Cilvēki ir dažādi. Citi gaužas par grūto dzīvi, citi – sakniebtām lūpām dara savu darāmo, kaut arī tas viņiem nemaz tik ļoti nepatīk, vēl kādi blakus tiešajam darbam nodarbojas ar kaut ko, kas viņiem sagādā prieku. Šis prieks nāk pats par sevi – kad ieraugi to, ko esi meklējis, vai arī pavisam nejauši uzduries interesantam objektam, ko vērts iegūt savā īpašumā. Tas ir kolekcionāra prieks.
Ar to arī nodarbojas atašānietis, bijušais muzeja darbinieks, kādreizējais Atašienes pagasta padomes priekšsēdētājs, Breša zemnieks un ilggadējs pagasta un novada deputāts Oļģerts Stalidzāns. Novada laikā vedis uz Valsts prezidenta pili «stiprināt» karogu un ģerboni. Viņš gan pats par sevi saka, ka nebūt nepieder pie tādiem, kas kolekcionēšanai nododas par katru cenu, lai tikai viņam būtu pilna kolekcija konkrēto lietu. Oļģerts viņam interesējošās lietas iegūst nesteidzoties, un patiešām tikai tādas, kas viņu priecē.
«Plati» nomainījis par 180 grādiem
Sēžot pie gara virtuves galda, mēs vispirms aplūkojam sērkociņu kārbiņu etiķetes. Tās ir visdažādākās – gan pašmāju, gan no citām zemēm atvestas. Daļu šo kārbiņu Oļģerts salīmējis uz planšetes, bet daļa etiķešu vēl nesakārtotas glabājas lādītē. Uz tām ir dabas skati, kosmosa tēmas, portreti un daudz kas cits.
Mūs gaidīdams, viņš bija asinājis un gatavojis asmeņus medību nažiem. Oļģerts stāsta, ka Marinzejā bija gateris, un tur mētājās zviedru zāģi, kas bija noderīgi asmeņiem. Tagad jau medību nažus var nopirkt, bet kādreiz nevarēja. Tomēr patīk gatavot pašam. Kā nekā viņš ir mednieku un makšķernieku biedrībā «Ataša».
– Esam saudzējuši, uzturējuši stirnas un staltbriežus, kas atvesti uz šejienes mežiem, – stāsta O. Stalidzāns. – Patiesībā esmu nerealizējies mežzinis. Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas neklātienē sāku mācīties mežsaimniecību. Mani interesēja daba visapkārt. Toreiz vēl bija mežzinis Jāzeps Vuškāns. Viņš mums daudz ko interesantu stāstīja par mežu, kokiem. Tas bija skaisti un aizraujoši. Taču neklātniekiem vajadzēja iet dienestā. Tāpēc pametu šo izglītības iestādi un vēlāk iestājos klātienē Liepājas institūtā, tā ka pēc profesijas esmu fizikas un matemātikas skolotājs. Tā, lūk, «plati» nomainīju par 180 grādiem.
Šķiet, ka esi atgriezies pagātnē
– Kā jau iepriekš minēju, es neesmu sevišķi nopietns kolekcionārs. Taču to, kas man patīk, kolekcionāru saietos nopērku, – stāsta O. Stalidzāns.
Viņam ir vairāki albumi ar Jēkabpils un Krustpils vēsturiskajiem skatiem. Oļģerts pats saka, ka, pārskatot šīs fotogrāfijas, šķiet, ka esi atgriezies vecajā pilsētā un staigā pa tās ieliņām. Viena daļa ir iegūta no Jāņa Zepa kolekcijas. Daļa O. Stalidzānam piederošo vēsturisko bilžu saliktas stendos pie Daugavas. Tajās redzams Pirmais pasaules karš: 1914.–1918. gadi. Tāpat viņš tika gatavojis izstādi leģionāru dienai, uz ko viņu uzaicināja Gundars Kalve.
– Savulaik iestājāmies Brāļu kapu komitejā, mūsu grupa saucās «Varieši», interesējāmies par kritušajiem, meklējām apbedījumus, saskaņojot ar Brāļu kapu komiteju. Bija mums arī domstarpības ar centrālo organizāciju par to, vai pasaules kara apbedījumi ir jārok laukā vai arī tikai jāapkopj un jāuzliek krusts. Mūsu grupa uzskatīja, ka nav ko aiztikt. Tie ir jāsakārto un jāuzliek krusti. Cita lieta, ja kāds dus purvainā vietā, tad gan jārok laukā un jāmeklē piemērota kapavieta. Taču kā biedrība mēs jau bijām paveci «vilki», kuriem ne vienmēr viss pa spēkam. Tāpēc apsveicami ir tas, ka tagad darbojas biedrība «Zvaigzne», kurā ir iesaistījusies Sarmīte Ozoliņa. Mēs ar viņiem sadarbojamies informācijas apmaiņas līmenī, bet aktivitātēs īpaši nepiedalāmies. S. Ozoliņa daudz ko uzzina un atrod pati, apmeklēdama neapdzīvotas vai maz apdzīvotas vietas, – stāsta O. Stalidzāns.
Mirušie nav ne savējie, ne viņējie
– Man patīk Sarmītes teiktais, ka mirušos nevajag dalīt savējos un viņējos. Pārbedīt kritušos, ja tas nepieciešams, tas ir mūsu pienākums pret senčiem,– turpina novadpētnieks. – Esmu apmierināts ar to, ko dara biedrības «Jēkabpils mantojums» priekšsēdis Jānis Zeps. Viņš «rok» dziļi un pamatīgi. Sēž arhīvos. Šī biedrība vēsturi pēta nopietni un atbildīgi.
O. Stalidzānam pieder albumi un planšetes, kur atrodas dažāda kara laika atribūtika: nozīmītes, apliecības, jostu sprādzes, krusti, un tās pieder gan krieviem, gan austriešiem, gan beļģiem. Tāpat ir saglabātas sarkano strēlnieku kokardes un lauku virtuves plāksnīte. Kā piemiņa no vecāsmātes brāļa pie Oļģerta glabājas Jura krusts. Aplūkojami vācu dzelzs krusti, kā arī beļģu, angļu medaļas par dalību karā. Vāciešu «Zilais maksis» skaitās viens no lielākajiem militārajiem apbalvojumiem.
Šķelmīgas meitenes un skaistas kleitas
– Oļģertam patīk kolekcionēt arī cita satura veco laiku atklātnītes, ne tikai tās, kur redzamas vecās pilsētas. Arī šīs viņš iegādājas kolekcionāru salidojumos. Tās viņš salicis apgleznotos, skaistos albumos. Tur ir gan pārīši uz ainaviska fona, gan daiļas vai šķelmīgas meitenes ar 30. gadiem raksturīgu matu sakārtojumu. Viņām ir interesantas kleitas, pozas, galvas pagriezieni. Kolekcionārs šīs senās bildes sakārtojis tā, ka Latvijas armijas karavīri vai arī citi civilā apģērbā tērpti tā laika vīrieši mijas ar šīm meitenēm, līdz ar to albumā veidojot pārskatāmību un simetriju.
«Domās satiekos ar šiem cilvēkiem»
– Man patīk pētīt un ieskatīties cilvēku sejās, kas ataino raksturu, domas, pat dzīves virzienu, – turpina O. Stalidzāns. – Gluži tāpat kā domās staigājot pa vecajām ieliņām, es savā iekšējā pasaulē satiekos ar šiem cilvēkiem.
O. Stalidzāna istabā pie sienas karājas glezna «Krustpils pils», un to gleznojis Aleksandrs Štelmahers, tagadējā fotomākslinieka Andra Štelmahera tēvs, kas pēc profesijas bija izcils pulksteņmeistars.
– Kultūras jomā mums nekas netiek dots, nekādas lielās finanses netiek piešķirtas, – spriež Oļģerts. – Ja naudas devēji uzskatīs par vajadzīgu kultūras objektus saglabāt, tad šī joma arī saglabāsies. Uz to arī paļaujamies. Saviem spēkiem vien to izdarīt grūti.
Latviskā vide nav izzudusi
Mājas koridorā ir liels sienas gleznojums ar rudenī nodzeltējušiem bērziem un debeszilu ezeru, kurā peld balti gulbji – tas arī ir kā atgādinājums tam, ka dzīvojam latviskā vidē.
Savukārt plašajā pagalmā pie tikpat plašas lielas klēts sienas ir sasprausti un izstādīti veco laiku rīki – veco ratu riteņi, ilksis, grābekļi, izkaptis, māla podi, krūkas un daudz kas cits.
– Nekad neko neizmetu, visu saglabāju un arī no citiem paņemu to, ko kāds taisās mest laukā, – skaidro O. Stalidzāns.
Jautāts par to, par ko viņš pats sevi uzskata, ņemot vērā viņa padaudzos amatus un aizraušanās, Oļģerts atbild, ka tomēr par novadpētnieku. Kā nekā viņš ilgus gadus bijis arī sertificēts vides gids, vadājis tūristus pa Latvijas skaistākajām vietām – Oļģertam patīk cilvēkiem stāstīt, rādīt. Arī tagad viņš to neatsaka, ja ir tāda vajadzība.
– Man nepatīk, ka cilvēki gaužas, ka viss ir slikti. Tā jau nu tīri nav. Vienmēr var atrast ko darīt. Tagad esmu brīvs cilvēks un vairāk varēšu nodoties saviem vaļaspriekiem, – tā O. Stalidzāns.
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma».
Sanita
Diemžēl puse no tā muzeja ir tēva sazagts, nevis kāds metis laukā.
GedertsPiebriedis
Kapec jaunaš Štemahers nemācijas par pulksteņmeistar?