«Mazām tautām sava brīvība jāapliecina katru dienu»
AIJA VALDMANE

Interesenti tikās ar izdevēju Juri Visocki un literātu Pāvilu Raudoni
 
Nesen Jēkabpils tautas namā interesenti varēja tikties ar izdevniecības «Jumava» dibinātāju un prezidentu, grāmatizdevēju un radošo producentu Juri Visocki. Savulaik viņš bijis arī profesionāls basketbolists, brīvais žurnālists vairākiem preses izdevumiem, žurnāla «Sporta Pasaule» direktors, izdevniecības «Avots» redaktors, Rīgas domes Kultūras, mākslas un reliģisko lietu komisijas priekšsēdētājs, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks u.c.
Rakstījis par volejbola vēsturi, jo viņa vecāki bijuši no volejbolistu dinastijas, rakstījis par Kalpaku, tāpat stāstus izdevumam «Latvijas leģendas». Nu jau ir tapusi astotā «Latvijas leģendu» grāmata – par cilvēkiem, kas dara Latviju lielāku, un tā ir veltīta Latvijas simtgadei. Grāmatu idejas autors ir Andrejs Ēķis. Kopā ar J. Visocki bija ieradies arī Pāvils Raudonis – kinoproducents, rakstnieks un dzejnieks, «Latvijas leģendu» galvenais redaktors un arī vairāku  stāstu autors. Viņš ir bijis arī sabiedrisko attiecību projektu vadītājs, Atmodas laikā – Liepājas Vides aizsardzības kluba (VAK) prezidents, bet pēc tam – Latvijas VAK viceprezidents.
 
Mēs esam uzvarētājtauta
   Kā viņi paši saka – pa Latvijas pilsētām viņi ir braukājuši daudzreiz, uzstājoties skolās, bibliotēkās, kultūras namos, jo tas ir labākais veids, kā popularizēt «Latvijas leģendas», jo šis nav tas formāts, kas lasītājiem literatūras un interneta ziņu pārbagātībā šķistu interesants. Lielāka interese, piemēram, ir par kulinārijas šoviem un detektīviem. Kā nekā dzīvojam tirgus laikmetā un īsta patriotisma nav. Publiskajās bibliotēkās šīs grāmatas ir, bet skolu bibliotēkās – nē.
Kas ir «Latvijas leģendas?» Grāmatu idejas au­tors, kinoproducents, režisors Andrejs Ēķis krājuma priekšvārdā raksta: «Mums, ja gribam būt diža tauta, kura jau tagad dzīvo skaistākajā vietā uz pasaules pie Baltijas jūras, un savu vietu un valsti saglabāt, ir jābūt gudriem. Jo mazām tautām sava brīvība un neatkarība jāapliecina atkal no jauna. Tādēļ svarīgas ir Latvijas leģendas. Latvijas simtgadei šis stāstu krājums ir tikpat nepieciešams kā tas bija Latvijas pirmajā gadā, tiesa, ne ar šādu nosaukumu, to­mēr stāstīts tika par tautas varoņgaru. Tas gars mūsu tautu padarīja par uzvarētājtautu. Bet uzvarai mūs pretī veda varoņi Namejs, Viesturs, Čakste, Pleten-bergs, Kalpaks un citi». 
 
Varoņi atrodas tepat blakus
    Kā klātesošajiem pastāstīja J. Visockis, katrā grāmatā ir pa 10–15 novelēm, tātad – par Latvijai nozīmīgiem notikumiem un cilvēkiem. Tajā ir ievietota arī leģenda par Latviju, ko uzrakstījis Pāvils Raudonis. «Jumavas» valdes priekšsēdētājs uzsvēra, ka skolēniem tā būtu ļoti labs faktu materiāls. Grāmatā ir ievietota viņa paša sarakstītā leģenda par Latvijas izcilību, ķīmiķi Ivaru Kalviņu, kurš ilgus gadus pratis būt zinātnes smaile. Zāles izgudrot nav nemaz tik vienkārši. Viņš ir «Mildronāta» tēvs, un, kad viņa dzīvesbiedre saslima ar vēzi, tad viņš nekavējoties ķērās pie darba, lai radītu jaunas pretvēža zāles. Pa­teicoties tām, viņa sieva nodzīvoja vēl 18 gadus. Pē­dējā grāmatā ievietota arī J. Visocka sarakstītā leģenda par basketbolu, un tā viņam pašam esot arī vismīļākā.
    – Leģendas un varoņi atrodas tepat blakus, vajag tikai atrast viņus un uzrunāt, – akcentēja Juris Vi­sockis. – Mēs paši esam plānojuši rakstīt līdz 2020. gadam – iznāks vēl divi leģendu krājumi. Kopā tad būs 10 grāmatas. Vēlāk tās būs bibliogrāfisks retums. Tirāžas nav lielas. Aug jaunā paaudze, un šie krājumi viņu zināšanu papildināšanai ir ļoti nozīmīgi.
 
Nameja gredzens ir Latvijas simbols 
    – Viena no filmām, ko cilvēki labprāt skatās, ir «Nameja gredzens» pēc Aleksandra Grīna romāna, – stāstījumu turpināja Pāvils Raudonis. – Es pats esmu rakstījis dažu kauju un citas epizodes, bet viss stāsts filmā neietilpa. Viens palika pāri, un tas nu tika ievietots šajā leģendu krājumā. Nameja gredzens – tas ir Latvijas simbols, jo mēs esam uzvarētājtauta, lai arī pa mūsu zemi ir bradājušas svešas varas. Mums šī zeme ir jāaizstāv katru dienu no jauna. Kā Namejs teica – es cīnījos par savu tautu, saviem bērniem un mūsu nākotni! Tas ir stāsts par to, ka jābūt garā brīviem cilvēkiem. Ja jaunieši to nezinās, tad kas ar mums, mūsu tautu būs tālāk? Padomju laikā jau netika teikts, ka Latvijai varētu būt savi varoņi.
     Viesi uzsvēra, ka par šādām leģendām var stāstīt vēl un vēl: Ēvalds Valters, Alek­sandrs Čaks, Emīls Dār­ziņš, Gunārs Astra, Ģederts Eliass, Rolands Kalniņš... Vai daudzi zina, cik Rīgas Lat­viešu biedrībai ir gadu? Sko­lēni zināja teikt, ka 150, un tā bija pareizā atbilde.  Šajā pēdējā grāmatā ir ievietots Ilonas Bērziņas stāsts par Rīgas Latviešu biedrības tapšanu, kā tika uzcelta biedrības māja u.c. Unikāla ir leģenda par Rīgas priedi jeb priežuku. Lapu koki nenosargās kāpas no vēja spēka un smilšu aizpūšanas. To var tikai mūsu priežu saknes. Tās vētrām un vējiem spēj pretoties. Stāstā izteikta doma, ka «Latvija uzplauks, ja būs gudru cilvēku vadīta, kuri respektē dabas un cilvēku likumus». 
    Grāmatās ir stāstīts arī par uzņēmējiem – jo kā gan rodas nauda, ar ko uzturēt Latviju? Nauda rodas uzņēmumos. Piemēram, uzņēmējs Gunārs Ķirsons savu «Lido» ir saglabājis par spīti visam. Tāpat ir stāsti par sportistiem.
 
Stāsti par mīlestību un stipro Krišu
    Krājumā ir ievietots stāsts par mīlestību – visi zina dziesmu «Miglā asaro logs». Bet kas ir autors melodijai? Tas laika gaitā pazudis. Leģenda vēsta par to, ka Aleksandra Čaka draugs viņu iepazīstināja ar savu meitu, viņai sacīdams, ka tas ir jaunais dzejnieks. Meitene atbildēja, ka viņa zina tikai vienu īstu dzejnieku Aleksandru Čaku. Tas, lūk, ir dzejnieks! Vēlāk visa mūža garumā viņi abi satikās, bet A. Čakam attieksme pret šo meiteni bija pilnīgi platoniska, jo tā bija drauga meita. Bet tā radās šis dzejolis, un tas ir to vērts, jo veltīts konkrētai sievietei. 
      Vai kāds zina, kāds varoņ­eposa Lāčplēsim bija vārds? Gan Andrejs Pum­purs, gan Rainis bija lasījuši par stipro Krišu, ko uzaudzinājusi lāču māte. No savas mātes tas tika mantojis lāča ausis un lielu stiprumu, kā dēļ to arī nosaukuši par Lāčausi. Un, tā kā viņš iztīrījis tuvējo apkārtni no plēsīgiem zvēriem, tos pārplēsdams pušu, tad Krišu arī iesaukuši par Lāčplēsi.
 
Elles ķēķa aizdurve un tuvplāni
          Pāvils Raudonis uzrakstījis vēsturisku  stāstu «Elles ķēķa aizdurvē jeb Stāsts par partizānu karu», pamatojoties uz dokumentāliem faktiem. Pēdējie partizāni no meža izgāja tikai 1957. gadā. Mežabrāļu stāsts ir reizē vēstījums par Latvijas neatkarību. Viņi cīnījās līdz pēdējam, un varbūt bez vi­ņiem pa mūsu zemi vēl staigātu kolonisti. P. Raudonis stāstīja, ka, meklējot leģendu arī par Jēkabpili – esot filmējuši Brīvības ielu. Pāvilam paticis Jēkabpils zirgs, interesanti bijis ieskatīties viņam acīs – tur varējis redzēt savu attēlu!
     P. Raudonis un J. Vi­sockis prezentācijai bija atveduši gan «Latvijas le­ģendu» krājumus, kurus interesentiem bija iespējams iegādāties, gan Gundegas Repšes grāmatu «Tuvplā­ni» – par Džemmu Skulmi, uz kuru bija domāts likt galveno akcentu. Diemžēl uz tikšanos ar lasītājiem G. Rep­še objektīvu iemeslu dēļ nebija varējusi ierasties.
      P. Raudonis pastāstīja, ka arī Dž. Skulmes radinieki, kuriem saknes ir Jēkabpilī,  ir kā brīnišķīgas leģendas. Džemmas tēvs Oto Skulme bija latviešu gleznotājs, grafiķis, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors. Viņš savulaik karā Galīcijā saņēmis Jura krustu. Viņa brālis Uga Skul­me arī ir viens no Skulmju dinastijas māksliniekiem. Pati Džemma atceras, ka tas nu gan savu mēli nav pratis savaldīt. Par padomju laikiem viņš teicis, ka «atkal tie sasmakušie krievu kāposti», bet par vācu laikiem – «mēs jau apsveikuma telegrammu Hitleram aizsūtījām!»
    Jaunieši un citi interesenti,  kuri prata atbildēt uz ciemiņu uzdotajiem jautājumiem, kā dāvanu saņēma leģendu krājumu.
  
 Grāmata –  tā ir svētība 
     – Idejas rodas no tikšanās reizēm, – tā pasākuma noslēgumā BD sacīja J. Vi­sockis. – Grāmata – tā ir svētība. Ir valstis, kurās nav grāmatu. Mūsu spēku izšķir garaspēks. Meklējam autorus, kuri prot interesanti uzrakstīt. Latvijas simtgadei veltītajā darbā rakstījuši tādi autori kā V. Rūmnieks, L. Guļevska, A. Auziņš, P. Strubergs, K. Matīsa u.c. 
     P. Raudonis piebilda, ka jāuzraksta vēl par to, kā cēlies mūsu karogs un kā radusies himna. Tāpat jāturpina meklēt leģendu par Jēkabpili, par tai raksturīgāko, par ko vērts pastāstīt citiem.
Savukārt Jēkabpils Gal­venās bibliotēkas vadītāja Zinaīda Rabša informēja, ka šis reģiona bibliotekāriem bijis gada noslēguma pasākums. Iepriekš seminārā tika sumināti bibliotēkas darbinieki. 
    – Es šo tikšanos vērtēju pozitīvi: prieks par to, ka mums ir laba, veiksmīga sadarbība gan ar grāmatu izdevējiem, gan tirgotājiem. Priecē, ka atvestie leģendu krājumi tika pirkti, kā arī tas, ka Latvijā desmit lasītāko grāmatu topā bija latviešu autoru daiļdarbi, – uzsvēra Zinaīda Rabša. 
 
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma». 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (3)

  1. ?
    ?
    pirms 6 mēnešiem

    Grāmatu ir miljoniem un katrs savu slavē. Katram ir savas intereses. No bibliotēkām ir izsviestas padomju laikos izdotās grāmatas. Nez kāpēc? Vietā nākuši angļu, vācu , itāļu un citu valstu lubu romāni.

    Atbildēt
  2. Piekrītu
    Piekrītu
    pirms 6 mēnešiem

    Točno saki. Es meklēju biblenē Jauno gvardi, bet neatradu. Nav tur arī Kā rūdījās tērauds. Bļin, ko nu? Gribēju kaut ko palasīt par savu bērnības varoni un paraugu Pavļiku Marozovu. Atkal ņetu ņe xrena. Arī Ļeņina kopoto rakstu 37. sējumui neatradu. Man vel no Marksisma ļeņinisma universitātes laikiem mīļas VIĻ vēstules Kostromas komunistiem par kulaku kāršanu un šaušanu. Gribējās paŗlasīt. nav, bļahamuha. Atceros 44 gadā bija arī Mein kampf goda vietā. Bet to jau laikam kaut kad ātrāk izņēmuši.

    Atbildēt
  3. he he
    he he
    pirms 6 mēnešiem

    Nu vot. Tagad paliksi gribot. :)) Es gribētu palasīt veco laiku latviešu romānus, bet nav.

atbildēt uz komentāru