Pilsētu jaunie apbūves gabali ir bezpersoniski. Ēkas līdzīgas cita citai. Tāpēc kādā ekskursijā  dodoties, vienmēr ir patīkami aplūkot vecpilsētu un visas tās vietas, kas saglabājušas senatnīguma auru.

          Katra vēsturiska ēka ir unikāla, jo tā ir sava laika amatnieku darba liecība, tā parasti ir roku darba liecība, ir vēsturiska liecība, kurā  ietvertas iepriekšējo paaudžu amatnieku prasmes, zināšanas par materiāliem, par instrumentu lietošanu, un tas, kā sasniegt vislabāko rezultātu interjera apdarē, mēbelēs. To saka arhitekte Dace Lukševica. Šoreiz ar viņu runājam par Jēkabpils Sv. Miķeļa evaņģēliski luterisko baznīcu, par to, kas tajā ir neatkārtojams, vērtīgs, varbūt atšķirīgs no citām. 

 

Draudze dievnamu ir nosargājusi

   Protams, katrai baznīcai ir unikāla būvvēsture, tās draudzes vēsture. No arhitektūras viedokļa vērtējot Latvijas luterāņu baznīcas kopumā, mēs neatradīsim nevienas divas vienādas celtnes. Katra ir unikāla. Mēs varam būt pateicīgi liktenim un draudzei, kura šo baznīcu cauri dažādiem grūtiem laikiem ir spējusi nosargāt kā dievnamu. Tajā ir saglabājusies visa sākotnējā iekštelpu iekārta. Ar to mēs saprotam gan altāra daļu, altāra sētiņu, gan kanceli un baznīcas solus ar durtiņām galos, gan logus, durvis, kāpnes, gan ērģeles, kurām saglabājies sākotnējais prospekts no 1828. gadā Johana Buherta būvētā instrumenta. Ērģeles ir vairākas reizes pārbūvētas, un to veikuši vietējie ērģeļu būvnieki, kas Latvijas ērģeļu būvniecībā ir slaveni ar savu meistarību. 1885. gadā Mārtiņš Krēsliņš darina jaunas ērģeles, saglabājot sākotnējo prospektu. 1. pasaules kara laikā instrumentu stipri izposta, bet 1924. gadā Andrejs Sūnāklis tās atjauno, – stāsta Da­ce. – 2010. gadā Jēkabpils Sv. Miķeļa baznīcas ērģeles iekļautas valsts aizsargājamo mākslas pieminekļu sarakstā un joprojām tiek lietotas. Arī dievnams 2015. gadā iekļauts šajā sarakstā kā vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis.