Sēliski sīkstā amatniece
SARMĪTE RUTKA

Amatniecības centra «Rūme» keramiķe, māksliniece Anda Svarāne uzskata, ka jebkuru vietu veido tās cilvēki
 
 No valsts dibināšanas pirmsākumiem latviskā dzīvesziņa balstīta uz darba tikumu, uz savas zemes mīlestību un saistīta ar laukiem. Tomēr laiki mainās, Latvijas lauki dažādu iemeslu dēļ paliek arvien tukšāki un līdz ar to ekonomiski «neizdevīgāki». Nereti izplatās priekšstats, ka ārpus Rīgas vai, sliktākajā gadījumā – vēl pāris lielajām pilsētām, dzīvo vien vecāka gadagājuma cilvēki un dzīves pabērni. Un par garīgo un kultūras attīstību šeit vispār nav ko runāt...  Par laimi, tie ir tikai stereotipi. It visur Latvijā var sastapt inteliģentus, sirdsgudrus cilvēkus, kuri ir īsti sava novada labie gariņi. Zasas pusē tāda noteikti ir Jēkabpils Mākslas skolas filiāles vadītāja, skolotāja, māksliniece Anda SVARĀNE – lielisks sarunubiedrs, prasmīgs pārliecinātājs, vienmēr jaunu radošu ideju bagāts cilvēks.  Viņu ne tikai šeit, bet visā Latvijā pazīst arī kā talantīgu keramiķi, aktīvu Sēlijas kultūras vērtību glabātāju un popularizētāju, biedrības «Sēļu pūrs» dibinātāju un vadītāju. 
 
– Amatniecības centru «Rūme» var saukt par visa Jēkabpils novada kultūras centru. Kā un kādēļ radās ideja par tā izveidošanu?
    – Sākumā, 2001. gadā, te tika atvērta Jēkabpils Mākslas skolas filiāle. 2007. gadā noorganizējām plenēru «Latvijas un Lietuvas sēļu amatnieki lauku sētā», kur pulcējās abu kaimiņvalstu mākslinieki un amatnieki un kas bija aizsākums biedrības «Sēļu pūrs» dibināšanai, jo parādīja sabiedrības interesi. Kādu laiku meistari aktīvi darbojās gan mākslas skolā, gan savās darbnīcās, līdz sapratām, ka nepieciešama tāda vieta, kur apmeklētāji var satikt amatniekus, redzēt darba procesu, paši apgūt dažādu arodu pamatus un arī iegādāties mākslinieku radīto. Neteikšu, ka «Rūme» nāca viegli – lai iegūtu finansējumu, iesaistījāmies dažādos, arī pārrobežu, projektos. Ja neizdotos pārliecināt un tikai viens vietējās pašvaldības deputāts nobalsotu citādāk, centra tagad nebūtu, – ne visi ticēja, ka spēsim izdzīvot un nodrošināt savu darbību. Gāju, runāju, pārliecināju, un, par laimi, izdevās. Tagad esam mūsdienīgi aprīkots amatniecības centrs, tāds moderns muzejs, – kokap­strā­des darbnīca ar modernām iekārtām, podnieku darbnīca un ceplis, stelles. Mūs ap­meklē 2–3 ekskursantu grupas nedēļā. Katru vasaru rīkojam plenērus. Arī pasūtījuma darbu centra amatniekiem ir gana daudz – nodrošinām sevi pilnībā. Citreiz pat neatliek laika mākslai. 
    Mēs popularizējam sēļu identitāti, vairojam vietējo iedzīvotāju sapratni par mākslu un kultūru. Lai nav, kā dažkārt dzirdēts kādā izstādē, kad mūsu lauku ļaudis prot tikai nepamatoti kritizēt: kas tad šitā – dažas strīpas novilkt – nemāk! Es arī tā māku! Kad tie kritizētāji atnāk paši pie mākslinieka paskoloties, tad izrādās, ka nekādi nesanāk tās stīpas novilkt, jo nezina ne kompozīciju, ne zīmēšanas tehnikas, ne ko citu...
– Tomēr nevaram neredzēt, ka jo tālāk no Rīgas, jo drūmāks skats uz dzīvi. Tagad vēl visas runas par skolu reformu un līdz ar to daudzu izglītības iestāžu slēgšanu, tostarp Zasas vidusskolas pārveidi par pamatskolu. Kā uz to raugāties jūs?
    – Esmu pārliecināta, ka  padoties un nolaist spārnus nedrīkst. Lauki jau sen tiek uzskatīti par visneizdevīgāko lietu Latvijā, Izglītības ministrija jau sen šeit novēl izputēšanu. Kādreiz arī uz māk­slas skolām braukāja un apgalvoja, ka šādas mazas filiāles  jāslēdz, jo šeit neko nevar iemācīt. Bet no Zasas filiāles šo gadu audzēkņiem 23 (!!!) bērni turpina izglītošanos mākslas un lietišķās mākslas sfērā – koledžās un mākslas vidusskolās, viens pat studē dizainu Amster-damā. Un vai tiešām lauku skolas ir tās lielākās naudas šķērdētājas? Ziņās skatos, kādas summas tiek tērētas par augstskolu neapsaimniekotajiem vai slikti ap-saimniekotajiem īpašumiem. Kādēļ par to neko nelemj? Mēs redzam, kā nākotnē attīstīties Zasas vidusskolai, un izteiksim savus priekšlikumus. Uzskatām, ka šeit varētu būt amatu vidusskola. Amatniecības centram ir gan tehniskā bāze, gan pedagogi, kas faktiski kaut tūlīt ir gatavi sagatavot kādus trīs amatus – podnieku, galdnieku un drēbnieku, arī digitālo dizaina modelēšanu. Cīnīsimies. Tas ir pēdējais, ko var darīt, – likvidēt skolas. Tad jau par bauriem paliksim...
– Bet audzēkņu skaits vidusskolas klasēs te tiešām neliels...
    – Uzskatu, ka tas ir tā-dēļ, ka daudzi novada jaunieši negrib «pliku» vidusskolas izglītību, kādu var saņemt šeit. Jā, talantīgākie visos laikos meklējuši kvalitatīvākas skološanās iespējas – tie aizbrauc un aizbrauks uz Jēkabpili vai pat Rīgu mācīties. Bet pārējie? Darba laukos visur ir atliku likām, nav kas strādā. Nav iemaņu, lai darbotos ar moderno lauksaimniecības tehniku, mežizstrādes instrumentiem utt. Atnāk jaunieši pie «Rūmes» galdniekiem, bet neko nevar darīt: lai ieprogrammētu 3D frēzi darbam, jāprot pielietot tās pašas matemātikā iegūtās zināšanas par funkcijām, hiperbolām, parabolām utt., bet jaunajiem ļaudīm nav nekādu iemaņu sasaistīt zināšanas ar praksi. Turklāt kaut kurā brīdī mēs, skriedami pakaļ Rietumu pasaulei, esam palaiduši vējā izglītības nozīmi. Pazudusi mācīšanās griba – jaunieši visu vēlas pārāk viegli un ātri. Visos šajos TV šovos viņiem ierāda, cik vienkārši kļūt par zvaigzni: te rodas vienas dziesmas mūziķi, kuri pat notis nepazīst; te vesels klājiens stilistu un modeļu būs... Un tādiem nevar iestāstīt, ka jāmācās...
   Vēl es domāju, ka ikvienam skolotājam tomēr ir jābūt nedaudz pārcilvēkam. Nepietiek tikai atstrādāt stundas, viņam jābūt aktīvam arī ārpus skolas, lai audzēkņi to redz, priecājas, iesaistās un grib līdzināties.
    Bet par lauku nākotni kopumā runājot, jāteic ka attīstība ir atkarīga no cilvēka domāšanas un radošuma. Tikai un vienīgi no cilvēkiem. Un tur nekāda ģeo­grāfiskā atrašanās vieta nav no svara. Ļoti jāredz, kā kuru vietu var attīstīt. Iniciatīvai jānāk no cilvēkiem pašiem. Ko mēs esam darījuši, lai šeit būtu bērni? Lai no šejienes neaizbrauktu? Kādi speciālisti te strādā un cik ļoti cenšas? Lauki nav lielpilsēta, kur var sēdēt un gaidīt, lai, piemēram, uz mākslas vai mūzikas skolu savas atvases pieteikt vecāki rindā stāvētu. Te pedagogiem jāiet pie katra potenciālā audzēkņa un jāinteresējas, vai negrib nākt. Ja grib, kas traucē? Mūsu laukos vairs nav tik daudz, lai nevarētu satikties un izrunāties. Tas ir visās jomās. Un vēl ļoti no svara ir spēcīgas personības, pašvaldību vadītāji... Ļoti mums trūkst īstu līderu, kas pāri ikdienas darbiem redz lielo mērķi, uz ko iet. Tas ir Dieva dots talants. Ne katrs var iedvesmot un pārliecināt lieliem darbiem. 
– Kā mūsdienu Latvijā sadzīvo garīgās un materiālās vērtības? Kā māksliniekam ar iztikšanu, īpaši laukos?
   – Laba mākslinieka, laba rakstnieka darbus pirkuši un pirks visos laikos, vienalga, kur viņš dzīvotu. Ja gleznotājam nav ko ēst, tad varbūt der aizdomāties, ka neesi nemaz tik talantīgs gleznotājs un uz mūsu mazo Latviju to gleznotāju ir par daudz? Un tad šie brēc pēc fondu naudas!  Nu nevar 10 gadus mūzu gaidīt, kad tas lielais šedevrs taps, bet Kultūrkapitāla fonds šo laiku viņu iztiku un bohēmu apmaksās! Man tas neliekas pareizi. Manuprāt, mākslinieks vien – tā ir tāda tukša skaņa. Jābūt ir nedaudz amatniekam, bet tas savukārt no senseniem laikiem ir cilvēks ar biznesa domāšanu. Daudzi mūsdienu jaunie mākslinieki lido fantāziju jūrās, bet lai to darbu radītu, nepietiek ar ideju vien, jāzina tehnoloģijas: kā mālam jāžūst, kā gleznu gruntēt utt. Un JĀSTRĀDĀ! Arī ar strādāšanu mums ir zināmas problēmas. Ir visādas jauniešu Saeimas, ir diskusiju klubi un tamlīdzīgi runāšanas saieti, bet, kad parkā soliņš jāsalabo vai Ziemassvētku pasākumam pašiem dekori jāuztaisa, nav kas to izdara...
– Kādēļ «Sēļu pūrs», «Rūme» ir tapuši tieši te? Vai Zasa ir vislabākā vieta uz pasaules, vai?
    – Jā. Es nāku no Slates puses, bet visu savu aktīvo darbošanos īstenoju Zasā. Esmu priecīga te dzīvot. Laukos ir tie, kuri to patiešām grib. Un te ir fantastiski cilvēki. Zasas apkārtnē ir daudz bērnu, viņi labprāt apmeklē mākslas skolu. Turklāt ne ar piespiešanos, bet paši. Esam pat izveidojuši sagatavošanas klasīti. Neskatoties uz daudzajiem lauku darbiem un rūpēm, ir gana daudz apkārtnes ļaužu, kas nāk uz «Rūmi» uz keramikas darbnīcām, nāk aust, mācīties gleznošanas pamatus. Šovasar apkārtnes sievas vakaros nāca un mūsu meistarītes vadībā darināja sev tautastērpa blūzes. 25. novembrī rīkosim amatniecības gada balli, kad izvērtēsim, kā šogad veicies. 
– Vai jūsu mīlestība pret savu novadu ir mīlestība pret visu Latviju? Vai arī daudzie šķērsām salaistie lēmumi šo mīlestību pret valsti mazinājuši?
    – Nē, tā nevar – ienīst savu valsti. Tad te nav jādzīvo. Un atkal teikšu, ka valsts esam mēs paši – kā strādājam, kādus lēmumus pieņemam, tā arī dzīvojam. Tā pati Eiropas Savienība. Kāda milzīga nauda mums tiek dota atbalstam! Kurš vainīgs, ka lielu daļu tās izķēzām bez jēgas un devuma reģionam? Cik daudz kafijas dzeršanas pasākumu, bezjēdzīgu bukletu un no pirksta izzīstu pētījumu pa šiem līdzekļiem saražots! Cik pieredzes apmaiņās, bet faktiski, ekskursijās, izbraukāts! Bet visas ieceres būtu stingri jāizvērtē tikai pēc viena prin­cipa – kāds būs reālais (!) ieguvums – atdeve reģionam. 
– Liels paldies, ka aktīvi iesaistījāties «Brīvās Dau­gavas» projektā – Latvijas simtgades kalendāra veidošanā – un palīdzējāt saviem audzēkņiem sagatavoties zīmējumu konkursam! Vai arī biedrība kaut kā gatavojas svinēt šo nozīmīgo jubileju?
     – Ar pašvaldības atbalstu, sadarbojoties vietējiem amatniekiem, pieaicinot un iesaistot kolēģus no tuvākām un tālākām aizrobežu zemēm, ir iecere sarīkot tematisku, Latvijas 100-gadei veltītu, radošo simpoziju un izstādes. Tā kā šī ir iecere, kas vēl nav līdz ga­lam izstrādāta un no visām pusēm akceptēta, vēl ir pāragri par to sīkāk stāstīt.  Ceru, ka viss izdosies un mēs svinēsim Latvijas jubileju sev tuvā veidā – radot skaistas lietas.
 
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma». 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (1)

  1. piemetināšu
    piemetināšu
    pirms 1 nedēļas

    Jā, pareizi, ka liela nauda tiek dota no Eiropas, no kuras daļa tiek iztrallināta. Viegla nauda ātri iet. Bet Eiropa arī ir tā, kura visu izputināja ar mūsu pašu bāleliņu palīdzību. Tagad palielam esam kupi- prodai valsts, cik cilvēku izbraukuši, jau rēķini visiem sen sajukuši. Piem, kā lauksaimniecības preces var konkurēt ar Eiropas valstu cenām, ja tur, uz rietumiem, viss izaug par trim nedēļām ātrāk. Kamēr bāleliņš gaida, kamēr izaug, Eiropas valstis ar pilnu produkcijas klāstu ir priekšā. Tautas pamats lauki ir izputināti. Piem man mājās nav neviena māla poda, lupatu deķa, koka karotes, pīta groza, gleznas, rakstainu dūraiņu, un ļoti labi iztieku. Esmu cilvēks mūsdienīgs. Mūsdienās visu ražo rūpnīcas.

    Atbildēt

Pievienot komentāru