Turpinām stāstīt par Jēkabpils novada pagastu sakoptības skatē redzēto. Apskatīti Kalna un Leimaņu pagastā rādītie objekti, un tālāk komisija kopā ar zinošo gidu no Jēkabpils novada pašvaldības puses, izpilddirektoru Jāni Subatiņu, dodas uz nākamo pagastu – Dignāju. Pie Leimaņu un Dignājas pagastu robežas mūs sagaida tā pārvaldnieks Jānis Raubiška.
Pa ceļam uz nākamo apskates objektu Jānis Subatiņš pastāsta dažus interesantus faktus. Pateicoties Zasas dzirnavu īpašniekam Hardijam Kortmanam, kurš bija Minhenes lidostas darbinieks, laiku pa laikam lidostas pārstāvji sarūpē novada iedzīvotājiem humānās palīdzības kravu. Dažu gadu šurp atceļo pat trīs lielās «fūres». Kad tiek dalītas šīs dāvanas, tad gan varot beidzot vienkopus apskatīt, cik vēl pagastā un arī apkārtējos pagastos ir cilvēku. Kravā ir ne tikai jaunas un mazlietotas drēbes, bet arī mēbeles, par kurām pašvaldība īpaši priecīga, jo tās ir krietni izturīgākas nekā šeit nopērkamās. Mūsu veikalos pirktajā gultiņā bērnudārza audzēknis kā ieguļas, tā gultiņa salūst. Tāpēc novada pašvaldības iestādēs – skolās, kultūras namos u.c. – daudzviet rodamas mēbeles no šīm labdarības kravām. Grūtāk esot tikt galā ar lidotāju baltajiem formas krekliem, kas bagātīgi salikti šajos sūtījumos. Bet nekas: praktiskais latvietis pielietojumu atrod. Baltie krekli noder dejotājiem pašdarbībā. Šī ir neliela atkāpe, braucot pa Dignāju, bet sīkāks stāsts par Zasu un tās jaukumiem būs vēlāk, kad ielūkosimies nākamajā Jēkabpils novada pagastu skates dienā.
Vēl cita J. Subatiņa piebilde. Viens no apdzīvotības rādītājiem novadā vai pagastā ir veikalu daudzums. Jēkabpils novadā pēdējo divpadsmit gadu laikā slēgti piecpadsmit veikali. Jā, novads var lepoties ar faktu, ka no trim Latvijā esošajām pārceltuvēm divas ir šajā novadā. Un vēl: novadā ir četras skolas – Zasas vidusskola, Ābeļu, Rubeņu un Dignājas pamatskola.
Dignājā brīvu lauksaimniecības zemju nav
– Gaļas liellopu, kā arī dārzeņu – kartupeļu, kāpostu un burkānu – un arī labības audzēšana. Brīvu lauksaimniecības zemju nav. Tajā pašā laikā ir gājušas mazumā slaucamās govis vietējo kūtiņās. Piemēram, Vandānos savulaik bija 76 govis, bet nu varbūt būs kādas astoņas, – tā, īsi raksturojot nozares, kas šajā pagastā ir galvenās, stāsta pārvaldnieks Jānis Raubiška.
Nedrīkst pabraukt garām puķu dobju ieskautajai Dignājas pamatskolai, lai arī patlaban tur valda vasaras brīvlaika klusums. Vietējie jau ir redzējuši nez cik reizes, bet komisijai, kurā ir cita novada cilvēki, jāparāda skolas apkārtne, kur līdztekus pašvaldības ieguldītajam un skolas darbinieku ikdienā padarītajam ainavas uzturēšanas darbos sava vieta ir vietējās biedrības «Cirkuži» paveiktajam. Ciemiņiem var parādīt biedrības projektu rezultātus: sajūtu taku, šķēršļu joslu, tiltiņu, tējas namiņu, kur arī patlaban žāvējas šīs vasaras zāļu tējas saišķi. Biedrības veikums ir spēļu laukums pie daudzdzīvokļu mājām, kā arī atjautīgi, pārvēršot defektu par efektu, sakoptā agrākā naftas bāze lielceļa malā Vandānu centrā. Arī autobusu pieturu apgleznošana un to apkārtnes sakopšana pie Dignājas pamatskolas un Vandānu ciematā ir biedrības labais darbs. Protams, komisija piestāj arī blakus skolai esošajā Dignājas brīvdabas estrādē, kas priecē ar iekārtojumu, sakoptību un nelielām, bet glītām apstādījumu grupām.
Kā uzņēmējdarbības labāko piemēru pagasta pārvaldnieks rāda Aivara un Aiņa Daģu zemnieku saimniecību «Kalnāres» un laukus. Kopējās saimniecības zemes platības ir ap 1 000 ha, tās izkaisītas pa visu novadu. Laukos pārsvarā aug labība. J. Raubiška šos zemniekus uzteic kā labu piemēru lauku sakoptībā. Pie Da-ģu saimniecības gan piestājam tikai uz mirkli, jo saimnieki, būdami aizņemti darbā, ar komisiju tikties un parunāties nevar.
Arī otrs Dignājas pagasta uzņēmējdarbības labākais piemērs ir zemnieku saimniecība. «Cielavās», kur saimnieko Vitauts un Gunta Liepiņi, kopā apstrādā 300 ha zemes, 20 ha aug pupas, tikpat lielā platībā rapsis, kartupeļus te audzē 45 hektāros. Vēl ir 3,5 ha burkānu, 3 ha bietīšu, 2 ha sīpolu un 3 ha kāpostu. Arī nedaudz labības: 175 ha ziemas kviešu un 25 ha rudzu. Saimniecībā ir sava kāpostu skābētava, pārstrāde ierīkota agrākā kopsaimniecības kartupeļu pagraba vietā.
Lašos – pilsētnieku vasarnīcas un lieli zemnieku lauki
Pa ceļam uz nākamo pagastu – Ābeļiem braucam garām novada teritorijā esošajam dārzkopības jeb vasarnīcu kooperatīvam «Veselība», par kuru J. Subatiņš teic, ka te ir ap 200 vasaras mājiņas, no kurām daža la-ba jau dēvējama par īstu dzīvojamo māju, tajā pašā laikā no to īpašniekiem dzīvesvietu novadā deklarējuši tikai trīs cilvēki. Tālāk dodamies pie zemnieku saimniecības «Laši» īpašnieka Artūra Akmens.
Piebraucam pie viņa angāra, kas pēc vajadzības tiek izmantots kā tehnikas glabāšanai un remontam, tā arī graudu glabāšanai. Patlaban te stāv divi kombaini, no kuriem viens ir saimnieka, bet otrs – nomāts, jo šogad paredzams, ka būs labāka raža. «Laši» apsaimnieko 800 ha zemes – gan pašu, gan nomātas, un saimnieks teic, ka vairāk platību, kur izvērsties, praktiski nav, jo visi zemnieki te gudri un jaudīgi. Tāpēc jādomā, kā iegūt vairāk ražas no katra hektāra. Pagājušais gads bija viens no sliktākajiem pēdējos gados, kad faktiski tika ievākta tikai puse no paredzētās ražas. Bet ir bijuši gadi, kad no hektāra nokultas pat septiņas tonnas. Vidējā ražība te ir 6 t/ha.
«Lašos» audzē labību, rapsi. Bija, kā Artūrs Akmens teic, kukurūzas epopeja, bet patlaban tai nav labs noiets. Lopkopji kukurūzu pērkot tikai tad, ja trūkst barības. Un arī ar kukurūzas tirgošanu biogāzes ražošanas vajadzībām esot ne pārāk spīdoši. Vēl šīs saimniecības laukos aug lopbarības pupas un zirņi – zemniekiem jāpilda arī noteiktās zaļināšanas prasības. Tāpat uzmanība jāpievērš klimata straujajām pārmaiņām, kuru dēļ arvien biežāk platības netiek artas, bet sēja notiek rugainē.
Saimnieks stāsta, ka šis angārs būvēts moderni – ar ventilējamajām grīdām, un vajadzības gadījumā te var uzglabāt pat 800 t labības. Bet pārsvarā «Lašu» labība tiekot pārdota LPKS «Latraps». Saimniecībā ir pieci pastāvīgi darbinieki. Kā teic A. Akmens, tie ir zēni, kuri labi prot rīkoties ar šo tehniku.
Te J. Subatiņš izteic pārdomas, ka kolhozu laikos aptuveni 1 000 ha platībās strādāja ap 30 mehanizatoru ar visādu tehniku, tajā skaitā kombainiem «Ņiva», savukārt patlaban gan strādājošo, gan tehnikas šādu platību apsaimniekošanai vajadzīgs turpat desmit reizes mazāk.
Skola – skaistā vietā pie Daugavas
Tālāk ceļš ved uz Ābeļu pamatskolu. Pa ceļam J. Subatiņš atkal pastāsta dažus nesenās vēstures faktus: agrāk bijis Ābeļu pagasts, bet nav bijis tāda Ābeļu ciemata, ko, jauno teritoriālo plānojumu taisot, ieviesa. Tā kā Ābeļu pagasts robežojas ar Jēkabpils pilsētas teritoriju, te daudzi zemes gabali plānoti apbūvei. Nobraucam garām tādam jaunajam un perspektīvajam ciematam, kas vēl tikai top tepat pilsētas pievārtē, bet lauku klusumā un priežu meža ielokā.
Ābeļu pamatskolā, kur mūs sagaida direktors Juris Gaigals, aplūkojam stadionu, brīvdabas estrādi skaistā vietā Daugavas krastā un ieejam arī skolas vecajā ēkā, kur reiz bija sporta zāle, bet tagad – zēnu un meiteņu mājturības kabineti. Puikas ar galdniecību un tamlīdzīgām lietām nodarbojas puspagrabstāvā, bet meitenēm moderna virtuvīte un ēdamtelpa ierīkota pirmajā stāvā.
Stadions pie skolas uzbūvēts pirms aptuveni astoņiem gadiem, bet tribīnes tas ieguvis pagājušajā gadā. Arī sporta zāle, kas tapusi kā piebūve skolas ēkai, ir salīdzinoši jauna, un tās iekšienē vairākas lietas iegūtas, piedaloties «Leader» projektos: piemēram, tablo un trenažieri. Skolā ir 156 audzēkņi. Skolas apkārtni sakopj viens saimnieks, kurš, strādājot pilnu darba dienu, gādā gan par zāles pļaušanu, gan citiem darbiem. Patlaban vasarā skolā strādā arī divas apkopējas.
Savukārt, brīvdabas estrādē stāvot, varam nolūkoties uz pretī esošo salu ar Kaupres pilskalnu, kas ierakstīts UNESCO sarakstā. Puse no salas gan piederot kādam Kurzemes puses pašvaldības vadītājam, kurš cēlies no Jēkabpils. J. Subatiņš arī rāda novada pašvaldības ieguvumu: daļu no simts brīvdabas estrādes krēsliem, kas par 4 000 eiro iegādāti pēc Mežaparka estrādes rekonstrukcijas. Tie lieti noderējuši nupat notikušajos Sēlijas novadu pašvaldību apvienības rīkotajos ikgadējos tautas mākslas svētkos «Sēlija rotā», kas šogad notika Ābeļos šajā brīvdabas estrādē.
Brodi lepojas ar senu vēsturi
Vēl šajā dienā komisija apskatīja J. Akuratera taku un Veselības taku, kā arī Brodu ciematu, viesojās pie Pāvela Strašnova Lejas ielā Brodu ciematā un apskatīja viņa māju un lauku sējumus, kā arī iegriezās pie Ināras un Valda Lazdāniem viņu viensētā «Rozītes». Diemžēl tehnisku iemeslu dēļ BD šajā skates posmā nevarēja būt klāt.
Brodu (agrāk Zemgaļu) ciemats dokumentāli pirmo reizi minēts 1795. gadā pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai. Apdzīvotā vieta izveidojusies, kad te apmetās krievu vecticībnieki. Ciems izvietots Jēkabpils pilsētas dienvidaustrumu pierobežā pie Radžu ūdenskrātuves. Intensīva tā apbūve sākās pēc 1969. gada, kad te izveidoja saimniecības «Jēkabpils sovhoztehnikums» centru. Tika uzceltas tiem laikiem modernas mehāniskās darbnīcas, saimniecības kantoris, ciema padome, veikals, bērnudārzs, t.s. Līvānu mājas un sešas daudzdzīvokļu mājas.
Patlaban Brodos ir Ābeļu pagasta pārvalde, bibliotēka, kultūras nams (tajā darbojas četri amatieru kolektīvi un ir novadpētniecības ekspozīcija) un bērnu dienas centrs, kura telpās rudenī tiks atvērts bērnudārzs.
Nja
Viss jau būtu jauki, ja būtu ceļi braucami.