No aizmirstības paglābto krustpiliešu likteņceļi
Daina Pakalna, filoloģijas doktore

Iznākusi Rutas Šenbergas grāmata «Cilvēku un māju likteņi».
Rīga: Sava grāmata, 2018. 471 lpp. il.
 
Pēdējos gados ir iznākušas daudzas grāmatas par Latvijas vietām un to iedzīvotāju likteņiem. 
    Prieks, ka šo grāmatu tapšanā bieži vien liela loma ir bijusi vietējiem laikrakstiem, kuri devuši iespēju topošo grāmatu autoriem publicēt savu darbu fragmen­tus. Tieši lasītāju ieinteresētība un atbalsts izrādījies īstais pamudinājums strādāt tālāk, lai no atsevišķām apcerēm, rakstiem tap­­tu kas lielāks – Grāmata. Tā notika ar Ināras Mihalovičas grāmatu «Atašiene. Laiks. Cilvēki. Notikumi.». Daudzi viņas apraksti pirms grāmatas iznākšanas ir  publicēti laik­rakstā «Brīvā Daugava».
     Daudzi «Brīvās Dauga­vas» lasītāji ar lielu interesi gaidījuši un lasījuši Rutas Šenbergas apceres par krust­piliešu likteņiem laikmetu griežos. Nupat ir iznākusi autores Krustpils novadam un krustpiliešiem veltītā grāmata – «Cilvēku un mā­ju likteņi». Grāmata ta­pusi ilgi, neatlaidīgi un rūpīgi vācot dokumentus, fo­togrāfijas un ierakstot diktofonā novadnieku atmiņu stāstus. Darbs pie tās aizsākās jau 2011. gada pavasarī. 
     Man bija iespēja lasīt grāmatas manuskriptu vēl pirms nodrukāšanas. Lasīju ilgi, palaikam pārlasot jau reiz izlasītās apceres. Kaut pati nāku no Kurzemes, Grāmata lika pārdomāt arī manas dzimtas un dzimtās puses cilvēku likteņus. 
      Vispirms vēlos uzsvērt šīs grāmatas izcilo zinātnisko kvalitāti (bet lai šis vārds Tevi, lasītāj, nebiedē). Ar apbrīnu skatījos, kādus avotus autore ir izmantojusi, un mēģināju iztēloties, cik daudz laika prasījusi katra lappuse. Tur ir gan Latvijas Nacionālā arhīva dokumenti, gan šā arhīva veidotā digitālā kolekcija «Radu­raksti» (digitalizētās baznīcu grāmatas un tautskaites dati), raksti gan Latvijas, gan trimdas periodikā (digitālā ko­lekcija «Pe­ri­odika.lv»), vēr­­tīgas, lielākoties iepriekš nepublicētas fotogrāfijas un dokumenti no ģimeņu pri­­­­vātajiem krājumiem. Un visbeidzot – mutvārdu vēs­­tures liecības, ko autore pati ierakstījusi, atšifrējusi un analizējusi. Tas viss nodrošina maksimāli iespējamo ticamību šiem aizgājušo laiku stāstiem. Grāmatā atradīsim arī precīzi veidotas atsauces uz visiem iz­mantotajiem informācijas avotiem – gan arhīvu materiāliem, gan pētnieciskajām publikācijām, gan rakstiem periodikā. Katrai fotogrāfijai ir norādīts oriģināla glabātājs un atšifrētas personas. Grāmatas beigās atrodams plašs bibliogrāfiskais sa­raksts ar autores publikācijām.
      Noteikti jāizceļ autores precizitāte – katrs fakts, katrs uzrakstītais vārds ir daudzkārt pārbaudīts. Ne velti grāmatas noslēgumā pirms savu publikāciju sa­­raksta Ruta Šenberga citē kādreizējo Latvijas Univer­sitātes bibliotēkas Bibli­ogrāfijas nodaļas vadītāju Henriku Novacki: «Bibli­ogrāfa tikums – neticēt nevienam, arī sev nē, visu pārbaudīt.» Jāuzteic arī rū­pīgais grāmatas literārā redaktora Jāņa Apīņa darbs.
      Jāpiekrīt autorei, ka grāmata nav zinātnisks, bet populārzinātnisks darbs. Cilvēku atmiņu stāsti un pašas autores krāšņā, bagātā un trāpīgā valoda padara precīzos vēstures faktus viegli uztveramus un emocionāli līdzpārdzīvojamus. Grāmatā ir daudz skumju un traģisku stāstu, kurus lasot, nāksies notraukt kādu asaru. Ir arī jautri, piemēram, neticamais stāsts par braukšanu kravas mašīnā skolas ekskursijā uz Ļe­ņingradu, autores atmiņas par bērnības kārumiem un vizināšanos ar lēzi un suņa pajūgu. 
      Autore sa­vā grāmatā iz­mantojusi biogrāfisko pieeju, kurā lie­­­­­la loma ir mutvārdu vēsturei, dzīvesstāstu intervijām un personīgajiem dokumentiem. Cilvēku dzīvesstāsti palīdz iz­prast un līdzpārdzīvot mū­su tautas vēsturi 20. gadsimta vēstures griežos. Biogrāfiskā pieeja uzsver katra cilvēka dzīvesstāsta unikalitāti un nozīmi. Arī šīs grāmatas varoņi ir gan sabiedrībā pazīstami cilvēki, arī ordeņu kavalieri, gan vienkārši lauku cilvēki ar savu dzīves pieredzi un gudrību. 
Latvijā dzīvesstāstu pētniecība attīstījās tikai pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Līdz tam – padomju varas gados – šāda interese par dzimtu vēsturi un dzīvesstāstiem bija nevēlama, jo gandrīz katrā dzimtā kāds no piederīgajiem bija vai nu izsūtīts uz Sibīriju, vai emigrējis uz Rietumiem. 
      Ruta Šenberga nav tikai novadpētniece-entuziaste, viņa pētījumus veikusi profesionāli. Grāmatas autore ir sociālo zinātņu maģistre un lielāko sava darba mūža daļu ir bijusi docētāja Latvijas Universitātes In­formācijas un bibliotēku studiju nodaļā – pasniegusi kursus bibliogrāfijā, novadpētniecībā un mut­­­­­vārdu vēsturē. Par mutvārdu vēstures lomu novadpētniecībā viņa referējusi zi­nātniskās konferencēs un pub­­­­licējusi rakstus, vadījusi studentu bakalauru darbus. Autore bieži aicināta lasīt lekcijas arī bibliotekāriem-praktiķiem. Daudzi vi­ņas bijušie studenti tagad strādā bibliotēkās un aktīvi nodarbojas ar novadpētniecību. 
Grāmatas pirmā daļa veltīta izglītības un kultūras darbiniekiem – skolotāju Raudu ģimenei (dzīvesbiedriem Kirilam un Olgai Rau­dēm, viņu dēlam Borisam un meitai Ludmilai), skolotāja un sabiedriskā darbinieka Pētera Actiņa, lietpratīgā skolas pārziņa un aktīvā sabiedriskā darbinieka Lud­viga Kalniņa, izglītības un kultūras darbinieka Nikolaja Āriņa, kā arī skolotāju un skolas pārziņu, Atzinības krusta kavalieru Antona Ķeipāna un Kārļa Putniņa dzīvesgājumiem. Viņi bijuši ne tikai skolotāji, bet arī aktīvi tā laika sabiedriskās dzīves organizētāji. Autore veltījusi sirsnīgus vārdus un atmiņas arī savām skolotājām – pirmajai skolotājai Almai Alīdei Kalniņai (kopā ar Dzintru Vaivodi) un klases audzinātājai Krustpils 1. vidus­skolā Dzintrai Gav­rilovičai. 
      Grāmatas otro daļu ievada apcere par agronomu Pē­teri Skujiņu, viņa traģisko mūža noslēgumu un ģimenes bēgļu gaitām, dzīvi daudzajās bēgļu nometnēs un aizceļošanu uz ASV. Autorei izdevies iegūt informāciju par Pētera Skujiņa bērnu un mazbērnu dzīvi ASV un latviskās kultūras un tradīciju kopšanu, dzīvojot svešumā. 
     Šeit varam lasīt arī par zemnieku un Krustpils evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieku un pērminderi Kārli Čerņevski, kurš izvadījis daudzus krustpiliešus pēdējā gaitā, Pēteri Vaskārnieku – zemnieku un rosīgu vietējā kora diriģentu, sazaroto un darbīgo Lejiņu-Priedes dzim­­­­tu. 
     Vairākas apceres ir veltītas robežsargu un latviešu leģionāru likteņiem. Skaudri ir stāsti par padomju varas laiku un abām deportācijām. Unikāls ir Dzidras Mel­deres dzīvesstāsts. Viņa pēckara gados kopā ar nacionālajiem partizāniem dzīvoja mežā un bija viņu sakarniece. Šis stāsts ir pirmā mutvārdu vēstures liecība, ko Ruta Šenberga pati uzklausīja un ierakstīja diktofonā. Tas deva ierosmi vēlāk nopietni pievērsties dzīvesstāstu pētīšanai un izveidot jaunu studiju kursu «Mut­vārdu vēsture».
     Grāmatā ir arī pašas autores dzimtas stāsts un spilgtās atmiņas par 1949. gada 25. marta dienu, kad viņas ģimenei, arī mīļajai vecmāmiņai (viņa kopā ar bērniem redzama fotoattēlā uz grāmatas vāka) sākās sāpju ceļš lopu vagonā uz Sibīriju. Mazajai pirmklasniecei Rutai brīnumainā kārtā izdevās palikt Latvijā. Viņa izauga liela, pabeidza Latvijas Valsts universitāti, daudzus gadus bija pasniedzēja un nu ir uzrakstījusi patiešām labu Grāmatu – godinājumu savai un citām krustpiliešu dzimtām. Tā ir vērtīga un paliekama piemiņas zīme 20. gadsimta skaud­rajos laikmetu griežos bojā gājušajiem un bez kapa kopiņas palikušajiem krustpiliešiem, visiem pa­domju represiju upuriem.
     Lasiet šo Grāmatu, turiet godā savas dzimtas vēsturi, krājiet stāstus, dokumentus, fotogrāfijas, jo tas viss kopā veido mūsu kopīgo – dzīvo vēsturi. 
 
Red. piebilde. Grāmatas «Cilvēku un māju likteņi» atvēršanas sarīkojums notiks 22. martā plkst. 17.00  Krustpils kultūras namā.
 
 
 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (6)

  1. Spodra
    Spodra
    pirms 5 mēnešiem

    Vienmēr ar interesi lasu R. Šenbergas rakstiņus Brīvajā Daugavā. Vienmēr tie ir pārdomāti un saistošā valodā uzrakstīti! Prieks par jauno grāmatu un par iespēju iepazīties ar R. Šenbergu klātienē. Paldies!

    Atbildēt
  2. Autore
    Autore
    pirms 5 mēnešiem

    Paldies!

  3. !
    !
    pirms 5 mēnešiem

    Būs labs pasākums. Jāiet!

    Atbildēt
  4. faktiski
    faktiski
    pirms 5 mēnešiem

    Ilgus gadus autore dzīvojās pa arhīviem, staigāja no mājas uz māju vākdama materiālus. Patiešām ir izdarīts liels un grūts darbs, kas ir un būs milzīga vērtība no paaudzes paaudzē. Tikai Krustpils novada vadība to nespēja saprast, ilgi domāja, sponsorēt šo grāmatas izdošanu vai nē. Liels paldies autorei! :)

    Atbildēt
  5. manuprāt
    manuprāt
    pirms 5 mēnešiem

    izcila recenzija par ļoti vērtīgu grāmatu

    Atbildēt
  6. Kristīne
    Kristīne
    pirms 4 mēnešiem

    Paldies autorei par šo grāmatu un viņas ieguldīto darbu! Cik smagi ir lasīt par to, ko mūsu tuvie un mīļie bij pārcietuši gan fiziski, gan morāli. Paldies!

    Atbildēt

Pievienot komentāru