Saglabā neatkarības cīnītāju piemiņu
INESE ZONE

31. oktobrī Jēkabpils tautas namā Jēkabpils poļu biedrības «Rodacy» īstenotā projekta «Viņi balsoja par neatkarību» noslēguma pasākumā notika piemiņas plākšņu atklāšana LPSR Augstākās Padomes deputātiem, kas bija ievēlēti no Jēkabpils no 129. vēlēšanu apgabala un  1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarību.
    Tie ir Andris Felss - lauksaimnieks, z/s «Vīnkalni» īpašnieks; Ita Marija Kozakeviča (1955 – 1990) - filoloģe, žurnāliste un sabiedriskā darbiniece; Ludis Skosta (1936 –  2009) – kādreizējās agrofirmas «Daugava» ģenerāldirektors un Vilnis Edvīns Bresis (1938 – 2017) – politisks darbinieks.
    Atmiņās par tā laika notikumiem dalījās Andris Felss. Viņš atminējās, ka Tautas frontes frakcija aktīvi strādāja pie tā, lai izdotos nobalsot par Latvijas neatkarību. Pie neatkarības deklarācijas izstrādes darbojies viss Latvijas jurisprudences zieds ar Egīlu Levitu priekšgalā. Savukārt Interfrontes frakcija no balsojuma atteicās un atstāja zāli.  
    -Tolaik bijām PSRS sastāvā, un prioritāri bija tie lēmumi, kas pieņemti savienības, nevis republiku valdības līmenī. To apzinājāmies un sapratām, ka tas ir tikai sākums ceļā uz neatkarību, taču, ja nebūtu šī balsojuma, tas būtu ļoti kritiski Latvijas tālākai attīstībai. Balsojām atklāti ar savu parakstu uz balsošanas biļetena. Visi, kas šajā procesā bija iesaistīti, ļoti riskēja, jo nevarēja jau zināt, kā viss tālāk veidosies. Toreiz mēs bijām jauni, daudz ko vēl neizpratām par to, kādas var būt sekas. Mēs tomēr nebijām tā paaudze, kas  piedzīvoja klauvēšanu pie durvīm, lai represētu. Taču tas bija PSRS konstitūcijas  pārkāpums. Vēlāk kļuva zināms, ka čekā bijis saraksts ar 3 000 personām, kuras bija paredzēts represēt. Tas saraksts gan ir pazudis no čekas dokumentiem. Bet toreiz tas sasprindzinājums bija visu laiku līdz pat augusta puča likvidācijai. Puča laikā bija daudz trakāk nekā 4. maijā. Omonieši bija solījuši atnākt un izsmērēt mūs pa sienām. Lai ko arī tagad neteiktu, bet tolaik mēs bijām bezspēcīgi. Milicijas bataljonam OMON ieročus bija atņēmis. Viss  izšķīrās Maskavā, un, ja tad nebūtu Jeļcina, nezinu, vai būtu atgūta neatkarība. Vēsturē bieži ir liela nozīme vienai personībai. Mēs naktī dežurējām frakcijas telpās, lai vienmēr būtu kvorums balsojuma, ja tāds būs nepieciešams.  Pēc lielā sasprindzinājuma, kad ik mirkli bija gaidāmi klauvējieni pie durvīm, ja būtu atnākuši pēc mums, bija atvieglojums ap četriem no rīta radio dzirdēt pārraidi no Maskavas, kur Jeļcins tiešraidē runā par to, ka: mēs uzvarēsim, un bija skaidrs, ka pučs ir izgāzies.  Ja salīdzina ar 1991. gada 21. augustu, tas 4. maijs bija vispārēja tautas eiforija, kādu vairs nekad nepiedzīvosim. Mēs gan sapratām, ka tas ir tikai sākums. Vēl būs gara muļļāšanās, un nevar zināt, kas tur sanāks, bet mēs bijām gatavi pa šo ceļu iet, – atcerējās A. Felss.
     Vladimirs Ždanoks dalījās atmiņās par Itu Mariju Kozakeviču un Ludi Skostu. Ar  I. M. Kozakeviču viņu saistījis darbs gan Tautas frontē, gan dibinot poļu biedrības un skolas. Viņa bijusi augstas raudzes inteliģences cilvēks ar neparastām spējām uzrunāt jebkuru auditoriju. 1990. gada 4. maijā I. M. Kozakeviča lūgusi M. Ždanoku palikt pie viņas vecākiem un, ja situācija kļūs kritiska, aizvest vecākus prom no Rīgas uz Jēkabpili un paglābt no represiju draudiem. Savulaik, kad notikusi deputātu kandidātu izvirzīšana PSRS Augstākajai padomei, vienojušies, ka L. Skostu nevirzīs, jo viņš   Atmodas gados daudz vairāk būs noderīgs kā LPSR Augstākās padomes deputāts. V. Ždanoku deleģējuši sanāksmē «Lauktehnikā» publiski to paziņot. Pēc tam L. Skosta viņu izsaucis pie sevis. Saruna izvērtusies pozitīva, jo  L. Skosta sapratis, kāpēc viņu nevirza.  
   Salas novada domes priekšsēdētāja Irēna Sproģe L. Skostu raksturoja kā prasīgu vadītāju, bet arī cilvēcīgu un saprotošu.
    -Kad bija agrorūpnieciskās apvienības sēdes, nevis L. Skosta brauca uz partijas komiteju, bet partijas komitejas sekretārs no Jēkabpils brauca pie Skostas. Un visas sanāksmes vienmēr notika latviešu valodā, – atcerējās I. Sproģe. Jēkabpils tautas nama direktors Aigars Godiņš atminējās, ka ceļš uz neatkarību sācies jau sešdesmitajos gados ar  pirmajiem disidentiem, pēc tam – astoņdesmitajos - nāca pirmie Atmodas asni.
     -Redzot, kā notiek valdības veidošana un citas norises, saprotams, ka  šodien tajos procesos ir jūtams intelekta trūkums. Ir jāatgriežas pie intelektuālas domāšanas par neatkarīgu valsti, ko arī tagad varam zaudēt jebkurā brīdī. Ir bijuši divi cilvēki, kas mani padomju laikos glāba no nopietnām nepatikšanām - Imants Kokars 1979. gadā konservatorijā un L. Skosta. Astoņdesmito gadu vidū man bija grupa Salā, un mums bija programma, kuras dziesmu tekstu dēļ tolaik varēja iekulties nepatikšanās. Pēc koncerta L. Skosta par to acīmredzot bija informēts, un viņš mani no problēmām paglāba, – stāstīja A. Godiņš.
    Poļu biedrības «Rodacy» valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Raščevskis pauda gandarījumu par veiksmīgo projektu, kas vainagojies ar tik sirsnīgu, unikāliem atmiņu stāstījumiem bagātu atklāšanas pasākumu. Tieši vēsturiskās atmiņas saglabāšana esot projekta mērķis, lai jaunatne neaizmirstu Atmodas laika notikumus. A. Raščevskis pateicās par projekta atbalstu Salas un Krustpils novada pašvaldībām.  Pateicību par projekta sniegto ieguldījumu biedrībai pauda arī Jēkabpils domes vadība.
 
Jēkabpils domes foto
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru

UZMANĪBU!
Jūsu IP adrese ir bloķēta, neskaidrību gadijumā sazinieties ar administrāciju!