Manas dzimtenes svētie bērzi
Stāv pulciņos zilgani bāli
Un klusi plaukstošām rokām
Svētī dīgstošo zāli.
(Fricis Bārda)
Tas notika 1962. gada augusta nogalē. Četras LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes III kursu beigušās studentes – sapņainā, talantīgā topošā jaunā dzejniece Janīna Puķupe (vēlāk Vīksna, 1971. gada 14. maijā viņas dzīves pavediens traģiski pārtrūka), Ildze Anete Krontāle (08.10.1940–05.01.2017; pseid. Ildze Kronta, vēlāk – pazīstama literatūrkritiķe un redaktore, arī bibliogrāfe), Ilze Maldone (vēlāk – Aknītes, Pļaviņu un Valles vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja), Ruta Lukstiņa (vēlāk Šenberga, LU Sociālo zinātņu fakultātes Informācijas un bibliotēku studiju nodaļas lektore, šo rindu rakstītāja) devās nelielā ceļojumā pa dzimto zemi, galvenokārt pa rakstnieku dzīves vietām. Braucām ar vilcienu, autobusu, drošku, lielus gabalus gājām kājām.
Ceļojuma sākumā iegriezāmies pie kursabiedrenes Sarmas Kļaviņas (vēlāk – LU Filoloģijas fakultātes docente, katedras vadītāja, filoloģijas doktore) Vidrižu mežniecībā. Viņas tēvs droškā aizjūdza dienesta zirgu Vari un ilgi mūs (ha! lauku meitenes) instruēja, kā apieties ar bērīti. Šo lepno pajūgu Sarma kučierēja uz Vidrižu «Laučiem» – Leona Paegles memoriālo muzeju. Izpildot stingros norādījumus, braucamo atstājām kalnā, Vari pamatīgi piesējām un devāmies lejā uz mazo kalēja mājiņu.
Mūs laipni sagaidīja rakstnieka Leona Paegles (1890–1926) māsa Olga Frankevica, ieveda vienīgajā tumšajā istabiņā. Viņa daudz stāstīja par brāli, iepazīstināja ar muzeja ekspozīciju. Tad Sarma ar pajūgu devās mājup, bet mēs pārnakšņojām Vidridžu skolas kopmītnē.
Antons Bārda (1891–1981) studentēm rāda jauno bērziņu. No kreisās: Ruta Lukstiņa, Ilze Maldone, Janīna Puķupe.
29. augusta rītā ar autobusu devāmies uz Limbažiem, bet no turienes soļojām uz Friča Bārdas dzimtajām mājām – Pociema «Rumbiņiem». Diena bija lietaina, krietni salijām, apavi izmirka. Taujājot ceļu, iegriezāmies kādās lauku mājās. Saimniece parādīja taisnāko ceļu (patiesībā – taciņu pāri slapjai pļavai un tālāk gar tīruma malu) uz netālajiem «Rumbiņiem». Viņa gan piebilda: «Diezin vai jūs tur gaida laipna uzņemšana. Antons nevienu iekšā nelaiž. Paulīna šādā slapjumā droši vien aizbraukusi uz Rīgu.» Lauku cilvēka sirsnībā viņa piedāvājās izžāvēt mūsu apavus. Plīts esot gluži silta. Sarindojām savas tenisa čības, sandales un kurpes uz plīts. (Pēcpusdienā saņēmām apavus sausus un siltus. Mīļš paldies!)
Basām kājām pārbridām pļavu un pa ežmaliņu nonācām pie «Rumbiņu» vecās mājas. Ilgi ilgi klauvējām, bet neviens neatsaucās. Māja izskatījās tā, it kā tur neviens nedzīvotu. Nesaprašanā grozījāmies pie ieejas. Beidzot durvis pavēra diezgan sabozies, nerunīgs vīrs. Lāga neuzklausījis, kas mēs tādas, strupi noteica: «Ejiet pie kundzes! Tur – uz to mazo māju.» Jutāmies mazliet neomulīgi, taču māja izskatījās ļoti aicinoša, it kā no pasakas izkāpusi. Gājām cauri dārzam, garām vasaras mājiņai un pieklauvējām pie durvīm. Tās tūdaļ atvēra sirma kundze ar gaišu smaidu sejā. Stādījāmies priekšā – kas mēs, no kurienes, ar kādu nolūku. «Vai, meitenes! Jūs taču esat pavisam nosalušas!» Aicināja ienākt. Istabiņas bija mazas, ļoti mājīgas. Mājasmāte tūlīt iekūra kamīnu, cēla galdā ēdamo. Gaidījusi no Rīgas viešņu, kas neatbraukusi. Gardu muti apēdām viešņai vārīto piena sakņu zupu, plātsmaizītes. Ak, cik garšīgs bija dzejnieces Paulīnas Bārdas cienasts! Pēc tam pa kārtai grozījāmies kamīna priekšā un žāvējām slapjumus. No Janīnas drēbēm pacēlās pat paliels tvaika mākonis. Kaulos ielija siltums. Pamazām sāka raisīties sarunas. Janīna lasīja savus dzejoļus.
Antons Bārda un Janīna Puķupe pie «Rumbiņu» dārza mājiņas (izgriezums).
Šodien vairs nav prātā, ko īsti dzejniece mums stāstīja par Frici Bārdu un sevi, ko mēs – viņai. Taču cauri gadiem nāk līdzi liels gaišums, sirsnība, labestība, kas mūs toreiz apņēma un turēja savā varā. Kā dzejniece staroja! Cik labi, mājīgi un nepiespiesti mēs viņas klātbūtnē jutāmies! Atva-doties Paulīna Bārda mums uzdāvināja Friča Bārdas, kā arī savu jaunības gadu fotogrāfiju ar autogrāfu. (1992. gada pavasarī dzejnieces fotogrāfiju atdāvināju viņas novadniecei Dzintrai Justai (tagad Dzene), vienai no manām labākajām un mīļākajām diplomandēm, lai tā glabātos Limbažu Galvenajā bibliotēkā). Lūdzām dzejnieci ar mums kopā nofotografēties. Viņa teica: «Es labāk tepat maliņā, pie durvīm.» Pavadīja gabaliņu pa pagalmu.
Tur atkal satikām šerpo vīru – Antonu Bārdu – dzejnieku un kādreizējo skolotāju. Pa šo laiku bija izkusis neuzticēšanās ledus, un tagad mūsu priekšā bija pavisam cits cilvēks. Nu viņš mums stāstīja, rādīja un beidzot labprāt fotografējās. Vēl vairāk – nostājās pie paša iestādītā jaunā bērziņa, lūdza uztaisīt bildi atmiņai un spītīgi noteica: «Pēc gadiem te atkal būs birztaliņa!» Sāpe bija dziļa. Kolhozs bija nocirtis tēva stādīto, mīļo birztaliņu… Taču An-tons Bārda nepadevās. Pie katra (!) celma viņš bija iestādījis jaunu bērziņu. Ar sarūgtinājumu sirmais vīrs stāstīja, ka esot ieskaitīts neapzinīgo kolhoznieku kārtā. Kaut gan ganījis kolhoza aitas, obligāto izstrādes dienu normu tomēr nevarējis izpildīt.
Pašā pievakarē posāmies promiešanai. Tā kā uz Limbažiem tovakar bija jādodas arī Antonam Bārdam, viņš mūs aicināja uz autobusa pieturu iet reizē. Parādīšot taisnāko un sausāko ceļu. Tagad mūsu pavadonis bija uzposies un atgādināja inteliģentu pilsētas kungu. Limbažos dzejnieks uzrakstīja zīmīti skolas direktoram, lai atļauj mums pārnakšņot internātā, sīki izstāstīja ceļu uz direktora dzīvokli, un mēs šķīrāmies. Pēc brīža droši klauvējām pie direktora dzīvokļa durvīm, jo mums taču bija «dokuments». Svarīgais papīrs diemžēl bija pazudis. Dzejiskā Janīna sajūsmā par redzēto, dzirdēto, izjusto lidoja pa mākoņiem un zīmīti jau bija paspējusi kaut kur «izsēt». Internātā mūs tomēr ielaida, neprasot uzrādīt pat studenta apliecību. Bija gultas, matrači. Vai bija arī kāda sega, neatceros. Bija galvenais – jumts virs galvas. Paldies par uzticēšanos un naktsmītni!
30. augustā debesis joprojām bija zemas un pelēkas, tomēr mēs devāmies uz Umurgu pie Friča Bārdas (1880–1919). Umurgas kapos stipri lija, bet tas tikai pastiprināja iespaidu. Tēlnieka Teodora Zaļkalna veidotā «Sērojošā mūza» raudāja…
Ceļā uz Leona Paegles «Laučiem». Kučieris – Sarma Kļaviņa, pa labi no viņas – Janīna Puķupe, aizmugurē – Ilze Maldone (ar pātagu) un Ruta Lukstiņa.
Tālāk mūsu ceļš veda uz «Kalāčiem», «Kaikašiem», «Kalna Kaibēniem», «Incēniem» un «Saulrietiem». Tur redzētais, dzirdētais un izjustais joprojām ir dzīvā atmiņā.
Rudenī savas studentu kopmītnes fotolaboratorijā (Tālivalda ielā 1b) kopā ar Ildzi attīstījām filmiņas, izgatavojām labi daudz kopiju. Atlasījām labākos attēlus, uzrakstījām vēstules abiem dzejniekiem ar pateicības un laba vēlējuma vārdiem. Vienu fotogrāfiju komplektu nosūtījām uz Pociemu Antonam Bārdam, otru – iemetām Paulīnas Bārdas Rīgas dzīvokļa pastkastītē.
Atceroties ciemošanos «Rumbiņos», 1998. gada decembra sākumā Ildze Krontāle savā mazajā, bet mājīgajā dzīvoklī ar simtiem vērtīgu un skaistu grāmatu plauktos pie kafijas tases stāstīja: «Pagāja krietns laiks – pieci, varbūt vairāk gadu. «Rumbiņu» pagalmā ienāca cita «staiguļu» komanda. Risinājās sarunas. Un tad Paulīna un Antons Bārdas sāka stāstīt par četrām studentēm, kas pie viņiem ieradušās izmirkušas, basām kājām. Viņi atcerējās katras vārdu un uzvārdu. Viena bijusi dzejniece, vienai bijis īpatnējs, skaists vārds – Ildze. Tad es atzinos, ka esmu viena no tām četrām. Nu dzejnieki vēlējās uzzināt, vai Ilzei Maldonei ir kāda radniecība ar Voldemāru Maldoni. Ir. Pastāstīju par šīm saitēm.
Toreiz, aizejot no «Rumbiņiem», mums pat prātā neienāca, ka četru svešu, slapju meiteņu «iebrukums» sagādājis šiem cilvēkiem tik dziļu prieku un gandarījumu. Gadiem ejot, Paulīna un Antons Bārdas nebija to aizmirsuši. Vēl vairāk – viņiem gribējās atcerēties šo notikumu un pārrunāt to vēl un vēl. Cik dramatiska toreiz bija viņu vientulība… Kā dzejnieki viņi abi bija izsvītroti no literatūras. Atstumti, smagu pāridarījumu sāpināti. Arī Fricis Bārda bija vairāk nevēlams nekā vēlams.»
Bet vajadzēja taču tik maz… Tikai ienākt «Rumbiņu» pagalmā basām kājām, izrādīt studentisku interesi par Frici Bārdu, parunāt ar viņiem.
Titulbilde: Pie «Rumbiņu» jaunās – dzejnieku Friča un Paulīnas Bārdas – mājas. No labās: Paulīna Bārda (1890–1983), Ilze Maldone, Janīna Puķupe, Ildze Krontāle.
Spodra
No uzņēmīgiem studentiem izaug kolosāli cilvēki! Paldies par interesanto satmiņu stāstījumu!