Tas bijis laiks,  kad vajadzēja uzņemties atbildību un riskēt
INESE ZONE

Par Atmodas laika darbu pašvaldībās stāsta bijušie vadītāji
 
   Laikmetīgās vēstures muzeja «24x30» sarunu ciklā «Gadsimta ieausti Jēkabpilī» savās atmiņās par Atmodas laiku bija aicināti dalīties līdzšinējie Jēkabpils rajona un pilsētas pašvaldības vadītāji. Uz atmiņu pēcpusdienu bija ieradušies Mārtiņš Rupmejs, Aivars Eglītis, Laima Miltuze, Leonīds Salcevičs un Valija Dobulāne, kas bijusi pašvaldības sekretāre gan Aivara Eglīša, gan Viļa Dābola darba laikā Jēkabpils pilsētas tautas deputātu padomes izpildkomitejā.  
 
Agrāk deputātu bija vairāk nekā darbinieku, tagad – otrādi
    Aivars Eglītis atceras, ka, sākoties Atmodas laikam, bijis Salas ciema padomes priekšsēdētājs. 
– Tuvojās tautas deputātu vēlēšanas, un man piedāvāja nākt uz Jēkabpili par izpildkomitejas priekšsēdētāja vietas izpildītāju. Valija Dobulāne tad bija izpildkomitejas pirmā sekretāre. Mēs kopā tolaik izpildkomitejā bijām kādi 16 darbinieki. Bet mums arī nebija daudz pienākumu. Par izglītību un kapitālo celtniecību atbildēja rajona izpildkomiteja, – atceras Aivars Eglītis. Valija Dobulāne piebilst: jurists mums bija viens – kopīgs ar Patērētāju biedrību. L. Miltuze atminas, ka arī vēlāk, viņas dar­ba laikā, ar sociālā dienesta darbu tikuši galā divi darbinieki. Tad nākusi cita situācija un prasības, un bija nepieciešams viens sociālais darbinieks uz katriem 1 000 iedzīvotājiem. Tā tikai sociālo darbinieku skaits vien pieaudzis līdz 20.
     A. Eglītis atminējās, ka viņa darba laiks pašvaldībā sakritis ar plūdu draudiem Daugavā. Civilās aizsardzības komisija izpildkomitejā dežurējusi 24 stundas. Dambja tad vēl nebija, un riski lieli, tāpēc radusies doma veidot aizsardzībai uzbērumu.
    – Pirmās kravas nobērām Blaumaņa ielas galā, tad tālāk gar Pļaviņu ielu. Sākām visu 17. janvārī. Tad atbrauca LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilnis Bresis un atbalstīja mūsu iesākto. Nebūtu Breša, neko nebūtu izdarījuši. Kravas no karjera veda pat naktī. Daži gan sāka protestēt: kas tagad būs – logiem bērs priekšā! Tas bija lūzuma punkts cilvēku domāšanā, ka to vajag, jo bija redzams, kas notiek, ja ziemā applūst mājas – tad tās nevar izžāvēt, – atceras A. Eglītis. L. Miltuze atcerējās, ka dambi sāka celt V. Dā­bola laikā 1991. gadā. 
    – V. Dābols ļoti karoja par dambi, lai naudu dabūtu. Visu sāka darīt bez projekta, kas būs – būs, lai tikai uzceltu, un V. Dābols uzņēmās atbildību. Dambis ir viņa nopelns, – atceras Laima Miltuze.
 
Runājot par to laiku, nevar nepieminēt talonu sistēmu.
   – Ziepes, cigaretes, cu­kurs, alkohols bija iegādājami pret taloniem. Rajona izpildkomiteja deva limitus, bija saraksti, un mēs štancējām talonus, jo līdz 1990. gadam pilsēta bija pakļauta rajona padomei. Vajadzēja papīru, uz kā tos drukāt, bet tādu, kas nav plaši pieejams, lai nevarētu viltot. Vedām papīru no Līgatnes – zaļu, rozā, – stāsta A. Eglītis. V. Dobulāne piebilst, ka tas bijis papildu darbs visam izpildkomitejas kolektīvam. Visi, priekšsēdētāju ieskaitot, skaitījuši talonus. Ne­kāds dalījums: «tā ir mana, tā tava kompetence» neesot bijis. Ja ir tāda situācija, jāiesaistās visiem. 
    – Tas bija arī talku laiks. Paaicināju konfesiju pārstāvjus un mudināju sakārtot kapus. Atsaucība bija liela. Prasu baptistu mācītājam: kad domājat atjaunot savas baznīcas torni. Padomju laikā to ar krustu noņēma, jo no viena skatu punkta iz­skatījās, ka krustu tur rokās Staļins, kura piemineklis bija laukumā pie ģimnāzijas. Mācītājs atsaka: vai drīkst? Izpildkomiteja palīdzēja ar materiāliem torņa atjaunošanā, tā dzēšot varas nodarīto netaisnību, – atcerējās A. Eglītis. 
Visi atminējās, ka tolaik deputātu bija daudz vairāk un viņi bija tieši atbildīgi savu vēlētāju priekšā. Ja tagad pilsētas domē ir 13 deputāti, tad deviņdesmito gadu sākumā Jēkabpilī bija 50 apgabali un 50 deputāti. Katrs parasti dzīvojis sava apgabala teritorijā, bija zināms cilvēkiem, un viņi nāca un prasīja: tur vajag trotuāru, tur nav apgaismojuma. Sarunas dalībnieki stāstīja, ka tolaik birokrātijas bija mazāk, tāpēc pašvaldība varēja rīkoties elastīgāk un darbinieki bija gatavi uzņemties atbildību. Tagad ierēdnis piesedzoties ar ierēdni un sākas riņķa dancis. V. Dobulāne atminējās, ka deputāti staigājuši pa mājām un skatījušies, kādas cilvēkiem ir problēmas. Viņi izvērtējuši situāciju, vai kādam vajag pabalstu, vai malkas talonu, un pēc tam izpildkomitejas sēdēs sprieda, kam un kādu palīdzību sniegt. Rajona izpildkomitejā savukārt bijuši 75 deputāti. Tolaik pārvaldes struktūrās deputātu bijis vairāk nekā darbinieku, bet tagad gluži pretēji.
Atmodas laika pašvaldību vadītājiem atmiņā spilgti palikusi Ļeņina pieminekļa demontāža Jēkabpilī tagadējā Oskara Kalpaka laukumā. Mārtiņš Rupmejs atceras, ka lēmumu par to pieņēma rajona izpildkomiteja. 
     – 1990. gada 6. novembrī pieņēmām lēmumu, ka Ļeņins jānoņem, un tas jāizdara mēneša laikā. Tuvojās Oktobra revolūcijas svētki, tāpēc nolēmām, ka pirms tam neko neprovocēsim, demontēsim vēlāk – 27. novembrī. Saskaņojām to visu ar partijas komiteju, ka atstāsim Ļeņina granīta tēlu Krustpilī, bet šo ņemsim nost, jo tā ir tikai kopija no pieminekļa Liepājā. To procesu organizēja Raits Sir­movičs, un «Jēkabpils Lauku celtniekam» bija uzdots pieminekli demontēt. Ziņas par to bija izplatījušās, un, kad ieradās celtnieki un 10 tonnu jaudīgais krāns, saradās arī cilvēki. Tur bija armijnieki, interfrontieši. Ar miliciju un kārtības sargiem bija sarunāts, ka viņi gādās, lai nebūtu nekārtību. Kundzes gados no Interfrontes bija apķērušās Ļeņinam ap kājām, lai neļautu neko darīt. Kā mēģināja celt nost, nekas nesanāk, jo strēle krānam bija par daudz izvirzīta. Kamēr no «Lauku celtnieka» at­brauca otrs krāns, ieradās ar­mijnieki ar savu poļitruku. No plkst. 10.00 līdz 12.00 gai­dījām krānu. Kad abi krā­ni sāka celt pieminekli, sievas pašķīda uz visām pu­sēm, un tad vienam krānam pārtrūka trose, bet otram priekšā sāka celties uz augšu. Ja kaut kas būtu gāzies, tad bez cietušajiem neiztiktu. Bet viss beidzās labi. Pieminekli noguldīja uz treilera un aizveda uz Lauktehnikas teritoriju, – stāstīja Mārtiņš Rupmejs. Bet pēc tam bijusi rajona izpildkomitejas sēde, kur uz beigām armijnieki sākuši virināt durvis. Tad 12 agresīvi noskaņoti virsnieki nākuši iekšā un sākuši stāstīt, ka visiem virsniekiem tiks izdalīti ieroči, jo pret viņiem pie pieminekļa noņemšanas esot izturējušies huligāniski. Šineļiem pogas esot izrautas. Mierīgi ar viņiem parunājušies, un viss beidzies labi, pateicoties saprātīgai pulka komandiera nostājai, kurš pateicis, ka politikā nejauksies un nekādi ieroči nevienam netiks dalīti. 
  – Mums bija ļoti inteliģenta, izglītota armijas vadība – aviācijas virsnieki. Tā­pēc varēja sarunāt un nogludināt asumus, kas vēl šad tad bija nepieciešams, – stāstīja A. Eglītis.
    Katram savas atmiņas bija arī par 1991. gada puča laiku, kad nevarēja zināt, kā viss beigsies, un vietējās varas pārstāvjiem, kas bija labvēlīgi neatkarībai, bija pamats bažām par savu drošību. 
    – Puiku un sievu drošības labad puča laikā aizvedu uz laukiem. Tajās dienās bija cilvēki, kas nāca un nesavtīgi solīja nodrošināt radio sakarus, ja tas būs nepieciešams, – atminas A. Eglītis, kurš tad – V. Dābola darbības laikā – ieņēma izpilddirektora amatu.
   – Ienāk V. Dābols viss bāls un saka man, lai slēdzu seifu un zīmogu vedu līdzi uz mājām. Tā arī izdarīju. Tagad piemin 4. maiju, bet 21. augustu maz, kaut gan tieši tad pasludināja Latvijas neatkarību, – atceras V. Do­bulāne.
   Leonīds Salcevičs, kas tajos gados bija sovhoztehnikuma direktors, atceras, ka Atmodas vēsmām bijušas arī negatīvas sekas. Nācies cīnīties ar pārāk aktīviem neatkarības sludinātājiem, kas dezorganizējuši darbu, mudinot pamest darbu saimniecības fermās, jo tūlīt būšot citas iespējas. Bet govis jāslauc, un priekšniekam tas jānodrošina. Savu­kārt barikāžu laikā daudzi devušies uz Rīgu, un L. Sal-cevičs pats vedis slaucējas no Jēkabpils uz darbu saimniecībā, tad atkal braucis uz Rīgu pie barikāžu aizstāvjiem.
 
Politiskās kaislības nomainīja saimnieciskās
    Jau neatkarības laikā par pirmo Jēkabpils domes priekšsēdētāju 1994. gadā kļuva Laima Miltuze. Viņa atminas, ka tad politiskās problēmas nomainīja saimnieciskās. Bruka rūpniecība, cilvēkiem nebija darba, bet maksa par komunālajiem pakalpojumiem – liela. Tāpēc jēkabpilieši bija neapmierināti, un tādēļ arī noticis pikets pie domes, protestējot pret apkures cenām. Sā­kās arī denacionalizācijas pro­cesi. Jēkabpils dome tā-dēļ no tagad klosterim piederošās koka ēkas tika pārcelta uz bijušo slimnīcas ēku, kas pienācās Tieslietu ministrijai, bet tā piekrita namu atdot domei. Un pašvaldība tur saimnieko joprojām. 
– Tas bija laiks, kad nācās strauji pieņemt daudz saimniecisku lēmumu. Cik spējām, remontējām Dauga­vas tiltu, muzeju pārcēla uz Krustpils pili, un tagad izrādās, ka tas bijis labs lē­mums. Ar 1996. gadu bērnudārzu darbinieku algas bija jāmaksā domei, domājām, ka, sākot ar janvāri, bet dabūjām samaksāt arī par iepriekšējā gada decembri. Toreiz dome nopirka pirmo datoru, pirmo mobilo tālruni un pirmo jauno automašīnu «Volvo», kam valdība deva atlaides pašvaldībām. Es pašvaldības darbā ienācu no ražošanas. Toreiz šķita, ka nebūs lielas atšķirības. Nau­da ir, saplānosim darbus, budžetu, bet man pietrūka diplomātijas. Kā saku, tā tam jābūt, tas bija mans mīnuss, – secināja L. Miltu­ze. 
    L. Salcevičs nepiekrita, ka, sākoties saimnieciskajam darbam, politika beidzās, jo, beidzoties lielajiem procesiem, sākušās iekšējās politiskās intrigas.
   – Man nav ko pārmest saviem priekšgājējiem, jo tas bija juku laiks. L. Miltuze daudz ko bija uzsākusi darīt, bet trīs gados visu nevar paspēt. Vienīgi nebija pareizs lēmums atdod īpašniekiem zemi vecajās robežās, kur ir ielas un ēkas, jo tagad to teritoriju sakārtošanai nevar izmantot ES atbalstu. Bijām neapmierināti ar Jēkabpils Komunālo uzņēmumu kombināta  darbību, kas nebija efektīva – pilsēta ieauga mēslos. Iz­veidojām uzņēmumu SIA «Jēkabpils pakalpojumi». Mazuts tad bija liels deficīts. Tāpēc bija naktis, kad dežurēju uz ceļa un gaidīju transportu, lai dabūtu nolieto eļļu, ko veda no Igaunijas ogļu raktuvēm. Tāpēc gazificējām katlumājas. Kad likvidēja cukurfabriku  – atkal jauna problēma: nebija, kas apkurina rajona mājas. Tad vienojāmies ar «Brēķu studentiem», ka viņi to nodrošinās. Ar cukurfabriku viss bija bankas kredītu dēļ. Bija tā, ka piektdien vienojās ar  Aigaru Kalvīti par glābšanu, ka valsts cukuru iegādāsies valsts intervencei, bet pirmdien Andris Šķēle sadeva Kalvītim pa ausīm, un fabriku likvidēja. Pēc tam maksāja dotāciju zemniekiem, bet labāk būtu dotējuši fabriku, tad tā kādu laiku vēl pastāvētu. Pilsētai likvidācija nozīmēja lielāku bezdarbu un parādus. Man vislielākais šoks bija trīs mēnešus pēc ievēlēšanas.  1997. gadā pašvaldībai bija jāatmaksā divas parādsaistības, kas bija izveidojušās iepriekšējos gados – bijušā VU «Siltum­tīkli» parādu «Materiālajām rezervēm» vairāk nekā 400  tūkstošu latu apmērā un gandrīz 100 tūkstoši latu bija jāsamaksā par 1993. gadā domes pārņemtā «Jēkabpils PMK» parādiem. Bet budžets 1997. gadā bez mērķdotācijām un investīcijām bija apmēram 1,5 miljoni latu. Tas bija bankrots, bet sarunāju, ka parādu varēsim maksāt pakāpeniski pa vairākiem gadiem, – stāstīja L. Salcevičs.
 
Politiku nošķīra no saimnieciskās darbības
     Visi kādreizējie pašvaldību vadītāji vienprātīgi atzina, ka Atmodas laikā In­terfrontes darbība gan bijusi jūtama, taču strīdi bijuši tikai politiskos jautājumos, bet saimnieciskajos sapratne bijusi lielāka. L. Salcevičs un M. Rupmejs minēja kādreizējo «Dolo­mīta» vadītāju Galaktionu Rodionovu, kurš, lai arī atbalstījis Interfronti, saimnieciskās lietās bijis pilsētas patriots. Ja vajadzējis kādu kravu materiāla ielām, vienmēr to varējuši sarunāt. Tāpat viņš atsaucies uz priekšlikumu sakārtot Radžu ūdenskrātuves pludmali. Pašvaldība piešķīrusi finansējumu,  un G. Rodionovs gādājis, lai atved smiltis, un nokultivējis krastu. Tas bijis pirmsākums tagadējai Zilā karoga pludmalei.  M. Rup­mejs piebilst, ka neatkarības pirmsākumos varējuši glābt «Dolomītu» no izputēšanas. Uzņēmums prasījis rajona padomei atbalstu, lai sa­maksātu elektrības tēriņus, bet toreizējā padomes vadība to noraidījusi, Biržu karjers applūdis, un uzņēmums izputējis. Bet Pļaviņās bijusi cita attieksme, un tur uzņēmumu saglabāja. 
    – Pārprasta pārāk dedzīga patriotisma vārdā toreiz tika pieņemti arī aplami lēmumi. Partijas komitejas piebūve, tagadējā Krustpils novada domes ēka, būtu pabeigta par partijas nau­du, bet dažu patriotu nostājas dēļ, ka mums nevajag Maskavas naudu, to noraidīja, – atceras M. Rupmejs.
    Tomēr visi atzina, ka tas, kas tika darīts vēl pirms Latvijas neatkarības pilnīgas atgūšanas – karogu pacelšana, ielu pārdēvēšana un citas aktivitātes – tolaik bija liela uzdrošināšanās.
 
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības  aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma». 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (3)

  1. GedertsPiebriedis
    GedertsPiebriedis
    pirms 6 mēnešiem

    Izrādas, ka toreiz gājs kā pa buļļ pakaļ.

    Atbildēt
  2. he he
    he he
    pirms 6 mēnešiem

    A kā tad ir šodien, savādāk? Vēl jau no tās buļļ pakaļ neesam izlīduši.

  3. Vēstures pētnieks-sētnieks
    Vēstures pētnieks-sētnieks
    pirms 6 mēnešiem

    Miltuzes laikā visu izšeptēja - nolaida piena un gaļas kombinātus, izlaupīja dzelzsbetona rupnicu un Dolomitu.

    Atbildēt

Pievienot komentāru