Šogad Lāčplēša dienas svinībās Jēkabpilī līdz ar tradicionālajiem pasākumiem bija arī jauni akcenti – NATO valstu bruņutehnikas un militārā ekipējuma demonstrēšana un īpašs viesis Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbig­ņevs Stankevičs, kurš Krustpils Vissvētās Trīs­vie­nības Romas katoļu baznīcā piedalījās misē un Jēkabpils Jaunavas Marijas dzimšanas Romas katoļu baznīcā vadīja aizlūgumu par tēviju, kā arī tikās ar poļu biedrības pārstāvjiem.  

    Iespēja aplūkot NATO militāro tehniku un aprīkojumu, neskatoties uz lietaino rītu, vilināja daudzus jēkabpiliešus. Un vienlīdz liela interese par tehniku bija gan pieaugušajiem, kurus vairāk saistīja tehniskās iespējas, gan bērniem. Puikām, protams, svarīgākais bija uzrāpties uz bruņumašīnas vai iejusties tās vadītāja lomā.

    – Šeit notiek ieroču un ekipējuma demonstrēšana, piedalās Zemessardzes 56. kājnieku bataljona karavīri un rāda savā bruņojumā esošo tehniku un ieročus. Esam uzaicinājuši ciemos arī Kanādas vadīto starptautisko spēku vienības pārstāvjus no pašas Kanādas un no Itālijas un Slovēnijas. Viņi ir atveduši trīs bruņumašīnas. Divas ir kaujas un viena specializētā jeb ķīmiskās izlūkošanas bruņu mašīna. Šo-dien, Lāčplēša dienā, nolēmām būt klātesoši savā pilsētā un savos svētkos. Mēs oktobra sākumā ar NATO karavīriem organizējām un visi piedalījāmies mūsu kopīgajās mācībās tepat, Līvānu un Krustpils novadā. Tā ka dažus no viņiem jau personīgi pazīstu, – stāsta 56. kājnieku bataljona kapteiņleitnants Guntars Rož­lapa. Viņš skaidro, ka britiem un kanādiešiem kritušo cīnītāju atceres diena sakrīt ar mūsējo, jo šīm divām valstīm šajā dienā beidzās Pirmais pasaules karš, un viņi arī atzīmē šo dienu kā karavīru piemiņas dienu. J. Rožlapa stāsta, ka starptautisko spēku vienību pārstāvji ir iepazīstināti ar Latvijas vēstures gaitām un zina, ko mums nozīmē 11. un 18. novembris. Viņiem, ierodoties Latvijā, organizē iepazīšanās un kultūras programmu. Ir Kara muzeja apmeklējums, kur stāsta par Pirmā un Otrā pasaules kara notikumiem Latvijā vēsturiskā un mūsdienu kontekstā.

    Vēlāk, pulksten 13.00, tautas namā notika lekcija «Profesija – karavīrs» – saruna ar kapteiņleitnantu G. Rož­lapu. 

    – Tā paredzēta mūsu vien­audžiem, mūsu tautiešiem, kuri varbūt vēl nezina, kā tas ir būt Zemessardzē. Tad nu es pastāstīšu, kā var iestāties, kas jāmācās, cik bieži tas jādara, kāda ir Zemessardzes hierarhija un kā ikdienā notiek karavīra mācības un darbs. Tātad runāšu par iespējām iesaistīties Zemessardzē un apgūt iemaņas, lai varētu aizsargāt sevi, savu ģimeni un dzimteni, – sacīja G. Rožlapa.

    Tradicionālais lāpu gā­jiens šogad bija kupli ap-meklēts un ģimenes ar bērniem pulcējās Rīgas ielas malā, lai sagaidītu gājienu un tam pievienotos pēdējā posmā pirms pieminekļa «Kritušiem par tēviju». Savā uzrunā Jēkabpils domes priekšsēdētājs Raivis Ragai­nis atgādināja, ka brīvība, ko varam baudīt, jāciena, jo tā nav dāvāta, bet izcīnīta.

     Par to, uzrunājot klātesošos, atgādināja arī Ze­messardzes 56. bataljona komandieris  pulkvežleitnants Vents Kodors. Viņš sacīja, ka mūsu valsts neatkarība ir izcīnīta ar kaujas sparu un ticību savai valstij, un arī šodien armija mācās, attīstās kopā ar NATO spēkiem, jo vieni savu valsti mūsdienās aizstāvēt nevaram. Taču neviena armija nav uzvarējusi bez tautas atbalsta, un tas ir tas, kas jāatceras ikvienam arī šodien. Par šīm vērtībām un brīvības cīnītāju devumu savā uzrunā atgādināja arī Zemessardzes 56. kājnieku bataljona štāba Vadības grupas bataljona virsseržants, Jaunsardzes un informācijas centra Jaunsardzes departamenta 2. novada nodaļas jaunsargu instruktors  Normunds Pastars. 

    Tradicionāli arī šogad piemiņas brīdī pie pieminekļa zvērestu deva topošie zemessargi un jaunsargi.

     Lāpu gājienā piedalījās un uzrunu pie pieminekļa teica arī Rīgas arhibīskaps  metropolīts Z. Stankevičs. Viņš atgādināja, ka 11. novembrī svinam dāvanu – Latviju, ko esam saņēmuši. Un Latvijai ir trīs balsti: vispārcilvēciskās vērtības, latviskā dzīvesziņa un kristīgās vērtības. Brīvība ir uzdevums mums katram, ko mēs darām, kā cīnāmies, lai to saglabātu un paplašinātu tās telpu. Un Latvijas nākotne ir atkarīga no tā, cik lielā mērā mēs kopjam savu iekšējo gara brīvības telpu – tās trīs vērtības, kas sakausētas vienā tīģelī.