«Mēs esam bagāti ar nacionālo kultūru dažādību»
INESE ZONE

Jau daudzus gadus Jēkabpilī darbojas mazākumtautību biedrības un to īstenotie projekti un pasākumi, deju kolektīvu un ansambļu uzstāšanās pilsētas svētkos un citos pasākumos ir kļuvusi ierasta. Bet kāda ir šo kolektīvu ikdiena, kā viņi redz savu vietu Jēkabpils un Latvijas kultūras dzīvē, ko viņiem nozīmē tik daudzkārt dažādās nozīmēs pieminētais vārds «integrācija». Par to runāsim ar Jēkabpils mazākumtautību biedrību kolektīvu vadītājiem, jo tieši viņu darba augļi ir tie, kas plašākai publikai ir liecība par biedrības darbu un kultūras mantojumu. Par Jēkabpils krievu biedrības «Rodņik» deju kopas un vokālā ansambļa darbu stāsta kolektīvu vadītājas Diāna Rodionova un Faina Maslobojeva. 
 
– Jūsu organizētie pa­sākumi ir biedrības vizītkarte. Kā rodas idejas programmai?
    Diāna Rodionova: – Esam kļuvuši atpazīstami un pieprasīti, un mūs aicina uzstāties pasākumos citās pašvaldībās. Tikko no Rie­biņiem saņēmām uzaicinājumu piedalīties Jaungada koncertprogrammā, bet šoreiz nevarēsim palīdzēt, jo organizējam savu pasākumu «Vecais Jaunais gads», kas ir tradicionāls pasākums Jē­kabpilī, tāpat kā Masļeņica, un notiek jau daudzus ga­dus. Šajos pasākumos piedalāmies ne tikai kā deju kolektīvs, bet arī kā organizatori. Es pati rakstu scenārijus. Gan darbā ar deju ko-lektīvu, gan rīkojot pasākumus, palīdz studiju gados Daugavpils studentu teātrī gūtā pieredze.  Deju kolektīvs gadu gaitā ir mainījies. Kā jau visos kolektīvos: jaunieši pabeidz skolu, dodas mācīties citur un vairs nevar piedalīties. Šobrīd sastāvs ir nostabilizējies. Esam tāds vidējās paaudzes kolektīvs – septiņi cilvēki. Bet gaidām jaunus dalībniekus, un katru gadu arī iesaistās jaunieši no 2. vidusskolas vai vakara vidusskolas, kur es strādāju par skolotāju.  Mūs aicina rīkot pasākumus arī citās pašvaldībās. Šogad jau trešo gadu brauksim uz Ogri, kur martā organizēsim Masļeņi­cu. Paši radām programmu un to vadām. Darbojamies kopā ar «Rodņik» vokālo an­sambli un ansambli «Ukrai­nočki», kas darbojas mūsu paspārnē. Jēkabpilij top viena programma, Ogrei – atkal cita. 
– Latviešu tautastērpu izgatavošanā ir savas tradīcijas, meistari, bet kā  ar to tiek galā citu tautību kolektīvi? 
   – Tērpi lielākoties ir stilizēti un pašu šūti. Tagad kolektīvā ir dalībniece, kas māk šūt un darina tērpus. Tiek meklētas dažādas iespējas, piemēroti audumi. Tā dejotāju sarafānus sašuvām no ma­nas mājas aizkariem. Vokā­lais ansamblis var uzstāties vienos  un tajos pašos tērpos, bet  katrai dejai ir savs raksturs, savs stāsts un vajag citus tērpus. Mums ir arī klasiski tērpi, jo ir arī klasiskas dejas. Tērpus lie­lākoties gādājam par savu naudu, bet jāsaka paldies arī Jēkabpils pašvaldībai, kas mūs atbalsta. Cik mēs šim nolūkam, rakstot projektus, esam lūguši, tik arī saņēmām. Tā, izmantojot vienu projektu, iegādājāmies apa­vus, ar kuriem dejojām līdz šim, un tos ļoti taupām. Problēma tā, ka tautastērpi izmaksā dārgi, un mums kā biedrības kolektīvam nav viegli piesaistīt līdzekļus tērpu iegādei.
– Vai tas, ka esat krievu deju kolektīvs Latvijā, ir problemātiski repertuāra ziņā?  
    – Krievu dejā ir lielākas improvizācijas iespējas, izmantojot pamatsoļus, veidot stilizētas tautas dejas. Rīgā Maskavas nama pa-spārnē darbojas deju kolektīvs «Zadorinka», un viņu vadītāja šajā ziņā mums ir daudz palīdzējusi un skaidrojusi, kādas ir iespējas un prasības. Es nevaru internetā redzētu deju paņemt un automātiski iestudēt savā kolektīvā. Tas ir autora darbs. Tad būtu jāatrod horeogrāfs un jāprasa atļauja vai jāmaksā par autortiesībām. Bet var izmantot jebkuru tautas mūzikas ierakstu, jo uz tiem neattiecas autortiesības, un paši radīt savu horeogrāfiju, ko arī darām. Protams, visa pamatā, kā jebkurās dejās, ir klasiski soļi, to kombinācijas, dejas tehnika. Krievu folklorā deja vienmēr ir bijusi saistīta ar dziesmām. Tā kā mums kolektīvā ir viens vī­rietis,  pāru dejas ar zīmējumu iestudēt nevaram. Mums ir jāveido deja ar kaut kādu sižetu. Vai nu mūsu puisis ir lācis un  meitenes matrjoškas ap viņu, vai pirmais puisis ciemā. Deja mums dzimst kopīgi. Es  atskaņoju viņiem mūziku, izstāstu savu ideju, un tad viņi piekrīt vai nē. Liels atbalsts darbā ar kolektīvu bija horeogrāfijas meistarklases baletmeistares, ho-reogrāfes, mākslas, raksturdeju un vēsturisko deju pedagoģes Janīnas Martin-sones vadībā. Viņai ir unikālas zināšanas par dažādu tautu dejām. Viņa var konsultēt arī par tērpiem: kā tie jānēsā, kā atšķiras detaļas meiteņu un precētu sievu tērpos, matu sakārtojumā, kādas ir raksturīgās roku kustības un citas nianses krievu un latviešu tautas dejā. Tās ir lietas, ko ir svarīgi zināt, un šīs meistarklases mums ļoti palīdzēja.  Pirms diviem gadiem īstenojām projektu ar  J. Martinsones meistarklasi, kas bija veltīts krievu dejai, bet šogad – projektu par krievu un latviešu deju. Projekta partneri mums bija no Preiļiem, Mežāres un Līvāniem. Uz meistarklasi atbrauca dejotāji no slāvu kolektīviem. Protams, šie četri pēdējie gadi bija veltīti Dziesmu-svētkiem. Bija nosacījums, ka jādejo viena latviešu deja. Izvēlējāmies «Sudmaliņas».   Mūsu dejotājam Sergejam ir pieredze ar latviešu tautas dejām, jo viņš 10 gadus ir dejojis latviešu deju kolektīvā. Viņš mums bija kā sava veida konsultants, kad iestudējām «Sudmaliņas». Vēl ļoti palīdzēja poļu deju ko­pas «Rosa» vadītāja Maija Vilka. Dažreiz ideja par deju ir galvā vairākus gadus, kamēr nonāk līdz realizācijai. Tā ilgi ideju līmenī tapa kadriļa, bet nu mums šī deja ir iestudēta. Paldies J. Mar­tinsonei, kas mums ierādīja klasiskos kadriļas soļus. Horeogrāfijas ir problēma, bet paldies atsaucīgiem atvērtiem cilvēkiem kā J. Martinsone. Viņa vienmēr saka: zvaniet, vaicājiet, es jums paskaidrošu. Tāpat arī «Zadorinka», kolektīvs, kas strādā jau vairāk nekā 20 gadus, mums ir daudz palīdzējis. Viņi uzdāvināja grāmatu, kur ir viss par krievu tautas deju, tērpiem. Un ir liels prieks, ja  mūsu darbam ir labi rezultāti. Pirms vairākiem gadiem piedalījāmies starptautiskā festivālā «Riž-skij prjaņik» Rīgā, kur gan mūsu ansamblis, gan  dejotāji ieguva godalgotas vietas. Tas bija liels prieks un gandarījums vēl jo vairāk tādēļ, ka žūrijā bija nopietni profesionāļi. 
      Pirms Dziesmusvētkiem kolektīvu vadītājiem bija sapulce Rīgā, un visi  mazākumtautību kolektīvu vadītāji sacīja, ka gribam dejot, gribam piedalīties Dzies­musvētkos, bet mums nav no kā mācīties, būtu vajadzīgi kursi un mācību materiāli. Mums solīja, ka tad, ja būs kursi, mēs saņemsim par to informāciju, un nupat saņēmu ziņu, ka Vangažos būs kursi par ukraiņu deju. Ir labi, ka mūs ir atcerējušies un aicina.  Prasījām jau iepriekš, bet tikai tagad ir atsaucība. 
Vēl viena problēma ir telpas mēģinājumiem, jo gan mums, gan poļu kolektīvam nav telpas ar spoguļiem, kur paši varētu sevi redzēt kustībā un saskatīt savas kļūdas. Mēs dejojam 2. vidusskolā – zālē vai foajē. Citreiz es filmēju mēģinājumu, un pēc tam sēžam un skatāmies savas kļūdas. Tagad ir doma par rekonstrukciju ēkai Jau­najā ielā 39i, kur būs telpas NVO. Tur varētu ierīkot zāli ar spoguļiem deju no­darbībām. Tā noteikti nestāvētu tukša, jo to izmantotu arī citu biedrību kolektīvi un citi dejotāji. Mēs par šo savu vajadzību esam informējuši NVO resursu centra vadību un ceram, ka tas tiks ņemts vērā.  
– Runājot par mazākumtautību biedrību un kolektīvu darbību, plaši tiek lietots vārds «integrācija». Ko tas izsaka jums? 
    – Ja godīgi, es nesaprotu, kāpēc man kaut kur ir jāintegrējas, jo es esmu dzimusi Latvijā, mana māte ir dzimusi Latvijā.  Mūsu kolektīvā visi ir pilsoņi, visi ir te dzimuši. Ne perfekti, bet mēs visi runājam latviski, repertuārā ir arī latviešu dziesmas un dejas. Tas  ir gods un lepnums nevis stāvēt maliņā un vērot Dzies­musvētkus, bet būt dalībniekam,  iet kopā ar visiem gājienā. Tas bija liels prieks man, jo es šos svētkus atceros no bērnības, kad mēs ar tēvu braucām uz Rīgu, uz Mežaparku uz Dziesmu-svētku koncertu. Tie, kas šeit dzīvo, jau sen ir  integrējušies, bet, uzsverot integrācijas nepieciešamību, mūs ar to it kā nodala. Es nāku no Dobeles. Tur apkārt skanēja latviešu dziesmas, svinēja Jāņus. 
     Tā bija īsti latviska vide ar īstu latviešu kultūru, un tā ir mana bērnība, un tas ir palicis manā dvēselē. Varbūt Latgales pusē integrācija ir aktuālāka, bet, cik zinu, arī tur  problēmu nav. Mūsu Sergejs  – īsts krievu cilvēks, bet 10 gadus dejoja latviešu deju kolektīvā. Ja cilvēks grib kaut ko darīt, viņš atradīs iespēju neatkarīgi no tautības. Jēkabpilī ir latvieši, kas dzied ukraiņu ansamblī vai dejo poļu deju kopā.
– Kā top  «Rodņik» vokālā ansambļa repertuārs?
   Faina Maslobojeva: – Re­pertuāra pamatā ir krievu tautas dziesmas, tautā zināmas un iemīļotas, bet tā gan nav autentiska folklora, kas ir pavisam cits dziedāšanas stils ar citām raksturīgām vokālajām īpatnībām un pavadījumu. Kāda dziesma var sirdī iekrist, skatoties TV pārraides, tāpat tagad plašs muzikālā materiāla klāsts ir pieejams internetā, jāmeklē arī dziesmu vārdi. Tā arī izvēlos repertuāru. Tad seko darbs pie dziesmu aranžējuma, pielāgojot tās ansambļa vajadzībām un daudzbalsīgam dziedājumam ar pavadījumu vai a capella bez instrumentāla pavadījuma, lai tas tiešām būtu priekšnesums, ko var rādīt uz skatuves. Dziesmas izvēlos atkarībā no konkrētas programmas vajadzībām. Ja tā būs Masļeņica, tad jāsagatavo atbilstoša programma ar dziesmām, kas iederas šajos svētkos: par ziemu, pavasara tuvošanos, pankūkām, Masļeņicas tradīcijām. 
   – Kā  risināt tērpu jautājumu un sadarbojaties ar biedrības kolektīviem?
    – Mēs uzstājamies kopā ar «Rodņik» deju ansambli, un attiecīgi tiek domāts par kopīgu programmu. Strā­dāju arī ar otru kolektīvu «Ukrainočki», kas «Rodņik» paspārnē darbojas jau piecus gadus. Viņas dzied gan kopīgi ar mūsu ansambli, gan ukraiņu tautas dziesmas. Repertuārā ir arī latviešu un baltkrievu dziesma, jo  kolektīvs piedalās Dziesmu­svētkos, arī  pērn simtgades Dziesmusvētkos, dažādos festivālos, konkursos un kopīgos projektos. Viens no pēdējiem bija baltkrievu biedrības «Spatkanne» projekts, kur nacionālo biedrību kolektīvi demonstrēja savus tautastērpus un stāstīja par tradīcijām. Gata­vojoties pērnā gada Dzies­musvēt­kiem, tikām pie jauniem tērpiem. Par to jāpateicas spon­soriem, kurus uzrunāja «Rodņik» valdes priekšsēdētāja Na­taļja Če­hova. Tērpus darināja Rīgā, jo ne katrs šuvējs vai salons var izpildīt tādu specifisku pasūtījumu. Ko­lektīva sa­stāvs pa šiem gadiem, protams, ir mainījies, jo daži devušies uz ārzemēm, citi aizņemti darbā vai ģimenes apstākļu dēļ. Cilvēkiem darbspējīgā, aktīvā vecumā šobrīd ir liela slodze gan darbā, gan mājās, un nav viegli atlicināt brīvu laiku kādai nodarbei. Repertuāra apgūšana tomēr prasa no­pietnu darbu, daudz mēģinājumu, īpaši a capel­la dziedājumi. Taču par paveikto gandarījums ir gan dziedātājiem, gan dejotājiem, un  to arī ir novērtējuši skatī­tāji.
 
Uzziņai
Jēkabpils krievu biedrība «Rodņik» (dibināta 2000. gadā, biedrības vadītāja Nataļja Čehova) ir plaši pazīstama ne tikai Jēkabpilī, bet arī citās Latvijas pilsētās. Tā sadarbojas ar daudzu pašvaldību administrāciju un kultūras iestādēm, aktīvi piedalās publiskos pasākumos pēc pilsētu pašvaldību uzaicinājuma.
Biedrības «Rodņik» radošais aktīvs: krievu dziesmu vokālais ansamblis «Rodņik» (nodibināts 2006. gadā, vadītāja Faina Maslobojeva). Latvijas Republikas Kultūras ministrijas konkursu laureāti: 2013. gadā – 2. vieta; 2017. gadā – 3. vieta, starptautiskais konkurss «Rižskij prjaņik» – 2. vieta. 
Jēkabpils krievu biedrības «Rodņik» deju kolektīvs (nodibināts 2008. gadā, vadītāja Diāna Rodionova). Latvijas Republikas Kultūras ministrijas konkursu laureāti: 2013. gadā – 3. vieta; 2017. gadā – 2. vieta. Starp­tautiskais konkurss «Rižskij prjaņik» – 3. vieta. 
Ukraiņu dziesmu vokālais ansamblis «Ukrainočki» (nodibināts 2014. gadā, vadītāja Faina Maslobojeva). Slāvu dziesmu festivāls Rīgā – 3. vieta.
Visi kolektīvi saņēmuši valsts un pašvaldības iestāžu atzinības rakstus un pateicības.
 
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma». 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru