Noslēdzies projekts par seno sēļu rotu un dzīvesveida izpēti
ILZE BIČEVSKA

 
Zasas amatniecības centrā «Rūme» otrdien notika projekta «Sadzīves priekšmeti un dzīvesveids Sēlijā X–XII gadsimtā» noslēguma pasākums, uz kuru bija aicināti šā projekta vasaras nometnes dalībnieki – skolēni, darbnīcu vadītāji, kā arī citi interesenti. Kopumā šā projekta dažādās nodarbēs piedalījās divdesmit pieaugušie un tikpat bērnu.
    Pasākumu ievadīja rotkaļa Uģa Dravas stāstījums par senajām sēļu rotām, un klāt-esošie varēja apskatīt arī līdzpaņemto ievērojamo klāstu ar rotkaļa darinājumiem. U. Drava pastāstīja par Latvijā savulaik atrastajām dzelzs laikmeta rotām, pēc kuru parauga tapuši arī viņa darbi. 
– Par šo tēmu es varētu runāt stundām, – sacīja rotkalis Uģis Drava. 
    Katram rotu veidam – pakavveida piekariņiem, gredzeniem, pūču saktai, vīru un sievu aprocēm – mākslinieks varēja parādīt paraugu no saviem darinājumiem, un klausītāji vēlāk to visu apskatīja, izcilāja, pielaikoja. 
     – Sākotnēji rotām bija praktiska nozīme: piemēram, krustadatas bija vajadzīgas apģērba sastiprināšanai. Bet ar laiku rotu izskats un daudzums jau liecināja par cilvēka sociālo stāvokli: kam tās greznākas un vairāk – tas pārtikušāks. Pārsvarā šīs senās rotas tapušas no bronzas, bet bija sēļiem un arī citviet Latvijā rotas no sudraba un retāk arī no zelta vai vismaz ar zelta pārklājumu, – stāsta U. Drava. Rotkalis klausītājiem atklāja faktu, ka šo seno rotu no­saukumi, pēc kuriem  mēs patlaban tās atpazīstam, ir izdomāti pagājušā gadsimta sākumā. 
    – Rotu klasificēšanas ērtību labad, kā arī ņemot vērā to izskatu, nosaukumus izdomāja un ieviesa arheologi. Latvijā ļoti izplatītas bija aproces, rotātas ar zvēru galvām, kā arī spirālaproces. Vairogaproces tiek uzskatītas par vairāk raksturīgām Latgalei. Tajā pašā laikā jāpatur prātā, ka arī senie sēļi nedzīvoja izolēti: bija kuģošanas ceļš pa upi, bija tirdzniecība un arī informācijas apmaiņa. 
      Par to, ka tautu tradīcijas ietekmējās cita no citas, liecina, piemēram, izrakumos Dānijā un Polijā atrastās mūsējām līdzīgās senās rotas, – stāsta Uģis Drava.
    Savukārt par paša projekta norisi stāstīja «Rūmes» pārstāve Daina Alužāne. 
     – Šis projekts nebija naudas izteiksmē bagātākais, arī laika nogrieznī tas nebija ilgs: sākām šā gada pavasarī un finišējam rudenī, bet tas deva tādu lielu morālu gandarījumu. Ļoti jauka bija projekta laikā notikušās bērnu vasaras nometnes  atmosfēra Dignājas skolā. Mēs bērniem mācījām praktiski to pašu, ko visa šā projekta ietvaros veica pieaugušie te, «Rūmē»: apguvām ādas apstrādi, mācījāmies aušanas paveidu celošanu, lipinājām māla zirdziņus, kas, lai arī viens otrs sanācis tāds pašķībs, bija gatavoti cītīgi un no sirds. Nometnes noslēgumā mums bija viktorīna, kuras jautājumi bija par nodarbībās dzirdēto stāstījumu, un jāteic – bērni bija cītīgi klausījušies un zināja pareizās atbildes, – stāsta Daina Alužāne. 
    Nometnē Dignājā tika mācītas arī sēļu rotaļas un dziesmas, un šo pasākumu vadīja folkloriste Vita Talla.
     Par to, cik viegli vai grūti iemācīties ādas apstrādi un kur sameklēt labus un lētus instrumentus, klausītājiem stāstīja Aivars Ērglis, kura līdzšinējā pamatnodarbe bija kokapstrāde. 
    – Nācās atcerēties lietas, ko man savulaik mācīja vectēvs, kurš bija zirgkopis, – stāsta meistars Aivars Ērglis. 
Agrāk iegūtās zinības palīdzējušas ādas apstrādes ērtībām izgatavot seglu spīles, kurā iestiprinātajam ādas gabalam ērtāk nošūt vīli. Apgūstot jaunās iemaņas, A. Ērglis iesākumā gatavoja maciņus no ādas un rupja auduma. 
    Arheoloģisko trauku darb­nīcu vadīja keramiķe Anda Svarāne, un projekta laikā tapušie seno sēļu sētā lietoto trauku paraugi patlaban izlikti speciāli izgatavotajā, pie griestiem piekārtajā gaismas plauktā. Un vēl šā projekta ietvaros tapa četri stilizēti senie sēļu sieviešu tērpi, no kuriem viens tiks dāvāts Zasas vidusskolai, divi – kultūras namam, bet viens paliks amatniecības centra «Rūme» rīcībā. 
   Projekta «Sadzīves priekš­meti un dzīvesveids Sēlijā X–XII gadsimtā» noslēguma pasākumā izskanēja Vitas Tallas dziedātās dziesmas un dūdu spēle, kā arī varēja noskatīties vairākus videomateriālus, kas stāsta par vasaras norisēm.
    Projekta atbalstītāji bija «Latvijas valsts meži», Zem­gales plānošanas reģions, Valsts kultūrkapitāla fonds un Jēkabpils novada pašvaldība. l
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru