Par vienu kulta vietu mazāk
ILZE BIČEVSKA

Tā jau va­rē­ja domāt, ka zem pieminekļa-lielgabala Rīgas ielā 205, konkrēti – zem postamenta, nekādu apbedījumu nebūs. Jā, okupācijas armijas  ģenerālmajora un divu pulkvežu mirstīgās atliekas tajā apkārtnē ir atrastas. Tikai ne jau zem betona kluča, ko kopš 1973. gada sabiedrībā uzskatīja par viņu apbedījumu vietu un zemniekam Gundaram Kalvem, kad tas no postamenta norāva šo lielgabalu, mēģināja «piešūt» krimināllietu par kapa vietas apgānīšanu. 
     Kritušos norakt ielas ma­lā, nevis kapos, uz apbedījuma kraut betona bluķi, uz tā – lielgabalu, nav uzskatāma par civilizētu attieksmi. Pēc nepilniem trīsdesmit ga­diem šis «mākslas darbs» tiek pārveidots, jauno postamentu iebīda dziļāk uz par­ka pusi, bet reālajai apbedījumu vietai (kā tagad konstatēts, tā atrodas veselu 2,4 m dziļumā) uzliek virsū celiņa plāksnes. Un tā visi kritušo sarkanarmiešu godinātāji dziļā cieņā turpmākos gadu desmitus staigā te apglabātajiem pāri galvām. Vairāk pa  ģenerālmajora galvu, jo, kā stāsta  meklēšanas grupas «Leģenda» vadītājs Tālis Ešmits, rangā zemākie gulējuši zem zāliena, bet činā augstākais – vidū. Jādomā, ka septiņdesmito gadu nogalē pārbūvēt šo t.s. kapavietu par jaunu smagi traucēja dzelzceļa sliedes, kas pirmās pieminekļa versijas būvētājiem labi noderēja betona bluķa pamatnes liešanā. Un tā – tipiski padomju stilā – tika izvēlēts vienkāršākais variants – pabīdīt virszemes konstrukciju.
Tā ir padomju varas at­tieksme it visā, kas attiecas pret pašiem it kā svētām lietām. Kuru te patiesībā jelkad interesējuši šie karā kritušie? Nevienu. «Pušku» un postamentu padomju vara iedēja kā olu pilsētvidē, lai šis monstrs atgādinātu, kurš te «uzvarēja» un «atbrīvoja». Un pēdējos gados šādas samērā publiskas vietas (no­males nederēja – kas ta notiekošo redzēs?) ar Krie­vijas naudas un vēstniecības gādību tika pārvērstas par «sovoku» kulta vietām. Tika dziedāts, iedzerts, uzdancots un šauti salūti uz nebēdu. Bet fakts, ka pašu varoņi joprojām aprakti kā suņi ceļa malā, pat nezinot īsto apbedījumu vietu – kuru tas interesē. Tāpat kā patlaban Ukrainas karā Krievija pamet savus kritušos vai sadedzina pārvietojamajās krematorijās. Cilvēki – lielgabalu gaļa. Noder karošanai un krišanai, bet pēc nāves uz viņu rēķina var gadu desmitiem taisīt politiku. 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (4)

  1. vispār smieklīgi
    vispār smieklīgi
    pirms 11 mēnešiem

    Gan jau to betona kluča pārbīdīšanu zināja vietējā vara, jo pilsētas ģenplānā tas noteikti bija atzīmēts, bet plāni tiek saglabāti arhīvā. Ja tas būtu publiskots, tad atkristu visas iepriekšējās ķildošanās par kaulu esamību vai neesamību zem bluķa. Leonīds arī klusēja. Kā bij' tā bij'. Tagad viss sakārtosies.

    Atbildēt
  2. Mjā
    Mjā
    pirms 11 mēnešiem

    Prieks lasīt žurnālista cienīgu tekstu. Pietiek bubināt,cenšoties kādu neaizvainot. Ja nemelosim sev,tad arī grūtgalvjiem varēsim pateikt,ka balts ir balts,okupants nav atbrīvotājs,bet fašistiskās valsts nav apbrīnas vērta,ja arī runā it kā dzimtajā valodā.

    Atbildēt
  3. Jurka
    Jurka
    pirms 11 mēnešiem

    Labs raksts. Ceru, ka izlasīs arī visādas Tatjanas, kas te portāla krievu valodas sadalā latviešus dēvē par nenobriedušu sabiedrību. Manus komentārus tur izdzēsa, tādēļ rakstīšu šeit vēlreiz. Latvieši lems, kurus pieminekļus mūsu zemē novākt un kurus atstāt, un okupantu pēcteči var kautk kā vien grib,ne viņiem te būs teikšana. Un ja kādam okupantu pēctecim tas nepatīk, it sevišķi tiem, kam krievijas pase kabatā, varu parādīt uz kuru pusi ir viņu dzimtenes robeža.

    Atbildēt
  4. Skolnieciņš
    Skolnieciņš
    pirms 10 mēnešiem

    Latvijai un latviešiem okupekļi nav vajadzīgi! Grūto parkas – Grūto parkas (grutoparkas.lt) http://grutoparkas.lt/

    Atbildēt

Pievienot komentāru