Aizvadītajā nedēļā Krustpils kultūras nama mazā zāle bija pārpildīta, jo bija noorganizēta interesentu tikšanās  ar pazīstamo rakstnieci un publicisti Marinu Kosteņecku. To bija sarīkojusi Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Atbalsta biedrība sadarbībā ar Jēkabpils Galveno bibliotēku. 

 

Dzīvesstāsts, savijies ar vēsturi

     M. Kosteņeckai pērnā gada nogalē iznāca atmiņu krājums «Mans XX gadsimts», kas ir kā rakstnieces dzīvesstāsts, savijies ar viņas radošo darbību un lomu Latvijas Atmodas notikumos. To veido divas daļas: otrā daļa saucas «Vēstules no XX gadsimta». Tās ir latviešu un krievu valodā. Abas grāmatas uzrakstītas neparastā veidā – caur lasītāju vēstulēm un sarunās ar līdzgaitnieku Georgu Straž­novu.

      –  Nolēmām, ka tikšanās ar rakstnieci varētu notikt šomēnes, jo janvāris ir 1991. gada barikāžu piemiņas mēnesis. Šis laiks ir aprakstīts minētajā krājumā, par ko pamatā arī būs saruna. M. Kosteņecka  ir viena no Latvijas Tautas frontes (LTF) dibinātājām un aktīva cīnītāja par Latvijas brīvību, – tā sapulcējušos uzrunāja Galvenās bibliotēkas vadītāja Zinaīda Rabša. –  Publiciste piedalījusies daudzos LTF organizētajos pasākumos. Savukārt žurnālists Andris Grīnbergs bija pirmais LTF Jēkabpils nodaļas priekšsēdētājs, tātad – abi ir laikabiedri.

 

Rakstniece no citas tautas dzīlēm

    Sarunu ar rakstnieci arī vadīja A. Grīnbergs, akcentējot, ka Ēriks Hānbergs minēto krājumu studējis divas nedēļas, bet Dainis Īvāns varbūt ticis cauri divās dienās. Viņš pats arī nevarot tik ātri iepazīties ar minēto grāmatu.

       – Tiem, kas ir lasījuši Marinas Kosteņeckas grāmatas «Lēti pārdodu klaunu» un «Esmu nolemta dzīvei», šo krājumu «Mans XX gadsimts» lasīt būs vieglāk, – domāja Andris Grīn­bergs. – Krājuma nosaukums ir nopietns, gluži tā­pat kā saturs. Andris Ja­kubāns ir uzrakstījis darbu «Mana baltā ģitāra», bet Ēriks Hānbergs – «Mana Tērvetes ieelpa». Tagad nu pie lasītājiem atceļojis Ma­rinas «Mans XX gadsimts». Latvija var būt laimīga par to, ka mums pieder arī autori, kuri nākuši no citu tautu dzīlēm, sākot jau ar Vecā Stendera laikiem. 

     – Jā, Latvija ir mana dzimtene, citādāk nemaz nevar būt, kaut gan piedzimu krievu ģimenē, – sākot sarunu, uzsvēra Marina Kosteņecka. – Krievija – tā ir mana etniskā dzimtene. No savām saknēm un savas valodas neatteikšos. Rakstu krievu valodā un pateicos par to, ka manas grāmatas tiek tulkotas.  Pirmo grāmatu «Mans XX gadsimts» nelielā metienā izdevu par savu naudu 2018. gadā, un tā bija man dāvana Latvijas simtgadei. Tagad man jāsaka paldies LNB Atbalsta biedrībai. Grāmata tika iztulkota, un tulkojums ir identisks. Nav tā, ka latviešu valodā ir viens, bet krievu tulkojumā – cits teksts un doma. Otrā grāmata «Vēs­tules no XX gadsimta» man ir daudz tuvāka, jo tur ir latviešu tautas baltā dvēsele. Man pieder 3 000 vēstuļu, kas tika rakstītas Atmodas laikā. Mans pienākums ir atstāt latviešu tautas garīgo portretu, balto kodu. Vēs­tules man savulaik rakstīja krievu valodā, aiz cieņas pret mani, kaut gan cilvēki zināja, ka gan runāju, gan lasu latviski. Taču, kad «gāju» politikā, pret mani tika organizētas vajāšanas, un to Latvija zināja. Vēs­tules – tie esat jūs, latviešu tauta, un to es vērtēju augstāk nekā visas savas grāmatas.