākuma – 138 –deputātu balsīm pieņēma deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu». 
 
Pārliecinošs atbalsts Latvijas neatkarībai
       Pirms 30 gadiem Latvijas PSR 12. sasaukuma Aug­stākās Padomes  pirmās sesijas  sēde, iespējams, bija viena no retajām gan ie­priekš, gan tagad neatkarīgās Latvijas vēsturē, kad visvairāk iedzīvotāju gaidīja  195 deputātu balsojumu par deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu». Bija ieslēgta translācija, lai AP spriestais būtu dzirdams arī aiz parlamenta nama sienām. Cil­vēku tūkstoši pulcējušies Jēkaba ielā, Doma laukumā un Daugavmalā. Nepacie-tībā pie auss piespiesti radioaparāti, kuros skan tiešā translācija. Bija ieslēgti radioaparāti darbavietās un vai katrā mājoklī. 
Neskatoties uz 1990. gadā pieejamajām vēl nepilnīgajām tehnoloģijām, bija noorganizēta AP sēdes translācijas klausīšanās arī vairākos latviešu centros Ziemeļamerikā. Tas bija saprotams, jo lēmums bija izšķirošs – par Latvijas Republikas neatkarības at­jaunošanu. Lai lielās cerības piepildītos, bija nepieciešamas 132 deputātu balsis, bet par to nobalsoja vairāk – 138, atturējās viens, bet nepiedalījās 56 deputāti. Tā tika atjaunota 1918. gada 18. novembrī  pasludinātā Latvijas Republika, kā arī daļēji spēkā stājās 1922. gada Satversme un sākās pārejas periods līdz pilnīgai valsts neatkarības atjaunošanai.  
 
Ievēlēja, jo uzticējās
         Augstākās Padomes deputātu vēlēšanas notika 1990. gada 18. martā. Jē­kabpils rajona iedzīvotājiem bija tiesības vēlēt savus izvirzītos kandidātus piecos vēlēšanu apgabalos. 1988. gada 8. oktobrī bija nodibināta Latvijas Tautas fronte, kuras nodaļas aktīvi darbojās arī mūsu rajona pagastos un pilsētās. 
Vēlēšanu dienā bija nepieredzēti liela iedzīvotāju aktivitāte. Tur, kur bija izvirzīts tikai viens deputātu kandidāts, bija iespējams prognozēt, ka viņš tiks arī ievēlēts. Tā tas notika 128. Kūku vēlēšanu apgabalā, kur pārliecinoši tika ievēlēts rajonā pazīstamais lauksaimnieks Andris Felss, 130. Salas vēlēšanu apgabalā – agrofirmas «Daugava» ģe­nerāldirektors Ludis Skosta, bet 131. Viesītes vēlēšanu apgabalā – Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs Vilnis Edvīns Bresis.   Savukārt 129. Jēkabpils vē­lēšanu apgabalā, kurā ietilpa arī Pils rajonā esošā padomju armijas garnizona vēlētāji un ar kuriem pirms­vēlēšanu laikā, neskaitot stundas, tikās Nacionālo kultūras biedrību asociācijas priekšsēdētāja Ita Marija Kozakeviča, bija izvirzīti pavisam divi deputātu kandidāti. Tomēr Ita pārliecinoši tika ievēlēta. Arī 127. Jē­kabpils vēlēšanu apgabalā bija divi deputātu kandidāti, bet ievēlēja Jēkabpilī labāk pazīstamo ražošanas apvienības «Dolomīts» ģenerāldirektoru Galaktionu Radi­onovu. 
 
Par katra ieguldījumu
     1990. gada 4. maijā, klausoties tiešo radiotranslāciju, sekojām līdzi  Aug­stākās Padomes (AP) sēdei, jo vēlējāmies zināt, kā «uzvedīsies» no Jēkabpils rajona ievēlētie visi pieci deputāti. Jautājumu par Deklarācijas projektu «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» izskatīja tikai vakara sēdē, kas sākās ar garām debatēm, kurās savu viedokli «par» vai «pret» izteica pavisam 13 deputāti. No mūsu rajona pieciem ievēlētajiem augstajā tribīnē uzdrošinājās kāpt vienīgi Ita Marija Koza­keviča, kura teica: «(..) Ja reiz Jēkabpils 129. vēlēšanu apgabala vēlētāji ir balsojuši par mani, tad viņi nav balsojuši par Itu Kozakeviču. Viņi manā personā ir balsojuši par Latvijas neatkarības ideju un vienīgi par to, tāpat kā vēlētāji balsojuši, kā jūs redzat, mūsu parlamenta absolūtā vairākuma personā par Latvijas neatkarību. Tādēļ es uzskatu, ka tautas absolūtā vairākuma vārdā mēs esam tiesiski šo jautājumu lemt. (..)Vērīgi ieskatieties vēstures procesos pēdējo gadu laikā, un jūs saskatīsit šeit objektīvu vēstures gaitu. Demokrātijas attīstības pilnīgi likumsakarīgas un neizbēgamas sekas ir tās, ka Austrumeiropas valstis ir beidzot ieguvušas reālu valstisku suverenitāti, tāpat kā vēstures nepieciešamība ir tā, ka līdz ar demokrātiju palielinās tautas tieksme pēc neatkarīga valstiskuma.»
    Polietes Itas Marijas Ko­zakevičas kaismīgā uzruna noslēdzās ar vārdiem: «Par jūsu un mūsu brīvību!» To ārpus parlamenta ēkas stāvošie tūkstoši uztvēra ar lielām ovācijām...»
    Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu balsoja 138, arī no Jēkabpils rajona ievēlētie deputāti Ita Marija Kozakeviča, Andris Felss, Vilnis Edvīns Bresis un Ludis Skosta, 56 deputāti nepiedalījās balsojumā, tajā skaitā arī mūsu deputāts Galaktions Radionovs, bet atturējās  Rīgas krievu pa­reizticīgās baznīcas garīdznieks Aleksejs Zotovs. 
    Pēc sēdes deputātus, kuri balsoja «par», sagaidīja ar lielām ovācijām un apbēra ar ziediem. Vislielākās simpātijas no Jēkabpils rajona ievēlētajiem deputātiem izpelnījās Ita Marija Ko­za­keviča. Viņa savu ziedu klēpi vēlāk aiznesa pie Brīvības pieminekļa. 1990. gada jū­nijā Cēsīs Ita Marija Koza­keviča tautas balsojumā tika nosaukta par gada «Sievieti Latviju», bet jau 28. oktobrī, viņai piedaloties Vispasaules ārzemju poļu biedrību konferencē Vati­kānā Itālijā, kur viņa bija deleģēta pārstāvēt Baltijas valstu poļu biedrības, Latviju sasniedza traģiska ziņa – Ita noslīkusi Tirēnu jūrā ...
    Tie Augstākās Padomes deputāti, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par «Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu», 2000. gada 3. maijā tika apbalvoti ar III šķiras Trīs Zvaigžņu ordeni, izņemot Itu Mariju Koza­keviču, jo tas  pēc nāves netiekot piešķirts...
 
 
    
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru