Nevar aizliegt tautasdziesmu
INESE ZONE

Par folkloru kā vienu no straumēm, kas urdīja Atmodu, stāsta «Klinči»
   
Folkloras kopas «Klinči» vārds jēkabpiliešu atmiņās ir cieši saistīts ar Atmodas laika notikumiem Jēkabpilī, tāpat kā tas ir ar folkloras kustību Latvijā un Baltijā kopumā. Cilvēki, pūloties izrauties no padomju laika oficiālās kultūras dzīves vides, instinktīvi atrada jaunas Atmodai un nacionālajai pašapziņai tik būtiskas vērtības folklorā. Par «Klinčiem» un to laiku noskaņām, sarunas vadītājas Renātes Lenšas jautājumu rosināti, Laikmetīgās vēstures muzeja «24x30» pasākumu ciklā «Gadsimta ieausti Jēkabpilī» atmiņās dalījās «Klinču» vadītāja Iveta Tāle un daļa no kādreizējiem kopas dalībniekiem.      
   I. Tāle atceras, ka tas bijis ap astoņdesmito gadu sākumu, kad viņa uzzinājusi, ka Jēkabpilī ir folkloras kopa, un iesaistījusies tajā. Pirmsākumos īsu brīdi kopu vadīja Daira Ilva, bet vēlāk – I. Tāle. I. Tāle atgādina, ka pirmās folkloras kopas, kas radās Igaunijā un Lietuvā un arī «Skandinieki» Latvijā, tapa pie brīvdabas muzejiem. Arī pie «Klinču» šūpuļa ir stāvējusi ilggadējā Jēkabpils Vēstures muzeja brīvdabas nodaļas «Sēļu sēta» vadītāja Biruta Kodola. 
   – Kā tad «Klinči» kopā sanāca?
   . Tāle: – Pirmsākumos grupā bija  Ivars Alksnis, Sarmīte Kasatkina, kurai bija pseidonīms Klince. Šķiet, tas bija arī viņas dzimtas māju vai apdzīvotās vietas nosaukums. Daļēji tāpēc grupa arī dabūja «Klinču» vārdu, jo mēs bieži pulcējāmies pie viņas. Tad skatījos materiālos, un tur tas klincis bija saistīts ar sēliskajām izloksnēm, un tas nozīmē – maizes kancītis un arī tādi nabagi, kas klīst no mājas uz māju. Tas mums derēja. Biju iestājusies Filoloģijas fakultātē universitātē, tā iepazinos ar folkloristu Arti Kumsāru. «Skandinieki» tad jau darbojās, un es gāju uz pasākumiem uz Brīvdabas muzeju. Tā pamazām iepazinos ar tiem cilvēkiem, arī Ilgu Reiznieci, Daini un Helmī Staltiem, kuri labprāt uzņēma savās mājās. Īpaši, ja dzirdēja, ka tu esi gatavs ar folkloru nodarboties un tevi tā lieta interesē. Es vienkārši ar to biju aizrāvusies, jo tādu mūziku dzirdēju pirmo reizi mūžā.  Kad es dzirdēju, ka latviešiem ir burdona daudzbalsība, kad pirmo reizi notīs ieraudzīju rotāšanas dziesmu melodijas, ko Jurjāns bija pierakstījis ar visām tām sekundu saskaņām, man likās, ka tas ir kaut kāds kosmoss, un kāpēc mēs par to neko nezinām. Un apkārt bija draugi, kas padomus dod un iesaista. Tā bija tāda neformālā dzīve, jo padomju laikā bija jābūt tik pareiziem, pareizi jāizturas un jārunā. Un tad pēkšņi tev ir draugu kopa, ar kuriem tu runā tādas lietas, par kurām ar tevi mājās neviens nerunā. Beidzot tu vari dziedāt tādas dziesmas, kuras neviens nedzied, un man tas bija ļoti svarīgi.
   Vita Talla (folkloriste un pedagoģe): – Tolaik biju 9. klases skolniece, sāku mācīties ģitāras spēli, un pirmās dziesmas, ko no ra­dio iemācījos, bija «Bizīteru» dziesmas. Biju dzirdējusi, kā  Brīvdabas muzejā tik forši dzied. Tā tautasdziesma un latvietība bija iekšā, un tāpēc aizgāju uz «Klinčiem». «Klinči», Latvija, karogs, nacionālā pašapziņa, tas bija kaut kas viens. Tas vienkārši bija tāds virpulis, kurā tu biji iekšā. 
    Ilmārs Lucijanovs: – Gan jau «Klinčos» puišu pietrūka, jo mana māsīca, kas tur jau dziedāja, mani paaicināja.  Tur mani mudināja mēģināt taisīt kokles. Toreiz Rīgā, Brīvdabas muzejā bija tāds projekts, kur katrs varēja braukt un mācīties uztaisīt sev kokli. Man gan sākumā šķita, vai tiešām tā uzreiz spēšu to darīt, jo tas taču instruments. Pirmo kokli taisīju trīs mēnešus un trīs mēnešus uz Rīgu braucu. Pēc tam jau ar nākamajām bija vieglāk. Man jau pirms tam bija apgūtas galdnieka iemaņas, tā ka pavisam sveša tā lieta nebija.  Kopumā esmu vairāk par simts koklēm uztaisījis. Nu kādu laiku netaisu. Bet to var atsākt. Materiāls stāv sagatavots. Kādas ir sajūtas par to laiku «Klin­čos»? Līdzi nāca prieks par visu to, ko darījām, bez prieka jau neko nedarīju.
   I. Tāle: – Ilmāra kokle ir vislabākā, kāda man ir bijusi. Toreiz jau nebija instrumentu, tikai muzeju krātuvēs. Taisīt neviens netaisīja, bet pamazām tas atsākās.
Rudīte Putāne:  – Es arī «Klinčos» sāku dziedāt vēl skolas laikā. Tur bija cits dziedāšanas stils. Skolā korī rādīja: klusāk, klusāk, un tad es teicu, ka  nedziedāšu korī, ja man neļauj dziedāt kā vajag. Vēlāk esmu mēģinājusi dziedāt citā kopā, bet tas man nešķita tā pa īstam, nebija tā pamatīguma, kas bija «Klinčos». Es vēl tagad atceros visas dziesmas, visus vārdus. Savā  pedagoģes darbā Rīgā skolā ar bērniem mēs svinam gadskārtu svētkus, dziedam tās dziesmas. Tā ka nekur tas nav pazudis. 
– Kur ņēmāt repertuāru? Vai tad tā vienkārši aizgāja, paņēma kaut kur notis un rāva vaļā?
I. Tāle: – Dažādi. Dainis un Helmī Stalti un Artis Kumsārs jau bija sākuši braukt pie teicējiem un pierakstīt dziesmas. Visvairāk no A. Kumsāra bija aģitācija, ka lai kopās nedziedam vispār kaut kādas tautas dziesmas, bet lai mēģinām dziedāt tās, kuras ir pierakstītas tajā pusē, no kuras esam nākuši. Biju sapratusi pēc tām pašām rotāšanas dziesmām, ka te ir kaut kas interesants. Bet ko lai iesāk, ja tev ir tikai notis un tu īsti nezini, kā to nodziedāt. Toreiz parādījās pirmās etnogrāfisko ansambļu plates. Un tajās varēja dzirdēt, ka vecās kundzes dzied pavisam citādi, nekā mācīja dziedāt skolā un korī. Es sapratu, ka tā ir pavisam cita dziedāšanas maniere, ko apgūt no notīm īsti nevar. Ja jau ir tādas sievas, kas māk dziedāt, tad jā­brauc un ar viņām jārunā. Tā es sāku piedalīties šādos braucienos. Vispirms ar Staltiem vai A. Kumsāram līdzi. Tad ar Maiju Poišu, sēlisko izlokšņu dižāko speciālisti, kas nu jau aizgājusi viņā saulē. Mēs braucām un satikām dziedātājas, un tad sāku nopietni aizdomāties par tautas vēsturi. Ieej vienā mājā, un tur stāsta: ai, mēs vairs nedziedam, mēs dziedājām līdz tam, kamēr mūs izsūtīja, un tur jau vairs nebija līdz dziedāšanai, un pēc tam arī. Tā saka vienās, otrās, trešajās mājās, un tad tu sāc saprast, kāda ir tā statistika. Es pieredzēju, ka bija tādas vietas, kur katrās mājās ir izsūtīti cilvēki, un tu sāc saprast, kāda tā ir traģēdija. Vēl braucām uz Zi­nātņu akadēmijas folkloras arhīvu.  
 – Kā tad ar kontroli, ja folklora bija kā alternatīva pastāvošajai kultūrai?
    I. Tāle: – Gluži no kontroles izvairīties nevarēja, bet, tā kā folklora īsti neiekļāvās sistēmā, laikam bija cerības, ka tas ir process, kas bez tāda atbalsta arī apsīks. Bet tā notika, un pēc tam ar to vajadzēja rēķināties. Un tad visa padomju sistēma un Emiļa Melngaiļa tautas mākslas centrs juta, ka folkloras ansambļi ir jāiesaista, lai var kaut kā kontrolēt un vadīt, jo folkloras ansambļu kļūst arvien vairāk. Īpaši ar 1980. gadu tā kustība vērsās plašumā. Bet par to, ka mūs uzraudzīja, nav nekādu šaubu. Bet kā tu aizliegsi tautasdziesmas? 
– Vai nebija doma, ka var sanākt ziepes, ja dzied mītiņos, iesaistās akcijās? Dalība Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) mītiņā 1988. gadā Krustpils saliņā, tā taču jau bija politika?
  I. Tāle: – Mēs bijām jauni. Vai tagad jauni cilvēki daudz uztraucas par kādas  neformālas rīcības sekām? Šķita,  kāpēc mums varētu aizliegt kaut ko tādu darīt – dziedāt tautas dziesmas. Man, piemēram, atklāti runājot, tāda politika īsti nekad nav interesējusi, mani mūzika interesēja, bet izrādās, ka dziedot tu arī nonāc visādās nepatikšanās.  Kad notika LNNK mītiņš, jau bija sākusies masu kustība. Jānis Kučinskis, kas pie mums dziedāja, vairāk darbojās politikā un to visu organizēja. Viņiem vajadzēja māksliniecisku akcentu, kā tagad saka. Bet tur taču bija milzum daudz cilvēku. Tur jau nu gan ne drosmi vajadzēja, ne milzīgu politisko pārliecību. Nekādas politikas sākumā nebija. Bet tas bija laiks, kad aizsākās dažādas kustības. Bija nodibināts Vides aizsardzības klubs, un mēs braucām ar viņiem uz Sten­dera vietu sakopšanas talkām Sunākstē. Tur bija brāļi Godiņi – Guntars un Aigars. Pēc talkām bija neformāli koncerti un tika rādītas aizliegtas filmas. Kaut kas safilmēts pie Sibīrijas latviešiem, mītiņi. Tad bija brīdis, kad Sunākstes baznīcu sāka at­jaunot, un tur strādāja Ha­ralds Sīmanis. Tad jau biežāk tur bija pulcēšanās. Folk­mūziķi ar zaļajiem bija ciešos kontaktos, un arī tie tur brauca. Sākumā caurām naktīm pie ugunskura dziedāja, beigās jau vairs ne­dziedāja, jo nāca astoņdesmitie gadi, un tad vairs tikai par politiku runāja. Tā visas straumes savienojās un sanāca kopā cilvēki, kuri bija novirzījusies no vadošā padomju kursa, bet aizgāja katrs pa saviem ceļiem, kad neatkarība bija atgūta.
– Kā paspārnē «Klinči» tolaik bija oficiāli? Kā uz to visu skatījās priekšnieki un čeka? Vai kopā jutāties droši un pasargāti?
  I. Tāle: – Visilgāk laikam bijām pie Jēkabpils Vēstures muzeja. Vienu brīdi muzeja direktors Valentīns Cirsis atskrien un saka: nu ir traki slikti, citu reiz atkal ko labu esot par mums dzirdējis. Nebija bail, jo nebija apziņas, ka es  daru ko sliktu. 
  V. Talla: – Visi bijām vienā elpā. Paši nebaidījāmies, vairāk baidījās priekšnieki. 
   I. Tāle: – Vēlāk sarunāja ar «Daiļradi», lai paņem «Klinčus» pie sevis, tad V. Cir­­­sis atviegloti uzelpoja, ka esam tālāk no muzeja. Es to visu daudz neizjutu. Priekš­nieki par mani atskaitījās. Kad čeku likvidēja, prasīju, kur mani papīri? V. Cirsis saka: turpat, kur manējie. Bet tolaik to neuztvēru kā mūsu mētāšanu no vietas uz vietu. Domāju, ka mūs kāds cits grib un mēs ejam pie viņiem. Mūsu dzīvē no tā nekas nemainījās, mēs darījām to pašu – dziedājām. 
1988. gada 14. jūnijā bija mītiņš Rīgā deportēto piemiņai. Domāju: aizbraukšu un paskatīšos. Es neko nedarīju – ne dziedāju, ne puķes liku. Paklausījos, ar dažiem parunāju. Man nebija aizdomu par to, ka tas ir kaut kas gauži nosodāms. Tad es pirmo reizi apjēdzu, kāda ir čekas vara un cik lielā mērā mēs visi esam kontrolēti. Es, kaut kāds skuķis no provinces, kas nekādi ar politiku nav saistīts, tikai dziedāju folkloras ansamblī, aizbraucu uz turieni, bet pēc tam Jēkab­pilī bija tāds trādi rīdi. Un bija tikai divi cilvēki, kas mani brīdināja. Bibliotēkas priekšnieces Brigitas Blites vīrs pasauca mani uz māju turpat pāri ielai un sacīja: kas tagad ar tevi būs, kas ar taviem vecākiem? Viņš bija ļoti uztraucies. Un otrs cilvēks bija bibliotēkas apkopēja, kurai vīrs strādāja komjaunatnes komitejā. Viņa man saka: uzmanies, tur komjaunatnes komitejā iet karsti. Tur ir tavas fotogrāfijas, tur tevi apspriež. Tad pie manis atnāca Valentīns Cirsis un prasīja: vai puķes liki? Es atbildu, ka nē. Viņš atkal: kāpēc man stāsta, ka liki? Es tad aizgāju uz komjaunatnes komiteju un izstājos, jo es taču biju komjaunatnē. Domāju, kāpēc tagad citiem jācieš manis dēļ, un es teicu, ka izstāšos. Tad es pirmo reizi dzirdēju, cik es esmu labs cilvēks un ka nevarēs bez manis jauno, jauko, no Krievijas neatkarīgās Padomju Latvijas komjaunatni stutēt un uzbūvēt.
– Un kā tad bija ar mītiņu Jēkabpilī pie Dau­gavas 1987. gadā?  
  I. Tāle: – Tas jau nebija ļoti nelegāli. Toreiz oficiālajā presē Dainis Īvāns aģitēja pret Daugavpils HES būvniecību, un tas bija kopā ar visu to, ka sākām apzināties tautas likteņgaitas. Bija aicinājums pieminēt represētos, nākt un dziedāt pie Dau­gavas. Sarunājām, ka mēs arī to darīsim. Sapratu, ka  skolēnus, kas bija «Klinčos», nevaru iesaistīt, un pateicu, ka viņi nedrīkst iet. Vitu jau tā rāja, ka viņa nāk uz skolu  pastalās. Sapulcējāmies Brīvdabas muzejā. Nezinu, kā tā informācija izplatījās, bet, kad aizgājām uz muzeju, redzējām, ka tur jau sanākuši cilvēki, kas grib iet kopā ar mums. Skaņojam kokles, bet pie vārtiem piebrauc «melnā berta».  No­domāju, ka nu ir mēsli, sametīs mūs mašīnā un aizvedīs. Nāk divi cilvēki formās iekšā. Viņi neko nesaka, turas pa gabalu. Te Jānis Kučinskis vienu pazīst, sāk runāt. Sapratām, ka mūs neviens nearestēs, varam iet uz Daugavmalu. 
    Bet tie cilvēki, kas bija pie vārtiem, bija izklīduši, laikam no tās mašīnas bija nobijušies, ka būs aresti. Gājām pa Dam­bja ielu uz Daugavu. Bija diezgan daudz cilvēku gar malām, kas mums uz­sauca uzmundrinošus saukļus. Daugav­malā bija cilvēki sanākuši, gan nedaudz – pamatā represētie. Cilvēki stāstīja par izsūtīšanām. Bet krastmala bija kā izslaucīta. Ar kājām negāja neviens, tikai ar automašīnām lēni brauca garām, un šķita, ka aiz pārģērbšanās būdiņām kādi bija. Varbūt čekisti, kas mūs vēroja. Tad mums pievienojās cilvēki no LNNK un rosināja iziet gājienā pa ielām. Gājām pa Brīvības ielu, no tilta iemetām vainagu Daugavā un  dziedājām. Tad  1987. gadā bija pirmais folkloras festivāls «Baltica» Lietuvā. Uz to kopā ar Latvijas delegāciju bijām aizbraukuši nelegāli. Mēs savā naivumā nedomājām, ka folkloras festivāls tiek apsargāts. Bet noslēguma koncertā, kas bija estrādē tādā kā padziļinājumā, kad satumsa, varēja redzēt cilvēkus militārās formās visapkārt augšā. Un tad gan bija sajūta, kā mūs te sadzinuši un nošaus.
 – Un nākošgad «Bal­tica» notika Latvijā un «Klinči» pirmie ienesa sarkanbaltsarkano karogu.
I. Tāle: – Tad jau pa 1987. gadu daudz kas bija noticis. Karogi jau šur tur bija parādījušies. Spriedze ap to karogu bija liela, jo koncerta noslēgums notika Sporta pilī un tā bija TV tiešraide, tātad iespēja ienest karogu, lai visi to redz televīzijā. Sporta pils arēna bija apaļa kā amfiteātris, un ieejas bija no dažādām pusēm.  Bija oficiālais scenārijs, kura autore bija Māra Zālīte, bet režisors – Pēteris Pētersons. Un visi teica, nevar neko pa savam darīt, jo Pētersons sajuks prātā. Mēs visi kopā mēģinājām un varējām sarunāties par savu scenāriju. Jānis Kučinskis bija viens no tiem, kas teica, ka tagad ir tas brīdis, kad  vajag karogu ienest. Dainis Stalts piekrita, lai taisa vienu karogu, un viņš viens pats to ienesīšot. Mēs iebildām, ka tur ir četras kameras, un vienu karogu var neparādīt. Tas bija viens no tiem gadījumiem, kad viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Karogu dzīvē nebijām redzējuši. Tagad jādabū audums, jāšuj. To darīja Vita ar Māru Grīnbergu. Ar mums bija arī mans tēvs, viņš zināja karoga proporcijas.
V. Talla: – Meklējām pa vairākiem veikaliem, kamēr dabūjām drēbi. Tur, kur Rīgā bija veikals «Sakta», tad bija audumu veikals, tur arī nopirkām audumus, kuru tonis bija līdzīgāks vēlamajam. Puiši no kaut kurienes atnesa ar roku griežamu šujmašīnu, un pa nakti sašuvām karogu. Pirms koncerta bija noruna, ka visi, kam būs karogi, būs tos aptinuši ar meijām un izritinās uz gājienu, bet Sporta pilī atklāšanā Dainis Stalts ienesīs vienu karogu. Mēs karogu bijām aptinuši ar ozola zariem. 
I. Tāle: – Bet skatītāju tribīnēs igauņi plivināja savus karogus, jo viņi jau pirms tam bija uzdrošinājušies tos pacelt studentu dziesmu svētkos. Nu kā tu jūties, ja viņi tur ir ar saviem karogiem, bet tu stāvi ar ietītu. Un tad bija tāds brīdis, kad es teicu Jānim Asariņam, kas turēja karogu: tin ārā! Viņš pirms tam pret to bija skeptisks, ka nevajag, ka būs nepatikšanas, labāk tikai gājienā, bet tad viņš neteica neviena vārda, jo tu esi tādā plūsmā, kad jūties, ka tu esi rīks, un tev tas jādara. Tas bija viens no tādiem brīžiem, kad es ko tādu jutu. Un tad sapratām, ka neviens jau to karogu vēl nav ienesis. Esam tur ar karogu, mūs piesaka, un mums ir jāiet iekšā. Stresa situācijās iestājas palēninātais laiks un tev aizliek ausis. Man šķita, ka zālē ir kapa klusums, bet Ordelovska orķestris taču spēlēja. Tad sākās ovācijas, cilvēki piecēlās kājās, un tad visi sāka vilkt karogus ārā, un nāca ar tiem iekšā. Un tad Dainis Stalts ar Baltijas valstu dūdiniekiem iznāca centrā. Tas nebija oficiālajā scenārijā. Man bija jādzied «Divējāda saule tek». Biju tā visa dēļ pārnervozējusies, negulējusi, bet man jāsauc, taču labi nodziedāju. Gars dziedāja. Kultūras ministrs un citi tribīnēs bija ar tādiem ģīmjiem! Tā attieksme katram bija sejā ierakstīta. Skatītāji stāvot dziedāja «Pūt, vējiņi!», bet valdības ložā melnos uzvalciņos visi sēdēja. Vēlāk gājienā visi jau bija ar karogiem. Pa priekšu gāja tie, kas bija ar oficiālajiem PSRS republiku karogiem, un visi gaidīja, lai viņi iet ar lielu atstarpi, jo mēs esam tas jaunais, kas nāk. Bet TV to brīdi – «Klinčus» ar pirmo karogu – neparādīja. Esot bijis redzams kaut kas izsmērēts ekrānā. Operatori un visi citi laikam nezināja, kā rīkoties tādā gadījumā.
 R. Putāne: – Pēc tam Doma laukumā bija tāda balle, kāda nekad vairs nav bijusi. Man bija caurums pastalās, zeķēs un kājās. Meklējām nākamajā dienā, kur tās labot, jo vēl jau bija viss festivāls priekšā.
I. Tāle: – Otrā dienā Turaidā visi Baltijas valstu pārstāvji jau bija ar saviem karogiem, mēs bijām tik laimīgi. Tā bija vislaimīgākā diena tajā laimīgajā laikā. l
 
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma». 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (2)

  1. lakstīgala
    lakstīgala
    pirms 1 gada

    Nu kas var aizliegt tautasdziesmu? Ir nu gan jocīgs virsraksts. Es savā laikā dziedot slaucu savas govis, govīm patika. :DDDD

    Atbildēt
  2. GedertsPiebriedis
    GedertsPiebriedis
    pirms 1 gada

    Dziesm nevienc nevar noslāpet. Kad polšs ir puse, tad pat pašvaldībs policij nevar vairs mut aiztaisit.

    Atbildēt

Pievienot komentāru