Meklējot visu, kas uzslavas vērts
ILZE BIČEVSKA

Dodamies uz Lei­maņiem, kur pie abu pa­gastu robežas mūs sagaida pagasta pārvaldnieks Antons Tropiks. Saņe­mam nelielu pašsagatavotu drukāto materiālu, kurā iekļauti gan pagasta vēstures ļoti seni, senāki un jaunāki fakti, kā arī ziņas par apskates objektiem šā gada sakoptības skates ietvaros. Te lasām, kā cēlies vārds «Leiman». Tas radies no vācu valodas un nozīmē «lēņa vīrs» jeb vietējas izcelsmes Livonijas sabiedrības starpslānis jeb brīvzemnieks, kurš nemaksāja klaušas graudā, bet gan naudā. Savukārt rakstnieks J. Jaun­sudrabiņš, braucot garām Leimaņiem, savos ceļojumu pierakstos esot rakstījis:  «Ceļa malā man tiek rādīts Leimaņu ciems. Vārds «ciems» Zemgalē tā savādi skan. Un tomēr te ir ne vien divas vai trīs sētas, bet patiesi vesels ciems. Mājas skaisti sakoptas, iegrimušas dārzos. Ciems uzcēlis savu koppienotavu, atvēris ko­ope­ratīvu utt. Saimnieki esot lielāko tiesu jauni, enerģiski cilvēki, gaišākie un rosīgākie tālā apkārtnē.». Patlaban Leimaņu pagastā (tā teritorija – 101,73 kv. km, no tās meži – 4 727 ha jeb 46%) ir 427 iedzīvotāji (skaits uz 2019. gada 4. jūniju). 
 
Pašvaldības naudas krājkasīte – grants karjers
Pagasta teritorijas apskati pārvaldes vadītājs vēlas uzsākt, parādot komisijai novada «naudas krājkasīti»  – grants karjeru «Dzel­zīši» 61,6 ha platībā. Pašvaldība noslēgusi vairākus līgumus par tā izstrādi: ar VAS «Latvijas autoceļu uzturētājs», SIA «Mikor» un privāto izstrādātāju SIA «LV Road». 
 Tālāk dodamies uz Leimaņu tautas namu, kas jau daudzus gadus garāmbraucēju ievērību izpelnās gan ar koši violeto ārsienu krāsojumu, gan latvju zīmju parku, kas ir vietējās biedrības «Akācija plus» ideja, kas sākta realizēt 2008. gadā un pilnībā pabeigta šogad. Patlaban gatavas un uzstādītas visas iecerētās zīmes – Jumis, Dievs, Austras koks, Laima, Zvaigzne, Māra, Zalktis, Saule, Ugunskrusts, Ūsiņš un Jāņa zīme, kā arī iekārtots to apgaismojums diennakts tumšajam laikam. Parasti gan tas tiekot ieslēgts vien lielākos svētkos. Zīmju izveides izmaksas laika gaitā segtas no dažādiem avotiem: gan no privāto ziedotāju, gan pašvaldības, gan projektu līdzekļiem. Ap tautas namu esošais parks tīkams ne vien kā zīmju parks un biežs pieturas punkts kāziniekiem, bet tas patīkot arī ceļotājiem, jo te ir ne vien sakopta ap­kārtne, bet arī pieejamas āra atpūtas vietas. Jāpie­min, ka Lei­maņu tautas nams šogad nosvinēja 80. gadskārtu. Tas lai­ka gai­tā solīti pa solītim ticis remontēts un uzlabots: piemēram, nama gaiteņu grīda tapusi ar viena no pirmajiem «Le­ader» projektiem atbalstu, vēlāk pārbūvēta skatuve, šajā pārbūvē ieguldot ap 25 000 eiro, savukārt aizkari iegādāti  un apgaismojums ierīkots par t.s. deputātu kvotām. Tautas namā ir arī neliela atpūtas telpa aktieriem, savulaik ierīkota pat trenažieru zāle, kas sākotnēji gan esot baudījusi lielāku piekrišanu nekā patlaban. Vēl šajā ēkā ir bibliotēka, kas patlaban atvērta tikai trešdienās un nu vairs kalpo tikai kā grāmatu apmaiņas punkts.
 
Divi kultūras nami un pieci vēsturisku norišu punkti
Jāpiezīmē fakts, ka Leimaņu pagastā ar patlaban salīdzinoši nelielo iedzīvotāju skaitu ir divi kultūras nami – jau pieminētais Leimaņu tautas nams un Mežgales kultūras nams, kuram savukārt jubileja – 50 gadi – apritēja 2017. gadā.  Abām kultūras iestāžu ēkām, no kurām vienā atrodas arī pagasta pārvalde, laika gaitā sakārtotas ūdensvada sistēmas: artēziskais urbums Leimaņos un moderna ūdens attīrīšanas iekārta Mežgalē. 
Lai arī mazs, šīs pagasts var lepoties ar vairākiem vēsturiskiem punktiem: piemēram, Augusta akmeni jeb 1. pasaules kara piemiņas akmeni, šā paša pasaules kara uguns­punktu gru­pu, kā arī meteorīta krišanas vie­tu. Visi šie objekti at­rodas pie «Žei­karu» mā­jām. 
Pabrau­cam garām, jādomā, tai pašai Jaun­sud­rabiņa pieminētajai pienotavai, kas esot būvēta 1929. gadā. Nu tā pieder kādai privātpersonai, kas par šo ēku neliekoties ne zinis. Izmetam līkumu gar Lei­maņu kapsētas kapliču, kas, lai arī ir salīdzinoši jauna, tomēr jau prasot re­montu, kas nupat arī uz­sākts. Pārvaldnieks pasūdzas par neapzinīgiem kapu ko­pējiem, kuri neparko nevēlas iegaumēt, ka gruži jāliek konteineros, kuru te sagādāts pietiekoši. Jā, un Leimaņu kapos potenciālo apbedījumu vietas nav vienkārši laukums vai zāliens. Laukumiņi jau nodalīti ar zema dzīvžoga rindām, un zāliens to iekšienē nopļauts. Viss, kas kapos darāms no pašvaldības puses, ir kārtībā un labi uzturēts.
Pa ceļam uz nākamo objektu, braucot garām pagasta lielākajām labības platībām, varam aplūkot laukus, kas pieder pagasta lielākajiem zemniekiem: Pēterim Balodim, Jurim Bernānam, Aivaram Vana­gam, Arnim Bruņeniekam. Te plešas arī SIA «Pilgaard» lauki, kas savukārt pieder kādam dāņu zemniekam. Antons Tropiks arī pastāsta, ka nesen rekonstruēti 6,3 km pagasta ceļa Vārpiņas–Lapas, ieguldot ES fondu naudu. Tas darīts, lai lielāko labības audzētāju tehnikai būtu labākas pārvietošanās iespējas. Tiesa – renovētā posma daļa nu ir šaurāka, bet grāvji gar to – dziļāki, kas neuzmanīgākam braucējam slidenajā laikā var nedaudz ieriebt. Arī automašīnām samainīties uz ceļa nu esot sarežģītāk. 
Iegriežamies «Ceriņu» mājās. To īpašnieki ir Andris un Inita Vilcāni. Mūs sa­gaida saimniece, sakot, ka te jau nekā īpaša šogad nav, jo jūnija sausums esot skādējis puķu dobēm. Jāteic – mūsuprāt, šīs dobes nav mazāk krāšņas. Tajās neatrast nevienu nezāli, un īpaši glīti saveidotas apdobes ap ziedošajiem augiem. No pagalma ar sētiņu nodalīts laukumiņš, kur cienīgi pa­staigājas vistas, sevi cēli izrāda divas baltas zosis, bet putnu dārza kolekciju ar sevi izskaistina pērļu vistas. Par vienu no tām saimniece teic, ka vista esot gana veikla, lai izkļūtu no iežogojuma un dotos ciemos pie kaimiņiem, tā nostaigājot gana garus gabalus. Pagasta pārvaldnieks kā pateicību par atļauju ielūkoties šajā privātmājā saimniecei dāvina puķu stādu.
Dodamies tālāk. Lai nu kā būtu ar saremontētā pašvaldības ceļa posma šaurību, lielākas neērtības braucēji izjūt tad, kad mūsu autobusu sāk pamatīgi kratīt, kad izbraucam uz valstij piederošā ceļa, kas ved uz Mežgales ciemu. Te pie bedru un «trepes» izveides pastrādājusi ceļu būves firma no Jēkabpils, vedot grants kravas uz Aknīstes pusi. Iebraucam Mežgalē. Kā vēsta pārvaldnieka sagatavotais informatīvais buklets, Mežgales ciemā, kas veidots pēckara gados kā ciema padomes un kolhoza ciemats, patlaban ir 65 iedzīvotāji. Nedaudz piestājam pie Mežgales kultūras nama. Pārvaldnieks rāda lielās grēdas pie ēkas, kas liecina, ka malka tās vajadzībām ir sagādāta pietiekoši. Mežgales kultūras nams atrodas zem viena jumta ar pagasta pārvaldi. Pagastā lielāki kultūras pasākumi notiekot Leimaņos, nevis šeit, jo te nav pietiekoši plašu labierīcību. Pārvaldē iedzīvotāji noteiktās dienās un laikos var tikties ar bāriņtiesas un sociālā dienesta darbiniekiem, bet ikdienā te ir tikai pārvaldnieks, apkopēja un palīgstrādnieks. Teritoriju apkopj viens sezonas strādnieks. 
 
Aprūpes centrā «Mežvijas» par iemītnieku ērtībām padomāts
Tālāk ejam uz Jēkabpils novada pašvaldības uzturēto sociālās aprūpes centru «Mežvijas». A. Tropiks ko­misijai stāsta par tā tapšanas pirmsākumiem, kad toreizējais pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Vanags aizsāka veidot pansionāta istabiņas, domātas Leimaņu pagasta veco ļaužu vajadzībām. Pamazām šajā daudzdzīvokļu mājā aprūpes centrs iekārtots jau divās ieejās un visos trijos stāvos, telpas saremontējot un pielāgojot citu pēc citas. Laika gaitā te mājvietu radis arī krīzes centrs, kas te ir jau piecu gadus, arī ģimenes ārsta prakse, un vēl šajā ēkā ir arī bibliotēka. Svarīgi piezīmēt, ka aprūpes centra iemītnieki pie ārsta un uz bibliotēku var nokļūt, neiz­ejot no ēkas: tas iespējams, ejot pa iekštelpām. Sociālās aprūpes  centrā «Mežvijas» ir 30 vienvietīgas istabiņas, un patlaban te ir 25 iemītnieki. Pieņemts, ka vasarā tie, kuri vēlas, var doties uz savām agrākajām mājām vai pie tuviniekiem, turklāt izvēloties saglabāt vietu centrā un maksājot par to, vai arī izrakstīties no centra uz prombūtnes laiku. Ielū­kojamies iemītnieces Ernas tantes istabiņā, kura teic, ka viņai te patīk, kaimiņos esot labas meitenes, un arī apkalpošana laba. Katram iemītniekam istabiņā drīkst būt savs televizors, kā arī pāris mēbeles no savām agrākajām mājām. Aprūpes centrā ir lūgšanu istabiņa, kur vismaz reizi mēnesī pie centra iemītniekiem, kuri pārsvarā ir luterticības, atbrauc Aknīstes draudzes mācītājs Atis Bambāns.
A. Tropiks izrāda par «Leader» līdzekļiem pie aprūpes centra iekārtoto atpūtas vietu, kurā ir lapene, āra šahs, soli, kamīns un pat trenažieri. «Mežviju» iemītnieki te uzturoties labprāt un arī trenažieri tiekot lietoti. 
Izbraucam pa ciemata vienīgo ielu – Nākotnes ielu, gar kuras malām esošās mājas būvētas vēl kolhoza laikos. Vēl komisijai ļauts ielūkoties Velgas un Andra Bruku individuālās dzīvojamās mājas pagalmā, kas arī pieteikta šai sakoptības skatei. Arī te puķu dobes nav viegli saskaitīt, tās visas pārdomāti ierīkotas, košiem ziediem pilnas. Uz paliela celma netālu no mājas ārsienas nolikts puķu pods. Saimniece stāsta, ka pie mājas augošo koku pirms kāda laika nolauzis vējš. Palaimējies, ka mājas jumtu skāruši tikai krītošā koka zari. Pagasta pārvaldnieks arī šai saimniecei dāvina puķes stādu, sakot, ka tāda jau nebūšot viņas īpašumā, bet  saņem atbildi, ka esot gan, bet vēl viens noderēšot.
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru