Sajūtot katra ciema sirdspukstus
SARMĪTE RUTKA

Ar diskusiju forumiem visās iesaistītajās pašvaldībās oktobrī noslēdzās biedrības «Ūdenszīmes» īstenotais septiņus mēnešus ilgušais projekts «Kopienas izaugsmes katalizators». BD jau informēja par semināriem septiņās Sēlijas kopienās – Dvietē, Subatē, Zasā, Kaldabruņā, Aknīstē, Gārsenē un Bebrenē, kuros tika runāts par kopienu dzīvi pēc reģionālās reformas ieviešanas; apspriesti vietas telpiskās plānošanas un kopienas veidošanas pamatprincipi; veidi, kā tikt sadzirdētam savā pašvaldībā un valstī; kā formulēt savas vajadzības un padarīt tās citiem saprotamas. Kopienu pārstāvji veidoja savas vietas attīstības vīzijas; meklēja, apzināja un apkopoja katras kopienas resursus. Vasaras vidū notika «Vizionāru plenērs», kur tika prezentēta un kopīgi izvērtēta katras vietas jaunā  «mūza» – kopienas attīstībai nepieciešama ideja, ko centīsies īstenot. Tapusi jauna dialoga spēle «Ka(š)ķīša dzirnaviņas». Visā projekta laikā tika anketēti iedzīvotāji, bet tādējādi iegūtie rezultāti –apkopoti kopienu resursu kartēs un attīstības algoritmos. Šos pētījumus tad arī prezentēja un izvērtēja jau minētajos projekta noslēguma diskusiju forumos.
Pirmais pasākums notika Ilūkstes novadā, kur, kā jau informējām, bez sākotnēji plānotajām Dvietes un Su­bates kopienām jau projekta īstenošanas laikā savu vēlmi piedalīties izteica arī Beb­rene. 
Jēkabpils novadā noslēguma pasākumu organizatori nolēma rīkot Dunavā, jo arī šeit nenotika pavasara semināri, bet te ir ļoti aktīva kopiena, kas vēlas iesaistīties turpmākajās līdzīgajās aktivitātēs. Semināru vadītāja, satura izstrādātāja un Zasas kopienas koordinatore Daina Alužāne stāsta: – Dunavas pusē ir jauns kultūras darba koordinators, kam interesē kopienu attīstības, kultūras un tūrisma veicināšanas lietas. Iespējams, tas bija arī viņa nopelns, ka uz forumu bija ieradies kupls dažāda vecuma vietējo interesentu pulks. 
Kā ierasts, diskusijas sākumā «Ūdenszīmju» pārstāves aplūkoja projektā iegūto kopienu resursu kartes un kopīgi apsprieda attīstības ierosinājumus.
Zasas ciemā ir ap 450 iedzīvotāju, un respondenti anketās nosauc līdzīgu skaitu – ap 500. Arī zasiešu pašvērtējums (bija lūgts nosaukt lietas, vārdus, cilvēkus, ar ko slavena un arī viņiem pašiem asociējas konkrētā vieta) sakrīt ar internetā visvairāk pieejamo informāciju. Kā Zasas stiprās puses tiek minēta infrastruktūra, vietas unikalitāte un attīstības potenciāls, ekonomiskā aktivitāte un labklājība, turpretim salīdzinoši sliktāk veicas ar līdzdarbību un informētību. Kā visvājākā vieta tiek minēti cilvēkresursi. 
– Tā jau arī ir, kā anketās norādīja respondenti. It kā liekas, ka Zasā viss notiek – infrastruktūra kārtībā, uzņēmēji ir, kultūras iestādes strādā labi, pagasta pārvalde parkā vien cik daudz paveikusi! Bet, ja paskatās no pilsoniskās sa­biedrības puses, tad ir vien pāris aktīvistu... Tomēr jebkura kopiena labi attīstās tikai tad, ja visas mūsu semināros aplūkotās jomas ir līdzsvarā. Tādēļ arī meklējām idejas un radās ierosinājumi katras kopienas attīstībai. Piemē­ram, Zasas vājākās vietas – cilvēkresursu – uzlabošanai ir ierosinājums kopienas darbā vairāk iesaistīt vidusskolu, kur bez šau­bām ir vislielākie cilvēkresursi – zinoši un aktīvi pedagogi – gan pašlaik strādājošie, gan jau pensionētie. Līdz šim vidusskola kopienas dzīvē faktiski nav iesaistījusies. Domāju, tas gan ir saistīts ar nemitīgajām reformām izglītības sistēmā un ar skolu tīkla pārveidošanu, kā dēļ izglītības iestādes darbinieki dzīvo pastāvīgā stresā un cenšas tikt galā ar sa­viem darbiem. Tuvākajā laikā uzrunāšu skolas vadību un aicināšu uz sadarbību. Ideju jau ir gana. Sākumam, piemēram, varētu iesaistīt skolēnus projektu nedēļā izstrādāt darbus Zasas kultūras un vēstures izpētē u. tml. Gluži tāpat būtu jāuzlabo sadarbība ar uzņēmumiem, kas nav tieši saistīti ar tūrismu. Piemē­ram, ciemā ir kafejnīca, kas brīvdienās nestrādā, bet vislielākais skaits tūristu šurp ierodas tieši brīvdienās. Tāpat mums ir pašiem savs autoserviss, taču ir pieejams visai maz informācijas par tā darbu, un, ja kādam viesim, pie mums atbraukušam, gadās pārsist riepu, tad viņš diezin vai uzzinās, ka to te var arī salabot, kur un kā to izdarīt, – stāsta D. Alužāne. 
– Līdzdarbība ir vājā vieta daudzās kopienās, – atzīst Daina. – Aktīvākajiem ļaudīm, kuriem būtu interese un idejas darboties sabiedrības labā, tāpat ir ļoti daudz pienākumu – bizness, bērni, lauku saimniecības utt. Bet citus šādas aktivitātes nemaz neinteresē. Turklāt, runājot par līdzdarbību, man vienmēr nāk prātā līdzība no vecās, labās grāmatiņas par sunīti Pifu. Daudzi droši vien atceras zīmējumu, kur Pifs stūma otrādi apgrieztu ķerru. Kad Tontons vaicāja, kādēļ viņš tā dara, suņuks atbildēja: «Ja apgriezīšu pareizi, tu tūdaļ tajā kaut ko iekrausi!» Un tā notiek ar visiem aktīvistiem! Līdzko tu pasaki kādu ideju, vēlies kaut ko mainīt kopienas dzīvē, tā esi gatavs, ka tas pašam vien būs jādara. Un tā darāmā kļūst tikai vairāk un vairāk. Bet lieka laika un resursu jau patiesībā nav nevienam... Turklāt pat tad, kad cilvēks ir gatavs uzņemties līdera lomu un atbildību, skrien, strādā un cenšas īstenot savas vai kopienas deleģētās idejas, bet kādubrīd sanāk kaut kas gluži ne tā, tad kritizētāju nereti ir vairāk nekā palīgu.
Šāda viena cilvēka, kas gatavs uzņemties kopienas līdera lomu, pagaidām vēl neesot arī Dunavā, lai gan kopiena tur esot aktīva. Cilvēki – atvērti, interesējoties, kā uzlabot Dunavas dzīvi, labprāt pieņemot jaunās lietas. Diskusiju forumā īpaši izskanēja problēma, ko darīt lielajā sabiedriskā centra ēkā, kad tur vairs nav skolas? Ko darīt tūrisma veicināšanā? 
– Ir viņiem idejas, kā vienā piedāvājumā «saslēgt» vairākas apskates saimniecības; ka varētu izstrādāt tūrisma maršrutu u.c. Un es redzēju arī kādu liesmiņu vienas dalībnieces acīs! Lai gan pagaidām vēl nav skaidri zināms, vai viņa uzņemsies kopienas līdera lomu, tomēr noteikti runāsim ar viņu par to, mudināsim. Vis­pār dunavieši ļoti alkst pēc šādām diskusijām, semināriem un mācībām. Un arī nedaudz baidās: jau tagad viņi ir tādā kā Jēkabpils novada nomalē, bet kas būs pēc lielā novada izveides?
Otra projektā iesaistītā Jēkabpils novada kopiena bija Kaldabruņa. Šeit oficiāli dzīvo tikai 60 cilvēku, taču anketās respondenti uzrādījuši citu skaitli – ap 100. – Tas ir tīri psiholoģisks mo­ments. Cilvēkiem ir grūti pieņemt, ka mūsu te ir tik maz. Ap 100 – tas jau iz­klausās sakarīgāk, – teic biedrības «Ūdenszīmes» vadītāja Ieva Jātniece. – Kal­dabruņas stiprākās puses ir ekonomiskā aktivitāte un labklājība – šeit ir vairāki spēcīgi un sabiedriski aktīvi zemnieki, arī līdzdarbība un informētība. Turpre­tim vājās puses ir vietas unikalitāte un prestiža veidošanas iespējas, infrastruktūra un pakalpojumu pieejamība. Šeit nav spilgtu kultūrvēsturisko un dabas objektu. Viss, kas ir, ir pašu radīts. Varbūt arī tādēļ aptaujātie tik precīzi norādīja vietas atpazīstamības rādītājus, kas pilnībā sakrita ar internetā rodamajiem – «Ūdenszīmes», Čer-von­kas baz­­­nīca, Pļavas muzejs, «Kal­dabruņa 2020». Mūsu vietas attīstībai projekta laikā radies ierosinājums bija attīstīt kultūras jomas un tūrisma piedāvājumu līdz līmenim, kurā līdzdarbotos arī uzņēmēji un justu labumu no tā. Va­jadzētu arī izstrādāt sadarbības platformu ar pašvaldību par iespējamajiem pasākumiem Kal­dabruņas attīstībā. Šis darbs jau ir aizsākts, turklāt varu teikt, ka Kalda­bruņas «mū­za» – būs!
Pēdējais diskusiju forums notika Aknīstē, kur pulcējās vietējās, kā arī Gārsenes un Asares kopienu pārstāvji.
Aknīstes resursu kartē redzams, ka šīs pilsētas spēcīgā puse ir infrastruktūra un pakalpojumu pieejamība, savukārt vissliktāk iet ar ra­došumu un cilvēkresursiem. Faktiski te dzīvo ap 1 000 cilvēku, bet respondenti norādīja – lielākoties virs 2 000. Sajūta par tik ievērojamu cilvēku skaitu rodas, jo pilsētu šķērso tranzītceļš, te ir daudz iebraucēju, uz šejienes uzņēmumiem brauc strādāt apkārtējo pagastu iedzīvotāji. Turpretim Ak­nīstē nav īsta radošā centra, nav kultūras nama. Sa­līdzinoši labā līmenī ir mu­zejs. – Un te nu tad arī ir visplašākais darba lauks, – norādīja kopienas resursu kartes veidotājas. – Ir jāmeklē kāds cilvēks, kāda vieta, kas spētu mainīt šo situāciju. Varbūt vajag padomāt, kā iebraucējus iesaistīt pilsētas radošajā vai sociālajā vidē? Vēl Aknīstē ir slikti ar vietas unikalitāti un prestiža veidošanas iespējām. Lūgti norādīt trīs skaistākās, trīs vietas, kas kaitina, trīs vietas, ar ko saistās personīgās atmiņas utt., vairums aknīstiešu anketās spēja norādīt tikai vienu. Tātad cilvēki tomēr jūt salīdzinoši mazu emocionālu piesaisti savai pilsētai. Turpretim ar ekonomisko aktivitāti, līdzdarbību un informētību šeit viss ir kārtībā – te ir biedrības, politiski aktīvi cilvēki, un Aknīste ir vienīgā kopiena, kam uzmanības centrā ir uzņēmēji.
Aptaujas anketās kā vietas, ar ko pasaulei asociējas Aknīste, norādīts Sēļu parks, viesnīca, Saltupju svētavots, skaistā daba. Turpretim in­ternetā pirmā informācija ir pašvaldības mājaslapa un kādas ziņas par negadījumiem šajā pusē.
Kā vēl vienu Aknīstei vien raksturīgu pozitīvu lietu projekta īstenotājas minēja darbu ar visu vecumu kopienas pārstāvjiem. Jaunākajam pilsētas kopienas aktīvistam ir 22, bet vecākajam – 92 gadi.
Gārsenē dzīvo 219 cilvēki, bet respondenti norādījuši uz daudz lielāku skaitu. Tas tādēļ, ka te ir liela tūrisma plūsma, stipra un saliedēta kopiena (liekas, ka mūsu ir daudz, tādēļ varam daudz paveikt) un arī, līdzīgi kā Kaldabruņā, psiholoģiskie apsvērumi. Vietas resursu kartē kā visattīstītākā joma norādīta ekonomiskā aktivitāte un labklājība. (I. Jāt­niece piebilst, ka pilnīgi visās kopienās respondenti atzīst, ka dzīvo gana pārtikuši – tikai pāris anketās bija norādīts, ka cilvēks jūtas salīdzinoši trūcīgs, kas liecinot lielākoties par šejieniešu augsto pašvērtējumu.) Pre­tēji iepriekš izskanējušajiem iebildumiem par neremontēto ceļu, spriežot pēc anketām, arī ar infrastruktūru te viss ir kārtībā. Tur­pretim sliktāk ir ar līdzdarbību un informētību. Un te nu izskanēja viedoklis, ka Gārsenes kopiena ir gana pašpietiekama, neuzskata, ka viņiem būtu jāiet un jālūdz kaut kas pašvaldībai, visu izdara paši. Arī vietējās sabiedrības un nosacītās «pasaules» viedoklis par Gārseni faktiski sakrīt: nepārprotami, atpazīstamākā un slavenākā vieta ir Gār­senes pils, kam seko citi populārie tūrisma objekti. Kā ieteikumi nākotnes attīstībai tika izteikts priekšlikums palielināt informācijas apjomu arī par citām sfērām Gārsenē, ne tikai tūrismu, bet svarīgākais būtu uzņēmējdarbības attīstīšana, kas saistīta tieši ar Gārsenes pili.
 Diskusijas dalībnieki arī sprieda par dažādiem attīstības scenārijiem, kas ar šo skaisto objektu var notikt pēc reģionālās reformas, kad tiks likvidēts Aknīstes novads, kas tagad apsaimnieko pili. Ja nu lielajam novadam vairs nav intereses to turpināt darīt un ir vēlme, piemēram, to pārdot? Kas šādā gadījumā notiek ar Gārsenes kopienu? 
Apkopojot anketu rezultātus, secināts, ka Gārsenes attīstības grafiks ir vislīdzsvarotākais. Vēl unikāls esot tas, ka anketās uzsvērtas ne tik daudz vietas un objekti kā cilvēki, kas arī ir vissvarīgākais katras kopienas attīstībai. 
Bez katrai vietai raksturīgo problēmu apspriešanas visos forumos kopienu da­lībnieki daudz runāja arī par dzīvi pēc administratīvi teritoriālās reformas. Būs la­bāk vai sliktāk – domas dalījās. Tomēr, kā atzina D. Alužā­ne, galvenais, kas vajadzīgs itin visām kopienām gan tagad, gan nākotnē, ir organizēt publiskas diskusijas ar pašvaldību, lai plānotu līdzdalības budžetu cie­mu attīstībai, deleģētu funkcijas. Te ir runa arī par pašvaldību likumā iestrādāto jautājumu par iedzīvotāju valdēm – lai tie būtu tiešām pašu iedzīvotāju izvirzīti cilvēki. It kā jau deputāts ir tavu interešu pārstāvis, tomēr, palielinoties pašvaldību teritorijai, saikne ar šo tautas priekšstāvi būs daudz mazāka nekā pašlaik tas ir novados. Kopienu pārstāvjiem zināma loma atvēlēta arī Latviešu vēsturisko zemju likumā, un šīs visas iespējas ir jāizmanto.
Lūgta novērtēt projekta īstenošanas laikā paveikto, Ieva Jātniece teic: – Bū­tiskākais ieguvums bija tas, ka mēs pārliecinājāmies, ka cilvēki tomēr ļoti rūpējas par savu vietu, un viņiem vajag tikai nelielu pamudinājumu, lai pašaizliedzīgi darbotos. Ir būtisku pārmaiņu laiks, tādēļ ir svarīgi, lai katrs kopienu dalībnieks spētu izmantot piedāvātās iespējas, formulēt savas vajadzības, «uzlikt» uz papīra un pie tam tādā formā, lai arī jaunajai pašvaldībai tās būtu interesantas un izpildāmas. Protams, jābūt plašam skaidrojošajam darbam, kā to visu labāk un pareizāk izdarīt. Un to nav ko gaidīt no likvidējamajām vai no nākamgad jaunievēlētajām pašvaldībām. Šiem skaidrojumiem jānāk no valsts un nevalstiskajām organizācijām. Tādēļ arī saku, ka šis projekts dzīvē nav beidzies, un to arī apliecina lielais pieprasījums no ļoti daudzām kopienām, kur līdz šim līdzīgi semināri nav notikuši. Mūsu «Kopienu izaugsmes katalizatoram» līdzīgu projektu īstenojām kopā ar Ilūkstes un Daugavpils partnerību «Kaimiņi». Piecu semināru ciklu finansēja Britu padome, un tas notika Sēlijas dienvidaustrumu kopienās, kur mēs piedalījāmies kā lektores. Lai gan bija zināmas atšķirības, tomēr problēmas lielākoties visur ir vienādas. To apliecināja arī nesenā diskusija «Aktīva sabiedrība», ko rīkoja biedrība «Ziemupīte» sadarbībā ar Kurzemes NVO centru un kur arī mēs bijām uzaicinātas kā lektores. Un otrā Latvijas galā mēs katrā vārdā redzējām pilnīgi tās pašas lietas, par ko raizējas cilvēki šeit. Tas bija pirmais pārsteigums. Otro mums sagādāja kurzemnieki, vaicājot, vai «Sēlijas salu» tīklā mēs varam uzņemt arī tādas biedrības, kas ģeogrāfiski nav Sēlijā, ar to domājot Pāvilostas apkārtnes aktīvistus. Pieklājīgi atbildējām, ka padomāsim. Un mājupceļā nolēmām, ka arī šāda sirsnīga sadarbība daudz var dot kopējā pieredzē, kā dzīvi katrā vismazākajā kopienā padarīt labāku.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.                                                                                                   
Par materiāla «Sajūtot katra ciema sirdspukstus» saturu atbild SIA «Brīvā Daugava».
 
 
 
 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru