No Subates «Lievenīšu stāstiem» līdz  Gārsenes «Bagātību salai» ar biedrību «Sēlijas laivas»
Andris Zībergs un biedrība «Sēlijas laivas»

Ir 17. novembris pulksten 1.52, agrs rīts pēc pārgājiena. Kamēr pozitīvās emocijas nav pazudušas, top šis raksts. Ir beidzies šogad ceturtais, kopā ar biedrību «Sēlijas laivas» ieplānotais un veiksmīgi realizētais pārgājiens, izmantojot projekta «Sēlijas salas» izveidotos tūrisma piedāvājumus Subatē un Gārsenē.
    Par organizēšanu jāsaka, ka taustāmies, mācāmies, analizējam, tāpēc tieši uz organizēšanu vārdu «veiksme» īsti attiecināt nevar. Uz pārgājiena pašu norisi gan, jo, piemēram, šajā novembrī gandrīz katru dienu līst, bet pārgājiena dienā nelija. Nav mums ieplānots apmeklēt Subates baznīcu, bet, izrādās, ka tikko ir beidzies dievkalpojums, un mācītājs uzaicina mūs uz baznīcu, dodot gājienam svētību – lai kājas negurst, lai muguras nesāp un lai možs prāts…
Sākam iešanu no Suba­tes tirgus laukuma, un pirmais objekts, ko apmeklējam, ir Subates Svētā Miķeļa Romas katoļu baznīca. Su­bates runassievas Guntas Okmanes vadībā apskatām Domes ielu, Subates lievenīšus, bijušo fotodarbnīcu, pie kuras filmēta «Pilsēta pie upes», vēl dažus pilsētā saglabājušos logus ar senatnīgajiem skaistajiem logu rāmjiem un Aļošu – pieminekli padomju karavīriem. Pie pēdējā ielas lievenīša mūs pacienā ar tēju un saulespuķu sēkliņām, tautā sauktām par «semuškām». Gardi bezgala, bet mums jādodas Gārsenes virzienā. Viena no Latvijas skaistākajām un kolorītākajām pilsētiņām nu mums paliek aiz muguras. 
     Pirmie kilometri paiet, virzoties pa grantētiem lauku ceļiem, uz mirkli piestājot pie Latvijas un Lietuvas nacionālajiem partizāniem veltītas piemiņas vietas. Kad kopš pārgājiena sākuma ir pagājusi vairāk nekā stunda, ieejam mežā un pirmo reizi šķērsojam Dienvidsusēju. Tagad ceļš virzās pa mežu, daļēji dublējot pirms Otrā pasaules kara izmantoto ceļu Gārsene–Subate. Par kādreizējo dzīvi te liecina vietām ceļa malā jau milzīgos kokos ieaugušās mūra ēku paliekas, par tagadējo – medību tornis un  dzīvnieku barotava. Visu laiku mums nākas iet pa pavisam nesen braukuša džipa sliedēm. Nav skaidrs, kāpēc mašīna tik dziļi mežā braukusi pa stipri pielijušo ceļu. Tikai nonākot pie Melnupītes, saprotam, ka kāds a/s «Latvijas valsts meži» darbinieks ir sataisījis mums pāriešanas vietu pār Melnupīti. Paldies! 
     Ejot cauri cirsmai, ir iespēja apskatīt zivju ērgļa ligzdu, ko tikai pirms pāris nedēļām, tīrot iešanai paredzēto taku, atradām. Vēl pēc kilometra nokļūstam uz ceļa, kurš virzās gar Dien­vidsusēju kā Latvijas–Lie­tuvas robežupi. Te gājējus piesaista objekts, kurš tiek cītīgi fotografēts un par kuru tiek arī plaši diskutēts gan mutiski, gan arī pārgājiena sākumā izveidotajā «WhatsApp» grupā. Tas ir lietuviešu nelegāli uztaisīts tiltiņš pār upi, lai pa taisnāko ceļu varētu nākt uz Latviju lasīt ogas. Pēc gabaliņa šķērsojam vēl vienu robežupīti. Tā ir Gārsenes un Prodes pagastu robeža. 
    Gārsenes teritorijā ap­skatām divus vēsturiskus, nostāstiem un teikām apvītus objektus: Kurmišķu pilskalnu un Bābu kalnu. No­kļūstam vietā, par kuru mums, organizatoriem, pirms bija vislielākās bažas, bet beigās izrādās, ka šī ir pārgājiena «odziņa» – Dien­vidsusējas šķērsošana pa daļēji dabiski izveidojušos aizsprostu. Visi gājēji – cits sausām, cits basām kājām – veiksmīgi pārvar arī šo šķērsli. Pēc pāris simts metriem izejam uz Indānu ceļa, un tālumā jau redzams pirmā posma noslēguma galapunkts: Gārsenes pils. Vēl tikai jāpaiet garām Sedli­nieku un Dzērvju mājām, pāri barona laikā celtam tiltiņam, šķērsojot Indānu strautu. 
    Esam pilī, kur mūs sagaida z/s «Rātes» īpašnieces Vaļas taisītā garšīgā biezputra, vienreizējie pīrādziņi un mūsdienās neiztrūkstošā kafija. Pēc maltītes lielākā daļa dalībnieku dodas uz mājām, bet izturīgākie pa Gārsenes takām – divu Juru un viena Māra Brakovsku izveidoto kalnu riteņbraukšanas trasi, tālāk uz Sāra kalnu, tad caur Pāvulānu grants karjeru gar «Kalnu» mājām ejam uz Aknīsti, kur šoreiz pa tiltiem vēl divas reizes šķērsojam Dienvid­susēju un pie Aknīstes estrādes, neilgi pirms pulksten 19.00, pabeidzam pārgājienu Subate–Gārsenes pils–Aknīste. 2019. gada Lielais pārgājiens ir beidzies! Lai dzīvo 2020. gada pārgājieni!
   Šajā pārgājienā piedalījās 46 cilvēki. Ģeogrāfiski bija pārstāvēta Gārsene, Aknīste, Asare, Baltmuiža, Subate, Naujene, Jēkabpils, Krustpils, Salaspils, Jum­prava, Jūrmala, Ķekava un diezgan plaši arī Rīga. Ie­spējams, kādu piemirsu. Visi 46 dalībnieki nogāja 18 km maršrutā Subate–Gārsenes pils, tajā skaitā arī 9, 11 un 13 gadus veci bērni. Astoņi dalībnieki nogāja arī posmu līdz Aknīstei, viņu skaitā arī divas dāmas un divi gājēji, kuru vecums sasniedzis cienījamos 65 gadus. Par kopā noieto attālumu gan domas dalījās, jo tehnoloģijas rāda atšķirīgus skaitļus: 30,29 km un 33,00 km. Tāpēc paliksim pie nekonkrēta cipara: vairāk par 30 km.
    Un vēl mazliet par 2019. gada rīkotajiem pārgājieniem: Gārsene–Dūņu tilts–Aknīste. Īpaši gājienu nereklamējot, tajā piedalījās 21 cilvēks. Nereklamējāmies tāpēc, ka no Dūņu tilta līdz Aknīstei braucām ar laivām, kur bija ierobežots vietu skaits. Daži vēlējās līdz Aknīstei doties ar kājām. Secinājumi: Gārsenes takas un riteņbraukšanas trase visskaistākā ir tieši vizbulīšu ziedēšanas laikā, un laivot pa nelielo Dienvidsusēju ir ļoti interesanti. Pārgājiena garums – 13 km ar kājām vai 10 km ar kājām un 3 km ar laivām. Maršruts nav grūts, taču neliela fiziskā sagatavotība nepieciešama. Divreiz jābrien pāri Dien­vidsusējai, bet var arī basām kājām. 
    Nakts pārgājiens Gār­senes/Subates robeža–Gār­senes pils–Sāra kalns. Pār­gājiens tika organizēts īsākajā vasaras naktī. Pirms pārgājiena noklausījāmies grupas «Laimas muzykanti» koncertu Aknīstes estrādē. Pēc tā ar autobusu devāmies uz iešanas sākumpunktu. Kopā nogājām aptuveni 13 km. Saullēktu gan tajā rītā neredzējām, jo debesis bija apmākušās, taču tas nemazināja prieku par būšanu dabā. Secinājumi: maršruts nakts iešanai ir labs, nepieciešama gan neliela sagatavošanās (atstarojošās vestes un lukturīši). Pieda­lījās 31 persona.
    Pārgājiens ar laivu braucienu uz Ilzenbergas muižu Lietuvā. Vietu skaits laivās bija ierobežots, tādēļ vispirms aicinājām cilvēkus, kuri bija mūs atbalstījuši, palīdzējuši, piedalījušies talkās. Pēdējiem, kuri pieteicās, nācās pat atteikt. Maršruts viegls, principā var iet arī ar mazākiem bērniem, taču iešanas fani varētu justies nedaudz vīlušies. Īsts svētdienas atpūtas brauciens ar gidu Ilzenbergas pilī, ekoloģiskām pusdienām, ne­daudz atspirdzinošiem dzērieniem un labu kompāniju. Nogājām ap 7 km un 3 km nobraucām ar laivām. Piedalījās 17 personas.
     Beidzot rakstu lielu paldies visiem, kuri palīdzēja tam visam notikt: Gārsenes pagasta pārvaldei par palīdzību taku uzturēšanā un veidošanā, Uldim Linartam, Gārsenes Brakovsku ģimenei, Subates kopienai, Lāsmai Prandei, Jānim Dzimtajam par informatīvo atbalstu un visai vietējās kopienas daļai, kura piedalījās talkās, pārgājienos un atbalstīja morāli. 
Uz tikšanos Sēlijas dabā!
 
 
Organizatoru un pārgājienu dalībnieku foto no WhatsApp grupas
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (1)

  1. Anita
    Anita
    pirms 2 nedēļām

    Sėlija - vieta,kur smelties spėku un iebrist brīnišķā ainavā. Izbaudiet !

    Atbildēt

Pievienot komentāru