«Sēļi runā taisni»
Ilze Bičevska

Kam ir svarīgāka loma sēliskās identitātes apzināšanā, kopšanā un popularizēšanā – valstij, pašvaldībai, NVO, biznesa struktūrām, vietējām kopienām vai kam citam? Kā panākt vēsturiskās Sēlijas sadrumstalotības pārvarēšanu? Un kas ir tas, ar ko Sēlija jau var lepoties kā paveiktu, bet kas vēl darāms? Vai un kā iedzīvotāji izjūt kopīgo sēlisko identitāti? Ko darīt, lai neizzustu sēliskā izloksne? Kā atšķiras sēliskais Lietuvas pierobežā no sēliskā novada otrā pusē? Kas ir Sēlijas galvaspilsēta? 

 

 «Sēļi runā taisni»
Saruna ar Rubenes pagasta «Klāvdruvu» saimnieci, sēliskās izrunas pratēju Dzintru Alužāni
 
Sēlija tagad ir modē? Kā ir? Vai tā bija vienmēr? Par šīm lietām runājam ar Dzintru Alužāni no Rubenes pagasta «Klāvdruvām», kura stāsta sev ierastajā humora garā un raitajā valodā. Esam atbraukuši pie viņas kā sēliskā dialekta zinātājas un interesantas stāstnieces.
 
Padomju laikā malā pastumtā Sēlija
     – Es esmu 1945. gada «produkts». Pēckara gados, tajos laikos tādu Sēliju neviens nepieminēja. Jā, dziedājām dziesmas par Kur­zemi un Vidzemi. Bet Sēliju tur neiepina. Taču visās kartēs šī teritorija jau ir sen rodama, un tā ir liela te­ritorija! – viņa ceļas kājās un sameklē kādu senu karti, uz kuras rakstīts: «Pēc Bīlen­šteina un prof. Būgas», kas ataino situāciju jau kopš 13. gs. Un karte rāda, ka sēļu zemes savulaik stiepušās līdz pat Rīgai.
 
Dzintras Alužānes rīcībā ir šāda sena karte, «Pēc Bīlenšteina un prof. Būgas», kas rāda, ka sēļu zemes savulaik stiepušās līdz pat Rīgai.
 
    Secinām, ka pat uz Lat­vijas augšu tie sēļi bija «uzlīduši», un, protams, Dau­gavas kreisais krasts vai viss viņiem reiz bijis. Bet tomēr – kā tad bija padomju laikā? Kāpēc tolaik Sēlija kaut kur «pazuda»? 
   – Varbūt tāpēc, ka tā bija teritoriāli maza? Sēliju arī varas «mētāja». Re, kur Šim­fas laikos – taisīsim te tīru Latgali! Tāpat Krustpili un Jēkabpili savulaik sasēja kopā, kam faktiski nebija nekā kopīga. Jā, tolaik bija klusums par to, ka Latvijā  ir tāda Sēlija, kaut no valodas viedokļa šī izloksne vai di­alekts (kā ir pareizi, lai spriež valodnieki), visa šī puse, sākot no Aknīstes, tad līdz Ilūkstei, tad te pa Daugavas krastu: Dunava, Dignāja, tad uz augšu – Kalna ciemā, tad uz šito pusi Zasa, Mežgale – tur vēl arvien vecie cilvēki runava sēliski. Nu narunava literāri! Arī patlaban var uz turieni aizbraukt ciemos, un dzirdēsiet sēlisko, labi – varbūt ar jums kā žurnālisti runās literāri. Bet «sit» cauri to sēlisko! Tu vari cilvēku pliku izģērbt: pat, ja viņš runās, cik smalki grib, es sadzirdēšu, ka tas ir sēlis, jo tur ir kaut kāda, tāda... muzikāla intonācija, taisna. Nav to meikstinājumu kā latgaļiem. Sēlis teiks «Celī sōpēja kōja! I viss taisni! Tā runāšana ir tā kā rīklē. Sēlis nerunā caur degunu, viņš izrunā tukšu savu skaņas aparātu. Man kaimiņos, jebkurā mājā, kur cilvēki, lai arī jaunāki gados, bet runās, runās ar tevi sēliski, ja ar viņu sēliski runāsi tu! Dignāja, Slate, Zasa – tur ir visīstākais sēļu dialekts. Rubeņi un Dunava, tur drusciņ  cita pieskaņa. Arī Leima­ņos katrs večukiņš mācēs sēliski. Ir tāds pāridarījums: reiz vācēji brauca un vāca tautasdziesmas. Tad par ko īsti sēliski ir pierakstīts tik maz? Ko mēs? Atbrauc tas augsta ranga kungs pīraksteit dzīsmas, un kurt es te tā nasmuki, tā prostai runāšu? Tak jādzīd smaļki! Un visas sēļu tautasdziesmas tā arī tika pierakstītas literārajā valodā! Sēļiem savu dzīsmu nav? Ir! Un daudz! Aīda Bikauniece saviem «Dignō­jīšiem» izkasusi labu porciju, spēcīgi strādavuse pa to bib­liotēku. Slatei vispār nav dai­nu, vēl kaut kas no Ru­beņiem rodams. Vīnkārši nav pīraksteitas, i  viss! Ja ta­­­gad tāds vācējs atbrauktu pie manis, es viņam nodziedā­tu visas kolhoza tautasdziesmas! Sēļu valodā! – sme­jas Dzintra Alužāne.
 
Dzintra Alužāne no Rubenes pagasta «Klāvdruvām» ir viena no sēliskā dialekta pratējām. Viņas stāstos var klausīties nenoguris.
 
Viss, kas nāk no tautas, ir folklora
    Uz manu izbrīnīto skatienu viņa attrauc, sakot, vai tad tā nav folklora? Folklora ir viss tas, kas nācis no tautas. 
    – Pīmēram, īt muzikants i skrūders (viņš pī reizes muzikants), īt sovā apgaitā agri, agri nū reita, nū vīna saimenieka da ūtram. Šū­mašīna padusē, garmoška uz ūtra placa. Cauri Maz­slatei, ir tāda lielpilsēta, būsiet dzirdējuši. Īt i skotās: sotaks (zemes gabals kolhoza laikā), privātās zemes pleķeitis, kur sovus kartupeļus stādīt. Skotās – tup tamā vogā... nu tā sotaka saiminīks tis nav! Aha! Tas vīns kaimiņu vecīts, uzvārds tam Buiķis, bet tautā sauc par Satrapu. Muzikants un skrūders nu redz skaistu ainiņu: migliņa apkārt, Satraps tup Sauleiša kartupeļos. Skaidra bilde. Šim uzreiz top dzīsmeņa: «Nū reita mozā gaismeņā; Sēž Satraps Saules sotakā.» Vai tā nav viseistākā folkora? A  kur jei pīraksteita? Tālāk es nazinu, bet viņam i meldiņš bija. Tā tas pazūd, jo mums kauns lītāt, kā kur soka. Tagad mums te­levizori, visvisādu grupu ka biezs! Jezus Mareja, na­var saskaiteit! Kas nu tā būtu par grupu «Sēļu kvartets»? Bet, ja  angliski, tad cita līta! – Dzintras sēliskais dialekts kopā ar viņas balss tembru, izteiksmi un humora dzirksti ieved pavisam citā pasaulē, kas, aizmirsta, bet tā kā pazīstama...
 
VIDEO Dz. Alužāne dzied Jāņa Lielā dziesmu ŠEIT: https://youtu.be/QWBgZkuwmFg
VIDEO Dzintra Alužāne par folkloras tapšanu ŠEIT: https://youtu.be/AGzvwQJYhK0
VIDEO Dz. Alužāne par sēliskajiem māju nosaukumiem ŠEIT: https://youtu.be/J-_f10iiVUY
     
Adoptētais nākamais «Klāvdruvu» saimnieks un viņa gudrais audžutēvs
   Pieminot mājas, kurās cilvēki joprojām runā sēliskajā dialektā, Dzintra Alu­žāne nosauc veselu virkni ap­kārtnes māju vārdus. Prasu viņai tās paskaitīt vēl. Esot vairākas āres: «Ak­meņāres», «Šumeitāres», «Ūzulāres», «Dārzāres», «Dūcāres». Tad «Aizupieši», «Dzelmes», «Upmaļi». Āres no tiem, viņasprāt, esot sēliskāks nosaukums. Dzin­tra stāsta, ka, jādomā, āres likuši māju nosaukumos tiem saimniekiem, kuriem īpašumā bijušas lielākas zemes platības. 
     – Manam vecamtēvam nez cik bija tās zemes, es pat nezinu. Vēlāk to sadalīja māsīcām un brālēniem. Lai paturētu «Klāvdruvas», to pārējo vajadzēja vai nu atdot, vai samaksāt. Kā es te tiku? Manu tēvu šo māju saimnieks, mežsargs ceturtajā paaudzē, uzvārdā Ālande, paņēma kā audžudēlu un adoptēja no daudzbēr­nu ģimenes, kurā mans tēvs bija vecākais dēls, kurš te bija atnācis par puisi. Viņiem ar māju saimnieku labi sapasēja. Ālande manu tēvu adoptēja tāpēc, lai izglābtu no nošaušanas. Tēvs iesāka dienēt Latvijas armijā, bet tad 1941. gadā, kur tu liksies, nācās likt galvā cepuri ar sarkano zvaigzni. Kādu dienu viņus sakrāva mašīnā un veda uz Dobeli, bezmaz uz Kur­zemes katlu kauties. Mans tētis, sēdēdams tajā mašīnā, piesit pie sāniem savam draugam un saka – vai nav vienalga, kad mirt? Riskēsim bēgt! Kas būs, būs! Apsargi viens vienā stūrī ar plinti, otrs otrā stūrī, bet tad mašīna kā reiz uz brīdi apstājās. Kamēr apsargi izlej savu lieko ūdeni, šie abi pār bortu pāri un rudzu laukā iekšā! Sargi pašaudīja pa gaisu, bet tad laikam pārdomāja, ka nav ko tērēt munīciju. Pateiks, ka abus nošāva bēgot. Tā tēvs izbēga. Rāpus un tupus caur rudzu lauku. Latvijas zeme un maize viņu izglāba. Kur tas otrs puisis palika, viņš nezināja, jo norunājuši, ka kopā iet ne­var, jo tad vieglāk atradīs. Tēvs atbēga uz mājām, kur viņam jau bija sava iecerētā, un tūliņ arī notika kāzas. Evaldu  Jaujenieku salaulāja baznīcā ar Svenču Valiju, bet ir tā, ka nevar paturēt šo uzvārdu. Audžutēvs teic – tagad mudri da pogostam, taisam  vēl vienas kāzas otrā rītā un salaulājam Ālandi Evaldu ar ar Valiju Svenci. Nu viņš ir vienīgais dēls Ālandem, Evaldam ir jauna sieva, ģimene, «Klāvdruvās» kalpa neviena nav, viss ir kārtībā! Tik ātri noreaģēt! Vectēvs bija gudrs. Viņam gan arī bija zināmi  uzticami cilvēki, ar kuriem runāt. Ja būtu meklējuši Jaujenieku, atrastu aiz katra pakša. Un sarkanie tak paši teica, ka bēgot nošauts, ko vēl vajag? Tā mans tēta palika dzīvs. Viņš iestādīja šajā zemē ozolus. Tur tie aug lieli un resni. Te viņš atnāca sešpa­dsmit gadu vecumā, bet par Ālandi kļuva 24 gadu vecumā. 
    Kad es to dabūju zināt? Tikai tad, kad man bija jau trīsdesmit gadu, jo līdz tam klusums, un neviens nekā nerunāja. Bet tagad caur šito man ir lielas problēmas nokārtot īpašuma lietas, jo – kuru tad adoptē tādā lielā vecumā? Vēl kas – jaunajam pārim sākumā ik pēc trim, tad – ik pēc sešiem mēnešiem vajadzēja doties reģistrēties uz pasu galdu Aknīstē, toreizējā Aknīstes rajonā, jo viņiem sākumā nebija pasu, tikai apliecības. Kaut kas jau tai varai likās aizdomīgi, bet pierādīt nekā nevarēja, – par sava tēva agrās jaunības notikumiem, kas derētu asa sižeta filmas scenārijam, stāsta Dzintra Alužāne. 
 
Sakoptās un skaistās «Klāvdruvas», kur vasarā  puķu un zaļuma ir papilnam un ir rāmi kā Dieva ausī. Mājas glabā savu stāstu. Katrai dzimtai to, gribi vai nē, rakstījuši skarbie pagājušā gadsimta notikumi. Arī «Klāvdruvām». J. Šteinberga foto
 
Dziesminieks no Sēlijas, kuram šogad apritēja simts gadi
    Tam pašam Evaldam Ālan­dem bijušas vairākas māsas, un viena no tām, Jaujenieku Velta, bija precējusies ar Lielo Jāni, tautas dziesminieku. Viņi dzīvojuši Aknīstes pusē, Laudē, pa ceļam uz Susēju. Kas bija šis Lielais Jānis – dziesmu au­tors un iecienīts godu muzikants? 
    Dzintra Alužāne stāsta par šo Slatē dzimušo talantīgo cilvēku, kurš, lai arī mūziku nebija mācījies augstās skolās, tika sacerējis daudzas divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados populāras dziesmas, kā arī spēlējis vairākus instrumentus: vijoli, trompeti, akordeonu, cītaru, mandolīnu, arī ģitāru, bet stīgu instrumentus vēlāk uzticējis spēlēt sievai Veltai. Dzintra stāsta, ka Jānis bijis tenors, bet Velta, kura viņam palīdzējusi spēlēt dažādos godos – sulīgs zemais alts. Dzintra Alužāne, visu to stāstīdama, rāda ģimenes albuma bildes, nopūšoties, ka daļa laika gaitā aizgājušas pie citiem, kas viņai tās paprasījuši «tikai uz laiku», bet tad  – ar to Dieviņu. Citai bil­dei vēstures skāde: bērns ar zobiem izkodis robu... Smejamies, bet tajā pašā laikā Dzintras balsī jūtama sirsnība un siltums, stāstot par savu onkuli, kuram šogad aprit simts gadu. 
 
 
Lielais Jānis (no kreisās) un Evalds Ālande. Foto no Dz. Alužānes arhīva
 
 – Tāds cilvēks – dvēselīte, kuram mūzika skan iekšā, un nevajag ne nošu, ne kā. Talants no dabas! Viņam vajadzēja tikai uztvert kādu akordu un aptikt, kā no instrumenta dabūt to skaņu laukā, un aiziet! Un balss – viņš dziedāja ne nu gluži kā Siksna Žoržs, bet līdzīgi. Kad viņi kopā ar Veltu spēlēja – ak: ziņģes, šlāgeri, dziesmas zaļumballēm! Bez Jāņa mūsu pusē nekādi – ne go­dos, ne ballēs. Ja viņa nebija, tad pat cūku bēres nebija cūku bēres! Jā! Mūsu pusē arī cūku bērēm bija savs repertuārs. Dziesmas, ko zinu, sākot «Ar mātei mei­ta...», visas no cūku bēru repertuāra. Tas visas dzīdava, kad izēda lobu kotlu kāpustu un īdzera olu!
    Mirkli pieskaramies arī šai, visticamāk, šodien jau nebūtībā aizgājušajai tradīcijai: abēdu kāpostu vārīšanai un tam, kā ap šo cūku bēru laiku cits citu cienājuši. Kā vienā mājā nokauj cūku, tā jācienā arī kaimiņi – kanniņā kāpusti, bļūdiņā gaļa, ols butelē – un uz priekšu! Kad vienam beidzās lielais trīs spaiņu katls, tad tas jau bija gatavs citā mājā. Un tā pa riņķi.
   – Lielā Jāņa ģimenei zemi padomju vara piešķīra kā krievu armijā dienējuša un kritušā radiniekam. Nu kaut kā tā, bet pašu Jāni tomēr šī vara tik un tā sagrāba un iebāza lēģerī. Lai gan – ilgi viņš nebija represēts, jo vecāki pabāza pa­domju varai zem deguna papīru par senču nopelniem padomju varas priekšā, un līdz ar to Lielais Jānis lēģerī ilgi nesabija. Varbūt tikai gadus divus. Tomēr vietējā sabiedrība tajā laikā uz cilvēku, kurš lēģerī pabijis, skatījās ļoti piesardzīgi. Tāpēc viņam te uz vietas gāja grūti. Viņš gribēja strādāt uz dzelzceļa, bet nevar, jo tas ir stratēģisks objekts. Var tikai par «desmitnieku» krautuvēs, kur kārtoja kravas. Pie Līgas Jaujenieces Aknīstes muzejā ir bilde, kur Jānis Lielais ir krautuves strādnieks uz Viesītes bānīša. Jānim laika gaitā nācās darbavietas mainīt. Slatē viņš nodzīvoja tikai tik ilgi, kamēr vecākais no trim viņa ar Veltu dēliem pabeidza pamatskolu. Un tad ģimene devās prom. Jā, un neviens dēls tēva talantu nemantoja. Galīgi nebija muzikāli.
    Tagad tur vairs nav nekā, tās mājas novāca meliorācija. Bet tolaik, kad es vēl biju tikai tāds pušmētels, uz Līgo svētkiem turienes smukajā birztaliņā tās mājas lielajā šķūnī bija balles. Kad at­brauca Velta un Jānis, tad – ka pūta vaļā to savu dziedāšanu, tad viss skanēja! Mikrofonu tolaik nebija, un arī nevajadzētu: kāpēc ķēzīt balsi! Ar laiku ļaudīs sākās runāšana, ka «šitā Jāņa sacerēta dzīsma, tā Jāņa sacerēta...».  Meldiņš Jāņa, vārdi – Veltas. Ap­kārtējie cilvēki viņa dziesmas bija pierakstījuši kladēm, bet mums jau nevajadzēja, jo mums tak rados dziedātājs pats. Tā arī šis un tas aizgāja nebūtībā... – Dzintra Alužāne stāsta par iecienīto godu muzikantu. 
 
Viena no Jāņa Lielā dziesmām, kas patlaban ir arī  mūsdienu izpildītāju repertuārā. Kā stāsta Dzintra Alužāne, viņa radītajiem skaņdarbiem ir raksturīgs 
maigums un melanholija, jo Jānis bijis romantisks cilvēks ar jūtīgu dvēseli.
 
     Aptuveni pirms četrdesmit gadiem viņa, slimnīcā būdama, dzird, ka Jānis runā radio, jo pie viņa at­braukuši radio žurnālisti, lai intervētu, un sarunā tiek pie­saukta viņa muzikālā būšana. Žurnālisti prasot, kāpēc viņš nepastāv uz savām autortiesībām, jo «Jūsu dziesmas, Jāņa kungs, taču dzied visās malās, visās ballītēs!». 
   – Es vēl tagad atceros viņa lēnīgo atbildi: – Ak, kāpēc gan par tādām lietām jāmaksā nauda! Tā ir manas dvēseles balss. Ja kādam tas patīk un viņi dzied, tā taču ir mana lielākā alga!». Viņš runāja tā lēnītēm, es tagad mēģinu viņu atdarināt. Tieši šo viņa balsi radioraidījumā es uztvēru pirmo, staigājot pa slimnīcas gaiteni un sadzirdot kaut ko pazīstamu. Tikai 2008. gadā Jānis Lielais saņēma represētā apliecību, bet jau 2010. gadā nomira no vēža, un pēc gada aizgāja arī Velta. Tik vien viņam tās represētā apliecības labuma bija. Jānim bieži prasījuši, nu kā tev tās dziesmas rodas? Tās viņam pārsvarā ir ar tādu nostalģisku noskaņu. Piemē­ram, kad bijis lēģerī, esot stāvējis ārā, tur vējš, putenis, domas par iecerēto Veltu, kas palikusi Latvijā... «Un tad man sāk skanēt tāda dziesma: «Rudens lapas kokiem raisās, un tev acīs asras mirdz. Tās pie mūsu kājām kaisās. Skumji, skumji pukst man sirds. Jo šī skumjā rudens diena mani tālā ceļā sauc. Sirdī būsi tu tik viena. Laimes tu man sniedzi daudz.» Vai «Gaujmalas meitene», ko visi zina. Bet «Sirmais kumeliņš», ko piedēvē Jānim, tā, manuprāt, nav Jāņa dziesma, drīzāk Broņislavas Mār­tuževas. Man neizklausās, jo tas nav viņa stilā. Jānim Lielajam to gan piedēvē, jo šo dziesmu viņš savulaik veltīja savas sievas Veltas mā­sas Elzas kāzās jaunajam pārim. Kāzas bija ziemā, ciemiņi brauca zirga pajūgos. Kad visi nonāk mājās, Jānis teic jaunajiem: «Es jums veltīšu šo dziesmu!». Un tā tas aizgāja. Bet «Radžupīte», jā, tā ir viņa dziesma! «Pie Radžupītes esmu dzimis, pie Radžupītes uzaudzis... Tev teikšu, dārgais draugs, cik Radžupē ir vakars jauks.» Jāņa dziesmās bieži izskan šī drauga tēma, bet kumeliņā autors runā par brālīti, kam tas jājūdz, un pats motīvs ir tāds stingrāks, skarbāks, kā jau Mārtuževai pieņemts. Jā, «Radžupīti» dzied šur un tur, bet autors neesot zi­nāms. Paprasiet man – es gan zinu, bet man jau ne­viens neprasa, – smejas Dzintra.
     Viņa stāsta par kāpumiem un kritumiem Lielā Jāņa dziesmas plūdumā: pants un piedziedājums, par viņa «rokrakstu», ko pazinējs jūt. Daudzas viņa dziesmas kā aizgājušas tautā, tā arī palikušas par tautas īpašumu. 
    – Kad Jānis juta, ka viņu grābs ciet, sacerēja tādu kā atvadu dziesmu: «Mežs kluss, pa vienai, kā atvadoties, jau bālas lapas zemē krīt. Tās cita citai pakaļ steidzas, un pirmās līdz ar pēd’jām vīst. Vēl, siltus starus dāvādama, gar birzi saule rotāt steidz. Bet mežs tik gurdens, nav tam smaida. Nav vairs kas saulei slavu teic...», – Dzintra nodzied vēl kādu fragmentu no citas Jāņa Lielā dziesmas.
   Kur šodien varētu meklēt šo dziesmu pierakstus? Dzintra Alužāne domā, kas viena no biezākajām dziesmu kladēm varētu būt vietējai novadpētniecības entuziastei Ausmai Vrubļevskai. Tajā noteikti esot gana Jāņa dziesmu, tomēr Dzintra teic, ka par katru jau galvot nevar. Laiks daudz ko paņēmis sev līdzi. 
– Viņš mums daudz stāstīja, kā pie viņa atnāk dziesmas, it kā pašas no sevis, un tad esot tikai jātiek pie instrumenta, un dziesma rokā. Es nekad neko jaukāku ne­esmu dzirdējusi, kā tolaik bērnībā: klusums, birztaliņa, šķūņa durvis bija vaļā, izpušķotas ar meijām, Jānis pūš trompeti. Biju taču bērns, kam visi iespaidi spilgti. Es viņa dziesmas klausījos, vēl pa pagaldi rāpodama. Tāpēc jau arī man viss joprojām spilgtā atmiņā. Savulaik te tās balles pa  šķūņiem gāja vaļā uz nebēdu. Kādas lielas balles tās bija! Nosaskatamies ķineiti, ātri norāva to divu ripuļu griežamo, un balle var sākties. Spēlēja vai nu Jānis, vai arī kādas citas apkārtnes kapellas, piemēram, Rušiņš Alfrēds, «Staburadzes» au­tors, kuram Zasā bija sava kapella. Arī par viņu maz ko tautā zina. Viņa meita Rūta gan bija kaut ko stāstījusi, bet ko daudz stāstīsi, jo arī viņš bija leģionārs, bijis lēģerī, savukārt meitai tajos laikos vajadzēja būt komjaunatnes sekretārei, – atceras Dzintra Alužāne.
    Kā un vai šajos laikos varētu saskaitīt un apkopot šā tautas muzikanta mantojumu? Dzintra domā, ka simtos jau Jāņa dziesmu nebūs, bet desmitos  gan. 
– Jau no tām, ko es zinu, deviņas varētu ieskaitīt pilnīgi droši: piemēram, «Logā līkst ceriņi zili, kur gan tu esi, mans draugs? Kādreiz tu teici, ka mīli, visu, kas klusībā plaukst.», – viņa nodzied vēl vienu fragmentu, un es secinu, ka šo zinu arī es, kura «pa pagaldi skraidīja» sešdesmitajos. Dzintra Alužāne piezīmē, ka patlaban gan «Kreicburgas ziķeru», gan «Rumbas kvarteta» repertuārā esot vairākas Jāņa Lielā dziesmas.
    Mūža nogali Jānis un Velta aizvadījuši Taurupē, kur viņiem bija iedalīta mājiņa burtiski blakus dzelzceļa sliedēm. Velta bija atraktīvs un komunikabls cilvēks, kura laika gaitā bija iekārtojusies gan pati sekretāres darbā, gan iekārtojusi Jāni, lai viņš varētu strādāt uz dzelzceļa. 
    – Viņiem tā mājiņa bija brīnišķīgā vietā, apkārt priedes, tāda saules ligzdiņa. Jānis strādāja, uzraudzīja sliedes. «Sūnu» mājas arī bija Jāņa Lielā pēdējā dzīves­vieta. Esmu bijusi reiz tur ciemos, bet jau tad, kad Jānis bija nesen miris un Veltiņa palikusi viena, – atceras Dzintra Alužāne.  
    1. jūlijā pie Slates skolas bija Jāņa Lielā piemiņas pasākums, kurā izskanēja vai­rākas viņa dziesmas. Dzintra stāsta, ka, gatavojoties tam, šīs dziesmas dziedājusi priekšā Ingai Kra­ševskai, savukārt mūziķe tās pierakstīja  nošu rakstā.
    – Simts gadu jubileja klāt. Jānis reiz teica, kam man vajag to slavu. Mums to vajag! Jo vajag saglabāt šo piemiņu. Lai nepazūd galīgi, – par sava mūžībā aizgājušā radinieka veikumu rezumē Dzintra Alužāne. 
 

   
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Kopīgās saknes meklējot» publikāciju saturu atbild «Brīvā Daugava»

 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (2)

  1. re kā
    re kā
    pirms 1 nedēļas

    Pēc kartes spriežot, tad senie sēļi ir centušies tikt līdz jūrai, doma laba.

    Atbildēt
  2. GedertsPiebriedis
    GedertsPiebriedis
    pirms 1 nedēļas

    Kaukur lasij, ka sēļ esot šini Daugavs puse kādreiz viss latgaļs apkāvuš.

    Atbildēt

Pievienot komentāru