Neretas upē zivju palicis maz, bet piesārņojuma ietekme nav ekstrēma
Juris Šteinbergs

Vasaras sākumā Krustpils novada Neretas un Odzes upē tika konstatēta zivju bojāeja. Toreiz Valsts vides dienesta ierosinātās administratīvā pārkāpuma lietvedības  ietvaros tika secināts, ka «zivju bojāeja notikusi upēs nonākušā zalvjveida piesārņojuma dēļ». Starp Valsts vides dienestu un Lauksaimniecības ministriju pat izcēlās strīds, kurš ir vainīgs. Kā iespējamie piesārņotāji  tika minēti gan lauksaimnieki, gan atkritumu poligons «Dziļā vāda»,  tomēr  piesārņojuma avots un vainīgais  tā arī netika  noskaidrots  un samierinoši tika secināts, ka zivju bojāeja bijusi saistīta  ar «vairāku nelabvēlīgu ārējās vides faktoru summāru ietekmi». 
    Lai arī   kādi bija šie faktori, bet  zivis bija beigtas un pagalam. Lai izpētītu, kas tad īsti no zivīm Odzē un Neretā ir palicis, Krustpils novads finansēja zinātnisku izpēti šajās upītēs. To septembra sākumā veica SIA «Saldūdeņu risinājumi», kas agrāk bija pazīstama ar nosaukumu «Vides risinājumu institūts».  Šī iestāde un tās vadošais pētnieks Matīss Žagars vairāku gadu garumā ir veicis ne tikai Krustpils novada ezeru, bet arī apkārtējo novadu ūdenstilpju izpēti, un, vērojot viņu darbu, nācies konstatēt, ka pētījumi un sniegtās rekomendācijas ir objektīvas un dažreiz pat atšķiras no darbu pasūtītāja cerētā un gaidītā rezultāta. 
     Lai novērtētu atlikušo zivju daudzumu, zinātnieki veica elektrozveju trīs vietās jeb stacijās. Pirmā no tām atradās Neretas augštecē  krietni virs Odzes ietekas  netālu no robežas ar Līvānu novadu, un vasaras sākumā notikušais piesārņojums šo posmu neskāra.  Pirms sākt zveju, pētnieki  izmērīja skābekļa daudzumu ūdenī da­žādos dziļumos un ūdens elektrovadāmību. Ja ar skābek­li visos trijos posmos viss daudzmaz bija normas robežās, tad to nevar teikt par ūdens elektrovadāmību, kas bija krietni augstāka par normālo. Tas liecina, ka ūdenī ir daudz jonu, kas, visticamāk, radušies, upē no laukiem ieplūstot  minerālmēsliem. Tas arī nav nekāds brīnums, jo upes augštecē un vidusdaļā tā tek cauri intensīvi apsaimniekotām lauksaimniecības platībām.   Piesārņojums, lai arī ir,  tomēr  nav kritisks. Elektro­zveja tika veikta 100 metru garā posmā. Upīte šajā vietā faktiski ir slorbenājiem ap­audzis  meliorācijas grāvis. Pie tam  bebri ir parūpējušies, lai ūdens līmenis šajā vietā būtu augsts. Vai nu bebru dambju uzpludinājumu, vai piesārņojuma dēļ ziv­ju šajā posmā, izrādās, ir maz. Zinātniekiem izdevās noķert 3 mailes, kas ir tipiska upju zivs,  katru 5 cm garumā, un vienu 11 cm ga­ru līdaciņu.  Iepriekšējā dienā bija stipri lijis, tādēļ ūdens  duļķains, un M. Ža­gars sprieda, ka noķerti ir apmēram 30% zivju. 
     – Kad šādu zveju veicām Abula augštecē, kas tur ir tāds pats meliorācijas grāvis kā te Nereta, ūdens burtiski vārījās no zivīm. Ihtiofauna šajā posmā ir nabadzīga, bet, tā kā senāk nav veikti nekādi pētījumi, nav arī ar ko salīdzināt, – redzēto komentēja Matīss Žagars.
     Otrā stacija bija pie Odzes ietekas Neretā. Tā kā upe tur ir platāka, elektro­zveju veica 50 metru garā posmā. Pēc pētnieku sacītā, upe šajā posmā neizskatās veselīga – tā ir zampaina un  aizaugusi ar upēm netipiskiem ūdensaugiem. Zivju gan te ir vairāk un dažādākas. Lomā  pārsvarā bija vīķes un  raudas un  pa vienam asarim, plicim un deviņ­adatu stagaram. Visas zivis gan bija maza izmēra – no viena līdz desmit centimetriem. 
     Trešā stacija – pie Vīpes skolas, kur upe pēc kara tika bagarēta, bet mūsdienās izskatās samērā dabīga. Te jau gadījās pa kādai sprīdi garai  raudai, plicim un  asarim, tāpat arī sīkie  sapali un vīķes. Ihtiofaunas stāvokli pētnieki novērtēja kā nabadzīgāku nekā varēja būt, bet ne bezcerīgu. Vietējais makšķernieks, kas vēroja zinātnieku darbošanos, pastāstīja, ka agrāk kaķim noķert pusdienās  kādu asarīti nav bijis problēmu, turpretī tagad, pēc zivju masveida bojāejas, nav vērts pat mēģināt.  Toties smeļot ūdeni siltumnīcas laistīšanai, spainī papilnam ir pavisam sīki zivju mazuļi. Zinātnieki sprieda, ka tas liecina par to, ka šīgada nārsts ir izdzīvojis un stāvoklis upē nav nemaz tik bezcerīgs. Piesārņojuma gadījumā visvairāk ciešot tieši lielās zivis, bet mazuļi izdzīvojot. Tā, visticamāk, noticis arī šajā gadījumā. Upe, viņuprāt, pati  pilnībā atjaunosies desmit gadu laikā, ja tajā nokļuvuši smagie metāli, vai arī  ātrāk,  bet, lai to pateiktu precīzāk, būtu jātaisa  ļoti dārgas dūņu analīzes. 
     Izpēte netika veikta upes posmā zem dzirnavu aizsprosta un mazā Neretas HESa uzpludinājumā, jo   šie posmi praktiski nav cietuši, vismaz beigtas zivis tur netika atrastas. Tāpat netika pētīts  Plošu ezers, kas sa­vienots ar upi.  Šādiem pētījumiem arī lielas jēgas nebūtu, jo to rezultātus nav ar ko salīdzināt, lai spriestu par izmaiņām zivju populācijā. 

    Zinātnieki ieteica pētījuma pasūtītājam dažādās vietās  paņemt ūdens pa­raugus un veikt analīzes. Tas varētu palīdzēt  veikt detalizētāku stāvokļa  analīzi un sa­gatavot rekomendācijas. Pagājušonedēļ šādi paraugi trīs vietās arī tika paņemti un aizvesti uz «Jēkabpils ūdens» laboratoriju. Pē­tījuma rezultātus «Sald­ūdeņu risinājumi»  Krustpils novada pašvaldībai iesniegs oktobra otrajā pusē. Ga­l­venie secinājumi, ko M. Ža­gars bija gatavs izteikt uzreiz pēc darbošanās upē, bija šādi: Nereta tek caur ļoti urbānu vidi, upes zivju resursiem nav liela ekonomiska nozīme, tādēļ kaut ko speciāli darīt, lai tos atjaunotu, lielas jēgas nav, tomēr vietējiem makšķerniekiem par prieku var ielaist līdakas. Citu zivju ielaišanai  patlaban īsta pamatojuma neesot.

 

Video:

Izpētes elektrozveja Neretas upē I

Izpētes elektrozveja Neretas upē II


Materiāla publikāciju atbalsta:

 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (1)

  1. A
    A
    pirms 1 mēneša

    Tad tomēr dāņu bāleliņi pacentušies ar saviem sūdiem piecūkot ūdeņus.

    Atbildēt

Pievienot komentāru