Meklējot un atrodot līdzīgo un vienojošo
ILZE BIČEVSKA

Ukraiņu biedrība rīko Latvijas simtgadei veltītu pasākumu
 
Jēkabpils ukraiņu biedrības mājā 10. oktobrī bija tikšanās, rīkota par godu Latvijas simtgadei, un šā pasākuma nosaukums bija «Rakstu zīmes mūs vieno» jeb to kopīgais lietojums ukraiņu un latviešu tautas tērpos. Pēcpusdienas norisi vadīja biedrības pārstāve Valentīna Zarņicka.
 
Uzrunā sadarbības partnerus
Uz kopā sanākšanu biedrība bija aicinājusi sava ilggadējā sadarbības partnera – Jēkabpils Galvenās bibliotēkas – bibliotekāres, Krustpils kultūras nama lietišķās mākslas studijas «Saul­grieži» un Ābeļu pa­gasta rokdarbu pulciņa «Ābeļzieds» pārstāves, ciemiņus no Jēkabpils baltkrievu biedrības «Spatkanne», kā arī viesi no Rīgas – rokdar­bu meistari Olenu Gra­bari. Viņa bija atvedusi pa­rādīt lielo, košiem ukraiņu tautiskiem rakstiem izšūto dvieli jeb ručņiku, kas tapis no 2012. līdz 2015. gadam kā Latvijas ukraiņu diasporas veltījums savai tēvu zemei un patlaban glabājas Ukrainas vēstniecībā Latvijā. 
    Katrs pasākuma dalībnieks klātesošos iepazīstināja ar sevi, un šī iepazīstināšana izvērtās par garu un interesantu sarunu, kuras tēma bija gan par tautiskajiem rakstiem, gan arī par to, kas katram patīk rokdarbos, gan arī stāsti par dzīvi – siltas atmiņas par senāku un ne tik senu laiku notikumiem.
Bibliotēkas pārstāve Anta Klints uzteica veiksmīgo un ilggadējo sadarbību ar ukraiņu biedrību «Javir». – Biedrības pasākumi mūsu bibliotēkā allaž ir ļoti gaidīti, jo tie allaž ir ne tikai pamatīgi sagatavoti un sirsnīgi, bet arī vērtīgi izziņai: laika gaitā daudzie klausītāji «Javir» rīkotajās pēcpusdienās, kas notikušas bibliotēkā, ir uzzinājuši par ukraiņu tautas gadskārtu tradīcijām, mūziku un mākslu, literatūru. 
     Tāpat mācījušies atsevišķas daiļamatniecības gudrības, kā arī iepazinuši ukraiņu tautas virtuvi. Reiz viena mūsu lasītāja, pētot ukraiņu tautiskos rakstus kādā izdevumā, secināja, ka tajos rodami daudzi līdzīgi elementi, kas sastopami arī latviešu rakstos. Tā tapa ideja par šā pasākuma tēmu. Vēl svarīgi mūsu sadarbības partneri ir skolēni, un tieši šā pasākuma vajadzībām lūdzām, lai katrs izvēlas kādu rakstu zīmi un to attēlo savā zīmējumā, un nu Jēkabpils pamatskolas un 2. vidusskolas 4. klases au­dzēkņu darbi šodien ir ap­skatāmi šajā nelielajā izstādē, – sacīja Anta Klints.
 
Nepazaudēt seno rakstu zīmju vēstījumu
      Iepazīstinot ar sevi, biedrības «Javir» pārstāve Je-katerina Bulatecka, kura šim pasākumam par godu bija tērpusies  izšūtā tautiskā blūzē, pastāstīja, ka gan viņa pati, gan viņas vīrs ir no Ukrainas, bet laika gaitā abi atraduši mājas Latvijā, un šī zeme abiem patīk. Arī Jekaterina ir rokdarbu cienītāja un pratēja: V. Zarņicka klātesošajiem rādīja viņas un citu meistaru kopīgi darināto izšūto dvielīti, kas patlaban kā dekors atrodas biedrības «Javir» telpās. Šim simboliskajam rokdarbam ir izmantotas latviskajiem rakstiem piederošas krāsas, un tāpēc tas tiek saukts par ukraiņu–latviešu rušņiku, kura rakstus papildina krāsainas izšūtas lapiņas, kur katras iekšienē iemargoti biedrības dalībnieku bērnu un mazbērnu vārdi. V. Zar­ņicka izteica cerību, ka ar laiku šādas lapiņas noklās visu šo tautisko dvieli un būs vajadzīgs jauns.
    Studijas «Saulgrieži» pārstāves – tās vadītāja Sandra Jakuboviča un dalībniece Daiga Melnace – stāstīja par savu aizraušanos ar aušanu un tautiskā tērpa darināšanu sev pašām, savukārt S. Jakuboviča atcerējās, kādas ir viņas atmiņas, izjūtas par kādu senāku braucienu uz Kijevu. – Man patika šī zeme un pilsēta. Atmiņā palikusi smarža, kas vēdīja apkārt: likās, ka viss gaiss smaržo pēc avenēm, – sacīja San­dra Jakubovi­ča.
    Bibliotekāres Anita Ka­tiņa, Lilija Kirilova un Anta Klints, klātesošos iepazīstinot ar sevi, vēlreiz uzteica labo sadarbību ar ukraiņu biedrību, bet Jēkabpils baltkrievu biedrības vadītāja Valentīna Doroščonoka bija sagatavojusi pat veselu stāstījumu par to, ka arī baltkrievu dvieļu un citos rakstos var sameklēt līdzīgus elementus kā latviešu un ukraiņu rakstos. 
     – Esmu paņēmusi līdzi vairāku dvieļu rakstu paraugus un aprakstus. Mūsu dvieļu rakstu tradīcija faktiski nav mainījusies simtiem gadu, un šī rušņiku izšūšanas tradīcija mūs vieno ar ukraiņiem. Izšūtais dvielis baltkrieviem un ukraiņiem cilvēku pavada no dzīves sākuma līdz tās noslēgumam: uz rušņika uzliek jaundzimušo, un visbeidzot dvieli ieliek līdzi aizgājējam. Meitām tādi savulaik bija jāizšuj desmitiem, un topošajai līgavai, tāpat kā latviešu meitenēm, bija ar saviem rokdarbiem jāpieliek pilna lāde. Ukraiņiem rakstos dominē sarkanā, bet mums – zilā krāsa. Arī mūsu tautai zīmēs savulaik bijusi iekodēta sava nozīme, savs vēstījums, te, piemēram, ir šuvējas zīme, bet šī ir «bereginja» (ukraiņu valodā «oberig») – zīme, kas sargā. Arī līdzīga ukraiņu rakstos sa­stopamajām. Vai «dreva» – visām slāvu tautām kopīgā zīme. Patlaban atšifrētas aptuveni 700 baltkrievu rakstu zīmes, bet diemžēl daudzas jau esam zaudējuši, – stāsta Valentīna Doroš­čo­noka.
    Pensionētā skolotāja  Regīna Šuba, iepazīstinot ar sevi, stāstīja, ka savulaik viņa ir krietni izceļojusies pa Ukrainu: apskatīta puse valsts. Viņai kopš bērnības patikušas ukraiņu tautasdziesmas, agrāk paticis darboties ar izšūšanu. 
     Biedrības «Javir» aktīviste, kura tajā ir kopš dibināšanas, Irina Semoņenko stāstīja, ka viņas ģimene Latvijā dzīvo kopš 1973. gada. Irina biedrībā  darbojas četrpadsmit gadus, arī dzied tās ansamblī, ir tā soliste, un arī visi septiņi viņas mazbērni ir iesaistīti «Javir» aktivitātēs. 
     – Arī es labprāt izšuju un šuju, esmu taisījusi filca krelles. Man rokdarbi pa­tīk, – teic Irina Semo­ņenko.
 
Rokdarbnieču darinājumi – apkārtējo labumam un priekam
   Ābelietes – Maija Mieze, Svetlana Uvarova un Ineta Survillo – sacīja, ka ir priecīgi pārsteigtas par uzaicinājumu uz šo tematisko pēcpusdienu. Ceļš uz kļūšanu par rokdarbnieci katram savs: – Reiz mēs izveidojām nelielu savējo darbu izstādi, un tad radās ideja par to, ka nebūtu slikti kaut ko uzsākt darīt lielākā mērogā. Tā tapa «Ābeļzieds». Nu piedalāmies tirdziņos, rīkojam izstādes,  jau daudzus gadus pēc kārtas Ziemassvētkos dāvinām Ābeļu pamatskolas pirmās klases audzēkņiem pašu adītas zeķes, šalles, cepures un cimdus. Šogad mums jāpiepūlas īpaši, jo skolā ir veseli sešpadsmit pirmklasnieki! – stāsta Maija Mieze.
Biedrības «Javir» pārstāve Jevgenija Poddevilova, kura ir arī Valentīnas Zar­ņickas novadniece, aizkustināti stāstīja, kā savulaik viņu mātes pēc grūtā darba laukā, dārzā un kūtī vakaros petrolejas lampas gaismā izšuvušas šos krāsainos dvieļus un darinājušas citus rokdarbus. 
    – Petrolejas bija maz, tāpat trūka krāsainu diegu, ko saimnieces bieži krāsoja pašas, un arī adatiņas ne vienmēr bija pietiekošā daudzumā. Kā viņas to visu paguva? Varbūt tāpēc, ka nebija ne televizora, ne radio un citu mūsdienu lietu, kas novērš uzmanību un zog laiku? Katrā mājā bija izšuvumi, piemēram, ikonas bija skaisti apklātas ar šādiem izšūtajiem dvielīšiem! Bet, ja vajadzēja sarīkot kāzas, sagādāt pūru, tad bija rūpju bez gala. Atce­ros – reiz kāda saimniece samainīja septiņus maisus (!) magoņu pret visu vajadzīgo to sarīkošanai, – stāsta Valentīna Zarņicka. – Vaļas māte prata izšūt ļoti skaisti, – piebilda Olena Grabare.
 
Dāvanā tēvzemei ierakstītais vēstījums
   Apkārtējo sajūsmu un ievērību izpelnījās lielais, sarkaniem diegiem izšūtais dekoratīvais dvielis, ko vairāku gadu garumā ukraiņu diasporas Latvijā pārstāvji izrotāja ar izšuvumiem kā dāvanu savai tēvu zemei. Šā dvieļa rakstu tapšanā piedalījās biedrības īpaši uzrunāti, sabiedrībā zināmi cilvēki. Šo kopdarbu, ko, uztītu uz speciālas koka spoles, ieliktu īpaši šūtā, Latvijas un Ukrainas simboliem rotātā linu auduma apvalkā, šurp jēkabpiliešiem bija atvedusi parādīt  viese no Rīgas, rokdarbniece Olena Gra­bare, to ritināja un turēja izritinātu vairākas sievas vienlaikus – tik garš tas bija.
    Uz šā meistardarba redzamas sarkaniem diegiem izšūtas irbenāja ogas, ozola lapas, kas simbolizē Latviju, kā arī ugunskrusta raksts. Vēl citas šā lielā rušņika rotājuma, kas atgādina koka zarotni un lapotni, detaļas simbolizēja katras ukraiņu diasporas biedrību šeit, Latvijā. Cik biedrību, tik rozīšu – piecpadsmit.
     Starp citu – nav jābūt lielam latvju rakstu pazinējam, lai ukraiņu tautas rakstos saskatītu ne tikai mūsu svastiku, bet arī zalkša zīmi un auseklīti. 
– Raksti – tā ir ģeometrija, ar kuras palīdzību tautas pauž savu pasaules uzskatu, – sacīja studijas «Saulgrieži» vadītāja Sandra Jakuboviča.
      Savukārt latvietes klāt­esošajiem ne tikai stāstīja par to, kā savulaik meitas locījušas pūru, kur kā jau ziemeļu tautai vairāk tika liktas adītas zeķes un cimdi, bet arī parādīja baltkrievu un ukraiņu rokdarbniecēm mūsu maučus (pulsa sildītājus jeb, kā krustpilietes tos dēvējot – stuļpes). Šo praktisko un rotājošo tērpa elementu rotājums un pielietošanas veids izraisīja pasākuma dalībniekos lielu interesi, un, protams, rokdarbniecēm vienmēr ir ko stāstīt cita citai, kā arī salīdzināt rakstus un darbus. Ar interesi kopīgi tika izpētīts Krustpils novada brunču raksts un vainadziņa rotājums.  
      Paldies biedrībai «Javir» par viesmīlīgo uzņemšanu savā mājā, par iespēju noklausīties interesantus stāstus un neiztrūkstošo gardo cienastu! 
 
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma». 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (1)

  1. pa manam
    pa manam
    pirms 10 mēnešiem

    vecos laikos adīja, izšuva, vērpa un utt nepieciešamības pēc, tagad tas ir hobijs. ja arī tos rakstus nesaglabātu, no tā neviens nenomirs, dzīvi būs.

    Atbildēt

Pievienot komentāru