Reforma sabiedrības skatījumā
INESE ZONE

   Līdz šim, informējot par administratīvi teritoriālo reformu, esam publiskojuši pašvaldību administrāciju viedokļus un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sniegto informāciju par plānoto reformas gaitu, mērķiem, iespējām, pētījumiem un pašvaldības raksturojošus rādītājus: esošos un iespējamos jau jaunajās teritorijās pēc reformas. 
     Bet kāds ir sabiedrības skatījums, ko par reformu domā aktīvas, radošas personības: uzņēmēji, iestāžu va­dītāji, kultūras un dažādu nozaru un sabiedriskā sektora darbinieki. To varēsiet uzzināt, sekojot līdzi interviju ciklam. Piedāvājam sarunu ar Jēkabpils reģionālās slimnīcas valdes priekšsēdētāju Margaritu Meļņikovu (attēlā).
 
– Vai reģionālā reforma ir nepieciešama? Ja jā, tad kāpēc; ja ir iebildumi, tad kādi?
     – Domāju, ka reģionālā reforma ir nepieciešama, jo, manā skatījumā, mazo pašvaldību Latvijā ir par daudz. Citādi būtu, ja paš­valdības savus attīstības plānus būtu saskaņojušas, lai tie būtu sazobē ar katru blakus esošo pašvaldību un kopā nodrošinātu Latvijas attīstību. Bet šobrīd ir tā, ka pašvaldības ir sadrumstalotas. Katrai sava vīzija, savi normatīvie akti. Tad nu sa­nāk, ka līdaka peld, gulbis lido: katrs velk vezumu uz savu pusi un Latvijā kopumā attīstībai ir grūti rast kopīgu bāzi. Manā skatījumā, ja pašvaldību būs mazāk, es gan nevaru pateikt  –  vai tieši tik, cik šobrīd piedāvā reformas projekts, vai citā variantā, taču kopumā attīstība varētu būt efektīvāka. Tad pašvaldībām būs vieglāk kopīgi vienoties par mērķiem un rīcību un attiecīgi arī Latvija kopumā ietu vienā virzienā. Administra­tīvās izmaksas arī būtu mazākas. Cits jautājums, ka paš­valdību administrāciju darbinieki tad zaudēs darbu. Bet apvienotajās pašvaldībās tādēļ jādomā par tautsaimniecības attīstību, un šie darbu zaudējušie speci­ālisti var būt resurss tautsaimniecības attīstībai.
– Bet var gadīties, ka pašvaldību būs mazāk, bet darbinieku –  vairāk, jo teritorija būs lielāka, nāks klāt papildu funkcijas.
       – Manuprāt, jebkurā gadījumā reformai jābūt izvērtētai pēc mērķa, pēc funkcijām un uzdevumiem, nevis tikai formāli kaut ko samazināt, apvienot. Tam es nekad nepiekritīšu, jo formālisms, manā skatījumā, ir tā tendence, kas ir graujoša. Ir svarīgi zināt reformas mērķi, ko ar to gribam panākt. Mēr­­ķim ir jābūt skaidram gan pašiem reformas veicējiem, gan iedzīvotājiem. Ja mēs reformējam pašvaldības, tad tam ir jābūt tā, lai uzlabotu pašvaldību sadarbību un Latvijas attīstību. Tas pats sakāms arī par ārst­niecības iestāžu reformu. Ja to dara, tad kādā veidā un ar kādu mērķi? Lai nebūtu, ka formāli pasaka: būs tik daudz reģionālo slimnīcu un tik daudz cita profila medicīnas iestāžu. Svarīgi, lai izvērtē kopējo ainu, uz ko tad mēs ejam. Tikai vienkārši samazināt reģionālo slimnīcu skaitu vai izdevumus, tas tā nedrīkstētu būt, jo finanses nevar būt galvenā motivācija pārmaiņām. Ir jābūt lielākam un augstākam mērķim. Protams, finanšu sadaļa vienmēr ir viena no svarīgākajām, bet tai jāiet roku rokā ar virsmērķi un vīziju. Varbūt pašvaldību sadarbību var sasniegt bez reformas. Bet jautājums jebkurā gadījumā ir – vai doma ir par formālu reformu vai pār­maiņu ieviešanu? Re­forma un pārmaiņas būtībā ir viens un tas pats, tikai reforma – tas tā skaļi skan. Mērķis taču jebkurā gadījumā ir uzlabojumi, vienalga, vai to nosauc par pārmaiņu vadīšanu vai reformu.
– Vai informācija par reformu ir pietiekama un saprotama komunikācijā ar sabiedrību?
     – Piekrītu viedokļiem, ka, no iedzīvotāju skatu punkta, reforma pēc būtības neietekmēs neko. Viņu personīgās problēmas būs jārisina pašiem, tās paliks tādas pašas. Savukārt esošās iestādes taču nelikvidēs, tās būs un pildīs savas funkcijas. Savukārt par reformas būtību kā tādu, ja pats pastiprināti par to neinteresējas, informācijas ir maz. Visur, arī medijos, vairāk ziņo, ko par reformu saka tā vai cita pašvaldība vai ko saka ministrs. Savā ziņā sanāk tāda augšējo līmeņu cīņa, kur iedzīvotāji principā nav iesaistīti. Viņi, ja tā godīgi, pārsvarā ir novērotāji.
– No vienas puses, informācijas ir daudz, kaut vai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības mi­nistrijas mājaslapā. Var to pārpublicēt, bet tā prasa iedziļināties, ir visai ierēdnieciskā valodā, un daudzus tas neuzrunā un neveicina interesi. Par daudziem jautājumiem vēl tikai sola lemt.
    – Jā, ja pats neiedziļinās, neapmeklē mājaslapas, neseko visām publikācijām, tad viegli uztveramas un cilvēkiem saprotamas informācijas nav, bet komunikācija uz āru ir svarīga.
– Vai vajadzētu rīkot aptaujas un apkopot iedzīvotāju viedokļus? To dara dažas pašvaldības, kur bieži aptaujāto skaits nav liels, bet vai to vajadzētu darīt VARAM?
      – Katrai aptaujai ir jābūt mērķim, ko mēs ar rezultātu darīsim: ieliksim mapītē vai ņemsim vērā. Vai tiešām būs tā, ka tad, ja vairums iedzīvotāju pateiks, ka nevēlas reformu, to neīstenos? Tur­klāt iedzīvotāju vēlme īstenot reformu vai iestāties pret to ir atkarīga no tā, vai viņiem ir saprotama informācija par reformas mērķiem, par to, kāpēc tā ne­pieciešama. Var būt tā, ka vienā pašvaldībā iedzīvotājiem vietējā vara var stāstīt, cik tas ir slikti, un iedzīvotāji to klausīsies un būs pret reformu. Viedoklim nepieciešama vispusīga informācija: kādi ir reformas plusi, kādi mīnusi, vājās vietas un iespējas –  tā dēvētā SVID analīze. Ja tāda ir, tad cilvēks var izdarīt savus secinājumus, un tad aptauja būtu objektīva. Man gan varētu oponēt, bet kopumā tomēr valdība ir, vismaz tai vajadzētu būt, tautas interešu aizstāvis un pārstāvis. Tāpēc jebkādas izmaiņas vai reformas nedrīkstētu būt pretrunā tautas interesēm, ja uz to skatās tā, ka valdība ir tautas kalpi. To arī Satversme nosaka. Un tāpēc, ja skatās no šī ideālā viedokļa, kāpēc vispār valdības institūcija ir izveidota, nebūtu vietas jautājumam, vai vajag iedzīvotāju aptauju par reformu, jo tautas kalpi dara to, kas tautai ir vajadzīgs. Vai tas tā šobrīd notiek, tas jau ir cits jautājums.
– Kādu jautājumu re­formas sakarā jūs uzdotu atbildīgajām amatpersonām? 
     – Lai viņi man parāda šo SVID analīzi par reformas mērķi, plusiem un mīnusiem. Par plusiem un iespējām vēl runā, bet gribu zināt, vai ir izvērtēti arī zaudējumi, jo nekad nevar būt tikai plusi. Un tad gribētu pajautāt, kā šos mīnusus ir paredzēts novērst, piemēram, kad administrāciju darbinieki zaudēs darbu. Ko plāno darīt, lai šo resursu izmantotu un nepalielinātos bezdarbnieku skaits?
– Ja pieņemam, ka jums ir neierobežotas fi-nanses un vara (amatpersonas parasti aizbildinās, ka zina, ko vajag, bet vi­sam naudas nepietiek), kas būtu tas, ko jūs finansētu un veicinātu, lai varētu vairot reformas iespējas un mazināt riskus?
     – Ceļi, nepārprotami, ir jāsakārto. Aktuāls būtu fi­nansējums veselības aprūpei un izglītībai, reformas kontekstā plānojot un attīstot šīs nozares. Tāpat arī policijai, glābšanas dienesta attīstībai –  visam, kas saistīts ar sabiedrības drošību, lai dienesti varētu sekmīgāk funkcionēt jaunajās teritorijās. Svarīga arī zinātnes attīstība –  tehniskās zinātnes, modernās tehnoloģijas. Ir jāiegulda tautsaimniecības attīstībā, lai mums būtu iespēja pelnīt. Tur es arī dotu no tā «lielā naudas maisa». Vajag definēt –  ar ko varam konkurēt un tad tur ieguldīt, subsidēt attīstību, lai mēs būtu nevis importa, bet eksporta valsts. Mums ir gud­ri speciālisti, piemēram, ārsti. Tātad būtu jāattīsta medicīnas tūrisms. Ja mēs izvērtētu savas attīstības iespējas un tur sniegtu atbalstu, tad peļņa mums dotu vēl vairāk attīstības iespēju. Arī nodokļu politikai jābūt labvēlīgai uzņēmējiem un uzņēmumu veidošanai, jo šobrīd mēs zinām, ka tas tā nav. Nauda jāiegulda, lai radītu uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, lai rezultātā sistē­ma būtu domāta cilvēkiem, nevis otrādi. Es domāju, ka tas ir iespējams, tas ir tikai laika jautājums, bet jābūt cilvēkiem, kas to vēlas panākt. Citādi mēs tagad sakām, ka gaidām tautiešus atpakaļ, bet, piemēram, medicīnā esošais normatīvais akts nosaka, ka ārstam vai pat profesoram, kas ir ieguvis izglītību citā valstī, ir jāiziet sarežģīta diploma atzīšanas procedūra. Labi, ja viņš ir mācījies Eiropā, tad tas ir mazliet vienkāršāk. Savukārt, ja viņš ir no trešajām valstīm, kaut vai tā būtu ASV vai Krievija, kas abas ir gana attīstītas šajā jomā, mediķiem, profesoriem pēc būtības gandrīz vai jāstājas rezidentūrā un jāliek rezidentūras eksāmens. Tas, manā skatījumā, cilvēkam liek justies atraidītam. Vai tiešām jums mani vajag, ja jūs mani –  speciālistu ar lielu pieredzi, kas māca citus, kas raksta zinātniski pētnieciskos darbus, –  atkal eksaminējat, lai es varētu pagodināt Latvijas kungus. Domāju, ka to var viegli un ātri sakārtot. Mēs taču esam liecinieki, ka tad, ja to grib, normatīvo aktu var pieņem teju vienas nakts laikā. Bet par ārstu diplomu atzīšanu mums saka, ka tur kaut ko var mainīt līdz 2025. gadam. Nu var taču kaut vai gada laikā sakārtot atzīšanas procedūru, nevis tikai rakstīt lielus attīstības plānus, kur to paredz darīt pēc gadiem pieciem sešiem. Varbūt tad palielinātos strādājošo mediķu skaits, kuru mums trūkst.  
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (1)

  1. Andrejs
    Andrejs
    pirms 9 mēnešiem

    Ļoti sakarīga, konkrēta domāšana un runāšana. Paldies!

    Atbildēt

Pievienot komentāru