Pozitīvais
SARMĪTE RUTKA

Ir cilvēki, ar kuriem ir patīkami sarunāties par jebkuru tēmu – pat par sarežģītiem jautājumiem; cilvēki, kuriem absolūti sveša ir skaudība, nenovīdība un dzēlīgums, kuri nežēlojas, nesūkstās, bet katrai problēmai meklē risinājumu; cilvēki, kuri var uzsmaidīt vai pieteikties palīgā pat uz ielas sastaptam pilnīgam svešiniekam. Pozitīvie. Šāds cilvēks ir Ingus LISECKIS – 29 gadus vecs jēkabpilietis, tirdzniecības centra «Aura» vadītājs. Savukārt «Auru» vietējie pazīst ne tikai kā iepirkšanās, bet arī dažādu pasākumu norises vietu. 
    Viņa stāsts it kā ir ļoti tipisks, bet tajā pašā laikā atšķirīgs no vairuma tagadējo trīsdesmitgadnieku pieredzes. Īsā laikā izdzīvots gana daudz, kas acīmredzot arī veidojis viņa īpašo skatījumu uz dzīvi.
   Ingus nāk no Lones pu­ses. Pēc pamatskolas beigšanas nolēmis, kā pats saka, aizbēgt no šejienes. Brālēns jau mācījies, tādēļ ieteicis kā ļoti labu esam Ogres tehnikumu, kur puisis arī apguvis galdniecību.
    Vienmēr esmu bijis ak­tīvs cilvēks. Labi mācījos, spēlēju vietējā teātra grupā, darbojos pašpārvaldē. Mā­cību beigās pat tiku uz Vā­ciju praksē – tāda tehnika un darba organizācija, kā nekur Latvijā nebija redzēts. Viss bija ļoti cerīgi, bet mācības beidzu tieši krīzes augstākajā punktā. Uzņē-mumā, kur savulaik strādāju praksē, tagad man piedāvāja pārkraut dēlīšus... Ko nu? Kāds draugs jokojoties uz­sauca biļeti, un es 1. aprīlī aizlidoju strādāt uz Angliju. Kādēļ nepamēģināt? Pro­tams, ne jau profesijā. Protams, «melno» darbu – 16 stundas dienā pakoju dārzeņus, bet pēc pāris mēnešiem jau «pakāpos pa dienesta kāpnēm» un biju speciālas fasēšanas iekārtas operators. Lielākais ieguvums – valodas nostiprināšana un darba disciplīna. Viss it kā bija labi, bet tās nepārtrauktās ilgas pēc mājām... Turklāt Jēkabpilī palika mīļotā sieviete, un šādos gadījumos ir skaidrs, ka tur ir tikai divi ceļi: vai nu attiecības jāpārtrauc, vai jāatgriežas mājās. Tā pēc nepilna gada darba Anglijā atbraucu uz Jēkabpili nu jau pie savas tagadējās sievas. Naudas biju sapelnījis diezgan daudz, bet šeit uzreiz nevarēju atrast ko darīt. Kādu brīdi «pagurķojos», līdz mani uzrunāja kafejnīcas «Ceļavējš» saimnieks Kaspars Ģirģens un aicināja strādāt par bārmeni t/c «Aura». Piekritu. Lai gan pēc Anglijas šeit saņemtā alga bija drīzāk kā ziedojums, šis darbs man patika – vienmēr paticis būt starp cilvēkiem. Pastrādāju neilgu laiciņu, līdz tirdzniecības projektu vadītāja sauca, lai nāku strādāt viņas vietā, kas nozīmē, ka man būs jānodarbojas ar nomnieku piesaisti abiem objektiem Jēkabpilī. Kad devos uz mūžā pirmo darba interviju, man bija 22 gadi. Lieki teikt, ka biju sanervozējies ne pa jokam. Es taču nezināju, ka ir jau vizītkartes ar manu vārdu sagatavotas un personālais dators iegādāts!
    I. Liseckis saka, ka pret jebkuru darbu izturas radoši un ar maksimālu atbildības sajūtu. Lai nostiprinātu profesionālās zināšanas, viņš iestājās un absolvēja augst­skolu, kur apguva ekonomiku un komerczinības. To arī novērtēja darba devējs, un jau pēc gada Ingus bija pārstāvis firmas apsaimniekotajos lielveikalos arī Valkā, Bal-vos un citur. Vēl pēc laika viņam tika uzticēti t/c «Aura» vadītāja pienākumi, kas nozīmē gan nomnieku piesaisti un centra mārketinga politikas izveidi un īstenošanu, gan visu saimniecisko lietu veikšanu  – telpu remonti, uzkopšana, drošības tehnika, ugunsdzēsība utt.  –  Kad 2015. gadā mainījās īpašnieki, tiku «pārdots» kopā ar veikalu un tagad baudu pilnīgu rīcības brīvību, – smej I. Liseckis.
   Vaicāju, kādēļ tāda uzticība Latvijai un konkrēti Jēkabpilij? Tagad jau reti kurais jaunietis netiecas vismaz uz Rīgu...
   – No mazotnes dziļi sirdī esmu bijis patriots – gan lielā, gan mazā nozīmē. Redz, nevarēju ilgi pastrādāt ārzemēs... Man patīk ceļot, esmu izbraukājis vairumu Eiropas valstu, bet palikt ilgtermiņā nekur negribētu – jau pēc  pāris nedēļām mani «velk uz mājām». Arī sieva, kura sākotnēji atgriezties uz Jēkabpili nevēlējās un kuru aicināja strādāt gan Rīgā, gan ārzemēs atbilstoši studētajai profesijai, pēc kopīgām pārrunām piekrita, ka paliksim tepat, Jēkabpilī. Arī Jēkabpilī var rast iespējas un  jācenšas būt tur, kur jūties labi, un apkārt ir tuvie cilvēki, – ir pārliecināts In­gus. 
    Tirdzniecības centri ir vietas, kur tūdaļ un tagad var redzēt izmaiņas valsts ekonomiskajā situācijā, tādēļ Ingus, pēc paša novērojumiem, var izteikt dažādus spriedumus gan par Latvijas attīstību, gan biznesa vidi Jēkabpilī: – Uzskatu, ka situācija uzlabojas. Algas lēnām kāpj un dzīve iet uz augšu, to redzu centrā. «Auras» tirdzniecības platības faktiski ir pilnīgi aizņemtas, tomēr atšķirībā no pirmskrīzes laikiem bizness vairs nav tik pārgalvīgs. Treknajos gados gan uzņēmēji, gan pircēji tērēja pārgalvīgi, cenu un kredītu radītie burbuļi plīsa, tādēļ arī vēlāk bija tik sāpīgs kritiens. Uzņēmējiem bija grūti attapties, un pirmais, kurš cieš, ir darbinieks. Tagad ir citas problēmas – trūkst darbinieku un pircēju, jo cilvēku Jēkabpilī paliek arvien mazāk. Pašlaik «Aurā» ir ap 30 nomnieku, kas kopā no­darbina ap 150–180 darbinieku. Uzskatu, ka Latvijas biznesa vidē būtu vairāk jāpiedomā, kā novērtēt un motivēt strādājošos, kā uzlabot atalgojumu un samaksas sistēmu, piemēram, kaut vai prēmējot par apgrozījumu. Domāju, ka izdzīvos tieši tie, kas pratīs ierobežot peļņas kāri un padomās par strādājošajiem.
    Par tiem, kam klājas grūtāk, Ingus aizdomājas itin bieži, arī ikdienas darbā. T/c «Aura» regulāri izcēlies ar sociāli atbildīgu uzņēmējdarbību. Te bija izveidots lietoto apģērbu savākšanas punkts, te jau vairākus  ga­dus tiek rīkotas Senioru dienas svinības, organizēti dažādi labdarības pasākumi. Vaicāju tirdzniecības centra vadītājam, kādēļ šāda izvēle?
    – Pirmsākumos izdomājām centra mārketinga plānus – veidus, kā piesaistīt apmeklētājus. Bijām pirmais veikals Jēkabpilī, kur notika publiski bezmaksas pasākumi – Liel­dienās, Jāņos, Zie­mas­svētkos. Atrodamies liela dzīvojamā rajona pašā sirdī, tādēļ mūsu uzdevums bija kļūt par piemājas veikalu. Tradicionālo svētku pastiprināta atzīmēšana «Aurā» notiek arī tagad. Visi jau raduši pie kopīgas Ziemas­svētku egles, pie Starptautiskās bērnu aizsardzības dienas aktivitātēm, pie mīmiem no Impro­vizā­cijas teātra, kas mūsu dārgajām sievietēm dāvā tulpes 8. martā, pie jautrības, jau­no skolas gadu sākot. Tad kādu brīdi sapratām, ka mūsu centra nomnieku sa-stāvs ir tik labs, ka varam paveikt arī lielākas un vērtīgākas lietas. Tā sākām mudināt visu kolektīvu piedalīties labdarības pasākumos – aicinājām uzņēmējus ziedot, lai komplektētu pārtikas produktu pakas tuvumā dzīvojošajām daudzbērnu ģi-menēm un pensionāriem. Nomnieki visu laiku bijuši ļoti atsaucīgi, par ko esam ļoti pateicīgi,  un mēs ik gadus Ziemassvētkos dodamies pie apmēram 50 tuvējām ģimenēm, kuras ieteicis pilsētas sociālais dienests un pensionāru apvienība «Sa­saiste». Pie šiem cilvēkiem allaž eju pats kopā ar da-žiem kolēģiem, un Ziemas-svētku laiks man izvēršas emocionāli ārkārtīgi piesātināts: ir tik smagi noraudzīties tajā bezpalīdzībā, kas dažkārt vērojama sirmgalvju dzīvē; noklausīties skumjajos stāstos, un ir tik saviļņojoši vērot prieku viņu acīs pirmkārt jau par izrādīto interesi, tad arī par tām dāvanām, ko esam atnesuši – mums it kā vienkāršiem pārtikas produktiem un našķiem, kas, izrādās, ne katram ir pieejami pat svētkos... Un tad bija skaidrs, ka pie mums visvairāk atstāti novārtā ir tieši vecie ļaudis, īpaši tie, kas lielāko daļu mūža apzinīgi strādājuši PSRS laikos, bet tagad saņem patiesi nabaga grašus. Un ne par ko nesūdzas! Un pirmie samaksā visas lielās summas par komunālajiem pakalpojumiem u.c.! Ja jau svinam tik daudzus svētkus, tad arī starptautiski noteikto Veco ļaužu dienu, kas ir 1. oktobrī, nolēmām atzīmēt go­dam. Nu jau ceturto gadu sadarbībā ar pensionāru apvienību «Sasaiste» uz svinīgām pusdienām un nelielu koncertu aicinām ap 30 apkārtnes seniorus. Paldies atsaucīgajiem māksliniekiem, kuri kuplinājuši šos pasākumus, īpaši Santai Kasparsonei un TDK «Pas­talnieki»!
Interesējos, vai tik sa­biedriski aktīvs cilvēks nav domājis iesaistīties politikā?
   – Jā, startēt šajās pašvaldību vēlēšanās mani aicināja. Nesaku, ka nekad neiesaistīšos politikā, bet pašlaik nē, neesmu tam gatavs, – atbild Ingus Liseckis. – Pirm­kārt, pie mums ir tāda dīvaina lieta, ka, līdzko tevi ievēl par deputātu, tā sabiedrības acīs tu pārstāj  būt cienījams cilvēks un pārtopi gluži vai par ienaidnieku, jo visiem labs nebūsi. Protams, tas nav galvenais iemesls, kādēļ nebalotējos, bet arī tas liek aizdomāties: vai man to vajag? Tomēr galvenais ie-mesls ir apziņa, ka viens pats sistēmu nespēšu mainīt, tam vajadzīgs labs bariņš domubiedru un vēl arī pašam jāuzkrāj pieredze, lai spētu dot kādu labumu sabiedrībai. Bet esmu par pārmaiņām, un Jēkabpilī tās vajadzēja. Manuprāt, sistēma šeit bija mazliet iesūnojusi. Ik mirkli jutās pilsētnieku izsalkums pēc jaunā. Jā, it kā viss notika un daudz laba Jēkabpilī ir izdarīts, bet, ja salīdzinām, piemēram, ar Valmieru vai pat kaimiņiem –  Līvāniem, tur tā attīstība nedaudz ātrāk notikusi, ir vairāk padomāts par pilsētnieku labklājību, šķiet, ka arī ES nauda čaklāk apgūta. Tagad lasu, ka iekškvartālus neremontēs. Bet Līvānos tie sen jau kārtībā! Varbūt tomēr atlikt to sporta halles celtniecību un sakārtot ielas, lai cilvēkiem te ir labi dzīvot? Nodrošināt jauniešiem iespēju klātienē vismaz arī 2. līmeņa augstāko izglītību iegūt? Lai viņi nebrauc prom. Manuprāt, tas ir galvenais uzdevums.
   Es pilnībā atbalstu paš­reizējo mēru Raivi Ragaini. Pozitīvi, ka tiek apmeklētas  pašvaldības iestādes, lai iepazītos ar darbību, uzstāda jaunus mērķus un pieprasa to izpildi, ievieš lielāku finanšu līdzekļu izlietojuma kontroli, kas ir apsveicami! Protams, nevar arī pārcensties un viest paniku un bailes par savu rītdienu cilvēkos, kas pašaizliedzīgi un labi strādā. Un tādu ir ļoti daudz arī pašvaldības iestādēs. Atbalstu arī Kasparu Ģirģenu – viņš rok ārā tādas lietas, ko daudzi negrib, lai kāds atrastu. Varbūt kopīgiem spēkiem arī kas mainīsies Jēkabpilī. Esmu pilsētas un valsts patriots un vēlos, lai šeit ik brīdi viss kļūst labāk, – spriež Ingus un ir pārliecināts, ka ar šādu domu un centieniem katram jādzīvo katru dienu.
   Tuvojoties valsts svētkiem, t/c «Aura» svin Pat­riotu nedēļu – ar atbilstošiem rotājumiem un klientu cienāšanu ar svētku kūku. Centra vadītājs atzīst, ka gadās arī pa kādam «burkšķošam» pircējam, bet tādu esot ļoti maz: – Lielākoties visi ir apmierināti. Kāds pavaicā, kam par godu ticis pie tortes gabaliņa. Tad arī atbildam, ka mēs kopā ar viņiem svinam mūsu valsts dzimšanas dienu. Mums visiem jāmācās nekautrēties, bet gan tieši lepoties par savu pilsētu, valsti, savu izcelsmi – patriotismu. Ja paši nemīlēsim sevi, citi arī nemīlēs, – ir pārliecināts Ingus Liseckis. Pozitīvais. 
 
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma». 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (16)

  1. nunu
    nunu
    pirms 1 mēneša

    Pozitīvi pozitīvais. Lai veicas!

    Atbildēt
  2. vērotājs
    vērotājs
    pirms 1 mēneša

    Es t/c Auru apmeklēju reizi gadā, un nevis lai iepirktos, bet lai apskatītos vienkārši intereses pēc, kas jaunāks. Tur, piem, labus ādas zābakus nenopirksi, pat ne normālu ziemas mēteli. Ieejot šajā centrā pa goda vārtiem degunā iesitas Ķīnas preču smārds, un kādu laiku pa centru jāstaigā apdingušam kā mušai. Tālāk atkal humpalu bode. Ej, tu nost! Atkal lupatu smaka. Ar kādu jiptīgu pulveri tās mazgātas? Tad tur ir Kūku paradīze. Iegrābos reiz ar apkaltušu medus torti, kurai krēms bija gatavots no nekvalitatīva saldā krējuma ar mēslu smaku. Tāda pati "smaržīga" bija arī biezpienmaize ar rozīnēm. Vēl dziļāk briļļu bode ar neadekvāti augstām cenām. Tur ir arī ēstuve Ceļavējš, kura ēdienu kvalitātes ziņā klāt nestāv Ceļavējam uz apbraucamā. Tad tur ejā tirgo ar medu, pulksteņiem, kružkām. Pa manam tas rada bardaka iespaidu. Atkal kāds teiks, karoti darvas medus mucā iemaisīju, bet tas ir mans viedoklis, un kopumā man tur nepatīk, tāpēc apmeklēju to ļoooti reti. Es arī esmu pozitīvs, smaidīgs, izpalīdzīgs cilvēks, un visi, kuri mani pazīst, saka- manā priekšā cepuri nost. Bet, ja vajag, varu arī pa ragiem uzdot, bet tas nepadara mani sliktāku. Neieredzu lišķus. Tie lai turas no manis pa gabalu! :))) Mūsdienās visu laiku būt pozitīvam, tas nav iespējams.Ļoti daudz raižu cilvēkiem sagādā tā pati pašvaldību paviršā attieksme, bezatbildība pret savu darbu un iedzīvotājiem. Te bez nerviem, mīlīši, nekā! Tirgoties, tas ir daudz vienkāršāk, nekā ražot. Lai jaunēklis pamēģina atvērt kādu ražotni, domāju, ka ne nakti nevarēs mierīgi nogulēt. Tas tā! Nekā personīga!

    Atbildēt
  3. Pulkstenis
    Pulkstenis
    pirms 1 mēneša

    Aurā jau lāāāābu laiku nav Ceļavēja.. Izskatās, ka tava apmeklējuma uzskaite mazliet nojukusi...

  4. Anitiņa
    Anitiņa
    pirms 1 mēneša

    Pirms cik gadiem tur biji? Tur sen jau nav vairs Ceļavēja, bet gan Ķēķis kuriem reti pretīgs ēdiens gatavots no pulveriem.

  5. Inita
    Inita
    pirms 1 mēneša

    Jauneklis sev nepiedēvē nekādu uzņēmēja vai ražotāja titulu.Kas ražo, kas tirgo- katrs dara, ko māk! Jēkabpilī ir arī TC Sēlija, lūdzu - var taču iet tikai tur. TC Aura ir pieejams arī zemākam iedzīvotāju slānim. Arī humpalas un māju medu vajag.

  6. Reālists
    Reālists
    pirms 1 mēneša

    Ui, ja palasa vērotāja komentārus, viņam viss visur ir slikti. Un vispār - šis puisis, spriežot pēc raksta, netirgojas, un arī par citu cilvēku biznesu (to, kas pārdod humpalas, vecas kūkas un preces no Ķīnas) nav atbildīgs. Tas tā- lai izlasītu rakstu līdz galam...

    Atbildēt
  7. Trintintins
    Trintintins
    pirms 1 mēneša

    Forši! Vairāk tādu cilvēku!

    Atbildēt
  8. vērotājs
    vērotājs
    pirms 1 mēneša

    Cik komentāru salasījies, kamēr nebiju mājās. Tas ir labi. Vismaz ūdeņi sašūmējās. Biežāk tauta izteiktu savus viedokļus dažādos jautājumos. Vai es rakstīju, ka šis puisis ir atbildīgs par to, ko tirgo? Nebūt ne. Vot nezināju gan, ka Ceļavēja tur nav. Sen nav būts, jā. Kā ieeju, šauju garām, neieskatījos. Nez ko vairs nav? Tāda laba vieta biznesam bija. Nesaprotu, ko man darīt? Rozā brilli uzvilkt? Paceltu degunu staigāt? Nē, to gan ne, vēl ieskriešu stabā.:) Protams, ka cilvēks izvēlas pats kur iet, ko darīt. Es uzrakstīju savu skatījumu par šo iestādījumu, protams, ne visu. Nez kāda labā aura tur nav. Nu bet, paldies par rakstu, cilvēkus iepazīstināja ar šo jauno cilvēku!

    Atbildēt
  9. Kaspars Siliņš (Kgee)
    pirms 1 mēneša

    Brauc uz Ņujorku tur tev nekas nesmirdēs un būs super! Ilgi smējos par tavu komentāru :D

  10. vērotājs
    vērotājs
    pirms 1 mēneša

    Nu re, vismaz viens cilvēks pasmējās. Paldies! Kāda nu pie mums dzīve ir, tāda ir.

  11. he he
    he he
    pirms 1 mēneša

    A ko tam pašam jauneklim ģīmis nav nomālēts kā tiem diviem klauniem?

    Atbildēt
  12. aivis
    aivis
    pirms 1 mēneša

    Kurś tad te nemâk skaitit divus gadus tik nav Ceļavéja...tapec nu nevajag muti palaist ja paśi neziniet.. Visu cieņu Inguss ta tik turpinât...

    Atbildēt
  13. aivisam
    aivisam
    pirms 1 mēneša

    nevis Inguss, bet Ingus, vajadzēja mazliet mācīties ka skolā gāji nevis jau pusaudža gados nopīpēt neattīstītās smadzenes

  14. Uģis
    Uģis
    pirms 4 nedēļām

    Būtu vairāk tādu cilvēku, iespējams esošā situācija Latvijā būtu labāka! Bet par ķēķi gan es piekritīšu, ēdiens tur ir ne visai labs! Kas gan nav no Ingusa atkarīgs! Ingus tā turēt, lai viss iecerētais izdodas!

    Atbildēt
  15. uģim
    uģim
    pirms 4 nedēļām

    Jaunatne pie mums kā eksotika. Reti ieraudzīsi. Tur jau tā lieta, ka visu maļinu portit padomju laiku krēslos pirdēji. Un neko neizdarīsi. Jāpagaida vēl gadi divdesmit.

  16. Mārīte
    Mārīte
    pirms 3 nedēļām

    Ļoti atsaucīgs un labsirdīgs puisis,kas , manuprāt, ir atguvis veikalam dzīvību...ja atceramies pagātni, kad veikals likās tūlīt klapēsies ciet.

    Atbildēt

Pievienot komentāru