Meklējot visu, kas ir uzslavas vērts
ILZE BIČEVSKA

Noslēdzam ieskatu Jēkabpils novada pagastu skatē. Iepriekšējā publikācijā apstājāmies pie skaistā skata, kas paveras, stāvot pie Zasas parka dīķa pludmales un lūkojoties uz agrāko barona peldvietu. 
 
Zasa vēlas būt interesanta tūristiem
      Otrpus dīķim ainavu krāš­ņo arī Zasas dzirnavu ēka, kas kopš 2000. gada ir vācieša, agrākā Minhenes lidostas dispečera Hardija Kortmana īpašums, un kuru patlaban saimnieks cenšas padarīt par iecienītu tūristu apmešanās vietu un to po-pularizē arī savu tautiešu vidū. Ir sagādāts viss vajadzīgais, lai te būtu ērta ap­mešanās kemperiem: elektrības pieslēgums, dušas. Ēkas otrajā stāvā top istabiņas. Vieta pamazām iegūst atpazīstamību to ceļotāju vidū, kuri nemeklē smalkas viesnīcas un nevēlas trokšņainu atpūtnieku burzmu, bet gan novērtē tīru dabu, klusumu, naktsmītnes, ēdināšanu vai iespēju te piestāt ar savu braucošo «māju» un vienkāršas ērtības. Zasa patlaban ceļotājiem var piedāvāt gan visu šo minēto, gan izjādes ar zirgiem (te arī telšu vietas, telpu nomas iespējas un arī naktsmītnes), ko sniedz cits vietējais uzņēmējs. Tāpat pastaigas parkā, mākslas baudījumu amatniecības centrā «Rūme» un, ja vajag – arī sportiskas aktivitātes. Kopā sadarbojoties vairākiem pakalpojumu sniedzējiem, aina paveras itin cerīga, un iespēju klāsts tūristiem ir gana labs. Pro­tams, savu artavu parka un tai piederošo ēku uzturēšanā un labiekārtošanā dod arī pašvaldība. 
      Tā nesen jaunu veidolu ieguvis Sēlijas prasmju muzejs Zasas «Ozollejās», par kura atklāšanu BD jau ir informējusi iepriekš. Arī pagastu skates komisija te uz brīdi iegriežas, kur mūs sagaida muzeja vadītāja Endija Urbāne. Jaunā pastāvīgā muzeja ekspozīcija «Sēļu zemnieks agrāk un tagad» tapusi, realizējot projektu «Sēlijas prasmju muzeja attīstība Sēlijas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai». Vēl tā ietvaros pilnībā pārbūvēts ēkas otrais stāvs, bet pirmajā stāvā ierīkotas jaunas labierīcības. Te ir arī konferenču zāle un kulinārā mantojuma telpa. Jāpiezīmē, ka eksponāti ir Zasas un kaimiņu pagastu cilvēku dāvinājums. Ceļotāji, iepriekš piesakoties, muzejā var saņemt arī gida pakalpojumus. 
    Jau pieminējām, ka Zasā laika gaitā izveidojusies laba sadarbība ar nometņu rīkotājiem, un dažādo nometņu dalībnieki un viņu aktivitātes ir tas, kas vasarās pagasta dzīvei piedod savu akcentu – kustību un rosību. Patlaban pirms četriem gadiem renovētā skolas internāta ēka lieti noder arī nometnieku izmitināšanai. Pašvaldības izpilddirektors Jānis Su­batiņš stāsta, ka internāta vajadzībām iegādātas jaunas gultas, te ir arī trenažieri. Līdzīgi kā ar gādību par bišu takas galveno eksponātu – stropu Zasas parkā, arī te pie skolas savu darbu ielicis vietējais cilvēks: divas strūklakas ūdensrozes formā skolas dekoratīvajam dīķītim izgatavojis skolas saimnieks paša rokām. Izpilddirektors rāda un stāsta, ka piebraucamo ceļu pie skolas sētas puses plānots drīzumā noklāt ar asfaltu. Jau izvēlēts darbu veicējs. 
 
Kompaktais ciems, kurā ir divi veikali un bankomāts
   Izbraucam pa Zasas ciemata ielām, lai palūkotos uz sakoptajām privātmājām. Pagasta pārvaldes vadītājs Kristaps Tēts piezīmē, ka Zasā viss ir kompakti, netālu, vienuviet: viss jau redzētais, kā arī ir divi veikali un pieejams pat bankomāts, kas laukos ne tuvu nav visās apdzīvotajās vietās. No­braucam gar stadionu, kas gaida atjaunošanu, bet pirms šā darba veikšanas jāizcērt koki gar tā malām, jo to klātbūtne stadionam traucē. Kā jau pienākas, par šo jautājumu tūlīt tiks rīkota sabiedriskā apspriešana. 
   Savukārt norādot uz ciemata daudzdzīvokļu mājām, pārvaldnieks teic, ka te lielā sāpe ir jumtu kvalitāte. Tie prasa remontus, kas savukārt nozīmē lielus naudas līdzekļus. Katlumājai, no kuras ēkas tiek apkurinātas, sezonā vajag 1400 m³ malkas. Zasas ciematā ir ne tikai centrālā apkure, bet arī centrālais ūdensvads, kanalizācija. 
    Saliekot kopā redzēto un pagasta pārvaldnieka uz­skaitīto: te ir vidusskola ar pirmsskolas grupām un skolas internātu, ir bibliotēka, jau pieminētie divi veikali, ēdnīca, ģimenes ārsti, frizieris, manikīre, audēja, amatniecības centrs, kultūras nams, dzirnavas kā topošā viesnīca, muiža, muzejs un darbojas arī biedrības. At­tālums no Jēkabpils – 35 kilometri.
 
Ģimenes vēsture bildēs  
    Tālāk mūsu ceļš ved uz agrākā pagasta pārvaldnieka Jura Krūmiņa mājām, kurš, mūs sagaidot, smejas, ka jāpalīdz skates organizatoriem un jāļauj komisijai ielūkoties arī viņa saimniecībā. Nav noslēpums, ka pašvaldībām reizumis nav viegli sarunāt privāto māju īpašniekus šādā skatē piedalīties. Vieni kautrējas, citiem tas ir apgrūtinājums, citi nevēlas izprovocēt apkārtējo nelabvēlību. Mūsu sabiedrībā vēl daudzi tikai apgūst spēju priecāties par otra čaklumu. 
Krūmiņu ģimenē abi dēli jau pieauguši, abi ārzemēs – ASV. Dzimtas mājās nu saimnieko tikai vecāki. Juris Krūmiņš rāda uz ragainēm ganībās: saimniecībā ir desmit liellopi, no tām četras slaucamās govis. Saimnieks mums sagatavojis apskatei īpašu, nelielu fotogaleriju, kas, ciemiņus gaidot, izkārta pie garāžas durvīm. Viena ir melnbalta fotokolāža, kas ataino māju agrākos saimniekus, «Dzintaru» celtniecību pagājušā gadsimta sākumā un citas norises. Divas bildes ir fotogrāfa Daiņa Ormaņa darbs, un tajās Krūmiņu ģimene pozē uz dzīvojamās mājas un piemājas dīķa fona. Toreiz un tagad: 1994. un 2015. gads. Vienā abi puikas vēl tikai zēni, bet otrajā fotogrāfijā – vecāki kopā ar jau pieaugušajiem jaunekļiem. Vēl citā attēlā redzami abi dēli kopā ar māti Marutu pie Lielā kanjona Amerikā pagājušajā gadā, bet cits foto ir mājas skats no putna lidojuma, fotografēts ar drona palīdzību. Tā ir visjaunākā no ierāmētajām šīs miniizstādes ar ietilpīgo saturisko vēstījumu fotogrāfijām. Var redzēt, ka Juris Krūmiņš un viņa ģimene tur godā gan savas dzimtas vēsturi, gan dzimtās mājas: mauriņš, kas platībā ir itin prāvs, līdzeni no­pļauts, puķu dobes košas un izravētas, piedomāts arī par vienu otru dārza dekoru. Pagalma celiņi – betonēti. Saimnieks teic, ka tiem tādiem jābūt, jo vieta ir salīdzinoši zema un mitra. 
    Jurim Krūmiņam saglabāti arī apkārtējo māju vēsturiskie dati. Desmites – tā nodēvēti šie māju kopumi. Zadinānu desmite, Zīlēnu, Iņģēnu desmite. 1942. gadā kādā no tām mitinājušies 90 iedzīvotāji, bet 2019. gadā vairs tikai divpadsmit...
 
Sinepes, facēlija, ķimenes un citi «eksotiskie» laukaugi
     Tālāk mūs gaida Duna­vas pagasts, bet jau turpceļā melnā mākoņu pamale pārtop pamatīgā lietus- gāzē. Par Sudrabkalnu, kas atrodas pagasta teritorijā, no Kristapa Tēta stafeti pārņēmušais Dunavas pagasta pārvaldnieks Andris Balta­ruņķis mums stāsta, ka šis ciems nosaukts bijušā kolhoza vārdā, bet kolhozam savulaik dots šāds nosaukums par godu dzejniekam J. Sudrabkalnam. Te ir ap 60 ie­dzīvotājiem, ievilkts ūdens­vads un kanalizācija divām te esošajām daudzdzīvokļu mājām. Sudrabkalnā ir arī piecas Līvānu tipa daudzdzīvokļu mājas, kurās ūdens pievadīts no pašu urbuma, ir arī kanalizācijas akas. 
Pārvaldnieks stāsta, ka graudkopība šajā pusē ir nedaudz atšķirīga, jo te zemnieki audzējot «eksotiku». Piestājam pie viena no tādas eksotikas – facēlijas laukiem, un A. Baltaruņķis saplūc šā ziliem ziediem ziedošā auga pušķi, lai parādītu, cik tam interesanta, maiga un svaiga smarža. 
    Uz īsu brīdi pieturvietā tepat lauka malā mums pievienojas zemnieku saimniecības «Lejas Jērāni» un SIA «Daugavas rapsis» pārstāvis Reinis Eglītis, lai pastāstītu par šo «eksotiku» Duna­vas pagasta zemnieku laukos. Viņš teic, ka 65 hekt­āros augošā facēlija ainaviski papildina apkārtējos labības laukus ar savu atšķirīgo izskatu. Pirms Jāņiem, kad lauks bijis īpaši skaists, te bieži piestājušas garāmbraucošās automašīnas un braucēji taisījuši veselas fotosesijas. Bet ne tikai smukuma dēļ tā te aug: facēlijas sēklu no zemniekiem labi pērkot biškopji, jo no šā auga vākuma bitēm sanākot labs medus.
Savukārt baltā āboliņa lauki aizņem ap 100 ha lielu platību. Abās saimniecībās audzē arī rapsi, zālājus sēklai, ķimenes ap 16 ha un sinepes sēklai ap 25 ha platībā. Ir arī kviešu lauki. Kopējā aramzemes platība – ap 650 ha, bet ap 100 ha atvēlēti lopkopībai. Ir zemnieki, kuri zālāju atlikumus vienkārši iear zemē, bet šajā saimniecībā tos atdod lopiņiem. No eļļas augiem lina un rapša šejienes audzētāji eļļu nespiež, jo, pirmkārt, Latvijā jau esot pietiekoši šā produkta ražotāju, turklāt tad būtu vajadzīga spēcīga šā produkta reklāma un, protams, ražotne. Un, otrkārt, gana labs šīs produkcijas noiets esot pie lopkopjiem un sēklkopjiem. Bet pārsvarā produkcija tiek pārdota  ārvalstīs.
     Ziemas rapsi šajās saimniecībās sēj pa tiešo rugainē, novāc ar dalīto paņēmienu: tas tiek nopļauts, apžāvēts vālā un tikai pēc tam kults. 2017. gada lietainajā vasarā šis paņēmiens esot sevi attaisnojis. Dažādo lauksaimniecības kultūru audzēšana ļauj novākšanas laiku padarīt garāku, sākt agrāk: tā pirmie zālāji šogad nokulti jau jūnija sākumā. Reinis Eglītis teic, ka Kanādas ražojuma pļāvējs ir gana kvalitatīvs: lai arī iegādāts lietots, tomēr sevi attaisnojis, jo labi kalpo saimniecības vajadzībām.  
    Uz jautājumu, kā sinepes atšķirt no nezālēm, viņš atbild, ka šis ir pietiekoši agresīvs augs, kurš pats aktīvi «novāc» nezāles. Tiesa, sinepēm pagaidām Latvijā neesot reģistrēti herbicīdi. 
    Novada lauksaimniecības konsultante Ina Sēle piebilst, ka Reinis Eglītis ir viens no jaunajiem zemniekiem, kurš darbojas zemnieku saeimā, kā arī atsaucīgi piedalās Latvijas Lauku konsultāciju centra rīkotajos lauku demonstrējumos. 
    Dodamies tālāk, pa ceļam uz brīdi piestājot pie Daugavas pārceltuves Dunavā, kur upes krastā, salikti cits uz cita, stāv no Jēkabpils atvestie savulaik Daugavas tilta būvei domātie dzelzs pontoni. Kad ideja par pontontiltu Jēkabpilī tika atmesta, pontonus sadalīja pagastiem. Nu daži no pontoniem gaida uz rezervistu soliņa, lai vajadzības gadījumā kalpotu pārceltuves vajadzībām. 
     Uz brīdi iegriežamies arī Dunavas 155 gadus vecajā baznīcā, un tad tālāk ceļš ved uz pagasta centru. Bijušās pamatskolas ēkā patlaban ir kultūras centrs, aptieka un arī medpunkts. Lai arī te praktizējošais ģimenes ārsts ir atvaļinājumā, iegriežamies medpunktā, jo pagasta pārvaldnieks vēlas parādīt, kā šī tikai 1. aprīlī durvis vērusī ārsta prakses vieta ir ierīkota. Ārstam un tā palīgam te atvēlētas vairākas telpas: pieņemšanas kabinets, procedūru telpa un atpūtas istaba. Kopā remontam izlietoti 60 000 eiro. 
    Ieejam arī kultūras centra telpā, kur tā vadītāja Anita Ozoliņa mums izrāda nelielo zāli, skatuvi un stendus. Šajā dienā centra pagalmā noritēja senioru sporta diena. 
 
Pie gaļas lopu audzētājiem palieņu pļavās
   Tālāk pēc skates plāna jādodas uz Mārča Marcin­keviča un Jura Marcin­keviča saimniecību «Niedr­upītes». Pa ceļam nobraucam gar brāļu Plāņu līdzenajiem, jau gandrīz gatavajiem labības laukiem, un pārvaldnieks stāsta, ka daļa šīs zemes tikai nesen atgūtas lauksaimniecības vajadzībām ar meliorācijas palīdzību. Jāteic, lauku plašums šajā vietā atgādina Latvijas labības klēts – Zemgales – ainavu. 
    «Niedrupītēs» mūs sa­gaida jaunais saimnieks Mārcis, kurš īsi pastāsta par šo saimniecību, kas Dunavas pagastā atrodas vietā, kura atsevišķos gados plūdu laikā pārvēršas par milzu ezeru, pa kuru starp uz mazām neapplūdušajām saliņām «pakāpušamies» mājām var kuģot ar motorlaivu. Bet patlaban palienes pļavās ganās Marcinkeviču gaļas lopu ganāmpulks, kurā kopā ar teļiem ir 130 lopiņi. Saimniecībai ir 130 ha ze­mes, un apkārtnē esot brīvu lauksaimniecības platību trūkums. Patlaban siena vākšana «uzkārusies», jo līst, bet laikā ap Jāņiem tas nebija iespējams tādēļ, ka zāle sausuma dēļ nesaauga vajadzīgajā daudzumā un kuplumā. 
   Šajā saimniecībā tehnika sagādāta jauna, un labā ziņa ir tā, ka šiem  zemniekiem nav kredītsaistību. Divdesmit četrus gadus vecais saimnieks, cienādams viesus ar atspirdzinošu dzērienu un uzkodām, stāsta, ka ieguvis lauku īpašuma apsaimniekošanas specialitāti, mācoties Višķu lauksaimniecības skolā neklātienē. Pirms tam absolvēta Jēkabpils Valsts ģimnāzija un tad – Agrobiznesa koledža Jēkabpilī.
 
Tur, kur dzīvo lielais susuris
     Dodoties uz skates noslēguma punktu – Ta­denavas bibliotēku, piestājam pie ceļa malā esošajiem Pirmā pasaules karā kritušo vācu karavīru apbedījumiem, pie kuru sakopšanas nesen desmit dienas ilgušo darbu pabeidza desmit Bundesvēra karavīri bijušā Latvijas militārā atašeja Vācijā Jāņa Raciņa vadībā. 
Un tad jau klāt mežu ieskautā Tadenavas bibli­otēka, kas patlaban faktiski ir Dunavas bibliotēkas struktūrvienība, kuras telpās iekārtota Latvijas–Lietuvas projekta ietvaros izveidotā izstāde, kas stāsta par tepat blakus esošā dabas lieguma 150 ha platībā sastopamajiem putniem, zvēriem un kukaiņiem, tādiem kā balt­mugurdzenis, melnais stārķis, lielais susuris, dzeltenkrūšu ēnvabole, lapkoku praulgrauzis, dobumu māņskorpions un citām radībām. Agrākā mežstrādnieku māja un dažas saimniecības ēkas būvētas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos. Kādi no Raiņa muzeja Tadenavā apmeklētājiem te iegriezušies un secinājuši, ka šeit esot laba aura. Arī grupa vāciešu, kuri te svinējuši Jāņus, apgalvojuši to pašu. Par spīti telekomunikāciju tornim, kas slejas tepat blakus. Uz ēkas uzliktā plāksne, kas vēsta, ka te ir brīvā interneta pieeja, nemelo: šeit varbūt ir labāks interneta pārklājums nekā dažviet pilsētā. Interesanti: sakopta vieta nekurienē ar lielisku interneta pieslēgumu, iekārtotām atpūtas vietām un labu auru, ko vietējie patlaban cenšas reklamēt.
    Te skates komisija rīko nelielu apspriedi par to, ko un kā salikt kopā no divās dienās redzētās itin apjomīgās informācijas. Bet sarunas pie lapenes galda vairāk tomēr raisās par to, kāda būs nākotne šim novadam, lai kādas administratīvi teritoriālās vienības sastāvā tas pēc diviem gadiem netiktu iedzīts. Un visi nonāk pie viena secinājuma, ka, lai arī neliela, un ne masveidīga, bet pamazām tomēr veidojas zināma pēctecība: jaunie un gudrie zemnieku dēli un meitas, pa kādam jaunam speciālistam pagastos, jauns un veiksmīgs amatnieks arī dzīvo un strādā Jēkabpils novadā. Tas vieš klusas cerības, ka lauki nepaliks tukši. Ilūkstieši palepojas, ka panākuši to, ka no katra pagasta uz novada centru ved asfaltēts ceļš. Jēkabpils novads vēl uz to tikai cer. Šim novadam valsts ceļu nesakārtotība ir lielākā sāpe.
     Vēl nedaudz par Jēkab­pils novada pagastu skates, tā sakot, jēgu un mērķi. Pašvaldība to rīko nolūkā aktivizēt novada iestādes, uzņēmējus, sabiedriskās organizācijas un iedzīvotājus teritorijas, ēku un būvju sakopšanā, ražošanas attīstībā, kultūras, izglītības, sporta, tūrisma, sabiedrisko aktivitāšu un citu sfēru kvalitātes paaugstināšanā, kā arī lai veicinātu Sēlijas novadu sakoptību. Skates uzvarētāju apbalvošana notiks Latvijas  proklamēšanas dienai veltītajā Jēkabpils novada svētku pasākumā.
 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru