Neaizmirstamais «Baltijas ceļš»
AIJA VALDMANE

Likteņupe Daugava. Tā dziesmās saukta par mūsu māmuliņu, par upi, kas plūst, balta putodama. Tās krastos atrodas arī mūsu pilsēta, tās krastā Jēkab­pilī uz dambja  23. augustā bija noorganizēts atceres pasākums «Baltijas ceļam», ko pirms 33 ga­diem iniciēja Latvijas, Lie-tuvas un Igau­nijas Tautas frontes. 
    Baltijas valstu vienotība bija kā pretspars 1939. gada 23. augustā pieņemtajam  noziedzīgajam Molotova–Riben­tropa paktam, atbilstoši kuram tika sadalītas Vācijas un PSRS ietekmes sfēras Austrumeiropā. Jēkabpilī sa­­rīkotais pasākums nebija tradicionāls no tāda viedokļa, ka tajā nenoteica konkrētu pulcēšanās vietu un laiku, un netika teiktas nekādas uzrunas. Cilvēki varēja ierasties pastaigā pa dambi  laikā no pulksten 15.00 līdz 23.00. Viņi varēja atnākt bez kāda speciāla aicinājuma, kad vēlas, un uzturēties tur tik ilgi, cik vēlas.
    Uz dambja jau no rīta tika izvietoti valsts karogi un skaļruņi, kur skanēja ierakstītas toreizējās Baltijas tautu nacionālās kustības pārstāvju uzrunas, kas mijās ar mūziku. Skanēja fragmenti no rokoperas  «Lāč­plē­sis», Ievas Akurateres dziedātās dziesmas, populārā «Atmostas Baltija» un citas. Tika citēti Andra Grīn­berga, Gaidas Svilpes un citu nacionāli domājošu  autoru raksti no toreizējās «Padomju Daugavas».
      – «Baltijas ceļš» bija rūpīgi pārdomāta un mērķ­tiecīgi organizēta akcija, – savās pārdomās dalījās bijušais Latvijas Tautas frontes domnieks, fotogrāfs Jānis Lācis. – Tajā nebija ne miņas no haosa, kā kādi ir mēģinājuši pateikt. Bija vajadzīgs, lai rokās sadotos divi miljoni cilvēku, bet sanāca daudz vairāk. Es pats personīgi aizvedu 25 cilvēkus. No toreizējā Jēkabpils rajona brauca ne tikai Tautas frontes nodaļas norīkoti autobusi, bet arī brīvprātīgi, ar kravas auto, ar sa­viem  personiskajiem transportlīdzekļiem, kas jau kuram tolaik bija. Brīv­prātīgie nekur netika reģistrēti, bet viņi bija. «Baltijas ceļa» organizēšana  bija augstā līmenī. Toreiz taču nebija mobilo tālruņu, arī stacionārie telefoni bija maz pieejami. Dzelzceļu stacijās dežurēja milicija. Taču informācija tika nodota operatīvi, kā saka, no auss ausī, no mutes mutē. Ja dzīvajā ķēdē radās kāds robs un nepietika cilvēku, par to viens otram pateica, un robs tika aizpildīts. Pietrūka cilvēku uz Rīgas pusi, ziņojām, un īsā laikā rinda no Igau­nijas virzījās uz Rīgu. Viss «Baltijas ceļš» tika «no-segts». Jēkabpilieši atradās uz Rīgas–Pleskavas šosejas ceļa posmā pie vecā Ieriķu kroga. Stāvējām, rokās sadevušies no pulksten 19.00 līdz 19.45. Pēc tam kurinājām ugunskuru, ēdām līdzpaņemtās sviest­maizes. Kāds labvēlis, viņš gan nevēlējās sevi nosaukt, mums bija atvedis veselu ozolkoka 50 litru muciņu ar pašdarinātu alu.  

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru