Jēkabpils pašvaldības at­tīstības un tautsaimniecības jautājumu komitejas sēdē tika izskatīts Latvijas Politiski represēto biedrības Jē­kab­pils nodaļas iesniegums ar lūgumu atbalstīt un īstenot ieceri par vienota represēto piemiņas ansambļa izveidi laukumā pie Krustpils luterāņu baznīcas, kur jau atrodas piemiņas akmens represētajiem un arī nacionālajiem partizāniem.

  Jēkabpils nodaļas valdes priekšsēdētāja Ma­ruta Līce informēja deputātus, ka vēl viens piemiņas akmens ir Parka ielā. Iela tā nosaukta un arī akmens uz­stādīts, pieminot faktu, ka pēc represijām krustpilieši ša­jā vietā iestādīja liepas un ozolus izvesto vīriešu un sieviešu piemiņai, tā veidojot parku. Vēlāk tas nav saglabāts, un rajons apbūvēts ar privātmājām. No kokiem sa­glabājies viens ozols pie kā­das privātmājas žoga. Ozola saknes bojājot mājas saimniecības ēkas pamatus un apdraudot arī pieminekli. Sa­vulaik piemineklis At­mo­das sākumā šajā vietā esot uzstādīts steigā, nepadomājot par to, ka tā būtībā ir no­maļa vieta, kas ne visiem re­presētajiem pieejama. Vēl jo vairāk tādēļ, ka piemineklis atrodas uzkalnā. Uz to gan ved kāpnes, bet tām nav mar­gu un cilvēkiem gados ir grūti piekļūt piemiņas vietai. Turklāt tur esot maz vietas, kur varētu pulcēties piemiņas pasākumos. 

   — Tāpēc mēs ierosinām, un tam piekrīt mūsu nodaļas biedri, lai Parka ielā esošo pie­minekli uzspodrinātu, at­jau­notu un pārvietotu pie Krust­pils luterāņu baznīcas. Tur varētu izveidot vienotu an­sambli, kas Rīgas ielas ma­­lā būtu pievilcīgs akcents pilsētas sejā. Tie abi akmeņi, kas tur ir tagad, skatoties no Rī­gas ielas, sevišķu godu pilsētai nedara. Ekskursantus uz tādu piemiņas vietu arī ne­var vest. Mēs, represētie, paši sakārtot šo piemiņas vie­tu nevaram. Mēs tikai va­ram izteikt savu viedokli un lūgt domi to darīt, — sacīja M. Līce.  

    Galvenā arhitekte Laura Krastiņa  deputātiem atgādināja, ka ideja neizskan pir­mo reizi. Jau 2011. gadā ir ta­pušas skices vienota piemiņas ansambļa izveidei pie Krustpils luterāņu baznīcas. Skice paredz visus trīs akmeņus iestrādāt vienotā an­sam­blī ar informatīvu papildinājumu, kur  varētu iepazīties ar pieminekļu vēsturi. At­bilstoši jaunajam Būv­nie­cī­bas likumam, kas stāsies spē­kā oktobrī, pirms būvatļaujas izsniegšanas par šāda objekta izveidi būs jārīko pub­liskā apspriešana. Depu­tā­ti arī secināja, ka piedevām jārisina zemes piederības jautājums. M. Līce piebilda, ka represētie  esot ru­nā­juši ar draudzes vadību, un tā atbalstot šādas piemiņas vietas izveidi. Amat­per­so­nas skaidroja, ka ar šādu mu­tisku vienošanos ir par maz. Pašvaldība finansējumu ansambļa izveidei uz privātas zemes nevar piešķirt. Lai to darītu, nepieciešams no­slēgt zemes nomas līgumu vismaz uz 10 gadiem vai to atpirkt. Ja runa ir par pieminekļa izveidi, tad nav jē­gas slēgt šādu nomas līgumu. 

   Deputāti vienojās, ka r­e­presēto lūgums ir atbalstāms. Taču, lai, plānojot bu­džetu, varētu, iekļaut finansējumu piemiņas ansambļa izveidei, vispirms jārod risinājums zemes piederības jau­tājumā, un tikai tad var do­māt par publiskās ap­sprie­šanas rīkošanu. Komi­te­jas locekļi vienojās, ka šāds ceļš arī ejams, un par turp­māko varēs lemt, kad būs sa­ņemta informācija, kā atrisināt zemes piederības lie­tu.

 

D. Gagunova foto