13. janvārī no Jēkabpils uz Rīgu, Barikāžu atceres dienas pasākumu devās autobuss ar cilvēkiem, kuri vēlējās tajā piedalīties. Braucienu atbalstīja Jēkabpils dome. Par to stāsta bijušais aktīvais tautfrontietis, brauciena organizētājs un fotogrāfs Jānis Lācis.
– Organizēju šo braucienu jau tradicionāli kopš 1992. gada. 1991. gadā bija barikādes, un no tā laika man radās šī ideja. Tas bija pārāk emocionāls brīdis, neatkarības atgūšana, kurā varējām daudzi iet bojā. Kāpēc es to visu daru? Manī dzīvo iedzimta nacionāla pārliecība. Mans vectēvs gāja bojā Ziemassvētku kaujās. Tātad – rit jau trešais gadu desmits, kopš notiek šie braucieni. Sākumā braucām no Saukas. Salasīju visus apkārtējos, un braucām. Tad jau vēl nebija tādas piemiņas vietas. To tikai vēlāk izveidoja. Atceros – viens gads bija pavisam tāds pašķidrs. Aizbraucām, bet tur viens pats staigāja premjers Ivars Godmanis. Tā tas viss sākās. Kad kļuvu par rajona priekšnieku, tad bija vienkāršāk. Varēju uzrakstīt rīkojumu par transportu. Vēlāk, kad beidzu šajā amatā strādāt, gāju ar lūgumu pēc atbalsta uz pilsētas pašvaldību. Paldies domei un deputātiem, kuri, izskatot šo manu iesniegumu, atbalsta un naudu piešķir. Tā nav mazā, jo, kā nekā tiek dots lielais autobuss ar 60 vietām. Turklāt tā ir vesela diena. Tāda gada nav bijis, kad pašvaldība atteiktu. Arī informāciju par braucienu sniedz pašvaldība. Atzīšu, ka aktivitāte ir liela. Taču ilgs un garš ir sagatavošanās darbs. Strādāju un runāju ar sabiedriskajām organizācijām: vai tie ir represētie vai «Daugavas vanagi», vai nacionālie partizāni, vai māmiņu klubs, vai jaunsargi, vai mazpulki, jauniešu dome u.c. Paldies visiem jēkabpiliešiem, kuri atbalsta šo pasākumu!
Šogad ļoti labi bija tas, ka līdzi brauca ārzemju brīvprātīgie jaunieši, kuri pašlaik uzturas mūsu pilsētā. Viņi iepazinās ar mūsu pieredzi, jo nekā no tā, kas pie mums noticis, kādas bija mūsu atbrīvošanās cīņas, nezina.
Zaķusalā meiteni no Lietuvas iepazīstināju ar Romualdu Ražuku, kurš barikāžu laikā bija Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs un kurš pats ir lietuvietis. Abi sāk lietuviski runāt, apķeras, priecājas, viens otru redzot.
Mums tagad ir tik daudz dalībnieku, īpaši jauniešu, kuru bija vairāk nekā puse, un tas mani priecē. Instruktors Normunds Pastars kopā ar instruktori Lāsmu Lūsi noorganizēja vēl vienu autobusu, kurā brauca jaunsargi. Citi brauca arī privāti ar savu personīgo transportu. Kopā mēs bijām ap 120 cilvēku. Tas ir liels skaits, un, ja jēkabpilieši nebūtu ieradušies, būtu liels tukšums. Tikai mums vienīgajiem bija valsts karogi. Citiem nebija nevienam. Nezinu, kāpēc tā, bet man par to ir ļoti skumji.
Bez mums, cik pazinu, vēl bija cilvēki no Vidzemes, no Bauskas. Bija aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, LTF priekšsēdētājs barikāžu laikā Romualds Ražuks, bijušais aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, bijušais NBS komandieris Raimonds Graube, tagadējais Zemessardzes komandieris Ainārs Ozoliņš, Barikāžu atbalsta fonda vadītājs Renārs Zaļais. Dziedāja, spēlēja Zemessardzes orķestris, bija lauku virtuve, kurā cienāja ar tradicionālo biezputru. Cilvēki paši apmainījās ar dažādām domām, viedokļiem. Jaunsargi pieņēma savu svinīgo solījumu pie ugunskura. Jēkabpilieši arī tika pie vārda, pie mikrofona, tā ka tas viss izskanēja valsts līmenī.
Interesanti bija tas, ka ģenerālleitnants Graube lika pacelt rokas tiem, kas bija barikādēs. Jaunieši redzēja šīs paceltās rokas.
Es uzsvaru lieku uz jaunajiem cilvēkiem. Jo mums ir jārūpējas par pēctecību. Kas vadīs nacionālpatriotisko Latvijas valsti? Kur radīsies patrioti, kas izpratīs pareizi šos notikumus? Atstāstīt var ikviens, kur un kā vēlas. Bet būt notikuma vietā ir pavisam kas cits. Tāpēc mums, kas tur ir bijuši, jāstāsta, jārāda un jāmāca jaunatne. Aiz mums ir Latvijas valsts, karogs, ģerbonis un himna.
Savukārt 20. janvāris kalendārā atzīmēts kā Barikāžu aizstāvju atceres diena. Ko tas nozīmē? Mēs aizstāvjus varam atcerēties dažādi. Varam aiziet viens pie otra, padzert kafiju un parunāt. Bet šis nosaukums šai dienai vajadzīgs citādāks – manā skatījumā, tā ir nacionālās pretošanās kustības neatkarības cīņu diena. Šo nosaukumu es mēģināšu rosināt augstākā līmenī. Atceres dienas jau ir dažādas. To ir daudz. Lietuvā, Igaunijā jau ir ieviesti nozīmīgāki nosaukumi. Tā nav tikai Barikāžu atceres dalībnieku diena, kas kalendārā iekrāsota pelēkiem burtiņiem. Dalībnieki viens pēc otra aizies aizsaulē, tāpēc tai jābūt par dienu, kurā atceramies savus nacionālos varoņus.
rasa
Paldies visiem, kas organizēja, atbalstīja un piedalījās Barikāžu atceres dienas pasākumā Rīgā! Paldies BD, kas par to raksta! Barikādes bija un joprojām ir viens no mūsu jaunāko laiku nozīmīgākajiem notikumiem. Paldies visiem barikāžu aizstāvjiem! Allaž atcerēsimies tos, kuru dzīvību izdzēsa mūsu Brīvības pretinieku lode!
eh!
Nacionāli patriotiska valsts. Tādu valsti nezinu un nepazīstu.
faktiski
Šodien ir Teņa diena. Par godu Tenim izvārīšu cūkas šņukuru un ausis. Ja skatās pēc laika vērojumiem, tad gaidāms ražīgs gads.
faktiski
Ne pa tēmu, bet Dolomīta iela ir domes kauna traips ilgu gadu garumā! Galu galā pa to brauc darba tauta!