Prakses un mācību iespēja Jēkabpilī palīdz reģionālajai slimnīcai piesaistīt darbiniekus

 Jēkabpils reģionālajai slimnīcai ir ilglaicīga sadarbība ar izglītības iestādēm par studējošo praksēm. Tā ir iespēja sniegt praktikantiem priekšstatu par darba specifiku un ieinteresēt pēc studijām uzsākt slimnīcā darba attiecības. Slimnīcas galvenā māsa Māra Skrodere strādā ar studentiem un organizē sadarbību ar koledžām un universitātēm.
 
 – Kādas ir jūsu darba gaitas, kā izvēlējāties ar medicīnu saistītu profesiju?
 – Darba gaitas uzsāku 1986. gadā, kad pabeidzu Rīgas 1. Medicīnas koledžu, toreiz Paula Dauges Rīgas 1. Medicīnas skolu, kā feldšere (ārsta palīgs). Esmu arī absolvējusi Rīgas Stra­diņa universitātes Māszinību fakultāti, iegūstot veselības zinātņu maģistra grādu. Bet pirmais norīkojums darbā 1986. gadā bija uz Jēkabpils rajona Variešu pagasta feldšeru–vecmāšu punktu. Tur gan neiznāca strādāt, jo jau bija sava feldšere, un tā es nonācu Jēkabpils slimnīcā. Slimnīcas galvenais ārsts – dakteris Viesturs Skrodelis mani pieņēma darbā Jēkab­pils slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Domāju, ka tā nebija tā sliktākā sistēma, kad jaunos ārstus, māsas norīkoja uz noteiktu vietu, kur bija jānostrādā pieci gadi. Jauns cilvēks pa šo laiku iepazina savu darba vietu, radās ģi­mene, bērni, viņš tur iesakņojās. Un tā nu ir sanācis, ka slimnīcas pamata kodolu veido, kā tagad mēdz teikt, pagājušā gadsimta cilvēki. Jaunā izglītības un veselības aprūpes sistēma ir būtiski atšķirīga. Tā ļauj jaunajam speciālistam pašam izvēlēties darba vietu. Tas nav slikti, jo cilvēks tagad izvēlas darbu tur, kur viņam šķiet labāk un izdevīgāk, bet tas rada problēmas ar personālu ārstniecības iestādēs ār­pus Rīgas. 
 Slimnīcas uzņemšanas nodaļā nostrādāju līdz 1990. gadam, un tad slimnīcas vadība mani pārcēla darbā uz infekciju nodaļu par virsmāsu, kur nostrādāju līdz 1997. gadam. Pēc tam manas darba gaitas aizveda projām no slimnīcas, bet tāpat bija saistītas ar medicīnu, jo 10 gadus nostrādāju Veselības inspekcijā. 2012. gada nogalē mani uzrunāja slimnīcas ārstniecības daļas vadītāja – daktere Ruta Miķelsone, piedāvājot at­griezties slimnīcā galvenās māsas amatā. Un nu jau būs 10 gadi kā esmu slimnīcas galvenā māsa.
 Interese par medicīnu radās bērnībā, jo mamma bija feldšere, un, ikdienā redzot un saskaroties ar viņas darbu, radās gan interese, gan vēlme palīdzēt cilvēkiem. Bet uz medicīnas skolu aizgāju klasesbiedrenes ietekmē. Viņa stājās vecmātēs, es savukārt uz feldšeriem. 
 – Ko nozīmē būt galvenajai māsai, kāda ir jūsu darba ikdiena?
 – Manā pakļautībā ir vidējais un jaunākais medicīnas un atbalsta personāls, kas strādā ārstniecības iestādē. Tie ir 300 darbinieki.
 Galvenais uzdevums ir plānot, organizēt, vadīt un uzraudzīt pacientu aprūpi ārstniecības iestādē. Gal­venās māsas darbs prasa arī labā līmenī pārvaldīt saskarsmes un komunikācijas prasmes, jo bieži jāsadarbojas ar ārstiem, slimnīcas nodaļu vadītājiem, medicīnas firmu pārstāvjiem, pa­cientiem un pacientu ģimenēm. Galvenās māsas darbs ietver administratīvos pienākumus – daudz atskaišu un dokumentu. Manos pienākumos ir uzraudzīt māsu darbu komandā un plānot, organizēt aprūpes personāla kvalifikācijas paaugstināšanu, kopējā sadarbībā ar nodaļu virsmāsām sagatavot māsu prakses normatīvos dokumentus un ieviest tos praksē. Man ir ļoti zinošas, gudras un izpalīdzīgas virsmāsas.
 Kā mentors sekoju līdzi un palīdzu jaunajiem darbiniekiem. Ja galvenajam ā­r­stam atbildība ir par ārst­niecības procesu, tad mana atbildība ir par aprūpes procesu.
 Ikdienas darbā ir gan mierīgākas dienas, gan ir tādas, kad gaitenī pie kabineta durvīm stāv rinda, jo personālam ir ikdienā neatrisināti vai neatliekami jautājumi, uz kuriem vajag palīdzēt rast atbildes. Tāpat jārisina personāla darba organizācijas problēmas –  kāds ir saslimis, kāds pēkšņi no­lemj mainīt darbu. Ikdienā ir dažādas situācijas, nesaskaņas, ko ir jāpalīdz atrisināt. Un gadās arī tā, ka, aizejot uz mājām, es savējiem saku, ka es tagad vismaz pusstundu paklusēšu, jo man īsti vairs negribas runāt un vismaz to pusstundu arī negribas nevienu redzēt. Reizēm konfliktsituācijas nav nemaz tik vienkāršas, lai tās uzreiz atrisinātu. Mēs katrs esam ar citādāku raksturu, un nemaz nav viegli atrast kompromisu, bet es cenšos to rast un domāju, ka šos 10 gadus tas ir veiksmīgi izdevies. Protams, pirmie gadi bija grūtāki, jo tad administratīvais darbs bija kaut kas jauns. 
Tā kā tā bija mana pirmā darba vieta, man ļoti patika darbs uzņemšanas nodaļā, jo tas bija intensīvs un interesants, kaut arī ļoti nogurdinošs, jo tu jebkurā brīdī saskaries ar jauniem izaicinājumiem un vari iegūt nenovērtējamu pieredzi. Mana pirmā darbaudzinātāja bija uzņemšanas nodaļas virsmāsa Tamāra Buhtija­rova. Savukārt slimnīcas vadība acīmredzot saskatīja manī ne tikai izpildītāja, bet arī organizatora dotības. Par to man jāsaka liels paldies gan dakterei Rutai Miķel­sonei, gan dakterim Ivaram Zvīdrim un Viesturam Skro­delim, gan toreizējai galvenajai māsai Ainai Upmacei. 
– Kā aizsākās darbs ar praktikantiem?
 – Galvenās māsas pienākumos ir kvalifikācijas prakses organizēšana topošajiem ārsta palīgiem, māsām un māsu palīgiem. Jēkabpils reģionālā slimnīca jau vairāku gadu garumā sadarbojas ar universitātēm un medicīnas koledžām. 
 Starp Jēkabpils reģionālo slimnīcu un Rīgas Stra­diņa universitāti (RSU), Lat­vijas Universitāti (LU), Dau­gavpils universitāti, RSU Sarkanā Krusta Medicīnas koledžu, LU Rīgas 1. Me-dicīnas koledžu tika noslēgti sadarbības līgumi par profesionālās kvalifikācijas prakses nodrošināšanu, savukārt ar RSU Sarkanā Krusta Me-dicīnas koledžu un LU Rīgas 1. Medicīnas koledžu – par studentu un izglītojamo profesionālās ievirzes no­drošināšanu, paredzot, ka teorētiskās mācības notiek koledžās Rīgā, bet prakses studenti iziet Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Līdz šim RSU Sarkanā Krusta Medicīnas koledžu absolvējušas jau divas Jēkabpils reģionālās slimnīcas māsu grupas. Savukārt LU Rīgas 1. Medicīnas koledžu absolvējušas divas māsu un piecas māsu palīgu grupas. Ļoti daudzi slimnīcas darbinieki savas profesijas pamatus ir apguvuši tieši šajās mācību iestādēs.
 Jau kopš 2015. gada notiek sadarbība ar Dau­gavpils universitāti saistībā ar jauno fizioterapeitu prak­ses iespējām mūsu slimnīcā. Praktiski gandrīz puse no fizioterapeitiem, kas strādā Jēkabpils reģionālajā slimnīcā, ir nākuši no Dau­gavpils universitātes. Fizi­o­terapeits Ivars Porietis ir kvalifikācijas prakses vadītājs IV kursa studentiem – jaunajiem fizioterapeitiem. Ja līdz šim gadam mums bija sa­darbība ar koledžām par māsu kvalifikācijas prakses vietu nodrošināšanu, tad turpmāk no koledžām kvalifikācijas praksē ieradīsies ārstu palīgi, radiologu asistenti un māsu palīgi.
 Līdz ar to, ka māsas profesijas attīstību ir būtiski ietekmējušas izmaiņas, kas gadu gaitā tiek ieviestas veselības aprūpes sistēmās, ir būtiski mainījusies māsu loma. Tagad tā prasa no māsas tādas papildu kompetences kā spēju patstāvīgi diagnosticēt, kad ir nepieciešama pacientu aprūpe, spēju patstāvīgi konsultēt un spēju patstāvīgi nodrošināt pacientu aprūpes kvalitāti, to novērtēt un analizēt. Izmaiņas ir novedušas pie māsu profesijas reformas. Lai nodrošinātu un īstenotu konceptuālo pieeju studijām un profesionālajai pilnveidei, turpmāk māsu apmācība notiks universitātēs. Sadarbības ziņā tas neko nemainīs, jo pastāv sadarbības līgumi par kvalifikācijas prakses organizēšanu.
 – Ko tas dod praktikantiem un ko slimnīcai? Kas jāiegulda kolektīvam, lai nodrošinātu prakses vietas?
 – Protams, gan virsmāsām, gan māsām jāiegulda ļoti liels darbs, lai jaunie speciālisti kvalifikācijas prakses laikā iegūtu nepieciešanās praktiskās iemaņas un nostiprinātu teorētiskās zināšanas. Tas ir darbs, lai, absolvējot universitāti, koledžu, jaunais speciālists izvēlētos tieši mūsu ārstniecības iestādi, kur turpmāk strādās. Protams, ne visi, kas bijuši praksē, atgriežas, atgriežas mazākā daļa. Reizēm ir skumji, ja kolēģes ir apmācījušas jaunos speciālistus, bet viņi pēc tam aiziet uz ģimenes ārsta praksi vai privātu struktūru, jo visiem ir vajadzīgi labi, zinoši darbinieki, turklāt darbs slimnīcā nav viegls. Bet atgriezeniskā saikne ir. Mācot mēs iegūstam labus darbiniekus. 
 RSU Sarkanā Krusta Medicīnas koledžas un LU Rīgas 1. Medicīnas koledžas studentu un izglītojamo profesionālā apmācība paredzēja, ka teorētiskās mācības notiek ne tikai koledžās Rīgā, bet arī pie mums, Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Lektori no koledžām brauca pie mums, un tā topošajiem speciālistiem bija iespēja apgūt zināšanas tuvu savai dzīvesvietai. Šo izdevību izmantoja un izmanto Jēkabpils, Aknīstes, Madonas, Aizkraukles novada topošās māsas un māsu palīgi. 
 Divām Rīgas universitātēm, kas piedāvā studijas programmā «Māszinības», ir pievienojusies arī Daugavpils universitāte. Ne tik vien topošajām, bet arī strādājošajām māsām ir dota iespēja iegūt otrā līmeņa augstāko profesionālo izglītību. Ar prieku varu pateikt to, ka 20. jūnijā bakalaura diplomus saņēma sešas mūsu māsas, kas ir pabeigušas studijas Daugavpils universitātē, un viena bakalaura diplomu RSU universitātē. Viņas būs papildu spēks, uz kurām es tālāk varēšu balstīt prakses iespējas jaunajiem speciālistiem, jo profesionālās kvalifikācijas prakses prasības noteic, ka praksi var vadīt māsa, kurai ir bakalaura izglītība. 
 Arī praksē esošo studentu skaits pieaug. Ja pērn praksē no Stradiņa medicīnas koledžas bija tikai viens topošais ārsta palīgs, tad šobrīd praksei no LU Rīgas 1. Medicīnas koledžas ir pieteikušies deviņpadsmit to­pošie ārsta palīgi. 
Šogad no septembra sadarbībā ar LU Rīgas 1. Me­dicīnas koledžu atkal uzsāksim apmācības kursu māsu palīgiem. Atsaucība ir ļoti liela. Uz 30 vietām ir pieteikušies 60. No šā gada 1. sep­tembra Jēkabpils reģionālajā slimnīcā pacientus turpmāk aprūpēs tikai diplomēti māsas palīgi. Arī mums vēl arvien strādā māsu palīgi bez atbilstoša profesionālās kvalifikācijas dokumenta. Lai nebūtu jā­zaudē ierastā darba vieta, darbiniecēm ir jāsaņemas un jāmācās, turklāt valsts ap­maksātā programmā. 
 – Jūs pati arī vadāt prakses?
 – Jā, es darbojos kā prakses vadītāja un arī kā mācību spēks LU Rīgas 1. Medicīnas koledžā un Stradiņa universitātē kā vieslektore. 
 – Cik praktikantu slimnīcā ir šobrīd?
 – Dati ir par pieciem pirmajiem mēnešiem, un vēl jau praktikanti nāks klāt. Uz jūliju un augustu pēc no­slēgtā līguma jau ir pieteikušies seši Ārstniecības fa­kultātes 3. kursa topošie dakteri, kam ir jāiziet māsas prakse iekšķīgo slimību un ķirurģijas nodaļās. Kvalifi­kācijas praksi ir pabeigušas sešas māsas – četras no Dau­gavpils universitātes un divas no Latvijas Universi­tātes. Kā jau minēju, tie ir 19 ārstu palīgi, kuriem tā ir pirmā prakse pēc pirmā studiju gada. 2021. gadā kvalifikācijas prakses iespējas tika nodrošinātas  38 mā­sām, deviņiem ārstu palīgiem un četriem māsu palīgiem, četriem fizioterapeitiem un diviem Ārstniecības fakultātes trešā kursa studentiem. 
 Jēkabpils reģionālajā slimnīcā pēc 6. kursa prakses iespējas tiek nodrošinātas arī jauniem ārstiem, dodot iespēju iziet prakses ciklus iekšķīgajās slimībās, invazīvajā medicīnā, ginekoloģijā un dzemdniecībā, ķi­rurģijā un otolaringoloģijā. Pērn tie bija seši studenti. Mēs nodrošinām prakses iespējas arī citu profesiju pārstāvjiem, piemēram, sa-darbībā ar mācību centru «Buts» neatsakām prakses vietas klientu apkalpošanas operatoriem, viņi var iziet praksi ambulatorās daļas reģistratūrā. Savukārt mūsu slimnīcas virtuvē atrodas prakses vietas pavāru palīgiem. 
 – Kas ir māsa mūsdienu medicīnā? Tur taču ne­der stereotips, ka māsiņas tikai atnes tabletīti un iedur špricīti. 
 – Māsa vairs nav tikai pavēļu izpildītāja un darītāja. Māsas šobrīd ir pilnvērtīgas gan aprūpes, gan ārst­niecības komandas darbinieces. Māsas (vispārējās aprūpes māsas) profesijas standarts nosaka, ka māsa veic pacientu aprūpi: piedalās ārstniecībā, vada pacientu aprūpes darbu, nodarbojas ar pacientu izglītošanu veselības jautājumos, veic profesionālās izglītības darbu.
 Tātad māsa ir aprūpētāja, izglītotāja, mierinātāja un psiholoģe. Ar šo visu māsas saskaras ikdienā, bet īpaši ar to saskārāmies Covid pirmās pandēmijas laikā. Jo tad māsai tiešām bija jāstrādā par psihologu. Tā bija situācija, kad pacientu stāvoklis bija neprognozējams, viņi bija šķirti no ģi­menes, no tuviniekiem, atradās izolācijā. Pacientu stāvoklis bija ļoti smags, un māsa bija vienīgā, kas ik dienas nāca pie viņiem un profesionāli palīdzēja tikt cauri šim smagajam dzīves posmam. Arī ikdienā nodaļās ir daudz cilvēku gados, kuriem ļoti nepieciešams sadzīvisks kontakts – parunāt ar kādu. Bērnu un mazbērnu vairs nav, viņi ir prom. Seniori ir palikuši vieni, un māsa vi­ņiem ir kā meita vai mazmeita, ar  ko izrunāties par sa­­vām rūpēm. Ir vēl viena kategorija, un tie ir jaunie vecāki, ar ko saskaras māsas un vecmātes. Šajā ziņā mā­sām un vecmātēm jābūt ļoti elastīgām, jo jaunie ve­cāki bieži ietekmējas no tā, kas ir internetā atrastā informācija, no sarunu forumiem. Tas ir vēl viens darba posms, kur jāmāk pārliecināt, jāspēj ar vecākiem sa­strādāties. Strā­dājot nodaļās, gadās visādi – ir konflikti, sūdzības. Un, ja kādā brīdī māsa vai māsas palīgs varbūt nav tik smaidīgs vai laipns, tad saprotiet, ka viņai šī varbūt jau ir otrā maiņa un viņai varbūt vairs nav spēka pa­smaidīt. Tas, ar ko vēl sakaramies, strādājot ar pacientiem, ir vainas apziņas ēna, ko izjūt radinieki. Seniors ir bijis viens, bet, kad ar viņu kaut kas notiek, ieslēdzas vainas apziņa: ko nu mēs darīsim, lai tuvinieku izglābtu? Un tad pie vainas ir visi –  ārsti, māsas un māsu palīgi. Bet vaina ir ielaista tik tālu, ka šo cilvēku varbūt vairs nevar izcelt no slimības gultas. Ar to ir jārēķinās un jādara savs darbs, un māsas un viņu palīgi to dara no visas sirds, lai arī ir grūti un smagi. 
 – Ne velti bieži tiek runāts par to, ka māsu darbs joprojām nav pietiekami novērtēts ne morāli, ne materiāli.
 – Protams, māsas un māsu palīgi būtu pelnījuši lielāku atalgojumu. Šobrīd situācija valstī joprojām ir tāda, ka māsas un māsu palīgi nereti strādā divās trīs darbavietās, lai saņemtu atalgojumu, kas ļautu ne­stresot par rēķinu samaksu un citām vajadzībām. Šādā situācijā cieš viņu veselība un, domāju, arī ģimene. Ja nebūs ārstu, nebūs slimnīcas, bet, ja nebūs māsu un māsu palīgu, ko darīs ārsti? Tāpēc ir svarīgi visiem strādāt komandā. Darbs slimnīcā ir komandas darbs. 
 – Kas palīdz to izturēt, varbūt psihologs, kolektīva tradīcijas un attieksme?
 – Mums ir jāizaug, lai pārkāptu pāri savai mentalitātei un dotos pie psihologa. Bet noteikti mūs visus glābj vaļasprieki. Slimnīcā strādājošie, neskatoties uz aizņemtību, atrod tam laiku. Ļoti daudzas kolēģes nodarbojas ar sportu, floristiku, ceļošanu, ar tamborēšanu un adīšanu, gleznošanu. Saistībā ar Covid situāciju kolektīvās tradīcijas ir mazliet apsīkušas. Mums bija kopīgi Ziemassvētku pasākumi, Starptautiskā māsu diena, Medicīnas darbinieku svētki un kopīgi Vislatvijas sporta svētki. Šogad, pateicoties slimnīcas arodbiedrībai, tika noorganizēts pasākums, kas veltīts Medicīnas darbinieku dienai. Pasā­kumā pašvaldības vadītājs R. Ra­gainis pieciem darbiniekiem pasniedza pateicības. Dar­biniekus iepriecināja Jē­kabpils tautas teātris ar izrādi «Trīnes grēki». Slim­nīcas vadība, lai izteiktu atbalstu un pateicību, darbiniekiem organizē koncertus. 
 – Kur pati rodat atslodzi?
 – Tā ir ģimene un dārzs. Mans prieks un acuraugs ir mazbērni. Es esmu trejmeitiņu vecmamma. Mēs, visa ģimene, esam gana sportiski un labprāt dodamies izbraucienos ar divriteņiem. Patīk sēņot. Dārzs un ziedi, jo kur gan citur tā var relaksēsies. No pavasara tiek gaidītas tās saulainās dienas, kad varēs ielaist pirkstus zemē. Dārzā aizmirstas nogurums un uzlabojas garastāvoklis. Man ir arī bezgala jauks mājdzīvnieks – taksis. Tā ir absolūta, uzticīga, uzlādējoša mīlestība, neskatoties ne uz ko. 

Lappuse sagatavota ar Jēkabpils reģionālās slimnīcas atbalstu

 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (1)

  1. Silmači
    Silmači
    pirms 1 mēneša

    Nekā laba pateikt par šo personu nevaru, tāpēc paklusēšu.

    Atbildēt

Pievienot komentāru