“Tajā dienā, kas palika silā”
Aija Valdmane

Atklāj piemiņas vietu Indāna–Grāvelsona grupas  nacionālajiem partizāniem
   
   Mežā pie Supes purva, kas atrodas uz robežas starp Jēkabpils  un Viesītes novadu, atrodas liels balts krusts.  11. novembrī – Lāčplēša dienā - tā pakājē dega sarkanas un baltas sveces.  Turpat  blakus ir akmenī kalta piemiņas zīme ar kritušo partizānu vārdiem un uzvārdiem, kā arī informācijas stends, kurā ievietotas partizānu fotogrāfijas un ziņas par šīs apvienotās grupas darbību. Viņi gāja bojā 1950. gada 25. februārī. Piemiņas vietā - baltas un sarkanas mārtiņrozes un iestādīti dzīvības kociņi. 
     Lāčplēša   dienā te pulcējās daudz ļaužu: pārstāvji no Jēkabpils un Viesītes novada, Saeimas, arī no kaimiņu novadiem un Lietuvas, kuri piemiņas vietā nolika arī savu zaļidzeltensarkano karodziņu, kā arī novadpētnieki, vēsturnieki, izglītības un kultūras darbinieki, tāpat  arī ar bojāgājušajiem saistītie tuvinieki. Vecākās no viņiem bija dzīva palikusī partizāne  Hilda Vietniece, kā arī Olga Bandere un Rasma Snikus, kuru tuvinieki bija partizāni. Goda sardzē stāvēja  zemessargi.
     Piemiņas pasākumu atklāja Jēkabpils novada domes deputāts Gints Audzītis ar rindām par “melniem mākoņiem, kas spieda silu un  sirdis, un dienu, kas palika silā”. Klātesošos uzrunāja Jēkabpils novada domes  priekšsēdētājs Aivars Vanags, sakot šādus vārdus: – -Šodien ir Lāčplēša diena – paiet 100 gadi, kopš  latviešu karavīri padzina no Rīgas bermontiešus. Līdz tam Latvijas valsts karājās mata galā. Patrotisms nav politisks jēdziens, bet gan katra cilvēka izjūtas un piederība. Lai tās pārvērstos  par mīlestību pret savu zemi, jāzina tās vēsture, kultūra, māksla,  - akcentēja Aivars Vanags.- Šiem cilvēkiem nebija izvēles, bet viņi cīnījās.
    Viņš sacīja paldies  pasākuma organizatoriem: a/s “Latvijas valsts meži” un Jēkabpils  un Viesītes novada pašvaldībām. 
Runāja Viesītes novada domes izpilddirektore Sanita Lūse,  uzsverot, ka šīs cīņas nebija tikai militāras, tās lika atvadīties no bailēm un sekot savai sirdsbalsij. Viņa sacīja, ka vienmēr priecājas  redzēt jaunus cilvēkus, jo tas liek viņiem iepazīties ar vēstures notikumu īsto būtību. Tas viss ir patiesās  vēstures skaidrošana, apliecināšana. Saeimas deputāts Raivis Dzintars no Nacionālās  apvienības arī sacīja pateicības vārdus, akcentējot, ka jēdziens  “paldies “ ir savdabīgs - jo ir “tuvi cilvēki, kuriem mēs sakām īpašu paldies. Daudziem to vēl ir iespējams pateikt, bet daudziem fiziski vairs  nē. Tad atliek iemūžināt  viņu piemiņu, stāstīt  par viņu darbību”. Katrā dzimtā noteikti ir cilvēki, kas cīnījušies dažādās kaujās. 
     -Lai arī zem kādiem karogiem un kādos formas tērpos viņi cīnījās  – Lāčplēša dienā šie cilvēki visi stāv brīvības cīnītāju ierindā, – uzsvēra deputāts Raivis Dzintars. 
     Vēsturnieks Haralds Bruņenieks īsumā pastāstīja par Indāna- Grāvelsona grupas likteni. Supes purvs saistās ar nacionālo partizānu apmetņu un cīņu vietām. Sēlijā partizānu  grupas jau sāka veidoties 1944. gada vasaras nogalē. Ar viņiem sadarbojās arī brāļi lietuvieši. Jēkabpils partizānu pulka 1. bataljona komandieris Mārtiņš Pokļevinskis organizēja  šīs grupas. Partizānu cīņas savā balādē aprakstījis    Andrejs Eglītis. Grupa gāja bojā nodevības rezultātā, tika palaists brīvībā notvertais mežsargs, kurš dievojās, ka viņam ir ģimene un ka nevienam neko neteiks. Dzīva palika tikai viena sieviete - partizāne Hilda Vietniece. 
     Šī apmetne ir unikāls mantojums, tā ir arī Sēlijas identitāte, - norādīja vēsturnieks Haralds Bruņenieks.
      Klātesošos uzrunāja arī pedagogs, Rokišķu rajona Obeļu vēstures muzeja vadītājs Vaļus Kazlavskis, tāpat arī  novadpētnieks Gunārs Spīdainis, kurš savu runu, klātesošajiem pievienojoties, beidza ar lūgšanu “Mūsu  tēvs debesīs”. 
      Gints Audzītis akcentēja, ka “mums jāsaka paldies par to, ka nav jāizjūt nāves bailes, ka var dzirdēt tikai vēja šalkoņu un putnu balsis, bet nevis kliedzienus un šāvienus”.
      Olga Bandere (dzim. Prauliņa) BD pastāstīja,  ka viņas kritušie tuvinieki nav no šī, bet gan tālākā bunkura aiz “Ķeņģiem”, kurā atradās Prauliņa grupa. Šī sieviete bija minētās grupas komandiera meita. Viņas tēvs un vēl pieci tās grupas partizāni gājuši bojā.
     Rasmai Snikus Indāna-Grāvelsona grupā bojā gājis brālis. 
     Noslēgumā visi varēja dabūt karstu tēju ar pīrādziņiem un dalīties savās atmiņās, novērojumos un vēsturiskajās  zināšanās. 
 
   D. Gagunova foto
  
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (2)

  1. Spodra
    Spodra
    pirms 1 mēneša

    žēl, ka par šo pasākumu nebija informācijas presē. Lielisks pasākums ir bijis! Paldies organizatoriem! Nu labi, ka vismaz tagd izlasīt varu!

    Atbildēt
  2. Aija
    Aija
    pirms 1 mēneša

    Bija informācija arī presē

    Atbildēt

Pievienot komentāru