Meditācija uz ledus
EBENĪZERS TAURE

     Kaut arī Jēkabpilī visu lai­ku notiek cilvēku fizisko un garīgo veselību veicinoši pasākumi un nesen citāda dzīves skatījuma veidošanai pat bija izsaukts budistu mūks, lai mūsu ļaudīm iemācītu meditēšanas mākslu, sabiedrība vienalga gatava aizsvilties teju par visu. Ir jau arī mūžīgas tē­mas, kas nevienu nespēj atstāt vienaldzīgu. Piemē­ram, Jēkabpils domes izpild­direktora rīkojums par aizliegumu atrasties uz ledus līdz tā izkušanai. Visi saprata, ka līdz izkušanai pavasarī – tātad nekad. Zemledus makšķernieki, protams, uz­cepās līdz maksimālajām temperatūrām, jo kas tad tagad būs: makšķerēšanas atļaujas dome tirgos, bet uz ledus iet aizliegs? Sašū­mējās arī slidotāji, slēpotāji un Jēkabpils roņi, kuriem ziemas peldes ir akūti svarīgas. Pareizticīgo dievnamos  noturēja aizlūgumus par domnieku veselo saprātu, jo, ja gaidīs līdz izkušanai, nekāda iegremdēšanās āliņģī svētītā ūdenī nesanāks. Bet, ja pameditē un paskatās uz šo aizliegumu filozofiski, tad ir pavisam cits skats. Pirmkārt, no kabinetiem jau skaidrots, ka līdz kārtējai izkušanai vai atkušanai, un, tiklīdz sals būs pa īstam, varēs bļitkot. Otrkārt, ir saprotama nepieciešamība ar rīkojumiem un noteikumiem nodrošināties, lai neviens muļķadesa, kas pats iekuļas nelaimē, nevar vainot pašvaldību. Ielūzi ledū –  tad atceries par rīkojumu numur tādu un tādu un svilpodams ej dibenā. Treškārt, kaut arī bija minēts ūdenstilpņu ledus, uz to var skatīties plašāk. Īpaši jau pēc šīs nedēļas atkušņiem un me­teorologu nolādējumiem ar sasalstošu lietu. Ja  pie gro­ka glāzes tā aizfilozofējas par rīkojuma dziļāko jēgu un vēstījumu (tagad moderni teikt – naratīvu), var secināt, ka tas ir aicinājums padomāt par atrašanās uz ledus bezjēdzīgumu kā tādu. Neviens jums nepakaisīs visur, kur jums jāiet, un pat centrālo ielu un ietvju kaisīšanu nevar izkalkulēt tā, lai beigās nesanāktu slidotava. To visi zina,  kā tas ir: nokriti, atģidies – ģipsis. Nemaz nerunājot par ielu remontdarbu teritorijām, kur atrasties pat bez ledus nav ieteicams. Tāpēc būtiski ir vispār nekad un nekur neatrasties uz ledus. Kāpēc visur jāmēģina iet ar kājām, īpaši pensionāriem, un tad jāsūdzas par ledu, par sliktu apgaismojumu utt. Ja nav maizes, tad ēdiet kūkas; ja uz ietves ir ledus, brauciet ar automašīnu!l
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (1)

  1. he he
    he he
    pirms 1 nedēļas

    Ielas jau arī nav labākas. Brīvdienās uz sasnigušajām ielām bija nokaisīts sāls, varēja driftot uz nebēdu. Kāpēc nebija nostumta šļura, jāpaprasa Haukam. Tā, ka Jēkupilī nav droši ne uz ceļa, ne uz ietvēm. Pa manam šis rīkojums kaut daļēji, bet tomēr ir ģeldīgs, vis jau mazāks procents vicos pa ledus. Nez kāda ir statistika par tiem gadiem, kad nebija rīkojuma, cik cilvēki aizgājuši pa burbuli, un cik ar visu rīkojumu? Ir atšķirība? Domāju, ka daudzi neseko nekādiem tur rīkojumiem un jaunumiem, dzīvo savu dzīvi, vico pāri Daugavai, ka put vien, makšķerē, ka šļakst vien. Atliek tikai nošausmināties skatoties no tilta uz šiem pārgalvīgajiem cilvēkiem. Pati lielākā skrobe ir makšķerniekiem. Jāmakšķerē ārpus pilsētas, ko darīt. Ielūzīs tur, toč būs pa burbuli, jo nebūs kam pabļaut palīgā.

    Atbildēt

Pievienot komentāru