Pučs, barikādes, rekets un policisti-sava darba entuziasti
INESE ZONE

Kritiskos brīžos policisti ar ieročiem stājās Latvijas sardzē
 
   Laikmetīgās vēstures muzeja «24X30» pasākumu ciklā  «Gadsimta ieausti Jēkabpilī» sarunā «Kā milicija par policiju tapa» atmiņās dalījās pieredzējuši nu jau bijušie Jēkabpils policijas darbinieki – ilggadējs policijas iecirkņa priekšnieks Valerjans Strapcāns un Guntis Vaivods.  
     – Paziņas, kam bijis sa­kars ar darbu milicijā, mani pierunāja strādāt tur. Es tad jau biju neklātienē iestājies Lauksaimniecības akadēmijā – zemes ierīkotājos. Sā­kumā bija doma milicijā pastrādāt tikai mācību laikā. Bet tie daži gadi izvērtās par gandrīz 34 gadiem. Pirmos mēnešus strādāju patruļdienestā. Toreiz milicijas nodaļu vadīja Andrejs Pavļu­kovs – zinošs priekšnieks, autoritatīvs cilvēks. Viņš man saka: pietiks tev patruļdienestā, man vajag iecirkņa inspektoru Aknīstē. Liels paldies Jevgēnijam Fokinam, kurš tad strādāja krimināldienestā un toreiz sniedza lielu atbalstu. Aknīstē strādāju no 1978. līdz 1982. gadam. Tā bija iespēja iepazīties ar operatīvo darbu, un par tiem laikiem nav tās sliktākās atmiņas. Nemelosim, tolaik  situācija bija tāda, ka aptuveni puse milicijas darbinieku dienestā meklēja vieglāku dzīvi, bet otra puse bija sava darba fanātiķi. Iecirkņa inspektoram tolaik savā teritorijā bija jāzina viss: visi reiz tiesātie, mednieki, garīgi slimi cilvēki, jāizmeklē visi sīkie noziegumi. Apkalpoju arī Asari, Gārseni un Rubeņus. Taču atlika brīvs laiks arī vaļaspriekam. Mans hobijs visu mūžu ir tautas dejas. Ak­nīs­tes dejotāji 1980. gadā bija pirmie savā grupā, un tie man bija pirmie Deju svētki. Aknīstē spēlēju arī pūtēju orķestrī, – atceras Valerjans Strapcāns.
   Guntis Vaivods atminas, ka viņam bijusi doma par darbu milicijā, bet to uzreiz nav izdevies īstenot. 
    – 1990. gadā strādāju Mežgales kolhozā par darba drošības tehnikas inženieri un šoferi sagādnieku. Pa­gast­vecis Vladimirs Ozoliņš zināja par manu sapni un ieteica pieteikties, jo tagad katrā pagastā būs vajadzīgs savs policists. Tā es sāku strādāt par jaunāko inspektoru Zasā, Leimaņos un Kalna pagastā. Priekšrocība bija tā, ka vairāk vai mazāk tos cilvēkus zināju. Darba bija ļoti daudz. Tad bija visas tās privatizācijas lietas, un vilinājumu arī bija ļoti daudz, arī pierobežas situācija spēlēja savu lomu, – saka G. Vaivods.
 
Uz Doņecku pie čigānu barona
   V. Strapcāns stāsta, ka Rīgā bijusi vidējā divgadīgā milicijas skola, bet to nācies apiet, jo 1982. gadā priekšnieks A. Pavļukovs izsaucis un mudinājis uzreiz iestāties Minskas augstākajā milicijas skolā, kam Rīgā bija filiāle. 
    – Tikko iestājos tur, tā mani pārcēla uz kriminālmeklēšanas nodaļu.  1984. gadā kļuvu par vecāko kriminālmeklētāju un tur strādāju līdz 1987. gadam. Tas bija interesants darbs, un gadījās arī neplānoti ko­mandējumi, piemēram, uz tagadējo Doņecku, tolaik Ukrainas PSR. Devāmies aizturēt čigānu grupu, kas Viesītē bija aplaupījusi vairākas mājas. Tur centrālajā ielā Festivaļnaja dzīvoja vieni čigāni un visu noteica viņu barons. Sapratis, ko meklējam, viņš pasmaidīja un paprasīja, cik lieli aplaupītajiem ir zaudējumi? Uzzinājis, ka 500 rubļi, izvilka no kabatas naudas žūksni, tur vieni simtnieki bija, bet to iebāza atpakaļ un teica savējiem, lai savāc naudu un atdod. Ātri vien atdeva arī. Bet par vainīgajiem sacīja, ka tos mēs tagad nedabūšot rokā, viņi tikai rudenī atgriezīšoties Doņeckā, un tad viņi savējiem desmitkārtīgi at­maksāšot par to, ko nostrādājuši.  Bet mēs bijām priecīgi, ka naudu varēsim cilvēkiem atdot. Citu reizi bija jābrauc uz Harkovu aizturēt noziedznieku. Aizturējām arī, bet no vietējiem attieksme bija vēsa, neko nepalīdzēja. Mēs bijām ar ieročiem. Labi, ka mūs nepārbaudīja, citādi nebūtu ielaiduši lidmašīnā.  Bet, tā kā lidostā valdīja, vienkārši sakot, liels bardaks, tad mēs ar visām pistolēm un no­ziedznieku ar roku dzelžiem izgājām visam cauri un iesēdāmies lidmašīnā.  Bija arī traģiski momenti. Kad vēl strādāju Aknīstē par iecirkņa inspektoru, bieži notika veikalu zādzības. Nedēļā pat trīs četrus veikalus apzaga. Skaidrs, ka darbojās grupa, un mēs katru nakti patrulējām. Bija mums attāls Čer­vonkas veikals. Nolēmām, ka šoreiz tur nebrauksim, vai tad tur kas notiks. Bet tieši tajā naktī to veikalu aplaupīja. Grupu vēlāk aizturēja, tie visi bija Lietuvas iedzīvotāji, un man bija iespēja divus pratināt Viļņas cietumā. Kad sākām runāt par veikalu zādzībām, viens no viņiem sacīja, ka tā bijusi mūsu laime, ka mēs nebijām pie Červonkas veikala, jo viņi bija bruņoti ar automātiskajiem ieročiem un mēs ar savām pistolītēm un vienu automātu nebūtu nopietni pretinieki, – stāsta V. Strapcāns. 
 
Partija un KGB turpat vien bija
    Jautāts par to, cik lielā mērā milicijas darbā pa­domju laikā bija jūtams  Komunistiskās partijas ie­spaids, V. Strapcāns neatminas, ka tas būtu ļoti izjusts.
    – No KGB bija tāds On­skuls Jānis, kurš pēc tam kādu laiku strādāja drošības policijā. Nebija tā, ka viņš kaut ko uzspiestu. Viņiem bija savi cilvēki, ar ko viņi strādāja, mēs – ar saviem, un politikā mēs nemaisījāmies. Varbūt augstākajos ešelonos bija citādi. Bet nav jau noslēpums, ka katrā organizācijā, arī milicijā, bija cilvēki, kas pieskatīja un ziņoja. Bija gan norādījums par visiem partijas biedriem, kas nokļuva atskurbtuvē, tūlīt ziņot partijas komitejai.  Kopumā nevaru teikt neko sliktu par darba organizāciju padomju laikā. Piemēram, 1986. gadā bija slepkavība Leimaņos, kur upuri atrada pakārtu pēc divām nedēļām. Pēdu jau vairs tik pat kā nekādu. Bet no Rīgas uzreiz ieradās mikroautobuss «Lat­vija» ar labākajiem prokuratūras darbiniekiem. Grupu vadīja Jānis Skrastiņš – nā­kamais ģenerālprokurors.  Strādāja visi no gaismas līdz gaismai. Un nākamais ģenerālprokuros nebaidījās ap­staigāt visas mājas. Divas nedēļas pagāja, kamēr, pa kripatiņai vācot informāciju, izsecinājām, kas ir vainīgie. Aizturēja viņus jau Balt­krievijā. Nezinu tagad tādu gadījumu, kad no Rīgas atbrauktu liela profesionāļu grupa palīdzēt strādāt, – atceras V. Strapcāns.
 
Astoņdesmitie – Atmodas sākums  
   V. Strapcāns atceras, ka tas laiks iezīmējies ar priekšnieku maiņu.  Nomai­nīju­šies vairāki, un tad no Preiļiem atnācis Viktors Petrovs, kurš bijis pārliecināts komunists, kam partija pirmajā vietā. Tad arī milicijas kolektīvs sācis sašķelties, jo jaunajam priekšniekam patikušas in­trigas un interesējis, lai viens par otru, kā tautā saka, stučītu. 
    – Tas daudziem, arī man, nepatika. Tās jau bija astoņdesmito gadu beigas, un tad es kļuvu par krimināldienesta priekšnieku. Mēs bijām nacionālāk noskaņoti, un mums sākās nesaskaņas ar priekšnieku. Jau tad atļāvāmies dokumentus rakstīt latviešu valodā, kaut ieteikums bija darīt to krieviski, – stāsta V. Strapcāns.  
     Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā arvien vairāk bijis jūtams Atmodas laiks. Sākusies sarkanbaltsarkano karogu uzvilkšana torņos. Jēkabpilī viens no notikumiem, kas skāris arī iekšlietu dienestu darbu, bijusi Ļeņina pieminekļa demontāža.
     – Mani izsauca milicijas priekšnieks Petrovs un saka: šodien ņems nost pieminekli, tev jāiet. Tur bija sapulcējušies cilvēki, kuri negribēja pieļaut demontāžu. Mums bija jānodrošina sabiedriskā kārtība, bet viņus izklīdināt nebija iespējams.  Kad sāka celt pieminekli, vienam krānam trūka trose. Domāju, ja trūks otra, cilvēkus nospiedīs un es būšu vainīgs. Par laimi, tā nenotika. Protams, to visu filmēja, un es nonācu kadrā, centrālajā Mas­kavas TV.  Ar draugiem vēl smējos, ka tagad man gatavs ceļš uz Sibīriju.    
 
Slienas barikādes un brūk padomju milicijas sistēma
    Deviņdesmitie gadi bija laiks, kad milicija par policiju tapa. Priekšniekam Vikto­ram Petrovam radušās problēmas ar vietējo varu, un 1990. gadā viņš bija spiests aiziet. Tad Jēkabpils rajona tautas deputātu padomes priekšsēdētāja Silvija Šimfa  piedāvājusi V. Strapcānam kļūt par milicijas nodaļas priekšnieku, bet, būdams tikai 32 gadus vecs, viņš nejuties gana pieredzējis un atteicies par labu Jevgē­nijam Fokinam. Pēc tam jau sākušies 1991. gada janvāra notikumi. 
    – 20. janvārī ar sievu mierīgi skatāmies TV un pēkšņi redzam, ka notiek uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Mani izsauca uz miliciju, kur bija sagatavoti divi mikroautobusi. Braucām uz Rīgu aizstāvēt Latviju. Mājās paliek ģimene, mazi bērni. Rīgā stāvējām pie Brīvības pieminekļa. Tur bija arī kolēģi no Bauskas un Dobeles. Stāvoklis saspringts. Tikko bija nošauti Bauskas miliči. Tauta gatava ar ieročiem iet un ieņemt Iekšlietu ministriju. Labi, ka nostrādāja veselais saprāts un kaujas nesākās.  Visu 20. janvāra nakti nostāvējām starp Brīvības pieminekli un Ministru kabinetu. Uz rīta pusi mūs savāca uz Ķengaragu, kur bija izveidots štābs. Bija jālemj, ko darīt, jo apkārt klaiņoja OMON. Pēc pirmās dienas saprata, ka stāvoklis ir mierīgāks, un daļu atlaida mājās. Tad bija brīvprātības princips, kurš paliks, jo nākamajā naktī bija gaidāms uzbrukums. Vairāki krievu tautības puiši  palika un bija gatavi cīnīties, arī nākamais ceļu policijas priekšnieks Oļegs Anpilogovs. Nākamā nakts mums bija blakus Dailes teātrim. Visu nakti ar automātiem gaidījām OMON. Uzbrukums nesekoja, laikam viņi saprata, ka nu jau Rīgā ir spēki, un nebūs tik vienkārši.  Vai bija bail?  Kuram tad nav bail? Bet nebija laika par to daudz domāt. Viss nomierinājās, atgriezos no Rīgas. Vēlāk tika izveidota starprajonu kriminālpolicija un starprajonu izmeklēšanas nodaļa. Tajā brīdī padomju milicijas sistēma jau bija daļēji sabrukusi, jau bija izveidota zemessardze. Puča laikā 20. augustā visu vietējo  milicijas  un glābšanas dienesta vadību izsauca uz Rīgu. Ieroči visiem bija līdzi. Tikai pēc tam uzzinājām, ka OMON mūs tad bija ielencis, bet laikam saprata, ka nepadosimies, – atminas V. Strap­cāns. 
 
Sākas deviņdesmito gadu rekets
    Deviņdesmitie gadi bija juku laiki: privatizācija, rekets, zemessardze, kas arī pretendēja uz kārtības sargāšanu.  Par tā laika zemessardzi ir daudz pretrunīgu lie­cību: vieni slavē, citi peļ, jo dažreiz zemessargu rīcība robežojusies ar likuma pārkāpumiem. Kā to vērtē G. Vai­vods?
    – Sākotnēji bija ļoti liels vietējo zemessargu atbalsts. Kamēr mēs bijām kopā, tikmēr viņi manī ieklausījās, bet, ja viņi bija uz savu roku, visādi gāja. Teicu: puiši mums neviens nav devis tiesības spriest sodu bez tiesas. Atstāsim to tiesas kompetencē un katrs darīsim savu darbu. Labi atceros vienu krimināllietu. Viņi man nepaklausīja un izvēlējas paši atklāt noziedzīgu nodarījumu. Būtībā tā bija cilvēka spīdzināšana. Tas tika izmeklēts, un viņus par to sodīja. Centāmies visu risināt ar civilizētām metodēm, bet zemessardze tad diezgan skarbi rīkojās. Tāda rūgta pieredze arī bija, bet tā palīdzēja uzlabot attieksmi, un vēlāk viss normalizējās. Palīdzība bija, bet bija arī sava veida pašdarbība.
     Tur taču sākumā pieņēma bez kādas atlases un pārbaudes, un daudzi sākumā tur iestājās tikai tādēļ, lai tiktu pie ieroča. Un tad sākās malu medības. Tagad zemessardzē no tā laika cilvēkiem reti kurš ir palicis. Bet sabiedrības acīs zemessardze labi sevi parādīja.  Viņi nodrošināja kārtību sabiedriskos pasākumos,  – vērtē G. Vaivods.  
  V. Strapcāns atceras, ka visā Latvijā laupīja un spridzināja teju katru nedēļu.
     – Kad pirmo lielāko bandu aizturēja, viņi saprata, ka par to būs jāsēž, un tad arī biznesmeņi saprata, ka  labāk vērsties policijā, nevis maksāt reketam. Bet bija viens otrs, kas pieraduma pēc vēl gadus desmit maksāja. Es prasu: kāpēc tu to dari? Atbild: ko nu es, tos 10 vai 20 latus atskaitu un viņi man «jumtu» tur. Sākumā arī cietumos bija grūti uzturēt kārtību. Jēkabpils cietumā bija dumpis. Tika dedzināts, un visi cietumnieki bija uz jumtiem. Tikai pateicoties tam, ka zemessardze ielenca cietumu no visām pusēm un atbrauca Rīgas specvienība, to izdevās novērst. Policijai jau automātu nemaz nebija tik daudz, –  atminas V. Strap­cāns. 
 
«Kad TV redzējām Jeļcinu, sapratām –  viss beidzies» 
   G. Vaivods Latvijas neatkarības sardzē bija augusta puča laikā.
    – Daudzi bijām jauni, tikko iesākuši darbu milicijā.  Aizbraucām uz diennakti, bet atgriezāmies pēc trim dienām. Objekts bija Sa­eima, tobrīd Augstākās padomes ēka. Katrā logā bijām divi automātisti, bet naktī dežurējām uz Saeimas nama jumta. Gulēšanu organizējām pa stundai. Saspringtākais brīdis bija, kad pa rāciju saņēmām ziņu, ka Ļeņina  pieminekli ceļ nost. Tad bruņutransportieri sāka braukāt gar Saei-mas namu. Tad nebija mobilo, bet man ģimene – dēls bija divus gadus vecs. Kad vakarā TV skatījāmies, ka Jeļcins nobīdījis Gorbačovu malā, sapratām, ka viss ir beidzies. Atbraucu uz Jē­kabpili un tad tālāk no Biržiem uz Aknīstes pusi gāju kājām. Viens lietuvietis apstājās un vaicā: kur tev vajag? Kad pateicu, ka uz Aknīsti, un izstāstīju, no kurienes dodos uz mājām,  viņš teica: zini, vecīt, es tevi aizvedīšu līdz pat mājām, un aizveda arī, – puča notikumus atceras G. Vaivods.
   Viņš stāsta, ka 1992. gada martā milicijas darbinieki jau deva zvērestu Latvijas policijai. Sākumā, kad bija tikai vecā milicijas forma, ņēma no tās nost ģerboņus un sarkano svītru no biksēm ārdīja ārā.
    V. Strapcāns piebilst, ka viss notika pakāpeniski. Vēl formu nebija, vēl miliči bijuši, bet jau robežu sāka sargāt, jo robežsardzi izveidoja vēlāk.  
– Tas laiks bija interesants. Darbinieki policijā ļoti mainījās, nāca un gāja. No pirmajiem tā laika policistiem tikai trīs vai četri līdz izdienas pensijai palika. Iemesli tam bija dažādi. Pēc 1995. gada visi, kuri noturējāmies darbā, sapratām, ka vajag mācīties. Es pēc bakalaura grāda iegūšanas iestājos maģistrantūrā. Biju pirmais maģistra grāda ieguvējs policijas pārvaldē, – stāsta G. Vaivods.  V. Strap­cāns atgādināja, ka G. Vai­vods bijis viens no labākajiem kriminālmeklēšanā narkotiku jomā. 
    – Ja dzīve piedāvāja tādu iespēju, tā bija jāizmanto. Tā bija jauna nezināma lieta gan no kriminālistikas, gan izmeklēšanas viedokļa. Es braucu uz Ventspili mācīties. Tur bija foršs darbinieks Didzis Vilemsons, kurš to lietu bija izkodis, kā tautā saka. Es pie viņa to apguvu, pēc tam citi atkal brauca pie manis. Sadarbība bija plaša un vadība to atbalstīja. Visi apzinājās, ka ar to jācīnās, jo pašiem bērni auga. Ar cietumu bija sadarbība, tur tās lietas arī bija. 2008. gadā aizturējām personu, pie kuras mājā atrada dažādas narkotiskas vielas – kopā 21 kg, kas tobrīd bija lielākais daudzums Latvijā izņemto narkotiku. Tā bija partija priekš visa Latgales reģiona, – stāsta G. Vaivods.
 
Krīzes laika rētas sāp
    V. Strapcāns ar rūgtumu atceras krīzes gadu notikumus, kad ievērojami tika samazināts policijas darbinieku skaits un atalgojums.
     – Krīzes laikā daudzi profesionāļi aizgāja izdienas pensijā, kaut vēl šodien varētu strādāt. Taču vislielākā kļūda, manā skatījumā, bija reģionālo pārvalžu izveidošana. Kas būs, ja Jēkabpilī notiks slepkavība, bet uz vietas nebūs neviena kriminālmeklētāja? Kamēr no Jelgavas atbrauks, bandīti jau būs vai nu Krievijā, vai ES. Es jau tad varēju atļauties iebilst, jo biju izdienas pensijā. Nu iztrieks, lai iz­triec. Pēc trakā štatu samazinājuma pusgadu nostrādāju.  Teikšu godīgi, man jau bija nopelnīta pensija  un izdiena pāri 30. Kāda jēga palikt un cīnīties ar vējdzirnavām? Policistu soda par katru sīkumu. Kārtībai ir jābūt, bet cilvēki ir iebaidīti, domā: kāpēc man aizturēt noziedznieku, riskējot pārkāpt likumu, ja man pašam otrā dienā uzliks rokudzelžus. Rūgtums ir par to, ka Jēkabpilī policijai joprojām nav jaunu telpu. Tās solīja jau kopš 2002. gada. Un Policijas akadēmijas likvidēšana taču būtu saucama par noziegumu. Tagad nekur nesagatavo operatīvos darbiniekus. Notiek gan arī labas lietas, un policijai ir jauns, labs transports, – secina V. Strapcāns. G. Vai­vods atceras, ka pirmskrīzes gados neviens nerēķināja ne nostrādāto stundu skaitu, ne brīvdienas un svētku dienas. Visi bijuši miliči, vēlāk policisti 24 stundas diennaktī. 
     – Man kā iecirkņa in­spektoram pirmo gadu kaimiņu tante bija ziņotāja,  jo viņas mājā bija tuvākais telefons, bet ar visu tikām galā. Mēs bijām sava darba entuziasti. Bija paveicies ar to, ka mums tad ļoti uzticējās un atbalstīja vadība un pašvaldību darbinieki. Rei­zēm ir dzirdēts, ka policija to vai citu neaiztika, jo viss bija sarunāts. Muļķības! Pa šiem gadiem man nekad priekšniecība nedeva tādu rīkojumu kādu neaizturēt. Cita lieta, ka mainījās laiki un situācija, un absolūti darba entuziasti palika deviņdesmitajos, – piebilst G. Vaivods.
 
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma». 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru