Pašizolācija. Vai tikai paša atbildība? Vai tā pieejama katram?
ILZE BIČEVSKA

Šonedēļ televīzijas ziņās saistībā ar koronavīrusa izplatību vietējās sabiedrības celtās trauksmes dēļ redzeslokā nonāca Atašienes pagasts. Televīzijas žurnālisti brauca turp un centās noskaidrot  sabiedrības viedokli par tiem cilvēkiem, kuri nupat atgriežas no ārvalstīm un, iespējams, atgriezīsies šajā pagastā, prasīja, ko vietējie domā. Televīzija ziņoja, ka viena Atašienes iedzīvotāja vietējās sabiedrības spiediena rezultātā ir pašizolējusies kādā Rīgas dzīvoklī, kas viņai izmaksā zināmu naudas summu, un viņa, pēc žurnālista sacītā, patlaban jautājot, kas atmaksās par īri iztērēto naudu. Vai pašvaldība?
 
Naudu par pašizolācijas izdevumiem no pašvaldības neprasa
      – Tā gan es nesacīju, jo saprotu, ka tas pašvaldībai nav jādara! Tie ir mani izdevumi! Jā, tas ir nepatīkami, bet ko lai dara. Man pirms atgriešanās no Anglijas Latvijā, kur biju ciemos pie savas māsas, zvanīja pagasta pārvaldniece, jautājot, kāda būs mana tālākā rīcība, jo viņai par mani prasot vietējie iedzīvotāji, uz viņu kā uz pārvaldnieci tiekot izdarīts spiediens. Neslēpšu, ka sajūta tajā brīdī bija nepatīkama. Valdība ārvalstīs esošos patlaban aicina atgriezties, taču izrādās, ka savā dzīvesvietā esmu nevēlama. Sāku rīkoties: sazvanījos ar ģimeni, un meita, kuras atrodas citur ārzemēs (un tur arī paliks), man palīdzēja ātri rezervēt šo īres dzīvokli Rīgā, kurā patlaban mitinos, – stāsta Atašienes iedzīvotāja. 
      Pēc viņas sacītā, televīzijas interesi un šīs situācijas iziešanu plašākas publikas priekšā veicinājušas sievietes māsas aktivitātes feisbukā, kur viņa pievērsusi uzmanību notiekošajam un kur pēc šā ieraksta saņemti gan uzmundrinoši, gan arī negatīvi komentāri. 
     – Tāpat patlaban tas notiek telefona zvanos, ko saņemu es. Mans telefons ir karsts, man zvana, un vai nu uzbļauj un nomet klausuli, vai tomēr uzmundrina, ie­drošina un vēl labu, un tā­di zvani, par laimi, ir vairākumā. Ko darīt – cilvēki, kā zināms, ir dažādi. Lai arī man bija jāizlemj ātri, īsi pirms izlidošanas mājup visu izdarīju, kā nākas, lai pašizolētos. Atkārtoju, ka nekādu atlīdzību no pašvaldības par uzturēšanos šajā dzīvoklī 14 dienu garumā es neprasu. Sižetā izskanējušais nav taisnība. Tiesa – tad, kad ielidoja mūsu reiss, izīrētāji un viesnīcas puscenu izolētajiem vēl nepiedāvāja, un līdz ar to man tas maksās dārgāk. Es saprotu spiedienu, ko uz pārvaldnieci un mūsu mediķi izdarīja vietējie iedzīvotāji, un es nevienu no atbildīgajām personām nevainoju. Te, kur patlaban esmu, ir la­bi ap­stākļi, ēdienu man piegādā radinieki, viss ir kārtībā. Jā, pirmās divas dienas pēc atgriešanās stresa dēļ faktiski neko nevarēju ieēst. Bet tas nekas – ir taču gavēnis, – viņa pasmejas. 
 
Viss reāli ir uz katra paša pleciem
    Sieviete teic, ka šajā notikumā viņai radušās vairākas pārdomas. Viens – vietējās sabiedrības reakcija, kas jau robežojas ar spiedienu. Otrs: kā cilvēkam paš­­izolēties, ja ģimenei ir viena māja vai dzīvoklis un pārējie nevar to atstāt vai atbraukušo tuvinieku stingri nodalīt? 
     – Viss faktiski paliek uz pašu pleciem. Mēs zinām, ka nu Latvijā ierodas tūkstošiem valstspiederīgo. Vai katrs pats būs apzinīgs? Vai viņam tīri tehniski būs tādas iespējas un ģimenes at­balsts? Vai par cilvēku paš­­izolāciju nevajadzēja domāt ātrāk un valstiskā līmenī? Ne visi var bezgalīgi uzturēties, piemēram, pie radiniekiem, un ne visi radinieki tagad šos atbraucējus vēlas labprāt uzņemt. Un kāda vispār ir vietvaras iespēja ierobežot atbraucēju, ja tas i nedomā pašizolēties? Esmu informēta, ka Atašienē patlaban ir citi cilvēki, kuri bijuši saskarsmē ar nupat at­braukušajiem no vīrusa skartajām vietām. Kā piespiest izolēties viņus? – jautā Ata-šie­nes iedzīvotāja. 
      Anglijā viņa ciemojās nelielā vietējā pilsētiņā, kas atrodas 25 kilometru attālumā no Mančesteras. Jautāta par atmosfēru, kāda tobrīd valdīja šajā vietā,  viņa stāsta, ka viss bijis mierīgi un nekādu ierobežojumu, nerunājot jau par ārkārtas stāvokli, neesot bijis. 
      – Laiku no 5. līdz 15. martam faktiski pavadījām mierā. Vienīgi 15. marta rītā pienāca ziņas, ka arī tur sācies iepirkšanās bums, sākot izpirkt tualetes papīru u.c. lietas. Pilsētiņa, kurā es bi­ju, faktiski ir tādi turienes lauki. Jā, tas bija mans lē­mums braukt ilgi plānotajos ciemos, tas  bija mans lē-mums atgriezties ar reisu, uz kuru iegādāta biļete, un mans lēmums bija arī šī pašizolācija Rīgā, – norāda Atašienes iedzīvotāja. 
    Mājupbraucot jau Mančesteras lidostā daudziem pasažieriem bijušas sejas mas­kas. Bet… pārsvarā jauniešiem, nevis vecāka gadagājuma cilvēkiem. Arī viņai bijusi sejas maska, ko nav no­ņēmusi visu lidojuma laiku.          
      – Man tā likās drošāk. Lietoju arī dezinficējošās salvetes. Reisā uz Rīgu neviens neklepoja, un mūsu lidmašīna bija pustukša. Bet Rīgas lidostā uz pasu kontroli mūsu lidmašīnas pasažieri sagāja kopīgā plūsmā ar citas pasažieriem, un tur jau aina pavērās nedaudz citādāka. Kāds bērns tā klepoja, ka bail bija klausīties. Skaļ­runī izskanēja aicinājums pieteikties tos pasažierus, kuriem ir saslimšanas simptomi. Man tādu nebija (un nav joprojām), tāpēc es ātrāk devos prom. Uz noīrēto dzīvokli braucu ar taksometru un redzēju, ka taksistam nav sejas aizsargmaskas, nemanīju arī kādu dezinfekcijas līdzekli. Tak­sists mani aizveda uz norādīto adresi, neko nejautājot. Es savām acīm redzēju tās atbraucēju masas, kas gāja cauri lidostai. To izkontrolēt? Piereģistrēt, lai vēlāk pārbaudītu, kā katrs ir paš­izolējies? Baidos, ka tas nenotiks. Es domāju, ka veidus, kā rīkoties, laikus bija jāizdomā Latvijas valdībai, par atbraukušo pašizolācijas iespējām, palīdzību un organizāciju šajā lietā arī bija jādomā valstiskā līmenī. Uzņēmējiem tiek dotas kredītbrīvdienas utt. Tas ir jauki, bet tas nav steidzīgākais. Ar likuma spēku bija jādomā par šo pašizolāciju, lai nesākas spiediens, raganu medības, pazemošana. Kur lai cilvēks dodas, ja nav reālu iespēju pašizolēties? Tu faktiski paliec viens ar savu problēmu un vēl nonāc sabiedrības spiediena ietekmē. Tas nav pareizi! Starp citu – mana māsa ziņo, ka nu jau arī Anglijā sākot rīkoties: viņas bērnam koledža Liverpūlē atcelta līdz pat septembrim, nevis aprīļa vidum, kā pie mums mācības skolās. Jā, un visbeidzot, ko es ieteiktu citiem, kuriem arī jāiet šajā pašizolācijā un, iespējams, būs jāpiedzīvo izolācija un spiediens no apkārtējiem cilvēkiem: pagaidi laiciņu, no­mie­rinies, saproti, ko un kā darīt. Pat, ja ir dusmas, at­ceries, ka tas nav labākais pa­līgs situācijas risināšanā un sarunās, – teic Atašienes iedzīvotāja, kura līdz marta nogalei būs pašizolējusies kādā Rīgas īres dzīvoklī. 
 
Iedzīvotāji cēla trauksmi
     – Pagasta pārvalde faktiski nevienu nevar kontrolēt. Tas būtu jādara tiesībsargājošajām iestādēm. Tajā pašā laikā vietējie iedzīvotāji man zvanīja un cēla trauksmi. Lauki ir lauki, te cits par citu zina visu, un privātās dzīves nav. Reāli jau pašizolācija būtu katra paša un viņu ģimenes iekšējais jautājums: varbūt, kopīgi ap­spriedušies, radi var atrast tiešām izolētu  vietu savam no ārvalstīm iebraukušajam ģimenes loceklim uz tām divām nedēļām. Ir mums arī ziņas par mūspuses cilvēkiem, kuri ir ielidojuši Lat­vijā, bet te nav atgriezušies. Jā, spiediens uz mani tika izdarīts, un es esmu pa vidu abām pusēm: starp atbraukušajiem un mājās palicējiem, un esmu atbildīga par katru, – stāsta Atašienes pa-gasta pārvaldes vadītāja Ilona Zalāne. 
     Viņa arī informēja, ka pat­laban (18. martā, otrdien – aut.) pārvalde gaida jaunākos norādījumus no Krust­pils novada vadības, kam šajā dienā bija domes sēde. Skolā attālinātās mācības sāksies tikai nākamnedēļ, pagasta pārvalde strādā aiz slēgtām durvīm, jo ir iesāktas lietas, kas jāpabeidz, piemēram, projektu jautājumi, kā arī notiek attālināta iedzīvotāju apkalpošana. Vietējā veikalā, kur apgrozās vairāk cilvēku, gādāts par dezinfekcijas līdzekļiem. Savukārt daudzdzīvokļu māju kāpņu telpu un rokturu dezinfekcijas līdzekļi ir pasūtīti.  
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru