Mīlēt ir skatīties vienā virzienā
SARMĪTE RUTKA

Viņu gaumīgi iekārtotajā mājā netālu no Radžu ūdenskrātuves viesojamies starp abiem gadumijas svēt­kiem. Viņi ir jauni, ak­tīvi, izskatīgi, atvērti un draudzīgi, pozitīvi domājoši, patriotiski noskaņoti, uz patiesām ģimeniskām vērtībām orientēti cilvēki – tādi, kuriem vērts līdzināties un no kuriem ir ko pa-mācīties. Iespējams, tādēļ viņi decembrī tika aicināti uz Valsts prezidenta pili iedegt lielo Ziemas­svētku egli. Viņi ir kuplā MIDEGU ģimene.
 
– Pastāstiet nezinātājiem: kas jūs esat, cik jūs esat, no kurienes nākat, ar ko nodarbojaties?
Armands: – Es nāku no Vecbebru puses, bet Kristīne ir no Balviem. Jēkabpilī dzīvojam kopš 2004. gada, kad kā jauna ģimene pārcēlāmies no Rīgas uz manas krustmātes tukšo dzīvokli: ne visai mums patika dzīvošana galvaspilsētā, turklāt šeit varējām būt tuvāk krust­mātei. Mūsu nu jau 17-gadīgais dēls Ralfs tolaik bija pavisam maziņš, un «iedzīvošanās» šeit sākās ar bērnudārza meklējumiem, jo visos bija garum garās rindas. Tagad Ralfs mācās Jēkabpils Valsts ģimnāzijā, viņu ļoti interesē vēsture. Ja rastu dzirdīgas ausis, stundām varētu diskutēt par Otro pasaules karu, analizēt militāro tehniku, izstāstītu Staļina un Hitlera biogrāfiju sīki un smalki. Tā kā, iespējams, nākotni saistīs ar vēstu­res studijām, tad pašlaik brauc uz Rīgu, uz universitāti papildu zināšanu apgūšanai. 
Kristīne: – Pagaidām Ralfam nākotnes plāni dikti mainās. Turklāt mūsdienās apkārtējā pasaule mums uzspiež viedokli, ka veiksmīgs cilvēks ir tikai tas, kurš daudz pelna, un vēsturnieka profesija ar šo materiālo veiksmi sabiedrībai neasociējas. Tomēr mēs uz­sveram, ka galvenais ir iegūt kvalitatīvu izglītību, darīt darbu, kas patīk. Vēl mūsu lielais dēls dejo «Pas­tal­niekos». Kad bija mazāks, aizrāvās ar sporta dejām. Uzskatu, ka tur viņš sasniedza augstāko līmeni, kādu varēja panāk Jēkabpilī, un tad jau ir jāizlemj: saistīt nākotni ar šo jomu vai mainīt vaļasprieku. 
Armands: – Mūsu vecākajām meitām Esterei un Rutai, kuras pašlaik ciemojas pie vecmammas, attiecīgi ir 9 un 8 gadi. Viņas abas apmeklē mūsdienu deju studiju un mentālās aritmētikas nodarbības, pamatskolā mā­cās mūzikas klasēs, iet uz  mākslas skolu, bet Ruta vēl arī apmeklē šaha pulciņu, kur jau vērojami arī pirmie rezultāti.
Kristīne: – Visjautrāk ir vērot, kā Ruta apspēlē dažus mūsu ciemiņus – pieaugušus kungus. Abas meitenes arī piedalās dažādos skolas konkursos matemātikā un dabaszinībās – viņās sadzīvo gan mākslinieciskā, gan loģiskā domāšana. Turklāt vecākie bērni visi ir apmeklējuši peldēšanas nodarbības, jo tas man šķiet svarīgi gan drošības, gan veselības dēļ.
Ralfs: – Jā, mani vecāki laikam nekad nav pieļāvuši, ka mums būtu mazāk par trīs pulciņiem. Un tas ir labi, jo esmu iemācījies disciplīnu – man ir ideāli vecāki.
Kristīne: – Savukārt es varu teikt, ka Ralfs ir puisis ar augstu atbildības sajūtu, viņš ir lieliska aukle mazajiem brāļiem un māsām un brīnišķīgs palīgs vecākiem.
Armands: – Mūsu jaunākie bērni ir Marija (2,5 ga­di) un Jēkabs (8 mēneši). Darba laikā es esmu SIA «Pakavs» veikalu «Viss lauksaimniekiem» tehnikas no­da­ļas vadītājs, bet Kristīne strādā par nekustamo īpašu­mu vērtētāju SIA «Inter­baltija». Nedaudz darbojamies Krustpils luterāņu draudzē. Mēs bijām pirmais pāris, ko šajā dievnamā salaulāja mācītājs Ēvalds Bērziņš. Jaunākie bērni apmeklē Svētdienas skolu, bet Ralfu nesen iesvētīja par pērminderi. 
Kristīne: – Pēdējā laikā es mazāk eju uz dievkalpojumiem – ar tik mazu bērnu grūti uzmanību veltīt notiekošajam, jo te būs mazulis jākušina, te ārā jāiet, lai netraucētu citus. Tādēļ esam vienojušies ar Ralfu, ka viņš šad tad svētdienas vakarā pieskata mazos un palaiž mūs ar Armandu uz Biržu baznīcu.
 
Jūsu aktivitāšu sa­raksts ir visai iespaidīgs. Dalieties, lūdzu, pieredzē – kā to visu var pagūt, kā saplānot laiku? Vai brīžiem nešķiet, ka tā jums ir daudz par maz?
Kristīne: – Jā, ir tā, ka bērnu skolas un pēcskolas aktivitāšu dēļ darba nedēļa ir visai spraiga un dinamiska. Laiks skrien ātri, un mū­su ikdienas dzīve tagad ir pamatīga plānošana un pārplānošana, ir jābūt elastīgiem, jo lielās ģimenēs bieži gadās, ka notiek kaut kas neparedzēts. 
Armands: – Pagaidām mēs visu dzīvi esam pakļāvuši bērniem, vaļasprieki ir nolikti malā. Mums ir suns, tādēļ man vēl sanāk ik rītu ar viņu izskrieties un izstaigāties gar karjeru, bet Kristīne uz ūdens aerobiku tiek retāk. Tā kā visiem jārod laiks, kad izdarīt iepriekš saplānojamas lietas, piemēram, aiziet pie zobārsta vai tamlīdzīgi, tad es ņemu atvaļinājumu, kad ir skolēnu brīvlaiks. Ralfs visur, kur viņam nepieciešams, parasti aizkļūst ar velosipēdu. Nu jau arī lielās meitas gan uz skolu, gan pulciņiem itin bieži brauc ar autobusu pašas, bet tāpat vēl paliek milzums darīšanu, kuru veikšana rūpīgi jāsaskaņo savā starpā. 
Kristīne: – Armands nav tā tipa vīrietis, kurš uzskata, ka vīrs sagādā vien «ma­mu­tu», sievai jātiek galā ar visu pārējo. Mums virtuvē ir kalendārs, kur katrā dienā pierakstīti dienas plāni, un kaut ko tajā mainīt var, ko­pīgi vienojoties. Turklāt atbildības jomas ir sadalītas, un ir arī kopīgās. Piemēram, es neko nezinu par apkuri mūsu mājās vai auto riepu maiņu sezonai, savukārt Armandam nav jādomā par to, ko vakarā ģimene ēdīs vai ko no rīta vilks mugurā.
– Laikā, kad diskutējam par dramatisko demogrāfisko situāciju Latvijā, jūs esat uzdrošinājušies uz pieciem bērniem. Tas visādā ziņā ir milzīgs izaicinājums. Kā esat satikuši viens otru un vai jau agrā jaunībā domājāt par kuplu ģimeni?
Kristīne: – Abi mācījāmies Priekuļu tehnikumā: Armands lauksaimniecības mehanizāciju, es – programmā «Lauku uzņēmējs». Vīru pazīstu no 18 gadu vecuma.
Ralfs: – Vispār man ir ko pamācīties no tēta, jo viņš mērķtiecīgi esot iekarojis mammas uzmanību, jo sākumā viņai nemaz neesot paticis.
Kristīne: – Šoruden būs jau 20 gadi kā esam kopā. Esam kopīgi auguši, viens otru papildinājuši. Ja teiktu, ka visu šo laiku bez kādiem strīdiem esam iztikuši, melotu. Un vispār mēs esam tādi kā divi sērkociņi – ļoti ātri aizsvilstamies un tikpat ātri arī apdziestam. Strīdi ģimenēs, manuprāt, lielākoties rodas par sīkumiem, tādēļ svarīgākais ir iemācīties salabt un izrunāt problēmu. Tu, cilvēks, taču saproti, ka dzīve turpinās, un cik tad ilgi tāds īgns pret visiem staigāsi un bojāsi dzīvi sev un apkārtējiem?  Agrāk mēs to tik labi nepratām kā tagad. Kas tad ir ģimene? Kopīgas vērtības! Kā tajā slavenajā teicienā: «Mīlestī­ba nav skatīties viens otram acīs, bet skatīties vienā virzienā.» Cik tad ilgi skatīsies tieši acīs, bet, līdzko novērsīsies, tā sanāk, ka katrs ejam uz pilnīgi pretējo pusi...
Jaunībā zināju, ka bērnu gribu agri, bet vienu, maksimums, divus. Vispār jau tik kupla ģimene ir Armanda iniciatīva.
Armands: – Vienmēr esmu gribējis lielu saimi. Mans tēvs nāk no 5, Kris­tīnes mamma – no 6 bēr­nu ģimenes. Turpretim man ir tikai viena māsa, kurai ir viena meita, bet sievai – divi brāļi, kuriem par abiem kopā arī ir tikai viena meita.
Kristīne: – Apstākļi tā ir sagadījušies, ka bērni nākuši tad, kad viņiem jānāk. Savulaik pārdzīvoju, ka zaudēšu labu darbu, kā mūs ietekmēs krīze utt. Tomēr viss ir nokārtojies lieliski. Ar saviem bērniem arī ļoti lepojamies – viņi labi sadzīvo un rūpējas viens par otru. Vienīgais – pēc pirmajiem trim teicu, ka viss – man ir gana. Tagad gan neteikšu, ka man vairs nebūs bērnu. Kas zina?
Man kopā ir 20 brālēnu un māsīcu. Šad tad izdomājam un noorganizējam kopīgu saiešanu. Ir, protams, grūti tik daudz cilvēku uzņemt, bet man šādi ģimenes saieti ļoti patīk. Jo ģimene ir tā vieta, kur nav jāpierāda savi sasniegumi, kur tevi mīl tikai par to, ka tu esi.
– Kā jūtas daudzbērnu ģimene Latvijā?
Kristīne: – Paldies, labi! Nevaram sūdzēties. Ir paveicies, ka varam atļauties būt daudzbērnu ģimene. Turklāt jūtam arī valsts un pašvaldības atbalstu.
Armands: – Paldies paš­valdībai par bezmaksas pusdienām skolās un bērnudārzos, par atlaidēm mākslas skolā, par bezmaksas mācību piederumiem. Liels at­spaids ir arī Dižģimeņu karte.
Kristīne: – Man nepatīk, ka cilvēki nievājoši izsakās par bērnu pabalstiem. Mēs taču neradām jauno paaudzi naudas dēļ! Bet, ja valsts piešķir vēl arī pabalstu, tad, manuprāt, būtu jābūt apmierinātiem par to.
– Saprotu, ka jums ir ļoti svarīga dzimtas apziņa – tradīcijas, kopābūšana utt. Cik svarīgs jums ir pat­riotisms – gan lielā, gan mazā nozīmē?
Kristīne: – Mēs esam Latvijas un tagad jau esam kļuvuši arī Jēkabpils patrioti. Lai gan jāsaka, ka tik daudz, kā mums savulaik bērnībā, mēs saviem bērniem dzimtenes mīlestību diemžēl ne­mācām. Tomēr tad bija arī citi apstākļi – tieši Atmodas laiks. Tagad audzinām viņus mīlēt un prast novērtēt to, kas ir. Vispār man ļoti tuvs ir sauklis «Tu esi Latvija».  Mēs katrs veidojam šo valsti. Pirms kaut ko bilst, katram ir jāatbild uz vienu vienīgu jau­tājumu: kas ir tava artava, ko esi devis, lai Latvija bū­tu labāka? Un itin visās jomās.
Kādreiz nevarēju saprast, ko tie aizbraucēji var jūsmot par zemes sauju vai bērza tāss gabaliņu, kas atvests no Latvijas. Likās kaut kā sa­māksloti un teatrāli. Un tad bija iespēja iziet praksi Dā­nijā. Jā, tur man viss patika – katrs mazākais noasfaltētais celiņš, pārbagātība veikalos, turīgi cilvēki utt., bet pēc tiem trīs mēnešiem tik ļoti gribējās mājās! Bija skaidrs, ka dzīvošu un labi jutīšos tikai šeit. Dažas draudzenes palika tur, apprecējās, un arī viņām ir bērni. Daži runā gan latviešu, gan dāņu, gan vēl kādā citā svešvalodā, bet ir arī tādi, kuri tikai skolā apgūst dāņu valodu, un viss. Manuprāt, tādā veidā šie bērni ļoti tiek apzagti. Var patikt ceļot, var labi justies jebkurā vietā, kur ērtāk dzīvot, bet dzimtenes apziņa tomēr būtu jāsaglabā, kaut vai caur dzimtās valodas apguvi.
– Ir gadumijas laiks, kad kaldinām nākotnes plānus un ieceres. Vai jums atliek laika pabūt diviem vien un pasapņot? Ar ko saistīti jūsu nākotnes sapņi?
Armands: – Pašlaik, protams, mūsu dzīve ir saistīta ar mājām, darbu un baznīcu. Pēdējā laikā Ralfs bieži pieskata mazos un mēs varam iziet divatā vien – uz baznīcu aizbraukt, kādreiz uz kādu kafejnīcu aiziet....
 Kristīne: – Armands ir aktīvās atpūtas piekritējs, tādēļ visi kopā atpūšamies radoši un aktīvi. Kopā ar draugiem svinam dzimšanas dienas, Jāņus, ziemā vienmēr tiek liets ledus hokejam, katru gadu ceļojam visi kopā pa Latviju. Tad, kad paaugsies jaunākie, ceļosim arī ārpus Latvijas.
Armands: – Visu laiku jau bērni mazi nebūs. Un tad, kad viņi paaugsies, mums ir sapnis par ceļojumu divatā – uz Austrāliju un uz Kanādu. Abās šajās zemēs mums ir radi, kurus varētu apciemot un iepazīt šīs valstis daudz tuvāk nekā parasti tūristi.
Kristīne: – Daudz vairāk jau mums arī nevajag. Un lai bērnus izdodas uzaudzināt par labiem un Dievam tīkamiem cilvēkiem.
Armands: – Un tad jau ceru, ka vieni nepaliksim – ka būs mums daudz mazbērnu...
– Ticu, ka citādāk ne­maz nevar būt. Lai piepildās jūsu sapņi un sapnīši! l
 
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma». 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (1)

  1. krolls
    krolls
    pirms 6 gadiem

    Jauki cilvēki un jauka intervija! Veiksmi!

    Atbildēt

Pievienot komentāru