«Paldies par gaišumu, vienkāršību un īsto vērtību godā celšanu!»
INESE ZONE

30. novembrī Jēkabpils Tautas nama lielajā zālē pulcējās rakstnieces Lūcijas Ķuzānes daiļrades cienītāji, domubiedri, līdzgaitnieki, bijušie audzēkņi, literāti un novadpētnieki, lai pilsētas bibliotēkas rīkotajā  atmiņu  pēcpusdienā «Ak, pasaulīt!» kopā ar rakstnieci L. Ķuzāni nosvinētu viņas 90 gadu jubileju.
     Rakstnieces goda krēslu rotāja Sēlijas karogs, jo tieši viņa ar Sēlijas novada kultūrvēsturiskajam mantojumam un literātiem veltītajiem darbiem, ar Jānim Jaun­sudrabiņam veltītajiem pasākumiem Neretā cēla godā un zināšanā Augšze­mes jeb Sēlijas vārdu. Un kā nu nē, jo tieši tur Mēmeles pa­gasta Gricgalē aizritējusi rakstnieces bērnība. L. Ķu­zāne pati savu dzīves gājumu iedala deviņās  raksturojošās septiņgadēs, un, tās pieminot, soli pa solim tika izstaigātas L. Ķuzānes dzīves un darba gaitas, veltītas dzimtajai  Sēlijai. 
   Pirmo bērnības dienu septiņgadi pieminot, rakst­nieci sveikt nāca  dzimtās puses Neretas novada paš­valdības pārstāvji, arī Lidija Ozo­liņa, kas kopā ar L. Ķu­zāni strādājusi pie grāmatas «Mēs – neretieši». 
    – Mēs Neretas pusē visu šo mēnesi dzīvojam Lūcijas zīmē, par šo jubileju domādami. Mani Lūcija darbā pie Neretas grāmatas ir tādā literārajā akadēmijā izskolojusi, kādu nekur citur nevarētu dabūt, – atceras Lidija Ozo­liņa. Skolotājas darbā Jēkabpilī L. Ķuzāne aizvadījusi 28 gadus. Atmiņās dalīties nāca viņas pirmie skolēni no toreizējās Jēkabpils 1. vi­dusskolas, kas par savu runasvīru bija izvēlējušies Mārtiņu Rupmeju.   Viņi at­ceras savu skolotāju, kas bija vienkārša un tieša, iemācīja mīlēt literatūru, mācīja domāt, vērtēt un ļāva paust brīvi savus spriedumus. Daudz brīvāk, nekā tolaik bija ļauts, un tāpēc pati cieta par savu rīcību. Taču, kā atceras skolēni, vienmēr turējās ne pa labi, ne pa kreisi no patiesības. Tas arī bija laiks, kad L. Ķu­­zāne sāka savu literātes un publicistes darbību un mudināja uz rakstīšanu arī citus. Tās ir publikācijas to­reiz «Padomju Daugavā», kas vēlāk pārtapa sadarbībā, veidojot literāro pielikumu «Daugaviņa» un konsultanta darbā jauno literātu apvienībā. Par to atmiņas dalījās kultūras darbinieks Andrejs Mihalovskis, literātes Skai­d­rīte Gailīte un Ligita Ābolniece. Par saviem laimes ga­diem rakstniece sauc Jē­kabpils Agrobiznesa koledžā, toreiz – Ekonomiskajā tehnikumā, pavadītos darba gadus, kad top pirmā grāmata «Mana Augšzeme stāsta» un citi darbi. Un tehnikuma kolēģi un L. Ķuzānes tradīciju pārņēmēji pedagoģijā, sveicot rakstnieci, atceras, kā viņa dzīvi mācību iestādē padarījusi radošu un interesantu ar literārajām konferencēm, disputiem un uzvedumiem, kā aicinājusi uz tikšanos Aleksandru Pe­lēci un citus. Radoša sadarbība ar Aleksandru Pelēci, par kura veikumu L. Ķuzānei tapusi grāmata «Alek­sandrs», viņu ieveda Talsu literātu pulkā. Tāpēc sveicēju vidū bija arī Talsu literātu apvienības pārstāvji Zigurds Kalmanis un Maija Laukm­a­ne. Beidzot skolotājas darba gaitas, L. Ķuzāne var vairāk pievērsties rakstniecībai, un top grāmatas, kas ceļ gaismā un saglabā nākamajām paaudzēm Sēlijas kultūrvēsturiskās bagātības un tās talantīgo novadnieku veikumu. Radošā virsotne tam visam ir grāmata par Jāni Jaunsudrabiņu «Saule mū­žam mana», kas, sagaidot rakstnieka 140 gadu jubileju, pārizdota papildinātā izdevumā. Ja nebūtu L. Ķu­zānes un viņas domubiedru devuma Sēlijas garamantu pūra celšanā saulītē, diezin vai daudzi tagad ar lepnumu teiktu: mēs esam no Sēlijas, un diezin vai Sēlijai tad būtu tik manāma atpazīstamība kā kultūrvēsturiskam novadam. Tagad ir, un par to atmiņās dalās Aku­rateru dzimtas pētniece, skolotāja Ausma Bērziņa, no­vadpētnieks Gunārs Spī­dainis un Viesītes muzeja «Sēlija» vadītāja Ilma Svi­lāne. Bū­tisks ir arī L. Ķu­zānes de­vums Atmodas laikā un Tau­tas frontes darbībā. Un tur nu labi zināms tandēms ir L. Ķuzāne un dzejnieks un publicists Andris Grīnbergs. Kad visi sveicēji ir atritinājuši atmiņu kamolu, ar savu paldies mātei, vecmāmiņai un vecvecmammai nāk L. Ķuzā­nes prieka un spēka avots – ģimene: dēls Jānis, mazmeitas Ilze un Evija un mazmazbērni. Visi stāsta, ka viņa  arvien ir atvērta visam jaunajam, gatava mesties iekšā dullās idejās un ļoti, ļoti mīl savu dzimteni Latviju. 
    Cauri visu sveicēju teiktajam vijas doma vēl nemest plinti krūmos un iepriecināt visus ar kādu jaunu grāmatu. Jo, kā, sveicot rakstnieci, sacīja folkloras kopas «Rati» dalībniece, fotomāksliniece Daiga Kalniņa: jāteic paldies L. Ķuzānei, ka viņa ir uzrakstījusi to, ko tikai viņa var uzrakstīt, un viņai tas izdodas.  
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (1)

  1. rasa
    rasa
    pirms 5 dienām

    Paldies par šo rakstu! Te ir gan Ķuzānes personība un viņas veikuma cildinājums, gan jubilejas svinību gaisotne. Īpašs paldies par Mārtiņu Rupmeja atmiņām (nepazīstu, bet zinu, kas viņš bija un ir).

    Atbildēt

Pievienot komentāru