Saruna ar Jēkabpils kamerorķestra diriģentu Mārtiņu Bergu

 

Kopš 2001. gada Jēkabpils vārdu spodrināt un popularizēt palīdz Jēkabpils kamerorķestris. Tas sākotnēji veidots kā papildu iespēja izpausties Arvīda Žilinska Jēkabpils Mūzikas skolas audzēkņu talantiem, bet laika gaitā kolektīvs savu skanējumu pilnveidojis. Patlaban orķestrim ir divi sastāvi: vienā spēlē mūzikas skolas audzēkņi un pedagogi, bet otrs sastāvs spēj «pacelt» grūtākus skaņdarbus, jo tajā bez vietējiem talantiem piedalās arī pieaicinātie mākslinieki. Tā Jēkabpils kamer­orķestris gadu gaitā kļuvis par neatņemamu pilsētā notiekošo koncertu sastāvdaļu, kā arī plūcis laurus konkursos. Visus šos gadus orķestra diriģents ir Mārtiņš Bergs.

 

– Kā tapa Jēkabpils ka­merorķestris? 

– Par to lielā mērā jāpateicas toreizējai mūzikas skolas direktorei Leonei Pauniņai, jo tieši viņa bija tas cilvēks, kurš mani uzaicināja veidot orķestri Jē­kabpilī. Direktore mani bija  ievērojusi koncertā, kur es diriģēju Latvijas jauniešu simfonisko orķestri, ko vadīt mani savulaik uzaicināja Arnolds Skride. Leonei Pau­niņai redzētais bija paticis, un viņa mani uzrunāja, sa­kot, ka vēlas arī Jēkabpilī izveidot orķestri. Es piekritu, un darbs sākās. Izveidoju vairākas aranžijas korim ar orķestri, iestudēju, un no­spēlējām koncertā. Kop-darbs izdevās, un tā iesāktā sadarbība varēja turpināties arī tālāk. Jāteic, ka jau no pirmās dienas, kopš te sāku strādāt, man bija un joprojām ir laba sajūta, izveidojās labs kontakts gan ar orķestrantiem, gan mūzikas skolas vadību.

– Kad un kā radās ideja par orķestra otra sastāva veidošanu?

– Iesāktais darbs ar skolas orķestri turpinājās vairākus gadus, līdz es sapratu, ka varam paveikt daudz vairāk. Kā nekā kopš brīža, kad nodibināja skolas kamerorķestri, jau bija pagājuši vairāki gadi, daudzi iepriekšējie audzēkņi – orķestra dalībnieki – jau skolu bija absolvējuši, taču interesi muzicēt orķestrī bija saglabājuši. Mazajam jeb bērnu orķestra sastāvam ir pa spēkam nelieli skaņdarbi, miniatūras, bet sastāvs, kurā spēlētu skolas absolventi, kā arī pieaicināti mūziķi – tas jau būtu cits līmenis, citas ie­spējas, piemēram, atskaņot tādus mūzikas dārgumus un šedevrus, kas nebūtu pa spēkam tikai mūzikas skolas skolēniem. Radās pārliecība, ka jēkabpilieši ir pelnījuši arī šādu orķestri. Protams, lielāka kolektīva veidošanai un darbībai ir vajadzīgs materiālais at­balsts, tāpēc šo ideju izstāstījām toreizējam pilsētas mēram Leonīdam Salcevičam, kurš mūsu ierosinājumu atbalstīja.

– Nav noslēpums, ka šai idejai bija arī pretinieki, sakot, ka tas jau vairs nav vietējās mūzikas skolas kolektīvs, ka tas nav pareizi un tā tālāk. 

– Jā, uz lietām var pa­raudzīties arī šādi. Katram sava izpratne. Pirmkārt gribu paskaidrot, ka mūsdienās arī profesionālo orķestru mūziķi lielākoties nav tikai viena orķestra dalībnieki – ir daudz mūziķu, kuri strādā vairākos orķestros. Tātad nav nekas neparasts, ka šādi mūziķi spēlē arī pie mums. Otrkārt, Jēkabpils kamerorķestra lielajā sastāvā spēlē arī mūzikas skolas audzēkņi, kuriem strādāt kopā ar profesionāļiem ir tāda skola, kādu citur tie nevarētu iegūt. Treškārt, ko vēlos uzsvērt īpaši – kopā ar audzēkņiem spēlē arī pedagogi. Šī iespēja skolotājiem ir ļoti svarīga. Ik­dienas mācību darbs no mūzikas skolotāja prasa daudz laika. Labi, ja arī pedagogi var spēlēt orķestrī, tā sevi uzturot formā.

Un vēl: fakts, kas pierādījies ilgākā laika periodā – tie mūzikas skolas audzēkņi, kuri ne tikai apguvuši skolas mācību program­mu, bet arī varēja papildināt savas prasmes, spēlējot kopā ar profesionāliem mūziķiem mūsu kamerorķestrī, vēlāk izvēlējās turpināt mūzikas studijas arī augstskolā. Piemēram, In­gus Grīnbergs un Zaiga Vilcāne. Jaunieši acīmredzot saskatīja jēgu šīm tālākajām studijām: būs kur spēlēt, būs darbs un izpausmes iespējas. Protams, šis rezultāts nav sasniedzams vienā dienā. Izglītība ir process, kas rit gadiem. Domāju, ka ar laiku orķestra kodolu veidos tieši Jēkabpils Arvīda Žilinska Mūzikas skolas absolventi. Tās jau ir nākotnes perspektīvas, bet ir cerība, ka šādā veidā sabiedrības un pedagogu ieguldījums izglītībā atgriezīsies atpakaļ pie devēja.

– Pilsētnieki un viesi, kuriem interesē klasiskās mūzikas koncerti, ar Jē­kabpils kamerorķestri ir pazīstami jau daudzus gadus. Kādi ir jūsu vadītā kolektīva panākumi skatēs?

– Piemēram, 2015. gadā piedalījāmies Dziesmusvētku skatē, kur ieguvām pirmo vietu ar izcilību. Tas ir labs rādītājs, jo ierindojāmies starp sešiem labākajiem Latvijas orķestriem. No skatē augstāko vietu ieguvušā J. Mediņa mūzikas skolas stīgu orķestra un Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas simfoniskā orķestra atpalikām tikai par dažām punkta desmitdaļām. Pārējie galvaspilsētas kolektīvi palika aiz mums. Es teiktu, ka bijām savā – kamerorķestru –  grupā pirmie, jo ar mums šajā konkursā sacentās arī simfoniskie orķestri un stīgu orķestri. Kamerorķestrim ir citādāks instrumentu sa­stāvs, kas patiesībā atšķiras savā spēles specifikā un pēc būtības nav salīdzināms.

– Arī patlaban Jēkabpilī jūsu vadībā darbojas divi kamerorķestra sastāvi? 

– Jā, orķestrim ir tāda kā divpakāpju laboratorija. Mazie spēlē skolas orķestrī, bet katram audzēknim ir iespēja kādā koncertā iekļauties lielajā orķestra sastāvā. Protams, ne vienmēr tas ir iespējams, kaut vai tādēļ vien, ka mūzikas skolas audzēkņi ir ļoti noslogoti gan mācībās vispārējās izglītības iestādēs, gan mūzikas skolā, varbūt vēl kādos pulciņos un nodarbēs. Gata­vojam programmas un uzstājamies dažādos skaitliskajos sastāvos: ir bijuši tikai piecpadsmit mūziķi, bet ir koncerti, kur muzicē pat piecdesmit un sešdesmit orķestrantu. Vienreiz gadā veidojam skaistu programmu lielajam simfoniskā orķestra sastāvam. Tad varam iestudēt tādus skaņdarbus kā Dvoržāka devīto simfoniju vai Bēthovena piekto simfoniju. 

Mazajā orķestra sastāvā ir aptuveni sešas vai septiņas vijoles, trīs flautas un citi instrumenti, kopā parasti ap 25 dalībnieki. Spēlē visas vecuma grupas, sākot no trešās, līdz pat vecākajām klasēm.

– Vidēji cik koncertus gadā Jēkabpils ka­merorķestris sniedz? 

– Līgums paredz, ka jābūt vismaz sešiem koncertiem gadā. Lielajam sastāvam atsevišķi, mazajam – atsevišķi. To arī pildām. Veidojam lielākas savas koncertprogrammas, piedalāmies arī citos koncertos. Pārsvarā uzstājamies te – Jēkabpilī. Kā vienu no lielākajiem notikumiem mūsu koncertu dzīvē varu atzīmēt 2013. gadā notikušo koncertu Latgales vēstniecībā «Gors». Šim notikumam par go­du iestudējām Jāņa Iva­nova ceturto simfoniju «At­lan­tīda». Ideja par to, ka tas jādara, man radās burtiski piecās minūtēs – Lat­gale, top jauna koncertzāle, no­vadnieks Jānis Ivanovs un viņa slavenā simfonija «Atlantīda». Piezvanīju režisoram Uģim Brikmanim. Viņam ir videomateriāls, kas filmēts tajā vietā, kur varētu būt nogrimusi teiksmainā Atlantīda. Uzrakstīju projektu Kultūrkapitāla fondam (KKS) par tēmu «Kultūras kanonu iedzīvināšana», kas tika apstiprināts, un saņēmām lielu finansējumu, iestudējām simfoniju, un koncerts varēja notikt. Tas bija tāds īpašs Jēkabpils kamerorķestra veikums. Šopavasar mums arī bija viens no labākajiem koncertiem: iestudējām Bizē svītu «Arliete» – ārkārtīgi skaists darbs četrās daļās, tāda krāsaina mūzika. Te varēja izpausties pilns orķestra sastāvs. 

– Kuri ir jūsu sastāva papildinātāji – sadarbības partneri – no profesionālo mūziķu vidus? 

– Jau no orķestra pastāvēšanas sākuma mūs atbalsta Arvīds Zvagulis – vijolnieks no Nacionālā simfoniskā orķestra, kurš pie mums spēlē piecpadsmit gadus. Viņš ir arī mūsu or­ķestra koncertmeistars. Ar viņu kopā strādājot, veidojas laba sazobe. Kad Arvīds sāka spēlēt Jēkabpils kamer­orķestrī, viņš vēl bija students. Vēl mūsu sastāvā ir altists Pēteris Trasuns, vijolnieki Ivars Brīnums, Oskars Siliņš, Līva Plociņa, Mar­ga­rita Kairova, Madara Gaile, Indulis Cintiņš un čellisti Māra Botmane un Jānis Rinkulis. Liela daļa no viņiem laikā, kad orķestris sāka darboties, vēl bija vai nu studenti, vai arī mūzikas vidusskolu audzēkņi. 

– Pastāstiet par sevi. 

– Esmu kurzemnieks, dzimis Priekulē. Pabeidzu bērnu mūzikas skolu, tālāk sekoja Liepājas Emiļa Mel­n- ­gaiļa mūzikas vidusskola, ko absolvēju kā vijolnieks. Tālāk izglītojos Mūzikas akadēmijā, kur iegūti divi bakalaura un viens maģistra grāds. Specializācija – simfoniskā orķestra diriģents. Šajā specialitātē man nu jau ir 23 gadus ilga darba pieredze. Divdesmit gadus esmu bijis Vents­pils mūzikas vidusskolas simfoniskā orķestra diriģents, vēlāk labu pieredzi guvu, diriģēdams Latvijas jauniešu simfonisko orķestri, arī Pāvila Jurjāna mūzikas skolas simfonisko orķestri un Mārupes mūzikas skolas kamerorķestri. Patlaban strādāju Jāņa Norviļa Ma-donas mūzikas skolā, kur esmu tās direktors. Arī šajā skolā ir savs orķestris. Vienu reizi mēnesī braucu uz savu dzimto Priekuli, kur vadu Priekules, tagad jau Lejas­kurzemes apvienoto orķestri. Ar Priekules un manas bijušās darbavietas Mārupes mūzikas skolas apvienoto kamerorķestri arī ierindojāmies pirmajā sešiniekā jau pieminētajā 2015. gada Dziesmusvētku skatē. Tā mana dzīve patlaban rit starp Madonu, Jēkabpili un Priekuli. Ja tā padomā – esmu diriģējis daudz orķestru, vien neesmu stāvējis pie «Simfonietta Rīga» diriģenta pults. 

– Vai sanāk laiks brīvdienām un brīvā laika nodarbēm? 

– Kopš esmu direktors mūzikas skolā Madonā, atvaļinājumā tikpat kā neesmu bijis. Patlaban skolā daudz darba, jo gaidāma tās akreditācija. Vēl Madonā piedalos tur ik vasaru notiekošajos mūzikas svētkos, ko savulaik iedibinājis Artis Kumsārs. Tas ir festivāls ne­dēļas garumā. Skola un vide pilsētā ir ļoti latviska, piemēram, skolā mums ir Laimas zāle un Saules zāle. Man Madonā patīk. Patīk šis lieliskais festivāls, kur arī allaž tiek akcentēts tieši latviskais mūzikā, tāpat festivāla laikā notiek mūzikas meistarklases. Atbrauc daudz talantīgu mūziķu, tajā skaitā arī jēkabpilieši. Nedēļas garumā jaunie mūziķi satiekas brīnišķīgā «burziņā», kur klausās mūziku, spēlē paši, piedalās meistardarbnīcās. Manā vadībā šeit notiek arī orķestra nometne. Latviešu mūzikas svētkus atbalsta arī Kultūrkapitāla fonds. Tā ka patlaban atpūtai man sanāk kāda nedēļa vai divas visa gada garumā. Tad gan cenšos nedarīt neko vai arī apceļoju kādu skaistu vietu tepat, Latvijā.

– Kādas ir jūsu sajūtas gaidāmās Latvijas simtgades sakarā? 

– Būšu netradicionāls. Esmu samērā imūns pret milzīgiem pasākumiem. Jā, svinēs visi, visi kaut ko darīs. Es cenšos no tā distancēties. Valsts svētki, Ziemassvētki, svētki, kad visi kaut ko taisa un darās...

Bet, protams, simtgade ir kaut kas īpašs. Tāpēc tam par godu arī jābūt kaut kam īpašam. Domāju par Jāzepa Vītola skaisto un latvisko svītu «Dārgakmeņi», ko Jēkabpils kamerorķestris varētu apgūt. Ideja šo skaņdarbu nospēlēt ir mūzikas skolas direktorei Smaidai Ščerbickai. Pagaidām gan vēl nav noteikts datums, kad mūsu orķestris īpaši atzīmēs Latvijas simtgadi. Jēkabpilī darbu uzsākusi jauna pašvaldības vadība, ar kuru es un mūzikas skolas vadība esam runājuši. Domes atbalsts ir solīts, tāpat plānoju sniegt jaunu projekta pieteikumu KKF, lai iecerētais varētu notikt. Tā ka par godu gaidāmajiem lielajiem valsts svētkiem taps arī kaut kas no Jēkabpils kamerorķestra puses.  

 

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā  «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma».