«Mums nav inovāciju, mums ir vēsture»
AIJA VALDMANE

   Biedrība «Akācija plus» darbojas Leimaņu vecās tirgotavas ēkā, un pirmreizējā  viņu vēlme bija pabeigt «Latvju zīmju parku», kura atklāšanu  šogad svinēja rei­zē ar Jēkabpils  novada svētkiem,  pateicības vakaru paš­darbniekiem un simtgades svētku ieskaņu. Kopā parkā atrodas 11 zīmes. 
Tagad biedrībai, kurā darbojas  septiņas dalībnieces, ir cita rūpe: atjaunot ēku agrākajā izskatā, kāda tā bija Ulmaņlaikā. Nams tā arī saucas – «Rūķīšu» mājas, par godu dalībnieču skaitam, bet precīzāk: īpašums «Rūķīši» Leimaņos ir biedrības «Akācija plus» pārvaldījumā. Apkārt ir 0,3 ha liela zemes platība.
– Mums ir arī viena Snieg­baltīte, – smejas biedrības vadītāja Inita Lāce. – Tā esmu es, astotā.
 
Sniegbaltīte un septiņi rūķīši
    – Šī vecā tirgotavas ēka kādreiz bija Helmuta Alša Pormaļu dzimtas māja, – stāsta Inita. – Telpu tur ir daudz. Vienā daļā atradās tirgotava, bet otrā – dzīvojamā daļa. Iemītnieki šajā ēkā ir bijuši arī padomju laikā. Pats Helmuts Alsis pēdējos gados mita divās istabās, tad saslima, tika aizvests uz Līvāniem un tur nomira 2014. gada septembrī. Viņam bija māsa Vilija un mazmeita Inese Monika, kura dzīvo Rīgā un ir Jaunā Rīgas teātra scenogrāfe. Šo namu viņa biedrībai piedāvāja kā dāvinājumu. Lauku sētai tā nebija piemērota. Tika noslēgts līgums ar biedrību uz 20 gadiem.
    Inita stāsta, ka kādreiz māja divas reizes ir bijusi aplaupīta, izdemolēta. Iekšā – viss vienās drazās un netīrumos.
    – Bēniņos atradām veco laiku durvis, tās atjaunojām un ielikām atpakaļ, – turpina I. Lāce. – Monika mūs finansiāli atbalstīja. 2015. gadā sākām tīrīšanas darbus un mantu šķirošanu, jo bija saglabātas daudzas lietas, kas nāca no Ulmaņlaikiem. Pat ar visiem zīmoliem un zīmogiem. Pavasarī mums bija lielā talka. Apkārtnē arī bija daudz darāmā. Koki, krūmi bija sagāzušies. Mums palīdzēja Modris Lācis. Apkārt vēl bija saglabājies vecais žogs no dzeloņstieplēm. Apkārtni un māju tīrījām līdz 2017. gada pavasarim. Rudenī sākām atjaunot šo istabu, kur paš­laik atrodamies, un tā ir kādreizējā J. Pormals tirgotavas istaba, Latvijas laiku veikals.
 
Skapis ar ugunszīmi
    – Mēs atrodamies telpā, kur pa vidu ir apaļš galds no «Pušvīru» Tronku saimes mājām, pie kura visi sēž. Te ir krāsns un ozolkoka skapis ar ugunskrustu uz tā augšējās malas, un astoņi Vīnes koka krēsli. Skapis tika atvests no «Pušvīru» Bērziņu mājām. Tepat novietots arī vērpjamais ratiņš. Grīda ir atjaunota, vienīgi priekšnamiņā ieklāts linolejs, – stāsta biedrības vadītāja. – Te ievietotas stelles, kurās aust māca Baiba Bite – pasniedzēja no Zasas. Stellēs stāv Ināras Savickas uzaustais divus metrus garais lupatu deķis. Vēl audīs arī parējās biedrības dalībnieces, jo uzlikti ir 16 metri velku diegu. Darbs ziemas sezonai nodrošināts. Te notiek arī mezglošanas nodarbības. Vienam logam jau gandrīz pabeigts mezglots aizkars, otrajam vēl tikai top.
   Aizvadītajā gadā aiz mājas lielajā vētrā nolūza vecā kļava. Nekādus zaudējumus tas nenesa. Bet interesanta sakritība bija tā, ka tajā dienā saslima Vilija un vēlāk arī nomira.
      Biedrība visus remont­darbus veic pašu spēkiem: gan tapetes mainītas, gan griesti mazgāti un krāsoti, koka dēļu grīda atjaunota, krāsns, logi, durvis nokrāsotas. No skursteņa  izvilkta vecā caurule, kas tur atradusies gadiem ilgi un jau bija sarūsējusi, tāpēc arī nebija vilkmes. Vēl ierīkota āra tualete, kuras izgatavošanu apmaksāja Leimaņu pagasta pārvalde. Ar saimnieces gādību biedrība tika arī pie jauna loga, kuru izgatavoja no materiāliem, kas saglabājušies šķūnīšos.
 
Savus pienākumus zina katra
   – Monika mums visu laiku palīdz finansiāli atjaunot šo māju, – turpina Inita. – Katrai dalībniecei ir sadalīti pienākumi. Ap māju stādām puķes, košumkrūmus, kuri vēlāk arī jāravē. Tiek ap­kopts bijušā mājas saimnieka A. H. Pormaļa kaps. Mū­su gādībā ir arī piemineklis represētajiem pie tautas nama. To biedrība uzstādīja 2011. gadā. Kā jau sacīju, fi­nansiāli mums palīdz Mo­nika, bet ar vīriešu darbiem tikt galā – Modris Lācis.
    «Rūķīšu» mājas abos ga­los jau ļoti daudzus gadus dzīvojot bites. Nolēmuši tās likvidēt un prasījuši vīram atvest indi. Bet viņš nopērk četrus stropus! Un ta­gad pie biedrības mājas ir arī bites, kas vāc medu. 
    – Šogad sākām remontēt otro istabu, – turpina biedrības vadītāja. – Tajā atradīsies pagasta esošo un zudušo mājvietu karte un vēl daži novadpētniecības pulciņa sakrātie materiāli, kas pa­gaidām glabājas pie vākšanas iniciatores un organizatores Inas Sēles. Istabu plānots sakārtot līdz  Lat­vijas simtgadei. Pārējie novadpētniecības materiāli – māju mapes ar savāktajiem vēstures dokumentiem, fo­togrāfijām, atmiņām, kā arī citi pagasta vēstures izpētes materiāli, priekšmeti un senlietas – gaida nākamās izremontētās telpas. Kopā mājā ir septiņas istabas lejā un trīs augšā.
   
Eiropas kritēriji te nederēs
    – Māju mēģināsim atjaunot Ulmaņlaika stilā. Ne jau pēc Eiropas kritērijiem un ne jau ar reģipšiem. Mums nav inovāciju. Mums ir vēsture – ar vecajām dēļu grīdām, agrāko laiku iekārtojumu u.c. Mūsu moto ir: «Ar cieņu pret pagātni, ar cerībām nākotnē». Šis uzraksts ir arī ārpusē pie nama durvīm,– skaidro Inita. 
Mūsu sarunas laikā bija ienācis arī Modris Lācis, kurš, ieraugot viesus, teica, ka netraucēšot. Viņš tikai vēlējies pateikt labus vārdus par biedrības darbu un «kurbulīti» Initu. Esot jāprot nevis komandēt, bet kurbulēt, un to biedrības vadītāja prot. 
   Tālāk mēs ejam aplūkot pārējās istabas. Vienā ir maizes krāsns, kura darbojas, tikai nedaudz jāpielabo.  Inita saka, ka labprāt šajā krāsnī pamēģinātu cept rupj­maizi – ar sīpoliem un speķi. Tāda viņai bērnībā ļoti garšojusi. Cepēja, kas iejauktu mīklu pēc agrāko laiku receptes, viņiem esot zināma, tikai tagad jau vairs nav tādas kvalitātes miltu, kā kādreiz.
    Nākamajā istabā ir vēl viena bagātība – podiņkrāsns. Tā labi silda. Augš­istabās atrodas veco laiku plīts ar riņķiem, senlaicīga gulta. Pažobeles ir pilnas ar dažāda izmēra miltu sijājamajiem sietiem, tur atrodami bišu dūmotāji, petrolejas lampas, mazā gāzes plītiņa, maizes lizes, ogļu gludekļi, ogļu rausekļi un daudz citu senlietu, kuriem šodien ir liela vērtība. Vēl citā telpā atrodas daudz grāmatu, arī PSKP kongresu materiāli, kā arī kino afišas. Helmuts kādreiz bijis arī kinooperators, kas vietējiem rādījis filmas. Leimaņu tautas namā bijusi slīpā grīda kinozālītei, kur viņš demonstrēja kino. 
   Vēl šeit saglabājušās arī daļa preču, kas savulaik tirgotas veikalā: mulinē diegi, pogas, pludiņi makšķerēm, jaunas kurpes ar visām «birkām». Veclaicīgā skapī sa­kārtas Pormaļu dzimtas drēbes.
    – Dzimtas lietas, tostarp portretus, mēs nesīsim istabā, kur atradīsies novadpētniecības materiāli, – stāsta Inita. –   Protams, darba vēl ir daudz. No drazu kaudzēm jāiztīra pažobeles, jāizšķiro daudzās mantas un jāvērtē, kas derīgs, bet kas nē. 
    Jautāta, kas bija atjaunošanas ieceres autores, Inita atbild, ka viņas abas ar Inu Sēli. Un tad jau pievienojās citas, lai kopīgiem spēkiem Leimaņu pagasta «Rūķīšos» radītu vēl vienu interesantu vietu, kur gremdēties pagātnes liecībās. 
 
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma». 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (5)

  1. eh!
    eh!
    pirms 10 mēnešiem

    Aktuālāk šodien būtu domāt par tagadni un nākotni. Būtu laukos durvis atvērusi kāda ražotne, tad te varētu plātīties. Tie patiešām būtu svētki un prieks. Pastalas, linu dvieļi, austi brunči , lupatu deķi, rakstainas zeķes un cimdi, māla podi utt , tautu dejas un dziesmas katrā pasākumā dien dienā, tas viss tautiskais jau ir daudz par daudz. Jau sāk besīt. Laikam citas nodarbes kā tautiskums nav. Viena daļa veceņu gulēt iet ar tautiskumu un mostas ar tautiskumu, pa to laiku tauta krāmē koferus un laižas prom no visas šitās ambrāžas. Drīz LV paliks tikai viens tautiskums.

    Atbildēt
  2. Eh!am
    Eh!am
    pirms 10 mēnešiem

    Un tu domā ka tās tautiskās vecenes būtu tās ražotņu atvērējas. Večiem jāstrādā, bet dāmas var niekoties ar aušanu, knipelēšanu un adīšanu.

  3. to/eham
    to/eham
    pirms 10 mēnešiem

    A kas, vecenes nevar ražotnes atvērt, ka ar niekiem jānodarbojas? Ideāli būtu, ja viņas niekotos par savu veču naudu, nevis par valsts. Bet, diemžēl, tiek uzturēti tādi nieku kantori un biedrības dēļ dažām vecenēm, kuras šad tad atnāk, lai uzsistu klaču. Galvenais, ka kaut kas notiek, cilvēciņi ar niekiem ir aizņemti, a tikmēr Latvija iet pa burbuli, tauta izbrauc. Viss ir bumbās! Lauki izmirst ar visiem cimdiem, zeķēm, lindrakiem un aubēm!

  4. Juris
    Juris
    pirms 9 mēnešiem

    Sievas aktīvi darbojas, nesēž mājā, apzina vēsturi, saglabā latvisko nākamajām paaudzēm. Biedrību uztur par saviem līdzekļiem, piesaista finansējumu caur projektiem, glābj graustus no sabrukšanas, iekopj ciema centru, rīko datorkursus apkārtējiem iedzīvotājiem, bet dažs labs te tikmēr gudri komentē. Pats varēji jau sen iet uz Altumu vai kādu biznesa inkubatoru, startēt konkursā un to ražotni vērt vaļā!

    Atbildēt
  5. aha
    aha
    pirms 9 mēnešiem

    Sievām veči dusmīgi un neēduši , ka šās prom no mājas. Zinām mēs tās aktīvās. Kas pa vienai, tām cita lieta, lai jau aktivizējas, ja tīk.

Pievienot komentāru