No barikādēm līdz Mūžīgajai ugunij
AIJA VALDMANE

Mārīte un Aigars Pērkoni – tandēms, kuri visu dzīvi gājuši roku rokā, darot vienu darbu, daloties kopējās interesēs un pasaules redzējumā, atbalstot un esot klāt, kad vajadzīgs drauga plecs, paužot  savu viedokli  tajos jautājumos, kur otram pietrūkst informācijas. Viņi abi ir vēsturnieki un novadpētnieki – katrs ar savu specializāciju, bet vienotu interesi par būtiskiem notikumiem, kas skar Latviju, novadu, vidi, kas apkārt.
 
«Burvīgā vietā, ko sauc par Vagulāniem»
    Ar viņiem abiem sarunājos Kalna pagasta doktorāta atpūtas telpā pie brīnišķīga imitētas marmora virmas tējas galdiņa, uz kura sarindotas kafijas tases un cepumi. Mārīte tikko atbraukusi no skolas, bet darbs ar bērniem prasa atdot sevi visu. Aigars sarunas laikā paliek vairāk tā kā malā, bet par viņu ir vērts uzrakstīt atsevišķi arī kā par ornitologu, dabas draugu pulciņa vadītāju, jo tas ir viņa mūža darbs un aizraušanās.
    – Stāsts ir gaužām interesants. Es esmu šejieniete, dzimusi un augusi Kalna pagastā, burvīgā vietā, ko sauc pa Vagulāniem, tā ir māju kopa, kas tika atdalīta no Dignājas muižas zemes 19. gadsimta 70. gados, – savu stāstu uzsāk Mārīte Pērkone. – Esmu mācījusies Bērzgala pamatskolā – labākajā skolā uz zemeslodes. Vēlāk izglītojos Zasas vidusskolā, arī tā man bija ļoti mīļa skola. Tā bija gan mana skola, gan mana darbavieta, gluži tāpat kā Bērzgala izglītības iestāde. Tā ir sagadījies, ka abās skolās esmu strādājusi daudzus gadus. Bērzgalā – 23, līdz tās slēgšanai, Zasā – deviņus. Ak­nīstes vidusskolā šogad rit astotais darba gads. Iestājos Latvijas Universitātē (toreiz tā saucās P. Stučkas Latvijas Valsts universitāte) Vēstures un filozofijas fakultātē un studiju laikā sāku strādāt Latviešu Sarkano strēlnieku muzejā. Šī pirmā darbavieta man bija ļoti nozīmīga, tā bija interesanta pieredze, turklāt 80. gadu beigās strauji pieauga interese par Latvijas vēsturi, un mēs piedalījāmies Latvijas Brāļu kapu komitejas atjaunošanas darbā. Mēs kopā ar Aigaru šīs organizācijas biedri esam līdz šim brīdim. Aigaru gan tajā laikā vēl nepazinu. Protams, tie cilvēki, ar ko mēs toreiz kopā strādājām, bija ārkārtīgi interesanti. Atjaunotās Brāļu kapu komitejas vadītājs bija dramaturgs Gunārs Priede, ar mums kopā strādāja mākslas zinātnieks Vaidelotis Apsītis, arhitekts Dzintars Driba. Viņš tika atjaunojis arī Āraišu ezera pili. Ar mums kopā bija jurists Andris Grūtups. Viņš interesējās par vēsturi. Nevar nepieminēt Juri Dobeli. Īstenībā viņš man atrada Aigaru! J. Dobelis atnāca uz sanāksmi, atvedot viņu līdzi, un es pie sevis nodomāju: «Vēl viens trakais!» Uzreiz jau mēs neiepazināmies, bet tā es Aigaru pirmo reizi ieraudzīju.
Aigars piebilda, ka «mēs tajā laikā bijām pasisti uz vēsturi. Visu šo laiku uztvērām kā viļņošanos».
 
Pilns teksts – 10. marta "Brīvajā Daugavā". 
Ja vēlaties abonēt šī (vai jebkura cita BD numura, sākot no 2010. gada) numura elektronisko (pdf) versiju, rakstiet uz e-pastu: sarmite@bdaugava.lv
Piemēram: Vēlos saņemt "Brīvās Daugavas" 10. marta numuru savā e-pastā: manspasts@inkaste.lv (jūsu e-pasta adrese).
Viena numura cena – 0,44 eiro, mēneša maksa – 3,80 eiro  (t. sk. PVN 21%) (būs jāveic pārskaitījums internetbankā). 
 

 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru

UZMANĪBU!
Jūsu IP adrese ir bloķēta, neskaidrību gadijumā sazinieties ar administrāciju!