Sēlija – vieta, kur vērts atbraukt
ILZE BIČEVSKA

Zasas dzirnavās kopā pulcējās projekta «Sēlijas salas» partneri, lai noslēgtu šo divus gadus ilgušo sadarbības un radošo pasākumu. Projektā piedalījās Aizkraukles rajona partnerības, kā arī Daugavpils un Ilūkstes novada lauku partnerības «Kaimiņi», bet tā vadošais partneris bija lauku partnerība «Sēlija». Šajā Latvijas Lauku attīstības programmas atbalstītajā projektā tapis jauns tūrisma produkts – «Sēlijas salas», kurā apvienotas 17 mazas apdzīvotas vietas Sēlijā, kur katrā no tām rodams kāds unikāls tūrisma piedāvājums, kas ļauj ielūkoties lauku cilvēku dzīvesveidā, likteņstāstos un leģendās.
      Tie ir: «Asare – kāzu am­brāžu sala», «Birži – avotu sala», «Dignāja – Daugavas divu krastu laipa», «Dviete – Sēlijas vīnogu sala», «Eg­laine – atklājumu sala», «Elkšņi – kafejas labsajūtas sala», «Ērberģe – vārti uz Sēliju», «Gārsene – bagātību sala», «Kaldabruņa – trejdeviņu sajūtu sala», «Pilskalne – muižu zemju medus sala», «Rite – ciemos pie kičīgās omītes», «Saukas baudu sala», «Sece – makšķernieku un ūdens prieku sala», «Sēlpils – zirgu sala», «Sta­burags – Staburaga sala», «Subates lievenīšu stāsti» un «Zasa – Sēlijas mākslinieku sala».
     Pasākumu ar uzrunu sāka projekta vadītāja Daina Alužāne, kura uzsvēra, ka patlaban vēlētos vairāk runāt par šā projekta cilvēcisko daļu, nevis par sasniegtajiem rādītājiem, kuru, protams, neiztrūkst. 
     – Tieši kopā mēs esam spēks. Jā, kā jau daudzviet, arī šajā projektā pārsvarā strādāja sievietes, un mūsu darba rezultāts – tūrisma produkts. Panākts, ka Sēlijā aptuveni divdesmit kilometru rādiusā mēs varam ceļotājam piedāvāt dažādus pakalpojumus: būs, kas pabaro, kas dod naktsmītnes, kas kaut ko jaunu parāda. Piemēram, Dvietes vīnogas, Alīdas kafija, omulīgi mazi viesu nami, interesantas senlietu ekspozīcijas, ekoloģiska produkcija un daudz kas cits. Jau projekta laikā šīs vietas apmeklējuši vairāki tūkstoši cilvēku. Tagad laiks rezultātu apkopošanai un analīzei, un galvenais – domāt, kā darboties tālāk, kā izveidoto noturēt, – sacīja Daina Alužāne.
     Daļu no šā noslēguma pasākuma vadīja Latvijas Lauku foruma (LLF) pārstāvji – izpilddirektore Anita Seļicka un eksperts Āris Adlers, kuri klātesošajiem lika padomāt un atbildēt uz diviem jautājumiem: «Kas jums ir «Sēlijas salas»»? un «Kādas sajūtas rodas, iebraucot jūsu salā jebkurā gadalaikā?». 
      – Jums jūsu sala ir vieta, kur jūs dzīvojat – līdzšinējā inerce, iestaigātas takas utt., bet projekta laikā bija jāmācās uz to palūkoties no malas. Tagad jums jāpadomā, vai izdosies izveidotos tūrisma produktus saglabāt arī turpmāk. Savukārt tiem, kuri dalību šajā produktā nokavēja, varu teikt, ka nekas jau nav beidzies – ja ir jauna ideja, var salām pievienoties jebkurā brīdī. Patlaban ir izstrādātas tikai 17 jaunas identitātes. Vēl obligāti jāpatur prātā fakts, ka jums visiem ir kopējs mērķis, tāpēc jāveicina līdzdarbība. Atceros, kā vietām projekta realizēšanas gaitā sastapos ar  nepārejošu skep­si, ka no tā visa nekas nesanāks. Piemēram, Elk-šņos sākumā sēdējām tikai trijatā un spriedām, ko un kā darīt, – atceras Āris Adlers.  
     Savukārt Anita Seļicka projekta dalībniekus aicināja arī turpmāk ik pa laikam apsēsties pie apaļā galda, piesaistīt jaunus biedrus, kā arī saglabāt spēju atdalīt emocionālo piesaisti savai dzīvesvietai no komerciālā skatījuma uz to kā uz tūrisma produktu un vienmēr paturēt prātā to, ka tūrists gaidīs tieši to piedāvājumu, kas rakstīts projekta laikā tapušajā bukletā. Tāpat viņa aicināja jau tagad domāt par to, kas būs nākamās sezonas «odziņa», lai piesaistītu ne vien jaunus ceļotājus, bet arī tos, kuri te jau bijuši un labprāt vēlētos atbraukt vēlreiz. 
     Noslēguma pasākumā vārds tika dots vairākiem «salu» pārstāvjiem.  Pro­dukta «Kalda­bruņa – trejdeviņu sajūtu sala» pārstāve Ieva Jātniece sacīja, ka Kaldabruņa ar saviem piedāvājumiem jau ir gana pazīstama lauku ceļotāju vidū: muzejs, darbnīcas, Červon­kas baznīca, sēļu sēta «Gul­bji», Eglaines dabas liegums un citi. Ne­retas novada Pilskalnes pārstāvji savukārt secināja, ka sākumā gājis grūtāk, bet tad tomēr radās arī šīs puses piedāvājums – «Mui­žas zemju medus ceļš», kas ved pa vietējām bišu dravām, kā arī Pilskalnes muižas un Gricgales kroga un lūgšanu nama apskate.  
      Par apjomīgo izveidotā tūrisma produkta «Elkšņi – kafejas labsajūtas sala» prezentācijas pasākumu stāstīja viena no tā organizatorēm Jolanta Kovnacka. – Lai jau būtu šī cigoriņu kafejas sala, bet neaizmirsām arī Or­maņkalnu, Elkšņu pamatskolu un tās ekspozīciju: mums bija tūrisma daļa, par ko gādāja novadpētniece Rudīte Urbacāne, un «plezīra» daļa, par ko gādāju es.  Bija kūkas,  bija degustācija, balle un nepiespiesta at­mosfēra, – atceras J. Kov­nacka. Savukārt bukletā «Sēlijas salas» teikts, ka Elkšņos tūristiem būs ko darīt stundu «Alīdas kafejas» fabrikā, kā arī tiek piedāvāts izbrauciens un makšķerēšana, gleznu galerijas apskate un radošās darbnīcas Elkšņu skolā. 
     Savukārt Dviete sola uzņemt iepriekš pieteiktas tūristu grupas līdz 30 cilvēkiem, lai parādītu muižas ēku, piedāvātu vīna degustāciju, mini zoodārzu un selekcionāra Paula Sukat­nieka mājas «Apsītes», kā arī saldējuma mājiņu un šā garduma degustāciju.
    Zasas piedāvājums ir apjomīgs – vismaz viena diena keramiķu darbnīcā amatniecības centrā «Rū­me» vai pat vairākas dienas, ko pavadīt šajā vietā, izmantojot ne vien iespēju iemācīties izgatavot kādu lietu no māla, bet arī pievēršoties aktīvās atpūtas iespējām, kā izjādēm ar zirgiem, sportošanai, makšķerēšanai utt. Par produkta prezentācijas pasākumu stāstīja amatniecības centra «Rūme» keramikas mākslas meistare Anda Svarāne. – Nolē­mām, ka tas būs stāsts par barona Zasa laikiem, atkāpjoties pagātnē līdz pat pagānu laikiem. Baronu atradām kaimiņos, Ērberģes pusē, vienlaikus šajā dienā pieslēdzās īsti kāzinieki, un notikums varēja sākties, – stāsta keramiķe. 
    – Bet es teikšu, ka mūsu tūrisma produkts – tā ir mūsu dzīvesveida demonstrēšana: keramika, vietējie apskates objekti u.tml. Mums projekts «Sēlijas salas» bija kā iesāktā turpinājums un papildinājums, un redzam, ka šo ideju var attīstīt bezgalīgi arī tālāk. Jau top jauni tērpi, būs jauni pasākumi: ciemos pieteikusies grupa no Jelgavas, kā arī ap divdesmit skolu direktoru grupa, kas plāno braukt izzinošā ekskursijā, – piebilst «Rūmes» koordinatore D. Alužāne. Uz sarunas moderatora jautājumu, vai šā projekta rezultātam, viņuprāt, ir nākotne, Anda Svarāne un Daina Alužāne atbildēja apstiprinoši. 
     – Tas var būt patiešām stiprs projekts, bet ar vienu nosacījumu – turpmāk kādam tas ir jāvada, un par velti neviens to nedarīs. Mēs katrs esam aizņemti savos darbos, tāpēc ir jābūt kādam, kas visu koordinē, kurš piesaista citus sadarbības partnerus, veido jaunus piedāvājumus vai miksē esošos. Varbūt to var veikt kāda aģentūra, darba grupa vai koordinators – juridiskā persona. Vēl mums stingri jāpiedomā par mārketingu un reklāmu, – pragmatiski uz jaunā tūrisma produkta nākotni lūkojas Daina Alužāne. 
     Biedrības «Subatieši – sanākam, domājam, da­rām» pilnvarotā pārstāve Gunta Okmane atzina, ka viņa bijusi viena no tām, kas piedāvājumu piedalīties šajā projektā uzreiz pozitīvi neuzņēma. – Es to atzīstu, jo es varu darīt tikai to, kam ticu un par ko esmu pārliecināta. Tāpēc sākumā pagāju malā. Bet tad radās ideja, un viss aizgāja. Man patīk tas, ka no mums, lauku ap­vidos dzīvojošajiem, negaida, lai mēs lēkājam tūristu priekšā. Mēs varam palikt tādi, kādi esam, rādīt to, kā dzīvojam, kā runājam. Pie-mēram, labi, ka vienas otras mājas īpašniekam mūsu pilsētiņā vēl nav tik daudz naudas, lai viņš būtu salicis savai mājai jaunus plastmasas logus, un re – ir ko parādīt lauku ceļotājiem! Tāpēc arī mūsu piedāvājumā ir mazpilsētas apskate, mūsu lievenīši, logi, slēģi un fotoorientēšanās pa Subati. Protams, ir arī cienasts: siers, olas, medus, tāpat var nopirkt adītas zeķes un cimdus. Nu un, protams, tāpat kā citi, arī mēs neskopojamies ar informāciju: iesakām pārējos aprakstes objektus – Kaldabruņu, Dvie­ti u.c., – stāsta G. Ok­mane. 
     Ciemos uz projekta «Sēlijas salas» noslēguma pasākumu bija aicināta arī biedrības «Daugavkrasts» pārstāve Sandra Biseniece no Ķekavas, kura uzsvēra projekta dalībnieku drosmi atvērt savas mājas durvis ciemiņiem, mācēt saskatīt pašiem un parādīt citiem apskates vērto, censties radīt tādu tūrisma produktu, kas vilinātu ceļotājus vairāk pievērsties lauku un agrotūrismam. – Ir dzirdēts no interesentiem, ka tie labprāt vēlētos atpūsties tepat Latvijā, bet nezina, kur, – sacīja Sandra  Biseniece.
     Savukārt pieredzējusī projektu speciāliste Gunta Dimitrijeva aicināja  katru padomāt par jautājumu, kas mani vilinātu braukt uz Sēliju? Kā labāk sadarboties? Vai, piemēram, Pierī­gas cilvēki brauks apskatīt Sēliju?  Tāpat tālākajās diskusijās tika runāts par projekta laikā iegūto rezultātu ilgtspēju, par reklāmu internetā un, galvenais – spēt sastrādāties un pilnveidot šo mākslu.  
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru