Par dīķiem, ezeriem, karpām, līņiem, amūriem, zivju mazuļiem, makšķerniekiem un teritoriālo reformu
Juris Šteinbergs

Zemnieku saimniecības «Kalves» īpašnieks Gundars Kalve ir lielākais zivju audzētājs Krustpils novadā. Gadu gaitā, nodarbojoties ar akvakultūru, uzkrājusies ievērojama pieredze, ar kuru saimnieks dalās gan ar aicinātiem interesentiem, kas bieži apmeklē viņa saimniecību, gan šoreiz arī ar lasītājiem. 
 
No viena dīķa līdz vidējai saimniecībai
 
    – Cik ilgi nodarbojaties ar  zivju audzēšanu?
    – Sāku 1999. gadā un jau 2000. gadā ievācu pirmo «ražu». Saimnieko­šanu sākām ar govīm, esam audzējuši  teļus un  kartupeļus, bet zivis ir pēdējais, ko esam uzsākuši. Manam vecvecvectēvam Jēkabam šeit piederēja 35 ha zemes. Apstrādāta bija katra pēda, bet pa kolhoza laikiem tur, kur tagad ir dīķi, bija liekņas un viss  aizaudzis ar nātrēm un krūmiem. Cilvēki to sauca par čūkslāju. Mani tas aizskāra, ka manu senču zemi tā dēvē. 1998. gada pavasarī sāku tīrīt krūmus un ievēroju, ka pa lejām smuki tek ūdens straumītes. Aiz gara laika uztaisīju sniega dambi un vēroju, ka veidojas tādas smukas pļaņčkas. Padomā­ju: ja tur iz­plēstu kārklu sak­nes, iztīrītu, uzbērtu cietu grunti, veidotos smuks dī­ķis. Un tā izveidoju pirmos dīķus 2,4 ha platībā. Jau pirmajā gadā ielaidām karpas un dabūjām labu pieaugumu, jo dabīgās barības dīķos bija daudz.  Novācot pirmo ražu, sapratu, ka tas ir tīri labs bizness.  Skatījos uz nākamo liekņu – tur atkal var izveidot dīķi, tad vēl uz nākamo, un tā radās vesela dīķu kaskāde līdz pat Daugavpils šosejai. Pēc ienesīguma zivju bizness man ir trešais aiz augkopības un mežsaimniecības. Ienesīgu­ma ziņā akvakultūra sastāda 5–7%. 
   –  Cik hektāru dīķu jums ir tagad? 
    –  Kopā 80 ha, bet kvalitatīvi dīķi – 40 ha. Man bieži jautā, kas ir  kvalitatīvi dīķi. Tas ir dīķis, kur es labi varu pievest zivis un labi novākt, ērti barot, ar laipām un  zivju uztvērējiem, ar trepēm zivju nešanai, ar barotavām  un kontroles mehānismiem. No kvalitatīva dī­ķa var dabūt vairākas reizes lielāku pieaugumu  nekā no parasta.  Kad es sāku nodarboties ar akvakultūru, vaicāju cilvēkiem, kas  to dara gadiem:  cik es no hektāra varu da­būt pieaugumu gadā. Man teica, ka 400–600 kg. Tas  neder, va­jag tonnu. Tas ne­esot iespējams! Esmu pierādījis, ka  ir – labā dīķī normālā gadā   pieaugums ir 1,5 tonnas uz hektāra. 
    – Vai ir kaut kādas normas, cik daudz zivju var būt uz hektāru?  
    –  Ja gribu saņemt Lau­ku atbalsta dienesta maksājumus, – 600 kg uz hektāra. Bet tas mani ieliek audzēšanas rāmjos. Es no tā hektāra varu iegūt vairāk, tādēļ uz atbalstu nemaz nepretendēju.  Šādi noteikumi ir izdevīgi lielsaimniecībām, kam ir 500–1000 ha lieli dīķi. Ja tās sāks audzēt tā, kā to daru es, radīsies pamatīga zivju pārprodukcija.  Mums kā ma­zajai saimnie­cībai vai tādai, kas lē­nām ķepurojas uz vidējās pusi, šie limiti ir ārkārtīgi zemi. Tu uztaisi trolejbusu, kas var pārvadāt 120 pasažierus, bet tev saka – vari vest tikai 30.  
   – Vai audzējat tikai karpas? 
    – Manos dīķos ir polikultūra. Tur ir gan karpas, gan līņi, gan baltais amūrs, pa­pildus piešauju klāt šī gada līdacēnu kāpurus, kas, ne­skādējot lielajai karpai, pa vasaru  uzaug līdz 200 gramiem, lai gan normāli tiek uzskatīts, ka tam vajadzētu sasniegt  30 gramus.  
   – Tiek uzskatīts, ka ekonomiski visizdevīgāk ir audzēt karpas. Vai šīs citas sugas arī dod ienākumus? 
   – Protams, tas pats baltais amūrs. Šo zivi uzskata par Latvijā introducētu su­gu,  un Zivju fonds nekādos projektos to ielaišanu neatbalsta.  Netaisos ar viņiem strīdēties, bet, ja es  pavasarī ielikšu sludinājumu, ka pārdodu baltos amū­­rus, mums zivju māju apgāzīs. 
   – Amūrs ir populārs ar to, ka izēd ūdensaugus. Vai šīs zivs spējas iztīrīt ūdenstilpes  nav pārspīlētas? 
    – Paziņam bija hektāru liels dīķis, kurā jūlija sākumā nebija neviena kvadrātmetra ar atklātu ūdens laukumu. Uz hektāru ielaidām 200 kg  250-gramīgus amūrus. Ru­denī zivis jau bija kilogramīgas un dīķī nebija nevienas zāles tālāk par metru no krasta. Tas nozīmē, ka saimnieks bez ekskavatora attīrīja savu dīķi, novāca bez pļaušanas krasta apaugumu, jo zivs iztīra arī krasta zonu,  dabūja četr­kāršu svara pieaugumu un, pārdodot zivis, arī 300% peļņu. Protams, tik daudz uz vienu hektāru nav jālaiž, bet tas, ka pietiek ielaist 2–3 amūrus uz hektāru, arī ir absolūta muļķība, jo katram lopiņam ir norma, ko viņš var apēst.  Es rēķinu, ka optimāli vajadzētu ielaist  70 kg uz hektāru,  un tad rezultātu garantēju. 
– Līņus arī ir izdevīgi audzēt? Un kāpēc kopā ar karpām? 
    – Līnis ir dīķa sanitārs. Karpa ēd visu kā cilvēks, bet  tā ir tīrīga zivs, un, nedod dievs, iedot barību, kas ir kaut vai viegli iebojājusies. Graudi barotavā pēc 3–4 dienām sāk viegli smakot, un  karpa saka: «Ēd pats!».  Tad  ir līņa laiks, kas to visu apēd ar gardu muti. Ne velti makšķernieki ēsmai, ejot uz līni, izmanto viegli iepuvušus  produktus – biezpienu un sieru. 
    – Pamatā tomēr audzējat karpas. Cik šīs zivis pieaug svarā gada laikā?
    – Viss ir atkarīgs no ataudzējuma. Visstraujāk pieaug viengadīgā karpa. Ielaižot 50 g zivtiņas pavasarī dīķī un viņu labi barojot, rudenī ārā dabūjam ap 500 g smagas.  Tātad – desmitkāršs pieaugums. Nākošgad šo pašu karpu ielaižot atkal dīķī, mēs dabūjam divus līdz divarpus kilogramus – četrkāršu pieaugumu. No maija vidus līdz augustam karpa audzē muskulatūru un gaļu, bet pēc tam sāk audzēt taukus ziemai. Tādēļ, ja noķeram zivtiņu oktobrī un to gatavojam, tad ap mugurkaulu un iekšējiem orgāniem var redzēt  pat kulaka lieluma tauku saaugumus. Tas ir krājums, ko zivs nodedzina ziemā. Tad  karpa zaudē 10–15%  svara. Visumā karpas aktīvi barojas četrus mēnešus – no maija vidus  līdz  septembra vidum. 
   – Cik apmēram graudu jāizbaro, lai karpas svara pieaugums būtu 1 kg? 
   – Man katram dīķim ir uzskaite, cik kilogramu  zivju ielaists, cik graudu izbarots un cik kilogramu rudenī no dīķa izņemts, tāpēc varu pateikt samērā precīzi – vidēji ražīgā dīķī, kur ir arī odu kāpuri un ūdens­zāles, ir jāizbaro 3–4 kg kviešu, lai zivs svars pieaugtu par vienu kilogramu. Pupas un soja dod vēl lielāku pieaugumu. Savukārt kartupelis – enerģiju,  zivis  raus makšķernieku auklas un atlieks āķus, bet laba pieauguma nebūs.  Ar pu­pām, zirņiem un soju ir cita problēma – iekšējie orgāni pārlieku apaug ar taukiem, un tādas zivis var aiziet bojā. Tādēļ ar šiem augiem var barot  tikai  zivis, par kurām  zini, ka tās garantēti varēs pārdot kā pārtikas produktu.  
    –  Kādi vēl ir riski, nodarbojoties ar akvakultūru?  
   – Liela  problēma ir slimības. Latvija ir piegāzta pilna ar Lietuvas un Polijas karpām, kas nāk no konvencionālajām saimniecībām, kur neseko  līdzi ne biotehniskajiem pasākumiem, ne veterinārijai, ne drošības pasākumiem. Lietuvā ir veikts anonīms pētījums lielākajās saimniecībās, un rezultāts ir bēdīgs – pusē saimniecību ir gan pavasara virēmija, gan koiju karpu vīruss, gan vēl sliktākas slimības.  Un ko dara šīs saimniecības, kuras ir zaudējušas tirgu Lietuvā, vai poļu saimniecības, kas zaudējušas eksporta tirgu Vācijā?  Viņi savas zivis piedāvā Latvijā! Paskatieties sludinājumu portālā, no kurienes  nāk zivis –  no Lietuvas, un tās ir  slimās saimniecības.  Man  telefonā ir daudz foto  ar beigtām zivīm,  kas ir latviešu starpnieku ievestas. Starpnieki saka, ka realizē savas zivis tālākai audzēšanai, bet viņiem nemaz nav dīķu. Jābūt ļoti uzmanīgam. Ja ielaidīsi zivis ar koiju karpu vīrusu, vari  uz 10 gadiem aizmirst par zivju  audzēšanu savā saimniecībā.  
    – Makšķerniekus visvairāk satrauc lenteņi. 
   – Tas lentenis, kas ir karpā, cilvēkiem nav bīstams. Karpa ir spēcīga zivs, ēd labi, ir vāji ietekmējama no ārējiem faktoriem, ar bie­zām zvīņām. Tai arī ir parazīti, un tā pārnēsā visādas slimības, bet  pati ne­saslimst. Ļoti labs paņēmiens cīņā pret slimībām, ko agrāk pielietojām, kamēr vēl bijām maza saimniecība, ir vannošana sālsūdenī pa­vasarī.  Vienā kubikmetrā ūdens izšķīdina 50 kg sāli, un tādā ūdenī karpu ie­gremdē uz 4–5 minūtēm. Zivij tas ir stress, bet, ielaižot vasaras dīķī, viņa ir uzfrišināta kā jauna  meitene.
    – Vai Pārtikas un veterinārais dienests (PVD)   veic kādas kontroles saimniecībā?
   – Protams. Mana saimniecība ir reģistrēta PVD, atzīta PVD. Regulāri tiekam kontrolēti, vai ir ievērotas zivju labturības prasības, vai ir uzskaite, kad zivis pārvietotas, kad nolaists ziemas dīķis, kad zivis aizvedām uz vasaras dīķi, vai ir veikti kaut kādi veterinārijas pasākumi. Katrs dīķis ir reģistrēts kā novietne, līdzīgi kā govju vai cūku ferma. Piemēram, ja man Medņos ir 27 dīķi, tad tās ir 27 novietnes.
    – Vēl kaut kādas citas zivis  esat mēģinājuši audzēt?
    – Pirms vairāk nekā desmit gadiem dažādībai ievedām zušus. Tagad man katrā ezera stūrī  ir pa zutim. Bet īsti tas neatmaksājās. Mēģinājām arī foreles. Pieauga labi, bet jūlijā bija 28 grādi ēnā, ūdens temperatūra –  24 grādi,  un viss foreļu ganāmpulks un trīs gadu darbs aizgāja bojā. Audzējam to, kas ir izdevīgi un atmaksājas.  
    – Neesat mēģinājuši rīkot   makšķerēšanu dīķī par maksu? 
    – Divus gadus mēģinājām, bet nokonstatējām, ka starp 10  makšķerniekiem viens ir nelietis, un man nekādi neizdevās atrast metodi, kā konstatēt, kurš tas ir. Tā tas pasākums arī beidzās. Nav patīkami, ka ap dīķiem dzerstās, bļaustās un atstāj izsmēķus. Mums ir rūpnieciskā nozveja, bet makšķernieks ir piemērots piemājas dīķim, kur zivju audzēšana ir vaļasprieks. 
 
Lielās zivis –  māksliniekiem, mazuļi – zivju resursu papildināšanai
 
   – Ne visas jūsu saimniecības karpas iziet «caur kūpinātavu». Daļa zivju turpina dzīvot citos dīķos. Jūs  aktīvi iesaistāties zivju resursu papildināšanā dažādās ūdenstilpēs, piedaloties zivju mazuļu iepirkumos. 
   – Lielās karpas pērk makšķerēšanas dīķi. Latvijā pašlaik ir daudz sporta makšķerēšanas dīķu, kuros valda princips «noķer un  atlaid». Prieks tādiem pārdot, jo es zinu, ka manas zivis tur turpina dzīvot un, ļoti iespējams, nomirs tikai no vecuma. Vienīgā problēma, ka 3–4 kg karpas šādiem dīķiem ir par mazu. Viņiem interesē desmitnieces un uz augšu. Tik lielas man lielos daudzumos noaudzēt neizdodas – tas ir ekskluzīvs pasākums. Laba sadarbība ir ar biedrību «Mālpils zivīm», un  karpas virs 5 kg iet uz turieni. 
     Lielās virs 10 kg patiesībā ir izbrāķētas vaislas zivis. Un,  kad mēs tādas nobrāķējam, makšķerniekiem tas ir «aleluja!». Lielākā  saimniecībā noķertā zivs bija 19 kg smaga.   
   Kā jau teicu, 40 ha dīķu mums nav īsti apgūti, un  tajos ir dziļas bedres. Zivis nāk nevis uz zivju uztvērēju, bet paslēpjas tajās bedrēs. Pa šiem 20 gadiem, kopš nodarbojamies ar karpu audzēšanu, divas reizes izdevās tur lielās karpas iespiest stūrī. Dieva zīmes redzējām – tādas no 8 līdz 20 kg bija 140 gabalas. Tad ir izvēle, vai atstāt to divdesmitnieci sev, lai varētu palielīties, ka manos dīķos ir tādas zivis, vai atdot uz makšķerēšanas dīķiem. Es labāk tādu tomēr piedāvātu Baļotes ezeram vai mālpiliešiem. Ja ezerā būs vairākas 20+ zivis, Lietuvas izlases veči te nedēļām dzīvos, lai to trofeju noķertu.
   – Tādai 20+ karpai cena arī droši vien ir cita, ne jau 2 vai 3 eiro kilogramā?
  – Es tirgoju pa lēto, tas ir, 5 eiro kilogramā, bet pieņemtais standarts ir, ka šāda 20 kg smaga zivs maksā 1000 eiro. Esmu ļoti lojāls mūsu makšķerniekiem, jo ārkārtīgi cienu šos nesavtīgos  cilvēkus, kas realizē principu «ķer un atlaid».
   – Pats arī esat makšķernieks?
   – Nē, bet man patīk skatīties, kā citi to dara. Ja veči to dara profesionāli, esmu gatavs stundām skatīties. Man viņi atgādina māksliniekus, kas glezno.
   – Vēl viena jūsu darbības joma ir zivju mazuļu audzēšana. Ko audzējat? 
   – Audzējam līdaku, zandartu un karpu mazuļus,  un arī karūsu. Kaut kur tās karūsas dīķos ir, un dažreiz tās pērk, ja  savairojušās līdakas un tām nav ko ēst.
    – Kā iegūst  līdaku un zandartu mazuļus? 
    – Līdaku inkubējam caur Veisa  aparātiem. Tās ir tādas kolbas, līdzīgas tām, no kurām   padomju laikos tirgoja sulas. Mammas un tēvus noslaucam, sajaucam, tad tekošā ūdenī ikrus noskalo, lai nesalīp kopā,  un ievieto  aparātā. Desmit dienu līdz divu nedēļu laikā izšķiļas kāpuriņi, tad noturam baļļā, līdz tiem veidojas refleksi, un tad, kad mazā zivtiņa ir aptuveni 1,5 cm gara, laižam pa dīķiem. Rudenī vācot nost karpas, amūrus un līņus, pa vidu ir arī sprīdi gari līdacēni, kurus tālāk laiž  Dubnā, Daugavā un citur.
    – Jūs piedalāties arī pašvaldību iepirkumos?
    – Tikko piedalījos Krust­pils novada iepirkumā. Ceru, ka esmu uzvarējis. Kāpēc man vest zandartu un līdaku mazuļus uz Limbažiem, ja varu ielaist tepat Baļotē un Laukezerā? 
    – Zivju fonda atbalstītajos projektos ir prasība ielaist 30 gramus smagus līdacēnus. Kā izdodas šo nepieciešamo izmēru sa-glabāt līdz rudenim?
– Ja no viena katla ēd 4 cilvēki, viņi kļūst resni, bet, ja 40 – būs nepaēduši. Viss  atkarīgs no  blīvuma. Es zivju mazuļus audzēju lielā blīvumā, kur barības ir par maz, tāpēc izdodas saglabāt  nepieciešamo izmēru.
    – Zandartu mazuļus iegūst līdzīgi?
     – Zandartus, tāpat kā jebkuru zivi,  var pavairot trīs veidos – mākslīgi, daļēji mākslīgi un dabiski. Esam strādājuši ar visiem trim veidiem. Šobrīd esam atteikušies no mākslīgas pavairošanas. Zandarta nārsts iekrīt vienā laikā ar pavasara sēju, un, ņemot vērā, ka saimniecībā pārsvarā ir augkopība, es nevaru savu galveno zivkopi noņemt no traktora un likt sēdēt pie zandartiem. Pie zandarta ir arī jānakšņo – kad zandarta mamma ir ceturtajā ikru stadijā, nevar zināt, kurā brīdī viņa nērsīs, un tad ir jābūt klāt zivkopim. Gandrīz vienmēr nārsts  notiek naktī. Zandarts ir ļoti jūtīga zivs, tādēļ  pārklājam baseinus ar audumu, lai dienas gaisma un cilvēki to nestresina. Zivis arī tiek po­tētas, lai paātrinātu ikru nobriešanu. Nārsts notiek baseinos, un zivkopim pēc tā jāizņem zivis no baseina un jāraugās, lai ikri vienmērīgi izklājas pa substrātu, kas atgādina putekļu slotiņas. Ikri nedrīkst salipt, citādāk var aiziet bojā. Da­bīgam nārstam dīķos mēs ievietojam egles. Uz katru dīķi pa trim kuplām eglēm. Labākais substrāts, uz kā nār­stot, ir kadiķis, tad egle – vai pat vienkārša zaru čupa. Kadiķim zāģi nevaru pielikt, tāpēc aizaugušās lauksaimniecības zemēs  zāģējam egles.  Un visbeidzot daļēji mākslīgais paņēmiens – ievedam zandartu zivju mājā, paņemam ikru paraugus, skatāmies mikroskopā, kāda ir stadija, katru zivi reģistrējam un iezīmējam, iepotējam attiecīgu dozu nārstu veicinošo zāļu, un tad, kad ir ceturtā fāze, zandarti iznārsto uz mūsu substrāta baseinā, un pēc nedēļas to ar jau apaugļotiem ikriņiem ieliekam dīķī. Tur  tie šķiļas. Tur ir pievesti kūts­mēsli, kurā ir daudz zooplanktona, ko zandarts ēd pirmajās nedēļās, līdz sa­sniedz  1 gramu svarā.  To sa­sniedzis,  zandarts kļūst par plēsēju un meklē citas sīkās zivtiņas, ko apēst.
    – Dabiskais nārsts  karpām Latvijā nenotiek. Kā tās pavairo? 
    – Dabiski pavairo. Reti ir gadi, kad mūsu dīķos karpas dabiski neiznārsto. Protams, tam vajag apstākļus – seklus, siltus, saules bagātus  līčus ar zāli, kur taisīt nārsta ligzdas, arī sekli uzpludinājumi ir piemēroti. Baļotes ezers un Marinzejas ezers  ir piemēroti karpu dabīgajam nārstam. Lauk­ezerā gan būtu problēmas, ja karpas tur dzīvotu, jo ezers ir dziļš ar maz ūdens­augiem un smilšainiem krastiem. Ja ie­rēdņi  saka, ka Laukezeram  karpu ne­drīkst laist ne tuvumā, es piekrītu, bet, ja saka, ka to nevar laist Marinzejas ezerā, es gribu teikt –  «nāc pastrādā gadus piecus akvakultūrā un tad ej atpakaļ par ierēdni un dod padomus». Es redzu, ka tas ezers ir ļoti piemērots karpu ielaišanai.
   – Jūs sakāt, ka Baļotes ezers ir piemērots karpu dabiskajam nārstam, taču tādas mazas 200–300-gramīgas karpiņas tur neķeras.
     – Pieļauju, ka nārsts tur noticis samērā nesen un mēs to vēl neesam konstatējuši. Makšķernieki, kas tur copē, ir sapirkuši tādus kātus un spoles, lai dabūtu lielās karpas. Ja  palūgtu pazīstamajam makšķerniekam  Nor­mun­dam Grabov­skim tādu mazu karpiņu noķert, iespējams, viņš ar smalku auklu un mazu āķīti to arī izdarītu. Iespējams, ka uzskats, ka karpa pie mums dabiski nenārsto, ir padomju laika klišeja, kad kāds  onkulis tā pateica un pārējie no tā laika dzied līdzi. Esmu dzirdējis par gadījumu, ka arī baltais amūrs Latvijā ir nonārstojis. Pirms gadiem sešiem uzskatīju, ka šie cilvēki «pūš pīlītes», bet ļoti iespējams, ka  globālās sasilšanas dēļ tā ir taisnība. Lai Latvijā nārstotu amūrs vai store, ir jābūt iespējai sildīt ūdeni, kā to dara, piemēram, Secē. Klimatam kļūstot siltākam, mēs vēl redzēsim visādus brīnumus. 
 
Vājākie jāvelk uz augšu
 
    – Krustpils novads nopietni pievērsās ūdeņu apsaimniekošanai tad, kad jūs bijāt novada domes priekšsēdētājs. Kā radās doma, ka kaut kas šajā virzienā jādara?
    – Pirmkārt, ir tāds dabas resursu nodoklis. Tas ir jāatdabū atpakaļ dabā, un tas ir pareizi.  To nevar izmantot dzīvokļu komunālajā saimniecībā. Agrāk mēs tomēr tā darījām, jo īsti nesapratām, kā to izdarīt, vai arī tas neskaitījās īsti moderni. Bet tad bija Valsts kontroles ziņojums un brīdinājums, ka dabas resursu nodoklis ir domāts konkrētiem mērķiem un ar to nevar lāpīt pašvaldības budžetu. Liela daļa šī nodokļa novadam nāk no atkritumu poligona  «Dziļā vāda». Un otrs – sirds man vienmēr ir teikusi, ka Latvijas viena no lielākajām vērtībām ir daba.  Krustpils novada vērtība ir tīrumi, meži un ūdeņi. Ūdeņi – tā pirmkārt ir likteņupe Dau­gava, kas novadā sākas pie Aiviekstes ietekas un beidzas netālu no Līvāniem. Tie ir ezeri, pirmkārt jau Lauk­ezers, Marinzejas un Baļotes ezers un vēl padsmiti mazāku ezeru. Mūsu upes ir  Aiviekste, Nereta, Odze. Krustpils novadā nav mazāk ezeru kā vienā otrā zilo ezeru zemes novadā. Kūku pagastā vien ir 13. Ņemot vērā šo bagātību un Valsts kontroles brīdinājumu, tika pieņemts lēmums šo dabas nodokli atgriezt  dabā, pie tam  kvalitatīvi. Un tā mēs ciematos un lielceļu malās esam izveidojuši energo­efektīvu apgaismojumu, kvalitatīvi apsaimniekojam savus mežus. Ūdeņi ir vēl viena lieta, kurus mēs arī cenšamies apsaimniekot ļoti kvalitatīvi. Katru gadu startējam Zivju fondu projektos, un tas, ko mēs no tā dabūjam, faktiski ir  dāvana, jo 90% no izmaksām sedz Zivju fonds un tikai 10% pašvaldība. Jāsaka, ka ie­strādes novadā bija jau pirms manis, es tās iegriezu  jaunā kvalitātē un  tempā.
   – Tagad  vairs neesat domes priekšsēdētājs, pat ne  deputāts. Vai tā vīzija par ūdeņu apsaimniekošanu, kas jums bija toreiz, turpinās un pildās arī tagad?
     – Ļoti labi pildās. Gribu uzteikt tagadējos deputātus, jo tāds vides dienests, kāds ir mums, ir varbūt tikai kādā Pierīgas novadā. Izaugsme, profesionalitāte, aprīkojums un zivju resursi, kas mums jāsargā,  – visos šajos parametros mēs esam līderi. Esmu  lepns par vietējo ļaužu un dienestu  panākumiem. Bija bažas, vai tas, ko iesākām, pāries uz  jauno deputātu sasaukumu,  kurā ir jaunas sejas un jauni redzējumi. Tomēr attiecībā uz vides jautājumiem nekas  nav mainījies, viss notiek ar līdzvērtīgu dinamiku, varbūt pat mazliet labāku.
   – Vai gaidāmā reģionālā reforma nevarētu ieviest kādas izmaiņas dabas un zivju resursu aizsardzībā?
    – Varu novēlēt nākamajam  reģionam, kopā ar Jēkabpili vai bez tās, lai turpina iesāktos darbus. Vis­traģiskākais varētu būt, ja tas darbs, ko mēs teju 12 gadus novadā esam darījuši, jaunajam novadam nebūtu vajadzīgs. Tad tā būs katastrofa. Bet  mēs arī uzdosim jautājumu: «Ar kādām tiesībām tiek novilkta svītra ieguldījumiem Krustpils novadā,  kas šobrīd jau ir vairāk nekā simts tūkstoši eiro?»
     – Ne visos tagadējos novados pievērš pienācīgu uzmanību ūdeņu apsaimniekošanas un zivju resursu aizsardzības jautājumiem. Vai tomēr nav bažu, ka attīstība apstāsies?
    – Es ceru, ka tie cilvēki, kas startēs nākamajās vēlēšanās, sapratīs, ka vide mūs sasien vienā mezglā.  Ie­guldījumi šajā jomā  Krust­pils novadā ir stipri augstāki nekā pārējiem. Un vajadzētu būt tā, ka pēc jaunā reģiona izveidošanas šos ieguldījumus nevis nivelētu uz leju, pielīdzinot pārējiem, bet ieguldījumus pārējos reģi­onos celtu augšā līdz mūsu līmenim. Krustpils vides dienestam jābūt kā bāzei, kā standartam, uz kura bāzes veidojam nākamo jaunā novada dienestu. Varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc mūs grib visus salikt kopā – lai katra pašvaldība dotu savu labāko pienesumu mūsu Latvijas izaugsmē.

Materiāla publikāciju atbalsta:

 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (5)

  1. rasa
    rasa
    pirms 1 mēneša

    Ļoti interesanta, izzinoša un vērtīga intervija. Paldies! Prieks lasīt divu zinošu personību profesionālu sarunu. Paldies BD par šo publikāciju!

    Atbildēt
  2. novads
    novads
    pirms 1 mēneša

    cilvēks savu darbu ir izkodis cauri, zina visu. katrs pārzina savu jomu, nekā ekstrēma te nav. bet intervija laba.

  3. Gars
    Gars
    pirms 1 mēneša

    Cilvēks no Dieva!

    Atbildēt
  4. makšķernieks
    makšķernieks
    pirms 1 mēneša

    Par līņiem taisnība, tie labi ķeras uz, "smaržīgā" siera "Latvija". Gadiem pārbaudīta metode.

    Atbildēt
  5. Anna
    Anna
    pirms 4 nedēļām

    Liels paldies par šo interviju. Kā svaiga ūdens malks starp politisko ņemšanos un zīmēšanos... Cilvēks - sava amata pratējs ar plašāku redzējumu kā tikai sava kaabata un maks

    Atbildēt

Pievienot komentāru