Lauzt stereotipus
ILZE BIČEVSKA

Saruna ar biedrības «Sēlijas laivas» pārstāvi Santu Šmiti no Aknīstes
 
Biedrība «Sēlijas laivas» nesen piedalījās Eiropas lauku parlamenta konkursā (European Rural Par­liament), iesūtot savu iedvesmas stāstu par vietējās iniciatīvas grupas darbu. Tas vēstīja par nesen nodibināto biedrību Aknīstes novadā. Kā izrādījās, stāsts par «Sēlijas laivām» un to veikumu šajā konkursā ieguvis pirmo vietu. Tāpēc novembrī biedrības pārstāve aknīstiete Santa Šmite brauks uz 4. Eiropas lauku parlamenta kongresu Spānijā, lai tajā prezentētu gan stāstu, gan biedrību un tās paveikto un ieceres.
     Stāsts tapa šā gada februārī, uz Spāniju Santa Šmite brauks novembrī, bet, lai parunātos par to,  kā viss sākās, kas vēl plānots, un arī par to, kā mazpilsētā Ak­nīstē jūtas jaunu cilvēku ģimene, ar Santu tikāmies kādā jūlija nogales dienā.
     Bet vispirms BD lasītājus iepazīstināsim ar starptautiskajā konkursā pirmo vietu ieguvušo iedvesmas stāstu – «Upes sakopšanas talkas Latvijas laukos – veiksmes stāsts par uzdrošināšanos, līdzcilvēku atbalstu, brīvprātīgo darbu un vēlmi lauzt stereotipus». 
     «Pirms gada ar ģimeni pārcēlāmies no galvaspilsētas uz laukiem, uz manu dzimto pusi. Lēmums, kas ilgi bija briedis, beidzot tika realizēts. Pirms pieņēmām šo lēmumu, domājām, kāda būs mūsu nodarbošanās. Tā kā esam aktīvās atpūtas cienītāji, sapratām, ka strādāsim šajā virzienā. Mazpil­sētā, uz kuru pārcēlāmies, cauri plūst upe – sapratām, ka tā ir mūsu iespēja. Paši labprāt laivojam, tādēļ loģiskas šķita darbības, kas saistītas ar šīs kultūras attīstīšanu. Paši, cik vien bija laiks, laivojām pa Dienvidsusēju, bet ātri vien sapratām, ka, lai upi varētu piedāvāt laivošanas cienītājiem, nepieciešams to iztīrīt no pārkritušajiem kokiem. Sacīts, darīts! Sekojot līdzi Aknīstes novada aktualitātēm, pieteicām savu upes sakopšanas ideju pašvaldības izsludinātajā  iedzīvotāju iniciatīvu projektā. Projekta mērķis ir atbalstīt vietējo iedzīvotāju idejas vides labiekārtošanā un vietējās kopienas dzīves uzlabošanā. Mūsu iesniegtais projekts guva atbalstu šajā konkursā. Ieguvām 500 eiro grantu savas idejas realizēšanai. 
    Tiklīdz uzzinājām konkursa rezultātus, sākām izziņot upes sakopšanas talkas. Nezinājām, ko gaidīt, jo vasaras vidū, kad notiek daudz un dažādi pasākumi, cilvēki aizņemti savās saimniecībās, aicināt strādāt bez atlīdzības fiziski smagu darbu… Nebija lielu cerību, ka cilvēki atsauksies. Tomēr sasniegumi bija vērā ņemami. Pirmā talka notika divas dienas pēc kārtas ar 25 cilvēku dalību, kas mazam novadam ir atzīstams rādītājs. Talkās piedalījās pat dāmas! Bravo Latvijas sievietēm! 
    Kopumā bija vairākas talkas, iztīrot piecu kilometru garu upes posmu jeb 1,5 stundas garu laivošanas maršrutu, ko arī piedāvājām uzreiz pēc talkām. Galvenie laivotāji bija talcinieki un viņu ģimenes. Talcinieki lepni rādīja – «skatieties, šeit es zāģēju, šeit es vilku to baļķi ārā!». Lepnums un prieks ne tikai pašam, bet arī citiem! Tie, kas nepiedalījās talkās, gan nesteidzas laivot, jo laukos jaunas iniciatīvas iedzīvojas palēnām, un nekāda mārketinga kampaņa te nestrādā. Galvenā reklāma ir no mutes mutē. Uz to arī ceram! 
   Galvenie projekta ieguvumi: jauna aktīvās atpūtas veida ieviešana Aknīstes novadā – laivošana un krastings (brišana pa upi). Siltajā periodā sēžamies laivā un baudām upi, pārējā laikā brienam gar vai pa upi, turpinot baudīt to, ko piedāvā daba. Stereotipu laušana – upe nav traucēklis, un tā  ir izmantojama aktīvajai atpūtai. Aktīvās atpūtas popularizēšana – pierādījām, ka aktīvā atpūta uz ūdens ir pievilcīga, pieejama un aizraujoša visos vecumos – jaunākajam laiviniekam bija 1,5 gads, vecākajam – 60 gadi. 
    Brīvprātīgā darba popularizēšana – ieguldot kopīgu darbu, iegūst visa sabiedrība un apkārtējā vide kļūst sakoptāka, vizuāli baudāmāka. Cita skatupunkta piedāvāšana – iesēžoties laivā, iegūstam pavisam citas izjūtas par sen zināmām ainavām. Biedrības reģistrēšana – šī juridiskā forma ļauj vieglāk piesaistīt investīcijas un nepieciešamo atpazīstamību vairāk nekā darbojoties individuāli. Aktīvā darbība un biedrības reģistrēšana deva popularitāti, ko paspilgtināja publikācijas reģionālajā laikrakstā. «Sēlijas laivas» pazīst arī kaimiņu nova­dos, jo, zvanot citām kaimiņu novadu biedrībām, lai runātu par iespējamo sadarbību, viņi saka: «esam par jums lasījuši». Lielāku gandarījumu nevar vēlēties! Atpazīstamība sabiedrībā ļaus mums darboties tālāk, jo šī gada plāns ir iztīrīt upi 40 kilometru garumā, pārvarot trīs novadu robežas un laužot iesīkstējušo pārrobežu nesadarbību.
Esam gatavi lieliem izaicinājumiem! Turēsiet īkšķus par mūsu izdošanos?». 
 
Atpakaļ uz dzimto pusi
    – Jā, esmu vietējais cilvēks, kurš pēc desmit Rīgā pavadītiem gadiem, pēc pieredzes un zināšanu iegūšanas citā vidē, nu atnācis atpakaļ uz dzimto pusi. Bet, arī esot prom, es saglabāju nepārtrauktu interesi par notiekošo Aknīstē un Sēlijā. Un tad kādā brīdī viss saslēdzās tā, ka apspriedāmies un nolēmām, ka laiks pārcelties uz dzīvi Aknīstē, – stāsta Santa Šmite. 
     Viņas dzīvesbiedrs Ri­čards ir salaspilietis, pēc profesijas siltumtīklu inženieris, ģimenē aug divas meitas. Santa teic, ka vīra tehniskās zināšanas ir labs papildinājums kopīgajai lietai biedrības aktivitātēs. Savukārt viņas vecāki, kuri dzīvo tajā pašā ielā, ir neatsverami palīgi bērnu pieskatīšanā.
    – Es esmu beigusi Latvijas Universitātes Ģeogrā­fijas un zemes zinātņu fakultāti, iegūstot bakalaura grādu, vēlāk – maģistra grādu telpiskās attīstības plānošanā. Ģeogrāfu dzīve studiju laikā droši vien arī plašākai sabiedrībai zināma kā aktīvs dzīvesveids, kur ietilpst arī laivu braucieni. Savukārt vēlākās telpiskās attīstības studijas man bija kas jauns – savādāks un mūsdienīgs. Tās bija atvērtās studijas, savstarpēja domu apmaiņa, protams, bija arī ģeogrāfijas lietas, tikai, tā sakot – mazākās devās un, protams, studējām jomas likumdošanu, – stāsta Santa Šmite.
 
Telpiskās attīstības plānošana – atvērta un starpdisciplināra joma
    Te jāpiebilst, ka patlaban viņa ir arī Aknīstes domes Attīstības un plānošanas nodaļas darbiniece, telpiskās attīstības plānotāja. Par dalību konkursā uz šo ama­tu Santa teic, ka būtu bijis grēks tajā nepiedalīties, ja reiz viņai ir tieši šim darbam vajadzīgā izglītība un zināšanas. 
    – Mācoties telpiskās attīstības plānošanu, man vajadzēja būt praksēs, piemēram, Kandavā, tāpat mums bija arī ārzemju prakse Skandināvijā. Vēl esmu bijusi  praksē Viesītē, jo mazpilsētas ir dikti interesantas no manas profesijas viedokļa. Galu galā – cik tad var pētīt Rīgu, Cēsis vai Liepāju! Mana profesija ir starpdisciplināra: te kaut kas ir gan no ainavu arhitekta un apzaļumotāja, gan no plānotāja un tamlīdzīgām jomām. Diplomdarbs man bija par Aknīsti un Viesīti, par ģeotelpiskās sistēmas izmantošanu, lai izpētītu šo vietu funkcionalitāti, bet principā, ja man gala darbs būtu jāraksta tagad, varbūt es izvēlētos jau citu tēmu, – stāsta Santa. 
    Aknīste nav tikai viņas diplomdarba tēmas izpētes objekts un Santas un viņas ģimenes dzīvesvieta (Santa vēl piebilst, ka tas bijis līdz šim labākais lēmums viņas dzīvē), kā arī algotā darbavieta. Un par darba trūkumu Aknīstē viņa sūdzēties nevarot. 
    Par laivošanas un Dien­vidsusējas attīrīšanas talkām Santa Šmite jau pati labi un pamatīgi pastāstījusi šajā iedvesmas stāstā, ko sūtīja starptautiskajam konkursam. Tomēr vēl nedaudz par to. 
    – Es, tātad, zināju, ka gribam un vajag laivot. Jau biju iemēģinājusi roku, rakstot vienu pieteikumu do­mes mazo projektu konkursā. Tas bija par disku golfu. Re – tepat jau ir tā iekārtas! – Santa rāda laukumiņā starp Dienvidsusēju un Aknīstes brīvdabas estrādi esošās man ne pārāk labi saprotamās šā sporta veida ierīces. Disku golfs Latvijā patlaban esot gana populārs brīvdabas atpūtas veids. – Bet es zināju, ka projekti būs vēl, un tieši par upes kopšanu. Jā, kā jau uzsvēru savā stāstā, mēs bijām priecīgi pārsteigti par sabiedrības at­saucību, talkojot par brīvu, tāpat esam pateicīgi par pašvaldības atbalstu. Lai arī sākotnēji deputāti uz mums raudzījās ar izbrīnu, taču noticēja, un par to paldies. Tā arī tas viss sākās: vispirms bija domubiedru grupa, tad iesaistījāmies projektos, tad notika talkas, un visbeidzot radās biedrība. Biedrība kā nekā ir oficiāla lieta. Ja tu pārstāvi biedrību, tad uz tevi raugās nopietnāk, lai kur tu neietu. Šis ir gan man personīgi, gan biedrībai patiesi vērtīgs laiks! Daudz talkots: 2018. gadā Dien­vidsusējā bija piecas, šogad jau notikušas trīs – bijām Ritē, Cīruļos, Druvās, un būs vēl tikpat upes teces sakopšanas talkas. Šī upe tek līkumu līkumiem, un tajā ir interesanti laivot: te tā ir šaura, te plata.  Te samērā tīrs, bet te jau paveras pamatīgs meldru mežs. Jā, šajās talkās vācam «krājumus», ko daba gādājusi desmitiem gadu garumā. Ir jau arī cilvēku sadarītais, bet tomēr taisnības labad jāteic, ka vairāk «grēkojusi» daba. 
   Nu un vēl par jauniegūto darbu pašvaldībā, turklāt, kas mūsdienās gandrīz vai retums jaunam cilvēkam – tieši savā specialitātē. Kāds Rīgas dzīvi baudījušam cilvēkam šķiet darbs lauku novada pašvaldībā? Interesants  un ar iespēju izpausties, vai tikai «maizes darbs»? 
    – Esmu duālā situācijā: gan biedrības, gan nu jau arī pašvaldības pārstāve. Par to, ka darbs telpiskā plānotāja amatā būtu neinteresants, es gan sūdzēties nevaru. Daru lietas, kas skar dažādas sfēras: ceļu būve, ūdenssaimniecība, arī kaut kas no kultūras jomas un tūrisma. Aknīste ir ļoti laba vieta dzīvošanai un darbam. Te ir labi ceļi, tranzīta ceļi. Te ir labs, pat jāteic – brīnišķīgs – interneta pārklājums. Šurp mierīgi varētu nākt dzīvot pavisam vai uz laiku tie cilvēki, kuri veic attālināto darbu. Rīga galu galā arī nav tālu. Te ir labas divas viesnīcas, kur turīgākie varētu kādu laiku apmesties, lai gan atpūstos, gan pastrādātu. Tāpat mums ir lieliskas dabas takas aktīvajai atpūtai. Kāpēc «Stirnu buku» vai MTB maratonu nevarētu rīkot mūsu novadā? Jāpie­domā pie mūsu tēla, pie reklāmas, jāpadomā par attīstības virzieniem. Jā, un kur vēl atvērtās lauku saimniecības, kurās strādā tikai ģimenes. Tās jau tagad ir ga­tavas uzņemt tūristus, arī ģimenes ar bērniem. Un modē esošos retrītus jau arī pie  mums var rīkot, jo daba un klusums te ir, cik uziet. Vienkārši daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem – mums jālauž stereotipi, ka dzīvojam un domājam tā un tikai tā. Aknīstē un novadā ir daudz vērtīga, tikai to jāmāk saskatīt, – teic Santa Šmite. 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru